Daugavas stadions līdz 2022. gadam ar ES fondu naudas atbalstu pārvērtīsies līdz nepazīšanai – tajā uzbūvēs daudzus jaunus sporta un infrastruktūras objektus, kā arī pārbūvēs centrālo tribīni.
Piecos gados 50 miljoni
VSIA “Kultūras un sporta centrs “Daugavas stadions”” jeb, vienkārši sakot, Daugavas stadionā līdz 2022. gadam 10,6 ha lielajā teritorijā uzbūvēs daudzus sporta un sporta infrastruktūras objektus, ieguldot vairāk nekā 50 miljonus eiro, tostarp 47 miljonus eiro Eiropas reģionālās attīstības fonda naudas. Stadions kļūs multifunkcionāls un, jācer, sporta aktivitātēm pieejams ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Daugavas stadiona pārbūve notiks pa posmiem tāpēc, ka nākamajā gadā šeit notiks Deju svētki. Jau notikuši un izsludināti vairāki iepirkumi. Pērn 26. augustā Daugavas stadions un pilnsabiedrība “LNK Industries Partnership” parakstīja līgumu par rietumu tribīņu pārbūvi, inženierkomunikāciju sakārtošanu un teritorijas labiekārtošanu. “LNK Industries Partnership” par 10 697 085,25 eiro sagatavos būvprojektu, īstenos būvdarbus un veiks projekta autoruzraudzību. Tribīnes pārbūve jāpabeidz līdz 2018. gada 15. maijam, pirms Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, palielinot skatītāju sēdvietu skaitu līdz 10 000. Būvdarbus iecerēts sākt šā gada aprīlī. Precizēsim, ka pārbūvēs stadiona centrālo tribīni un arī būvēs divas sānu tribīnes. Iecerēts, ka jauno tribīņu virs zemes paceltā konstrukcija ļaus cilvēkiem brīvi pārvietoties zem tribīnēm zemes līmenī. Tas ir īpaši svarīgi Deju svētku un citu masu pasākumu dalībniekiem, kas varēs ātri uziet un noiet no centrālā stadiona laukuma. Tribīnēs būs arī vietas cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Pērn 25. novembrī izsludināts un šā gada 20. martā noslēgsies metu konkurss Daugavas stadiona atjaunošanas projektam, kas paredz izveidot kompleksu Kultūras un sporta kvartāla Grīziņkalna apkaimē telpiskās attīstības koncepciju (vīziju). Metu konkursa godalgoto vietu ieguvējus aicinās piedalīties sarunu procedūrā, pēc kuras izraudzīs pretendentu Kultūras un sporta kvartāla būvprojekta gatavošanai.
Saistībā ar stadiona pārbūvi izsludināti vēl citi iepirkumi.
Gatavošanās kopš 2014. gada
Bet pirmsākums pārbūves darbu iecerei bija 2014. gada decembrī, kad Kultūras ministrija ar Izglītības un zinātnes ministriju vērsa uzmanību, ka var pretendēt uz ES fondu naudas atbalstu. Ministrijas lēma sakārtot Daugavas stadionu, izdevās piesaistīt ES naudu. Koncepcijas un stratēģijas izveidei piesaistīja starptautisko auditorfirmu “Ernst & Young”. Darbs stratēģijas izveidei beigu beigās prasīja deviņus mēnešus. “Reāls darbs bija saprast, kam šo objektu vajadzēs, aprēķināt, cik kas maksās, kāda būs finanšu atdeve, kādi ieguldījumi. Tad veica pētījumu, cik šeit apkārtnē dzīvo pensionāru, kādi ir viņu vidējie ienākumi, cik ir jauniešu, cik varēs šeit apgrozīties. Bija ļoti skrupulozs pētījums, uz kuru var balstīties,” atceras Daugavas stadiona valdes priekšsēdētājs Elmārs Martinsons. Valdībai piedāvāja divus koncepcijas variantus: saglabāt esošo un būvēt sporta infrastruktūru vai darīt pilnīgi citādi, visu esošo nojaukt un būvēt arēnveida stadionu, kur visapkārt tribīnes un sporta būves nodalītu. Vizuāli tas varētu izskatīties, ka pie dzelzceļa atrodas sporta būves, halle, ledus halle, multifunkcionālā halle, pats stadions būtu tur, kur patlaban ir ledus halle. Tātad objektu novietojums būtiski mainītos. Pret šo piedāvājumu iebilduši visi – gan valdības pārstāvji, gan sporta cilvēki. Pamatojums – tik liels pārrāvums sporta infrastruktūrai nedrīkst būt. “Bija bažas, ka būs kā Lietuvā – liela būvbedre un nepabeigts projekts. Beigās piekāpāmies, mums likās, ka tuvredzīgi, tomēr tad būvniecība būtu jāveic par valsts vai citu finansējumu, nevis galvenokārt par ES fondu atbalsta naudu,” tā E. Martinsons.
