Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) vadītāju DACI GAILI sarunai par nozarei vissvarīgākajām tēmām uzrunājam katra gada beigās. Izņēmums nebija arīdzan 2016. gads. Sarunas temats – jaunais Publisko iepirkumu likums, iepirkumu efektivitāte un sūdzības.
–Neraugoties uz dažkārt negatīvo publicitāti un pārkāpumiem, iepirkumi Latvijā tomēr pilnveidojas, kļūst profesionālāki. Vai iespējams mērīt iepirkumu efektivitāti?
D. Gaile: – Nozare patiešām attīstās. Studenti raksta maģistra un doktora darbus, veic pētījumus par iepirkumiem. Viena rādītāja, kas viennozīmīgi pasaka – iepirkumu sistēma darbojas efektīvi, patlaban nav. Iepirkumu efektivitāti varam vērtēt no vairākiem skatupunktiem. Eiropas Komisija par publisko iepirkumu savulaik izteicās – publiskie iepirkumi nav tikai tā valsts budžeta nauda, kas atgriežas pie uzņēmējiem caur iepirkumu procedūrām. Vēl viens publisko iepirkumu mērķis ir uzticamība publiskā sektora darbībai ar šo naudu. Tas notiek atklāti, atklātās procedūrās, ikviens no uzņēmējiem, kas ir maksājis nodokļus, var uz šiem iepirkumiem pretendēt. Ja iepirkumu sistēma ir atklāta, tai uzticas, var teikt, ka tā ir efektīva. Ja ir tā, kā pie mums Latvijā nereti notiek, kad par korupcijas risku runā gan iepirkumu dalībnieki, gan cilvēki no malas, tad kaut kas tomēr klibo.
Publiskajā sektorā vērtēt iepirkumu efektivitāti tā, kā to dara privātais sektors – pēc peļņas, nevar. Mēs nevaram salīdzināt, vai finansiāli izdevīgāk ir būvēt, piemēram, tiltu vai sociālo māju. Kā salīdzināt ieguvumu sabiedrībai? Mēs arīdzan nevaram pateikt, vai labi ir tas, ka pērk daudz un daudz tērē. Iespējams, tas nemaz nav tik labi. Vērtēšanas rādītāji ir ļoti dažādi. Eiropas Komisija ir definējusi indikatorus efektivitātes vērtēšanai: iepirkumu īpatsvars, kuros izmanto zemākās cenas kritēriju, centralizētu iepirkumu īpatsvars, cik bieži izmanto sarunu procedūru ar vienu iespējamo piegādātāju, cik daudz ir iepirkuma procedūru, kurās ir tikai viens pretendents. Diemžēl Latvija šajā sarakstā neizskatījās labi, tostarp arī pārāk bieži izmantotās zemākās cenas dēļ – 80% iepirkumu. Būtiski mūsu novērtējumu uz leju vilka arī nepietiekamā konkurence, kuru kopējā indikatorā ieskaitīja ar palielinātu koeficientu. Arī šie indikatori nav uzskatāmi par absolūtu efektivitātes rādītāju, jo tie atkarīgi arī no tā, cik liels ir tirgus. Mūsu nelielajā tirgū dažkārt ir iepirkumi, kur ir labi ja viens vai divi piegādātāji, kas var izpildīt līgumu.
