SIA “Kemek Engineering” līdzīpašnieks ELMARS PETERSONS intervijā “Iepirkumiem” atklāj līdzšinējo pieredzi iepirkumos. Runājām arī par to, ka pēc Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) politiķa brīdinājuma par “pareizā” partnera izvēles nepieciešamību “Latvijas valsts ceļi” (“LVC”) iepirkumos, viņa uzņēmums konkursos cieš neveiksmes. Sarunā piedalījās arī uzņēmuma pārdošanas eksperts IVARS JAVAITIS.
– Ar ko nodarbojas “KEMEK Enginering”?
– Mēs esam inženieru uzņēmums, kas piegādā, uzstāda un apkalpo rūpnieciskās svēršanas sistēmas. Tās ir galvenokārt saistītas ar autotransporta vai dzelzceļa transporta svēršanu kustībā vai statikā. Tie nav vienkārši svari, to darbību regulē programmatūra. Sistēmas, kas regulē pieeju svariem – luksofori, barjeras – darbojas vienotā sistēmā. Valsts ieņēmumu dienestam (VID) un “LVC” ir līdzīgas intereses – abas iestādes izmanto autotransporta svēršanas gaitā sistēmas. “LVC” līdz šim to izmantoja statistikas vākšanai – piemēram, cik daudz pārkrautu automašīnu kustas pa Latvijas ceļiem noteikšanai. VID izmanto pēc darbības principa līdzīgas iekārtas robežpārejas punktos kravas svara atbilstības pārbaudēm pavadzīmēm un deklarācijām. Uz tā pamata var vērtēt kontrabandas vešanu vai ko līdzīgu. Ir divi dažādi tiesiskie regulējumi. VID izmanto t.s. reglamentētajā sfērā – viss, kas saistās ar drošību, ar naudas iekasēšanu. “LVC” līdz šim to izmantoja statistikas vākšanai. “LVC” piegādājām iekārtas, kas skaita un klasificē autotransportu, tas “LVC” ir ļoti svarīgi. Šāda veida informāciju pieprasa arī ES – cik daudz mašīnu noteiktā laika posmā un ar kādu ātrumu pārvietojas. Mašīnas grupē vieglajās un smagajās automašīnās, turklāt smagās arī grupē mazākās grupās pēc asu skaita. Iekārtu uzstādīšanai izmantojam ārpakalpojumus.
– Kāda ir uzņēmuma pieredze publiskajos iepirkumos, tostarp sadarbībai ar “LVC”?
– Darbojamies kopš 1995. gada, ar “LVC” sadarbojamies kopš 90. gadu beigām. Līdz 2018. gadam vienīgie piedalījāmies “LVC” konkursos. Tā ir ļoti maza niša. Apgrozījums mūsu uzņēmumam ir 1,5 milj. eiro gadā, daļa, kas attiecas uz “LVC” ir aptuveni 30 000 eiro gadā. Nevienu citu no lielajiem tirgus spēlētājiem šī niša agrāk neinteresēja. Patlaban skaļais pasākums sākās tāpēc, ka man nezināmas personas ir ieraudzījušas iespēju Latvijā pelnīt naudu ar svēršanu uz ceļiem līdzīgi kā pelna naudu ar foto radariem. Iecere ir visu Latvijā mainīt, visus autotransporta svēršanai izveidotos punktus aprīkot ar atšķirīgu tehniku, fotografēt automašīnas, noteikt to svaru un sūtīt rēķinus par svara pārsniegumu. Apakšā tam stāv ļoti liela nauda. Līdz ar to tas, ko darījām līdz šim, kļuva interesants citiem lieliem, iespējams, angažētiem uzņēmumiem.
Nerunāšu par politiku. Ar iepirkumiem lielu problēmu līdz 2016. gadam nebija. Mēs konkursos bijām vienīgie dalībnieki. Mēs cīnāmies, lai konkursos par mēriekārtām – mūsu bizness ir saistīts ar metroloģiskajām iekārtām, tās ir pakļautas likumam “Par mērījumu vienotību” – piedāvātu iekārtas, kuras Latvijā ir ļauts izmantot. Metroloģisko inspekciju savulaik atdeva Patērētāju tiesību aizsardzības centram, kas galvenokārt aizsargā privātpersonu intereses, nevis juridisko personu intereses. Īstenībā metroloģiskās kontroles Latvijā nav. Daudzi valsts uzņēmumi iepirkumos apzināti vai neapzināti izvēlas piegādātājus, kas piedāvā iekārtas, kuras likums Latvijā neļauj izmantot. Ir likumi, kas nosaka, kuras drīkst izmantot. Galvenokārt tas attiecas uz reglamentēto sfēru. Tā ir sfēra, kas attiecas uz muitu, uz ceļu drošību – jomām, kur figurē nauda. Mēs pret to iebilstam. Mēģinām atsaukties uz likumiem un aicinām piesaistīt ekspertus – metrologus. Dažkārt mums izdodas pierādīt, ka piedāvājums nav bijis atbalstāms. Tad IUB aizliedz slēgt līgumu ar neatbilstošo iekārtu piegādātājiem.