Viņš uzsver – ja aizvadītajos desmit divdesmit gados stadionā nenotiktu Deju svētki, tad tas, visticamāk, būtu slēgts un sabrucis. Patlaban tribīnes apkārt sporta laukumam ir nojauktas, palikusi vien rietumu tribīne. “Bija tehnisks iemesls to darīt, tās bija savu nokalpojušas. Deju svētku rīkotāji teica, ka nevar scenogrāfiju novietot, kā vajadzīgs, tāpēc palika vien centrālā tribīne,” iemeslus skaidro stadiona vadītājs. E. Martinsons teic, ka viņam iepirkumi ir tuva tēma vēl kopš tiem laikiem, kad darbojies kā jurists un bijis atbildīgs par iepirkumiem Izglītības un zinātnes ministrijā.
Aukstā janvāra dienā šā gada sākumā, kad zemi klāj bieza sniega kārta, stadiona saimnieks mums rāda šā nacionālās nozīmes objekta stāvokli un uzbur nākotnes vīziju.
Sāpju bērni un privātais
“Sāpju bērns ir jumts centrālajai tribīnei,” ar polietilēna (PVC) klājumu pārklāto centrālo tribīni rāda Martinsons. Zem tribīnes dažviet birst apmetums. Vēlāk uzzinām, ka sāpju bērni ir vēl vairāki. Jau padomju laikos centrālajai tribīnei bija iecerēts uzlikt jumtu. Neuzlika. Jaunajā attīstības plānā, izskatās, arī jumta nebūs. “To ieprojektēs, bet uzbūvēt, visticamāk, varēs kaut kad nākotnē par valsts naudu,” teic Martinsons. Vēl viens sāpju bērns ir lietusūdens tecēšana cauri tribīnei. Arīdzan apkārtējās ēkas, kotedžas ir neizmantotas. Projektā tās ir iecerēts nojaukt. Saglabās pilonus no agrāko laiku stadiona būves, padomju laika mantojumu. Rīgas domes būvvalde, Rīgas arhitektu kolēģija un Pieminekļu inspekcijas padome uzskata, ka ir vērts tos saglabāt. “Interesanti, ka Daugavas stadions skaitās arīdzan UNESCO aizsargājamās teritorijas buferzona. Tas nes līdzi veselu atļautās darbības apgrūtinājumu paku,” turpina E. Martinsons.
Viņš rāda, kur bobsleja estakādes vietā būs privātā investora objekts. Tajā privātajam investoram būs jānodrošina cīņas sporta veidiem ēkas viens stāvs, kur būs piecas sešas telpas. Stadionam ir piešķirts nacionālo interešu objekta statuss, tāpēc ir vienošanās ar būvvaldi, ka būvniecība ir atļauta ne augstāk kā tribīne, tas ir, sešu stāvu māju augstumā, kur privātais investors varēs izvērsties. “Tātad iecere ir izbūvēt infrastruktūru cīņas sporta veidiem, hosteļa tipa viesnīcas sportistiem. Piemēram, basketbolistiem, hokejistiem. Hokejā jau patlaban redzam – naudīgajām komandām no Krievijas viss ir saprotams. Šeit ir Eiropa, Eiropas kvalitāte un viņus vienlaikus saprot, jo viņi runā krievu valodā. Rīgā vairākas halles pelna lielu naudu, jo komandas ir maksātspējīgas. Tām vajag bāzi, lai ir vesela infrastruktūra, kur trenēties un dzīvot, ēst. To mēs noteikti šeit nodrošināsim. Sporta federācijām arī telpas šajā būvē būs. Pā-
rējais, ko tajā liks, ir investora ziņā. Nedrīkst būt striptīza klubs, publiskais nams vai kazino. Var būt, piemēram, skvoša klubs, baseins vai kas cits, tās nebūs mūsu prasības. Mūsu prasības būs hosteļa tipa sporta viesnīca un telpas cīņas sporta veidiem,” nosacījumus privātajam investoram komentē Martinsons.