Diskusijas par iepirkumu efektivitātes izvērtēšanu turpinās. Ir prieks par studentiem, kas nāk pie mums praksē, raksta par iepirkumiem bakalaura un maģistra darbus, par doktorantiem, kas pēta dažādus publisko iepirkumu aspektus. Jāatceras, ka publiskie iepirkumi nav tikai juridiskie jautājumi. Eiropas Savienībā ar publiskajiem iepirkumiem cenšas sasniegt svarīgus ekonomiskus un sociālus mērķus. Tas mums mēdz pazust juridiskos strīdos. Ekonomikā māca, ka iekšzemes kopprodukta sadalē pēc patēriņa viena no pozīcijām ir valdības izdevumi. Kad es rakstīju savu maģistra darbu, pasniedzēji bija ļoti ieinteresēti par to, kā praktiski realizējas šie valdības izdevumi. Izrādās, ir vesela sistēma, kā īsteno iepirkumu. Iepirkumu tiesiskais regulējums nosaka procedūras, kā pirkt. Iepirkumu politikas mērķus nosaka tas, ko pērkam, kādus nosacījumus izvirzām. Pērkam tiltu, pērkam vilcienus, pērkam sociālos pakalpojumus. Un – kā mēs to darām. Vai mēs ievērojam vides aizsardzības prasības, cenšamies būt sociāli atbildīgi, gribam attīstīt inovatīvus produktus. Šajā virzienā mums, manuprāt, joprojām nepietiek zināšanu.
– Ko iepirkumu nozarei nesīs 2017. gads?
– Nākamie divi gadi būs ļoti saspringti. 1. martā stāsies spēkā jaunais Publisko iepirkumu likums. Lai arī tajā kādi 75% ir jau zināmas normas, tomēr ar 25% jauno normu un dažādu nianšu mums visiem rūpju pietiks. Turklāt notiks forsēta ES fondu naudas apguve. Tas viss kopā iepirkumos radīs nopietnu stresu. Būs jāmobilizē visi biroja resursi, lai sniegtu skaidrojumus par jaunajām normām un neskaidrajām situācijām. Iepirkumus veicot, pasūtītāja rīcībai jābūt atbilstošai noteiktiem principiem. Ir jāizskaidro pasūtītājam, jāiedod recepte, kā kurā gadījumā rīkoties, lai rīcība būtu atbilstoša šiem principiem. Piemēram, vai izvirzītā kvalifikācijas prasība ir samērīga. Ikvienam iepirkumu procesa dalībniekam vai uzraugošajai iestādei, auditoram – ikvienam var būt cits skatījums uz šo jautājumu. Vai, piemēram, likuma norma “grozījumi nedrīkst būt būtiski”. Tieši tas pats. Turklāt grozījumu būtiskums ir jāvērtē, mēģinot prognozēt – kas būtu (ar šo iepirkumu), ja būtu (bijušas zināmas grozītās prasības). Vai iepirkumā būtu piedalījušies citi pretendenti? Vai būtu bijis citāds piedāvājums? Katrs iesaistītais vērtē savas pieredzes un kompetences ietvaros. Pareizi izmanevrēt šādā situācijā var cilvēks ar ilgu pieredzi, kas ir dabūjis punus, piedalījies sūdzību izskatīšanā, seko līdzi visiem mūsu skaidrojumiem un – ideālā variantā – seko līdzi arī Augstākās tiesas, Eiropas Savienības tiesas spriedumiem. Tikai tā rodas izpratne, kā šos principus praktiski īstenot. Diemžēl mums nav daudz šādu iepirkumu veicēju. Problēma ir gan kadru mainība, gan nevēlēšanās mācīties. Ir liels mazo iepirkumu īpatsvars, ir pasūtītāji, kam vispār reti nākas rīkot lielus iepirkumus. Bet mazajos iepirkumos bieži vien principus neievēro, jo tos taču IUB pārsūdzēt nevar. Kad ir jārīko nopietns konkurss, tad jūt, ka nav zināšanu. Man nereti jautā, kāpēc nesokas lielie projekti. Šā paša iemesla dēļ! Mums nav daudz lielo projektu. Ja ir, tad ir ļoti atšķirīgi. Nevar salīdzināt, piemēram, e-veselību un vilcienu iepirkumu. Tās ir pilnīgi atšķirīgas nozares. Vienā projektā gūtā pieredze nepalīdzēs veikt otru iepirkumu. Arī – cik objektīvs pret sevi un pasūtītāju ir tirgus dalībnieks. Vieglāk ir skaļi paziņot – es neuzvarēju iepirkumā, jo ir korupcija, viss iepriekš ir sarunāts, nekā atzīt – piedāvājums bija nekvalitatīvi sagatavots.