Tā ir mūsu pieredze iepirkumos. Ja gribi piedalīties, ir jāzina likumi par to nozari, kur piedalies.
Publiskie iepirkumi “KEMEK Engineering” veido ne vairāk kā 10% īpatsvaru no visiem iepirkumiem.
– Kā vērtējat Latvijas publisko iepirkumu vidi?
– Mans ļoti subjektīvs vērtējums – redzu interesantu tendenci attiecībā uz IUB. Agrāk IUB izteikti iestājās par atbildīgu valsts naudas tērēšanu. Patlaban IUB diezgan tendenciozi vērtē tikai vienu faktu – vai iepirkuma konkursā neaizskar pretendentu tiesības.
Subjektīvi šķiet, ka IUB pēdējā laikā raugās vien uz konkursa nolikumā rakstīto. Piekrītu, ka IUB nevēlas tiesu darbus, iespējams, biroja kapacitāte nav pietiekami liela, tomēr kāpēc tad iepirkumu uzraugs ir izveidots? Kāpēc ir PIL, kur teikts, ka IUB ir jāuzrauga lietderīga valsts un pašvaldību naudas tērēšana?
Kopš 2012. gada esam IUB iesnieguši 18 sūdzības. Nezinu, vai vēl kāds uzņēmums tik daudz ir sūdzējies par publiskajiem iepirkumiem. Precizēšu, ka daudzas sūdzības bija par vienu iepirkumu. Nav tā, ka sūdzamies par 18 dažādām valsts vai pašvaldību iestādēm, vai uzņēmumiem. Galvenokārt apstrīdam VID, pēdējā laikā “LVC”, Nodrošinājuma pavēlniecības un arī Valsts vides dienesta lēmumus. Tie ir četri mūsu lielie klienti. Ar mainīgām sekmēm sūdzējāmies. VID ieklausās un, iespējams, atceļ iepirkumu. Nereti IUB aizliedz slēgt līgumus. Mums pavisam neveicās un arī patlaban nesokas ar “LVC” iepirkumiem. Nevienu mūsu sūdzību saistībā ar šā uzņēmuma rīkotajiem iepirkumiem neapmierināja. Tas mums bija diezgan negaidīti. Mēs pat tās argumentējām ar tiem pašiem argumentiem, kurus izmantojām, sūdzoties par VID darbību. Tolaik IUB ieklausījās, pieaicināja ekspertus. Patlaban – kā aizslēgtās durvīs. Nemāku izskaidrot, kāpēc.
Latvijā vienmēr ir bijuši favorītuzņēmumi. Arī mūsu uzņēmumu savulaik varēja uzskatīt par favorītuzņēmumu tāpēc, ka bijām vienīgie, nolikumos nebija iekļauti citu tiesības aizskaroši nosacījumi. Ja uzņēmums biznesā darbojas 20 gadu, mēs esam uzstādījuši iekārtas, kas darbojas jau 20 gadu, tad arī pasūtītājs ir ieinteresēts darboties ar tām pašām iekārtām, lai nav jāinvestē jaunajās iekārtās. Tur parādās kaut kas no specifikācijas, kas ir ļoti specifisks tām iekārtām. Varētu šo traktēt kā favorītismu – par to runāju atklāti. Un tas ir objektīvi, tomēr tas varēja liegt pieeju dažiem citiem uzņēmumiem, kas vēlējās mūsu nišā iekāpt. Mūsu gadījumā nebija neviena – neviens nerakstīja sūdzības. Iemesls, visticamāk, bija mazais Latvijas tirgus. Protams, favorītisms iepirkumos pastāv. Kaut kādā ziņā tas ir saprotams, abstrahējoties no korupcijas lietām, runājot par normālām biznesa attiecībām. Ir uzņēmumi, kas ļoti labi dara savu darbu. Protams, pasūtītājs vēlas sadarboties vien ar šiem uzņēmumiem. Zina, ka darbu izdarīs. Mēģinās ierakstīt ko tādu nolikumā, lai sadarbību varētu turpināt.
