Reklāmas pakalpojumu iepirkumu kvalitātei vēl ir kur augt
Reklāmas pakalpojumu iepirkumu vide neizceļas ar augstu profesionalitāti, vērtē Latvijas Reklāmas asociācijas (LRA) valdes priekšsēdētāja Baiba Liepiņa. Pasūtītāju kompetences esot nepietiekamas, un lielākā daļa neizvēlas piesaistīt ekspertus, kas palīdzētu sagatavot iepirkumu dokumentāciju – izvēlēties atbilstošu iepirkuma procedūru, tehnisko specifikāciju, vērtēšanas kritērijus.
“Dempinga cenas ir nepierādāms jēdziens esošajā situācijā, kad pasūtītājs nepārliecinās, kāds uzņēmums uzvar konkursā, vai tas ir spējīgs realizēt pakalpojumu, nodarbinot, piemēram, vienu darbinieku, kurš saņem minimālo algu. Nereti nolikumos pretendentiem lūdz iesniegt nepārbaudāmu informāciju – par līdzšinējo realizēto projektu finansiālo apjomu. Pirmkārt, pasūtītājam nav iespējams pārliecināties par minētās informācijas patiesumu, otrkārt, ko šī informācija dod? Treškārt, ietverot šādu prasību, var tikt ierobežots potenciālo pretendentu loks, jo, saskaņā ar iepriekš noslēgtiem līgumiem, pretendents ne vienmēr ir tiesīgs izpaust darījumu finansiālo pusi vai jebkādu ar radījumu saistītu informāciju,” stāsta B. Liepiņa.
Ja pasūtītājs vēlas pārliecināties par to, vai pretendentam ir pieredze zināmu darbu veikšanā, par to varot pārliecināties, pieprasot citu informāciju. “Par normatīvajiem aktiem – jau Publisko iepirkumu likuma sagatavošanas gaitā mums kopā ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru bija virkne iebildumu, diemžēl atsaucoties uz oficiālo direktīvu, daudzus iebildumus un ierosinājumus neņēma vērā. Piemēram, termiņš, kas vairumā iepirkumu nedrīkst būt mazāks par 10 dienām. Reklāmas iepirkumu sagatavošanai 10 dienas ir pārāk īss termiņš, jo iepirkumi ir komplicēti. Piemēram, lai sagatavotu kvalitatīvu piedāvājumu, ir jāveic priekšizpēte, kas ietver situācijas un datu analīzes darbu, secinājumu apkopojumu un kaut minimālas koncepcijas izstrādi. Ar desmit darba dienām, ir par maz, lai kvalitatīvi sagatavotu pat mazu pasūtījumu!” uzsver LRA valdes priekšsēdētāja.
Viņasprāt, lielāka apjoma darbiem būtu jāparedz laiks, kas ir ne mazāks par 25-30 darba dienām. “Likums nosaka 10 dienas, nevis 10 darba dienas. Mūsu nozarē darbs tāpat kā valsts pārvaldē un publiskajās iestādēs pārsvarā notiek darba dienās un nav saprotams, kāpēc, gatavojot iepirkuma piedāvājumu, darba devējam būtu jānodarbina darbinieki brīvdienās? Nav arī saprotams, kāpēc sākotnēji nevarēja iestrādāt šo termiņu, attiecinot uz darba dienām? Publiskajā sfērā un valsts pārvaldē taču nenotiek darbs brīvdienās – strikti ievēro astoņu stundu darba dienu! Ja mums ir darba likumdošana, tad būtu loģiski, ka mēs arī PIL termiņos runājam par darba dienām. Lai ilustrētu esošās situācijas absurdumu, tipisks reklāmas nozares iepirkums tiek izsludināts ceturtdienā un piedāvājums jāiesniedz aiznākamajā pirmdienā, kad kopā sanāk 10 dienas, bet pa vidu 4 dienas ir brīvdienas. Protams, likums nosaka, ka termiņš nedrīkst būt mazāks par 10 dienām, kas nozīmē, ka tas ir minimālais termiņš un nepieciešamais termiņš var būt arī garāks. Tomēr vidējais iepirkuma speciālists izlasa vārdus “10 dienas” un tā arī ieraksta nolikumā, bet priekšnieks to atbalsta, jo galvenais ir paspēt “apgūt” tikko iedalītos līdzekļus, un, ņemot vērā normatīvajos aktos minētos pienākumus un tiesības, iepirkuma noslēgšana var ievilkties,” izpratni par likumu komentē B. Liepiņa.
Tāpat pasūtītāji pārāk reti izmantojot iespēju lūgt pretendentu iesniegt Eiropas vienoto iepirkuma procedūras dokumentu, kura veidlapu paraugus nosaka EK 2016. gada 5. janvāra Īstenošanas regula 2016/7, kas atbrīvo Pretendentu no “savācamo” papīru kaudzēm un samazina birokrātiju.
