Uzņēmums: “We Three”
Dibināts: 2015. gadā
Darbinieku skaits: 5
Nozare: IT dizains un izstrāde
Dibinātāji: Ray Ramnath, Dans Cipenuks, Anup Ayral
Apgrozījums: 300 000 EUR
Tirgus: 80% Latvijas klientu, 20% Lielbritānijas klientu.
Pirms diviem gadiem Lielbritānijas pilsonis Rejs Ramnats, kurš tobrīd darbojās funkcionālo uztura bagātinātāju nozarē, kopā ar sadarbības partneriem secināja, ka Lielbritānijā ir grūti atrast IT uzņēmumu, kas varētu īstenot viņu idejas, turklāt paveikt to solītajā laikā. Lai šo problēmu risinātu, viņi nolēma dibināt paši savu uzņēmumu. Tā kā Rejam vienmēr patikusi Latvija un viens no partneriem bijis Latvijas pilsonis, radās ideja uzņēmumu dibināt Latvijā. Ar žurnālu “Iepirkumi” viņš labprāt dalās iespaidos un pieredzē par pirmajiem soļiem Latvijas uzņēmējdarbības un iepirkumu vidē.
Breksits maina plānus un paver jaunas iespējas
Pirmais radies uzņēmuma nosaukums – “We Three” (mēs trīs – tulk. no angļu val.). Tas radies spontāni, kad visi partneri sēdējuši pie galda un pārrunājuši iespējas, bet Rejs vienā brīdī izsaucies: “Mums trim nav nekādas sajēgas, ko mēs vispār darām!” Tajā brīdī uzņēmēji sapratuši, ka tieši šāds nosaukums jāizvēlas. Sākotnējā ideja bijusi vienkārša – tiks dibināts uzņēmums Latvijā, kas ar Latvijas IT speciālistu palīdzību realizēs pasūtījumus Lielbritānijas tirgū. Priekšrocība, protams, būs darbinieku elastība un operativitāte, kā arī konkurētspējīgā cena. Sākotnēji šī ideja arī darbojusies, izpildīti pirmie pasūtījumi un komanda bijusi ļoti gandarīta par paveikto. “Tad nāca breksits. Mārciņas kurss dramatiski nokritās un uzturēt Latvijas uzņēmumu kļuva ļoti dārgi. Bet mēs tomēr turpinājām, jo biju apsolījis komandai, ka neatstāšu viņus nelaimē. Sākotnējais plāns bija izgāzies, taču mums bija lieliska komanda un cilvēkiem bija nepieciešams darbs, tāpēc mēs pārorientējāmies uz Latvijas tirgu,” stāsta Rejs Ramnats, “We Three” vadītājs un īpašnieks. “Uzņēmums ir pilnībā manis finansēts, neesam piesaistījuši nekādu papildu finansējumu, un jāteic, ka pagaidām tas ir vairāk kā hobijs, jo par lielu peļņu runāt nevaram. Tuvākā gada laikā plānojam nostabilizēties un atgriezties pie sākotnējā plāna, iespējams, pat paplašināt komandu. Līdz šim to nevarējām, jo esošajos tirgus apstākļos nevarējām nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu un sociālās garantijas.”
Rejs smejas un joko, šķiet, ne breksits, ne Latvijas nodokļu sistēma un birokrātija nespēj salauzt viņa optimismu. Uzņēmējdarbība viņam ir kā izklaide un kolēģi un klienti – labākie draugi. Ar aizrautību viņš stāsta par iespējām, ko devis breksits, ļaujot iepazīt Latvijas IT tirgu un iedzīvotājus. Viņš slavē Latvijas IT speciālistus kā zinošus, erudītus un akurātus, kaut gan teic, ka tiem nedaudz pietrūkst iniciatīvas un nepieciešams pamudinājums strādāt patstāvīgi. “Bet mums ir ļoti draudzīga komanda. Protams, neviena komanda nav simtprocentīgi ideāla, bet tas ir normāli. Mēs sadarbojamies, turpinām pilnveidoties un mācāmies viens no otra. Mums ir kolēģis, kurš katru dienu pavada trīs stundas ceļā (turp un atpakaļ), tomēr strādā mūsu komandā – tik laba komanda mēs esam,” tā Rejs.