Ir arī citas – negatīvas izpausmes, kad konkursa nolikums ir veidots ļoti analfabētiski, kā mūsu pārrunātajā gadījumā. Tas tāpēc, ka bija citas intereses – izspiest no tirgus, atteikties no uzņēmuma pakalpojuma. Mēs ar “LVC” sadarbojāmies 20 gadu un pēkšņi neesam vajadzīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka nemaksājam pateicības? Mūsu gadījumā – viss sākās ar to, ka bija nišas iepirkums par mūsu uzstādītās iekārtas modernizāciju. Mēs bijām vienīgie pretendenti, tad bija zināmā kunga vizīte pie manis, konkursā mūs atraida ar pamatojumu, ka iepirkuma dokumentācija bija sagatavota nepareizi. Kaut gan pats pasūtītājs to gatavoja. Ja nebūtu priekšvēstures, varētu padomāt, ka mūsu uzņēmums ir kaut ko sliktu izdarījis, piemēram, veicis darbus sliktā kvalitātē. Bija priekšvēsture, kas ļauj droši runāt par to, par ko es runāju.
“LVC” bija ļoti atšķirīga pieeja pretendentu vērtēšanā par autoceļu tehnisko aprīkojumu. Mums ir pierādījumi, nevēlos lietot vārdu “viltojumi”, tomēr ģenerāluzņēmēja apakšuzņēmējs sniedza ģenerāluzņēmējam nepatiesas ziņas par savu pieredzi, kas ir ļoti svarīgi kvalifikācijas izvērtēšanā. Mūsu uzņēmumu noraidīja tāpēc, ka mums ir nepietiekama kvalifikācija to iekārtu apkalpošanā, kuras šim pasūtītājam esam uzstādījuši 20 gadu. Vienlaikus otrā pusē ir uzņēmums, kam vispār nav tādas pieredzes, kas sniedza nepatiesas ziņas, tomēr tās neviens iepirkumu komisijā nevērtēja. Mūsu piedāvājumā vērtēja pilnīgi visu, otrai pusei – pavirši. Tas ir redzams iepirkumu komisijas protokolos.
Subjektīvi šķiet, ka IUB pēdējā laikā raugās vien uz nolikumā rakstīto.
Vēl esmu novērojis, ka dažkārt dažādās sfērās notiek interesanti iepirkumi. Proti, parādās jauni uzņēmumi, piegādātāji, kas negaidīti vinnē konkursu jocīgo specifikāciju dēļ. Tad rodas iespaids, ka pasūtītāji sludina konkursus, lai šie jaunie uzņēmumi uzvarētu konkursos. Pierādījumu gan man nav.
– Kopš 2017. gada 1. marta iepirkumu konkursos ir jāuzvar saimnieciski visizdevīgākajam, nevis vislētākajam piedāvājumam. Kā vērtējat šo jaunievedumu?
– Svarīgi, kā šo jēdzienu traktē. Ja šo pieeju izmanto pareizi, tad viss ir kārtībā. Ja ir profesionāls pasūtītājs, viņš ļoti labi zina, ko viņam vajag. Ne vienmēr vislētākās iekārtas ir tās, ar kurām pasūtītājs savu darbību veiks labā kvalitātē. Viszemākās cenas piedāvājuma izvēle iepirkumos neļauj nevienam godīgi strādājošam uzņēmumam, kas piedalās konkursos, nopelnīt. Mums iepirkumos maksimālā peļņa ir 10%. Tā ir ļoti neliela. Par šādu naudu uzņēmums nevar sevi uzturēt un attīstīt, tas piedalās konkursā, lai izskanētu uzņēmuma vārds. Kāda sadarbība var veidoties pasūtītājam ar uzņēmumu, kas par viszemāko cenu piegādā sliktas kvalitātes lētas iekārtas? Uzreiz nākotnē ir ieprogrammēts konflikts tāpēc, ka iekārtas nedarbosies atbilstoši pasūtītāja vajadzībām. Pasūtītājam būs jāsakož zobi un ar šo uzņēmumu jādarbojas. Saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvēle ir pareizs lēmums, ja vien šo izvēli izmanto pareizi. Nolikumā pasūtītājam ir ļoti strikti jādefinē, ko viņam vajag. Tas, protams, ir ļoti grūti. Ne vienmēr iepirkuma speciālisti māk nolikumā norādīt, kādām ir jābūt iekārtas funkcijām, lai iekārta iespējami ilgi un labi kalpotu pasūtītājam.