Vēl viens sāpju bērns stadionam ir ledus halle. To 1998. gadā valsts iznomāja privātam uzņēmējam. Patlaban halles centrālajām sijām nestspēja ir neatbilstoša par 48,6%, tāpēc halle ir slēgta. E. Martinsons stāsta, ka jau agrāk nomnieki “Sāgas fonds” visos iespējamos veidos ir lūgti rūpēties par savu objektu un tā apkārtni. “Komunikācija ir ļoti grūta. Hallē trenējās daiļslidotāji un hokejisti. Patlaban kļūst bail domāt, kas būtu, ja būtu…” tā stadiona saimnieks. Viņš atklāj, ka ledus halle neatbilda projektam, kas kādreiz bija izveidots. Sijām bija būtiski atšķirīgi izmēri. Neesot saprotams, kā 2001. gadā šo halli izdevies nodot ekspluatācijā. Būvvaldē par to dokumentācijas nav… Šausmu stāstiņš. Patlaban daiļslidotājiem nav kur trenēties, viņi ir izmētāti pa valsti. Angelina Kučvaļska patlaban trenējas Valmierā, Ozolniekos un Rīgas 55. vidusskolā. “Viņai apkārt bija izveidojusies infrastruktūra – uzņēmīgi cilvēki, patriotiski noskaņoti treneri, iznomāja telpas, izveidoja mīkstās grīdas, kur staipīties, bija no griestiem trose, bāze bija izveidojusies. Vēl gadu hallē varēja darboties, tomēr bīstamais stāvoklis vairs nepieļauj tās tālāku izmantošanu. Pēc gada šo halli noteikti nojauktu. Šajā teritorijā notiks būvniecība,” stāsta Martinsons.
Viņš ir neapmierināts, ka patlaban ledus halli pat nevar izmantot kā glabātavu. Ekspertu atzinumā teikts, ka tai no jumta nepārtraukti ir jātīra sniegs. “Ja halle tukša sabrūk, tad sabrūk, ja hallē atrodas mantas, tad es esmu par tām atbildīgs, ja kas aizies postā. Patlaban vērtējam, kā juridiski var izbeigt līgumu ar “Sāgas fondu” un halli iespējami ātrāk nojaukt,” šādu risinājumu redz Martinsons.
Misija: sports un kultūra
Prioritāte stadionam, kas atrodas Grīziņkalnā, vienmēr ir bijusi sports un kultūra. Nacionālais stadions tas ir tāpēc, ka tajā notiek gan nacionālie deju svētki, gan starptautiskie sporta mači. Nacionālās vieglatlētikas un starptautiskās sacensības šeit notiek tāpēc, ka stadions atbilst visām starptautiskajām prasībām. “Tādam tam ir jāsaglabājas nākotnē,” uzsver Martinsons. “Sakārtojot šo vidi, saprotam, ka tā ir Grīziņkalna izaugsme, tā ir privātā investora piesaiste, apkārtnes revitalizācija.”
Izrādās, ka Rīgas dome pēdējo gadu laikā Grīziņkalnā rajona infrastruktūras un koka ēku atjaunošanā ieguldījusi vairāk nekā septiņus miljonus eiro. Prostitūtas arīdzan no ielām ir pazudušas. Pamatprincipi pārbūvētajai būvei: pieejamība cilvēkiem, ekonomikas izaugsme, infrastruktūras attīstība. “Tas ir vēstījums par to, ka aiz dzelzceļa atrodas Rīgas visapdzīvotākie rajoni Purvciems un Pļavnieki. Tas ir veiksmes stāsts šīs teritorijas attīstībai. Mēs redzam, ka te vairs nebūs telpas un treniņu laukumi tikai augstas klases sportistiem, bet šeit nāks ikviens. Blakus atrodas “Ghetto games”. Pie mums ierodas jaunieši un vecāki, jaunieši šeit trenējas. Infrastruktūra būs tik sakārtota, ka vietu atradīs ikviens. Mēs jau patlaban domājam, kā šeit uzņemt nūjotājus, kas varētu savas somiņas atstāt kaut kur ārpusē. Būs pieejamas dušas, labierīcības. Centīsimies aizpildīt stadiona ārtelpu un piedāvāsim ikvienam iekšējo infrastruktūru,” sola E. Martinsons.