“We Three” projektu vadītājs Tomass Roze papildina, ka viens no nelielā kolektīva plusiem ir ciešā sadarbība un mērķtiecība: “Ja mums ir kopīgs mērķis, tad zinām, ka varam to īstenot. Tā radās arī “Foodio” ēdienu pasūtīšanas platforma – kad secinājām, ka tirgū nav piemērota piedāvājuma maltīšu pasūtīšanai, ātri vienojāmies, ka varam šo situāciju mainīt.” Rejs atzīst, ka viena no lietām, kas viņam Latvijā patīk, – tā ir viegli aptverama un ļauj samērā ātri realizēt jaunus projektus. Šobrīd viņš Latvijā pavada arvien vairāk laika un nākotnē pat apsver iespēju iegādāties šeit dzīvesvietu. Viņš pauž apbrīnu par Latvijas cilvēkiem, kas, lai arī sākotnēji ļoti noslēgti, var kļūt par labiem draugiem uz mūžu.
Latviešiem patīk birokrātija
Salīdzinot Latvijas un Lielbritānijas uzņēmējdarbības vides, Rejs atzīst, ka latviešiem ļoti patīk birokrātija: “Viena no populārākajām lietām Latvijā ir birokrātija – nepieciešams tik daudz izziņu un zīmogu, lai kaut ko paveiktu! Piemēram, pirms kāda laika gribējām ieviest Latvijas tirgū produktu, ko ražo Lielbritānijā un izplata visā Eiropas Savienībā. Papētot piedāvājumu, secinājām, ka Latvijā vidējā cena C vitamīnam vienam mēnesim ir 12 eiro, bet mēs varējām tirgū ievest produktu, kas par šo pašu cenu nodrošinātu Latvijas iedzīvotājam vitamīnus trim mēnešiem. Ar produktu viss ir kārtībā – tas ražots Lielbritānijā un ir reģistrēts un atpazīts arī citviet Eiropas Savienībā, tas nav jauns produkts. Tomēr Latvijā nepieciešams ne vien reģistrēt pašu produktu (kas būtu loģiski), bet atsevišķi reģistrēt katru iepakojuma vienību dažādām variācijām un iepakojumu apjomiem. Mums bija žēl sava laika un līdzekļu tik mazam tirgum un tā sanāk, ka birokrātijas dēļ zaudētājs ir Latvijas patērētājs.”
Arī runājot par e-pārvaldības un e-veselības nozarēm, Rejs komiski iepleš acis un jautā: “Jums ir e-veselība? Kur? Esmu redzējis papīra medikamentu receptes. Lielbritānijā tādas neizmanto jau desmit gadus. Zinu arī, ka dažādi izmeklējumu rezultāti ir ilgi jāgaida un jāved drukātā formā no vienas veselības iestādes uz otru. Tas ir dīvaini, jo zinu, ka šeit ir daudz kompetentu un spējīgu cilvēku, kas strādā pie līdzīgām sistēmām un risinājumiem citās valstīs. Domāju, ka Latvijas problēma ir tā, ka visi cenšas lietas sarežģīt, radīt kaut ko ģeniālu, bet mēs darām visu vienkārši.” Pēcāk viņš domīgi atzīst, ka acīmredzot birokrātija latvieša sirdij ir tik tuva, ka negribas atteikties ne no drukātajām receptēm, ne visiem pārējiem papīriem un izziņām, ko regulāri pieprasa valsts un pašvaldību iestādes. “Tas ir vienkāršs organizatorisks jautājums – strādīgi cilvēki ar pieredzi šajā jomā tādus jautājumus varētu atrisināt samērā īsā laikā. Zinu, ka Latvijā ir atsevišķi medicīnas uzņēmumi, kas jau sen strādā e-vidē un var nodrošināt šāda līmeņa pakalpojumus operatīvi, bet nepieciešams to visu apvienot kopīgā sistēmā. Lielākais un laikietilpīgākais darbs ir datu apkopošana un ielāde. Pēc tam tas ir tīri tehnisks un organizatorisks jautājums, kas pat neprasītu tik lielus finansiālos ieguldījumus un pamata uzturēšanu,” spriež Rejs.
Ar nepacietību gaida elektronisko iepirkumu
Kad iestājās breksits, “We Three” jau bija veikuši dažādus darbus citu iepirkumu procedūru ietvaros kā apakšuzņēmēji. Kad uzņēmēji saprata, ka uz Lielbritānijas tirgu paļauties nevarēs, viņi pievērsušies Latvijas klientiem un iepazinušies paši ar iepirkumu vides specifiku. “IT jomas iepirkumi ir atšķirīgi, jo pati IT joma atšķiras no citām,” skaidro Tomass Roze. “Tā dalās divās daļās: ir tehniskais nodrošinājums – infrastruktūra, iekārtas, serveri, drošība – un ir izstrāde – programmēšana, dizains, uzturēšana utt., ar ko nodarbojamies mēs. Abās šajās jomās ir ļoti augsts mainības temps. Iepirkumos visai bieži ir prasība 5 – 7 gadu garantijai izstrādātajam produktam, kas ir absurda, jo IT joma attīstās ļoti strauji un sistēmas, kas strādāja pirms pieciem gadiem, šodien pat varbūt vairs nelieto. Tomēr augstāku punktu skaitu iepirkumā saņems pretendents, kurš šo garantiju sniegs, kaut gan tas ir praktiski neiespējami.”