Pieļauju arī, ka patlaban atsevišķos gadījumos ar saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvēli varēs pamatot arī pilnīgi absurdas lietas.
– Vai jaunajā PIL būtu kas maināms?
– Vērtēju pēdējās likuma izmaiņas visnotaļ atzinīgi. Saimnieciski izdevīgākais piedāvājums ir labs pasūtītājam.
Ivars Javaitis: – Man ir viena iebilde. Patlaban iznāk, ka pasūtītājs sludina iepirkumu iekārtas pirkumam, kur daļu no vērtējuma nosaka piegādes laiks. Ja solās piegādāt ātrāk, saņem vairāk punktu. Esam ievērojuši vairākos iepirkumos, ka pretendenti par piegādes laiku stāsta, ko vien vēlas. Proti, ka piegādās, piemēram, dažu dienu laikā pēc iepirkuma. Par šo solījumu saņem daudz punktu. Var pārdot iekārtu dārgāk kā konkurents tāpēc, ka sola tās piegādi rītdien, nevis, piemēram, pēc diviem mēnešiem. Kad līgums ir noslēgts, neviens vairs nevar par kaut ko sūdzēties. Un tad pēkšņi piegādātājs saka, ka ražotājs, izrādās, nevar tik ātri prasīto iekārtu saražot, šeit ir force majore apstākļi, lūk, vēstule no ražotāja. Piegāde reāli notiek pēc diviem mēnešiem. Iznāk, ka uzvarai iepirkuma konkursā ir jāstāsta pekstiņi par piegādes laiku, jāizdomā stāsts. Kā tad es citādi pierādīšu? Nesen piedalījāmies Koksnes ķīmijas institūta rīkotajā iepirkumā. Mums cena bija zemāka, piegādes laiks – adekvāts, ņemot vērā Ziemassvētku brīvdienas, kad ražotāja darbinieki atpūšas. Zaudējām konkursā tāpēc, ka otrs pretendents solīja atvest iekārtu pavisam ātri. Par šādu shēmu nevienam sūdzēties nevar. IUB uz to neskatās. Iet uz tiesu un teikt, ka īstenībā konkursa uzvarētājs nokavēja?
Piegādes laikus neviens nespēj pārbaudīt, nav pierādāms pretendenta solījums no zila gaisa. Kā pasūtītājs vai cits pretendents var pateikt, ka solītais piegādes laiks ir neadekvāts?
Elmars Petersons: – Zaudējām konkrētajā iepirkumā objektīvu iemeslu dēļ. To var skaidrot ar to, ka esam slikti uzņēmēji. Ir jābūt glabātavai, ar pasūtītāju ir jāstrādā. Konkursos daudzas firmas ielec pēdējā vagonā. Tās neko nezina par pasūtītāju un tā vēlmēm. Ir uzņēmumi, ar kuriem sadarbojas daudzus gadus – stāsta šiem pasūtītājiem par jaunumiem tirgū, pārliecina par izvēles izdarīšanu. Viņi ir informēti par pasūtītāja iecerētajiem konkursiem. Tas ir bizness, to nevar aizliegt. Var šķībi skatīties. Aizliegt piedalīties konkursā, ja agrāk ir bijis kontakts ar uzņēmumu, būtu nonsenss. Gadījumā, ko Ivars pieminēja, bija uzņēmums, kas strādāja ar pasūtītāju, zināja par konkursu agrāk un varēja laikā piegādāt vajadzīgo iekārtu.
– Kas “KEMEK Enginering” nodarbojas ar iepirkumiem?
– Paši speciālisti, kas ir atbildīgi par attiecīgās produktu grupas pārdošanu. Viens mūsu darbinieks nedaudz vairāk iedziļinās likumos, viņš arī piedalās IUB sēdēs. Izmantojam arī mūsu sadarbības partnerus, juridisko biroju partneru juristus. Tas, kā saka angļi, ir tricky (tulk. viltīgs) jautājums. Dažkārt nožēlojam, ka ejam kopā ar juristiem. Viņiem ir diezgan grūti iedziļināties uzņēmuma darbības specifikā. Citkārt nožēlojam, ka neizmantojam juristu pakalpojumus.
Atbildēt