Viņš ir runājis ar gandrīz visām sporta federācijām par to, kā tās sevi redz Daugavas stadiona teritorijā. Ir apzinātas un vērtētas federāciju vajadzības, starptautiskie standarti un atbilstības. “Svarīgi, ka pēc projekta īstenošanas valsts atbalstu vairs saņemt nevarēsim, būs pašiem jāspēj visu nopelnīt. Kērlings Latvijā ir labs piemērs, kad ar uzņēmīgu cilvēku pašiniciatīvu uzbūvēja halli Mežciemā, piesaistīja cilvēkus un nu pelna naudu,” stāsta Daugavas stadiona saimnieks.
Ļoti aktīva esot Latvijas Riteņbraukšanas federācija. Riteņbraukšanai tradīcijas Latvijā ir, bet vietas nav. Tomēr pamats, uz kā stadions balstīšoties, ir vieglatlētika, futbols un hokejs. Pastarpināti bobslejs. Nākotnē – basketbola arēna.
Jaunie objekti būs stadiona tribīnes. Patlaban tajās ir vieta 5600 skatītājiem, nākotnē ir iecerēti vairāk nekā 10 000 sēdvietu. Gan centrālā, gan jaunās sānu tribīnes. Būs multifunkcionālā komandu spēļu halle ar 5000 sēdvietām. Tā atradīsies vecās hokeja halles vietā un nedaudz virzienā uz Augšielu, kur patlaban ir autostāvvietas. Šī halle iecerēta tāda, ka varēs notikt starptautiskas sacensības, koncerti. “Kāpēc “Arēna Rīga” spēj izkonkurēt Viļņu un Tallinu, kur arī ir labas halles?” negaidīti vaicā E. Martinsons. Izrādās, ka halles projektētāji bija padomājuši par ļoti izturīgām jumta konstrukcijām. Tas ir svarīgi pazīstamajām popgrupām, kam pie griestiem ir jāizvieto smaga aparatūra. Viļņā pie griestiem to izvietot nevar, sabruks jumts. “Jumta nestspējai jābūt lielai. To mēs savā multifunkcionālajā hallē paredzam,” saka Martinsons.
Kad vēršu uzmanību, ka Rīgā nu būs divas lielas halles un jādomā, vai izdosies tās piepildīt, Martinsons atbild: “Arēna Rīga” ir viena, konkurences tai nav, tomēr daudziem sporta veidiem tā ir pārāk liela. Rokasbumbas, frīstaila un citu sacensību rīkotāji teic, ka 5000 skatītāju ir optimālais daudzums hallei.
Līdz ar multifunkcionālo halli Rīgai beidzot būs starptautiskajām prasībām atbilstoša vieglatlētikas manēža. Pārsteidz, ka Daugavas stadionam piesaistītais ES finansējums nav paredzēts sporta infrastruktūrai. Tā ir aktivitāte 5.6.1. “Pilsētas vides revitalizācija”. Tātad degradētas pilsētas vides revitalizācija. “Mūsu komandai tas ir milzīgs izaicinājums – izdarīt, ka šeit nevis ceļ būves sportam, bet revitalizē pilsētu. Mēs šeit nedrīkstam tieši sportam un kultūrai kaut ko būvēt,” skaidro Martinsons.
Kopš projekta uzsākšanas ar padomiem stadionam palīdz auditorkompānija “Ernst & Young”. Tāpat svarīgi, ka panākta vienošanās ar Eiropas Komisiju, ka atbalstu projektam nevarēs saņemt, ja neuzbūvēs kaut vienu no projektā iekļautajiem objektiem. Tātad atkāpšanās ceļa nav.
Kādas vēl izmaiņas redzēsim lielākajā Latvijas sporta būvē? Gan zem komandu spēļu halles, gan zem vieglatlētikas manēžas būs “Park & Ride” stāvparks. Būs jauna ledus halle ar diviem ledus laukumiem un kērlinga halli klāt, tāpat privāto investīciju objekti. Papildus vieglatlētikas manēžā iecerētajai bobsleja starta estakādei būs šautuve – kādā no apakšzemes stāvvietām. Izrādās, ka vienubrīd Rīgā bija ļoti daudz padomju laika šautuvju, tomēr tās visas pamazām privatizēja un patlaban valstij savas šautuves vairs nav. Jāīrē no privātīpašnieka. Atjaunojamie objekti ir centrālais sporta laukums – futbola laukums un skrejceļi, šos darbus finansē no valsts budžeta. Vieglatlētikas treniņu laukums un Rīgas domes veidotā infrastruktūra – Ata iela pie Grīziņkalna, piegulošās ielas ar krustojumiem pārbūve un Vagonu iela zem Deglava tilta, gājēju celiņu veidošana uz Deglava pārvadu, arīdzan Deglava pārvada apgaismojuma pārbūve. Vēl šajā projektā ir lietusūdens kolektora izbūve. Izrādās, ka tas visam Grīziņkalna rajonam patlaban ir ļoti, ļoti svarīgs objekts.