Šobrīd “We Three” izskatījuši tuvu simtam iepirkumu un pusi no tiem izskatījuši padziļināti. Pilnu dokumentāciju viņi gatavojuši aptuveni desmit iepirkumu procedūrām, bet iesnieguši… tikai trīs. Atgriežoties pie temata par birokrātiju, Rejs smejas, ka iepirkuma procedūra Latvijā ir smags darbs, turklāt ne vienmēr ieguldītā laika vērts, jo saimnieciski izdevīgākā cena kropļo konkurenci: “Visas lapas jāparaksta, jāapzīmogo, jāiesien, jāievieto aploksnē, kas tiek aizlīmēta, atkal apzīmogota un tad vesta pasūtītājam un iesniegta fiziski! Tas ir nenormāls laika un enerģijas patēriņš! Grūti sevi motivēt ko tādu darīt, kad beigās uzzinām, ka piedāvājums neatbilst kādas sīkas, nesaprotamas prasības dēļ. Piemēram, Lielbritānijā, ja saņemts atteikums iepirkuma konkursā, tad ir ļoti skaidri paskaidrojumi, kāpēc, un pat tad šo lēmumu var apstrīdēt. Latvijā paskaidrojums ir ļoti aptuvens un apstrīdēt ir diezgan bezjēdzīgi, jo tas nemaina lēmumu par, piemēram, zemākas cenas izvēli.”
Tāpat uzņēmējs kritizē arī tehnisko specifikāciju veidotājus, par kuriem bieži vien rodoties iespaids, ka tie no IT jomas saprot gaužām maz: “Bieži vien redzam, ka zemākā cena, kas ir uzvarējusi konkursā, ir tik zema, ka par to nav iespējams kvalitatīvi un pilnvērtīgi veikt pasūtīto darbu,” skaidro Rejs. “Tāpat nereti ir prasība, ka darba veicējiem jābūt triju gadu pieredzei konkrētajā uzņēmumā. Mūsu programmētājiem ir lielāka pieredze, bet ne šajā uzņēmumā, tādējādi mēs automātiski izkrītam no pretendentu saraksta. Manuprāt, iepirkumu speciālistiem, kas gatavo tehniskās specifikācijas IT iepirkumiem, trūkst zināšanu par nozari, paveicamo darbu apjomu un izmaksām. Kādu brīdi pat apsvērām iespēju paši piedāvāt pakalpojumu – kvalitatīvu tehnisko specifikāciju sagatavošanu.” Turpinot sarunu par iepirkumiem, Tomass papildina, ka daudzos iepirkumos “We Three” vienkārši nevar startēt, jo ir tik specifiskas šauras nišas prasības, ka tās, iespējams, var izpildīt tikai viens izpildītājs visā tirgū. Tāpat gan Tomass, gan Rejs atzīst, ka daudzi iepirkumi vispār izslēdz jaunu uzņēmumu dalību – pretstatā plaši izplatītajam apgalvojumam, ka Latvija ir uzņēmējiem draudzīga vide un ka tiek aktīvi atbalstīti jaunuzņēmumi. Līdz šim visos iepirkumu konkursos “We Three” dokumentus iesnieguši papīra veidā un ar nepacietību gaida grozījumus likumā, kas paredz obligāto elektronisko iepirkumu. “Elektroniskais iepirkums ļautu ietaupīt laiku un vienkāršotu sistēmu, kā arī paaugstinātu caurskatāmību. Piemēram, Lielbritānijā iepirkumu procedūras ir līdzīgas, bet nav birokrātijas un apzīmogošanas, tāpat iepircējs nes lielāku atbildību par lēmumiem, ko pieņem attiecībā uz uzvarētāju. Ticu, ka arī Latvijā ar elektroniskā iepirkuma starpniecību šo problēmu varētu risināt un esam uz pareizā ceļa,” Rejs saglabā optimismu.
Teksts un foto: Dzintra Švarcbaha.
Atbildēt