“Gribu aicināt iepirkumu speciālistus sadarboties ar komunikācijas un mārketinga speciālistiem un nebaidīties vaicāt padomu mūsu asociācijai vai arī nozares profesionāļiem, jo normatīvie akti to neierobežo,” mudina B. Liepiņa
– Naudas izteiksmē vidēji, cik apjomīgi ir pasūtījumi? Par kādām summām ir runa lielākajos reklāmas pakalpojumu iepirkumos?
B. Liepiņa: – Pasūtījumu apjomu amplitūda ir liela, sākot no maziem pasūtījumiem desmit līdz piecpadsmit tūkstošu robežās, kas patiesībā ir samērā lielas summas reklāmas materiālu ražošanai, protams, atkarībā no specifikācijas, līdz iepirkumiem vairākos simtos tūkstošos eiro.
– Ar ko iepirkumu konkursi reklāmas jomā atšķiras no citu nozaru iepirkumiem?
– Galvenā atšķirība, atkarībā no specifikācijas, ir lielais priekšizpētes darbs, kas jāiegulda, lai vispār sagatavotu piedāvājumu. Lai tiktu līdz stratēģijai, plānam un tāmēm, nepieciešams ieguldīt salīdzinoši lielu darba apjomu, un tā, kā šo darbu veic cilvēki, ne datori vai roboti, šis darbs prasa laiku un izmaksas. Citās jomās iepirkuma sagatavošana nozīmē ieplānot materiālus un darbaspēka izmaksas – tas ir salīdzinoši ātri izdarāms. Lai reklāmā, ja mēs runājam par mērķtiecīgiem un tādiem risinājumiem, kas nodrošina mērķu sasniegšanu, ne finansējuma “apgūšanu”, nonāktu līdz sarēķināšanai vai vienkāršam plānam, ir jāveic priekšizpēte un jāiegulda intelektuāls darbs, ko nevar veikt īsā laikā. To var salīdzināt ar kāda lielāka darba veikšanu, kad no sākuma tiek veikta priekšizpēte, iegūti rezultāti, kuri smadzenēm ir “jāpārstrādā” kaut kādā derīgā informācijas apjomā, kas būtu sākums koncepcijas izstrādei. Pēc tam var rasties radošā ideja, plāns, realizācijas plāns un tikai tad vispār var sākt rēķināt.
– Līdz šim skaļākais gadījums, kad uzņēmumi sagatavoja iepirkuma pieteikumus, bet konkurss palika bez rezultāta, saistās ar Rīgas Tehnisko universitāti. Vai ikdienā vērojami vēl līdzīgi piemēri? Kā tādi rodas? Ko mainīt?
– Katrā nolikumā ir standarta frāzes, piemēram “Pasūtītājs patur tiesības pārtraukt iepirkumu nepietiekama finansējuma dēļ” vai “Pasūtītājs patur tiesības pārtraukt konkursu bez rezultāta, ja tam ir objektīvs pamatojums.” Jā, nozarē ir pieredze, ka kaut kādu iemeslu dēļ iepirkumi tiek pārtraukti vai vēlāk netiek realizēti. Pirms iepirkuma izsludināšanas pasūtītājam vajadzētu būt pārliecinātam par savu nodomu realizāciju. Redziet, kad es aizeju pie drēbnieka pasūtīt kostīmu, būtu ļoti dīvaini, ka tad, kad drēbnieks ir piegriezis audumu un gatavs to šūt kopā, es paziņotu, ka man nav naudas, lai uzšūtu kostīmu, bet drēbnieks neliktu man samaksāt par jau veikto darbu un būtu ļoti iepriecināts par to, ka es esmu atteikusies turpināt. Pasūtītājam vajadzētu apzināties savas rīcības sekas, jo šādi rīkojoties, viņš nonāks situācijā, kad būs spiests saņemt zemas kvalitātes piedāvājumus.
– Vai vērojami gadījumi, kad uzņēmuma – iepirkumu konkursa pretendenta piedāvātās idejas, stratēģijas, tiek izmantotas pēcāk izsludinātajā projektā, lai arī konkrētais uzņēmums neuzvarēja?
– Aģentūru kolēģi, ar kuriem esmu runājusi, vairākkārt par to ir teikuši, bet man nav faktu, ko jums iesniegt. Viennozīmīgi, idejas un labas stratēģijas ir viegli “paņemt”, lai gan ir arī laba prakse, kad pasūtītāji vienojas ar neuzvarējušo pretendentu par kādu ideju izmantošanu un samaksu par tām.
TEKSTS: Daina Vārpiņa | Foto: Aija Meldere
Atbildēt