VSIA “Kultūras un sporta centrs “Daugavas stadions””
- Daudzfunkcionāls stadions Rīgā, dibināts 1927. gadā un piešķirts sporta organizācijai “Strādnieku sports un sargs”. Tajā izbūvēja futbola laukumu, vieglatlētikas sektorus, skrejceļus ar četriem celiņiem. No trim pusēm stadionu ierobežoja tribīne ar sešām solu rindām un stāvvietām dažiem tūkstošiem skatītāju.
- 1933. gadā likvidēja sporta organizāciju “Strādnieku sports un sargs” un nodibināja jaunu sporta biedrību “Latvijas arodorganizāciju sports”, kas stadionu apsaimniekoja līdz 1940. gada jūnijam. Otrā pasaules kara laikā līdz 1945. gadam bāzi sporta norisēm neizmantoja.
- 1949. gadā sākās sporta bāzes pārbūve – būvēja arēnu, laukumu, uz kura ziemā uz dabiskā ledus spēlēt hokeju, organizēt treniņus un sacensības daiļslidošanā, bet vasarā nodarboties ar volejbolu un basketbolu. Apkārt šim laukumam uzbūvēja tribīnes ar 5000 skatītāju vietu. Arēnas būvniecību pabeidza 1950. gadā.
- 1951. gadā veikta stadiona skrejceliņu un sektoru pārbūve.
- 1952. gadā pārbūvēja tribīnes, veco tribīņu vietā uzbūvējot jaunas ar vairāk nekā 1800 vietām. Vienlaikus būvēja arī rietumu jeb galveno tribīni, kas varēja uzņemt vairāk nekā 9000 skatītāju.
- 1956. gadā sākta mākslīgā ledus slidotavas būve stadiona teritorijā, to nodeva ekspluatācijā1960. gadā.
- 1960. gadā pie stadiona nodibināja Bērnu sporta skolu, tajā bija četras nodaļas – vieglatlētikas, daiļslidošanas, ātrslidošanas un hokeja.
- 1961. gadā 1. janvārī dibināja BASB “Daugava” Rīgas sporta kombinātu, kurā ietilpa biedrības centrālais stadions, Bērnu sporta skola un mākslīgā ledus slidotava. Rīgas sporta kombināts “Daugava” kļuva par Latvijas lielāko sporta bāzi.
- 1978. gadā nojauca rietumu tribīni, kuru bija paredzēts uzbūvēt no jauna.
- 1980. gadā uzbūvēja bobsleja estakādi.
- 1982. gadā nodeva ekspluatācijā rietumu tribīni ar 5764 skatītāju vietām pirmajā un otrajā līmenī.
- 1992. gada 27. februārī BASB “Daugava” Rīgas sporta kombināts pārveidots par valsts bezpeļņas organizāciju “Daugavas stadions” un tai piešķirts nacionālās sporta bāzes statuss.
- 1996. gadā kapitāli remontēja un atjaunoja centrālās arēnas skrejceliņus un komunikācijas, vieglatlētikas manēžu, tenisa laukumu un futbola laukumu.
- 1999. gadā, pamatojoties uz Rīgas pilsētas būvinspekcijas projektu, demontēja stadiona ziemeļu, austrumu un dienvidu tribīnes.
- 2001. gadā valsts bezpeļņas organizācija “Daugavas stadions” pārveidota par valsts SIA “Kultūras un sporta centrs “Daugavas stadions””.
- Ar 2004. gada 20. oktobra Ministru kabineta rīkojumu nr. 785 ir izveidota kapitālsabiedrība ar ierobežotu atbildību VSIA “Kultūras un sporta centrs “Daugavas stadions””, kuras kapitāla daļu turētāja ir Izglītības un zinātnes ministrija.
- 2008. gadā veikta centrālās arēnas vieglatlētikas skrejceļu un sektoru renovācija.
- 2014. gadā stadionam ir piešķirts IAAF (Starptautiskās Vieglatlētikas federāciju savienības) sertifikāts, lai stadionā varētu norisināties starptautiska līmeņa vieglatlētikas sacensības.
- 2016. gada 16. augustā Latvijas valdība Kultūras un sporta centram “Daugavas stadions” noteica nacionālo interešu objekta statusu.
Atbildēt