Jaunajā PIL ir īpašs regulējums par zaļo iepirkumu. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija gatavo Ministru kabineta noteikumus par zaļā iepirkuma kritērijiem virknē iepirkumu. Gribētos domāt, ka šis kuģis ir uzņēmis gaitu. Iekustināts ir arī elektroniskais iepirkums, liels izaicinājums būs visos iepirkumos pāriet uz elektronisko piedāvājumu iesniegšanu, ko plānots izdarīt līdz 2019. gadam. Tas ļaus mazināt aizdomas, ka pasūtītājs ir ļāvis nomainīt piedāvājumus, it īpaši mazajos iepirkumos. Elektroniskais iepirkums veicinās arī standartizētu iepirkumu dokumentu izmantošanu. Būvniecības nozare gaida, kādas pārmaiņas iepirkumos radīs būvnieku klasifikatora ieviešana.
– Tās ir PIL dotās labās iespējas uzlabot iepirkumu vidi Latvijā. Vai ir nosacījumi, kas jaunajā likumā raisa jautājumus vai īpaši uztrauc?
– Jaunajās direktīvās uzsvērts, ka var izmantot sociālos kritērijus, vienlaikus uzsverot, lai rīkojas ar šiem kritērijiem ļoti uzmanīgi, lai tie nebūtu pārāk ierobežojoši. Pagaidām grūti saprast, kur ir sarkanā līnija, līdz kurai var droši iet! Pasūtītājs var sociālos kritērijus iekļaut vērtēšanas kritērijos, var par nepamatoti lētu atzīt piedāvājumu, ja sociālie kritēriji nav ievēroti. Kas praksē varētu būt šie kritēriji? Visiem uzreiz prātā nāk vidējās algas. Vai tas ir sociālais kritērijs? Vai jāņem vērā tikai darbinieki, kas izpildīs iepirkuma līgumu, vai visi darbinieki? Un – ja piedāvājumā norāda aug-stas algas, vai tiešām tādas tiks samaksātas? Līguma izpildes kontrole ir ļoti svarīga. Ne zaļajai, ne inovatīvajai, ne sociālajai dimensijai nebūs nekādas jēgas, ja to varēs deklarēt piedāvājumā bez mazākā nodoma to tiešām darīt.
Inovāciju partnerības procedūra ir ļoti interesanta. Tā ir vērsta uz to, ka pasūtītājs ar privāto sektoru sadarbojas, lai radītu jaunu, inovatīvu pakalpojumu vai produktu. Vai Latvijā šī procedūra tiks pieņemta un darbināta. Vai mūsu komersantiem tas liksies interesanti?
Procedūra ir ļoti sarežģīta. Līdzīgi kā ar konkursa dialogu un dinamisko iepirkuma procedūru – nav detaļās skaidrs, kā tas darbojas, nav praktiskās pieredzes. Nekad nekas līdzīgs nav darīts.
Ne vienmēr likumā ierakstītās jaunās normas darbojas, gūst atsaucību no pasūtītāju un tirgus dalībnieku puses.
– Kāda tendence aizvadītajā gadā bija vērojama sūdzību iesniegšanā?
– Interesanti, ka pēdējos 4 – 5 gados saņemto sūdzību skaits nemainās, IUB gada laikā saņem ap 900 sūdzību. No visām saņemtajām sūdzībām mēs izskatām mazāk nekā 600. Joprojām neizdodas novadīt līdz visiem tirgus dalībniekiem informāciju, ka sūdzības par mazajiem iepirkumiem IUB nepieņem, arī par iepirkumiem, kas veikti saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem nr. 299, ne. Līdz viņiem neaiziet arī vēstījums, ka sūdzību IUB nedrīkst rakstīt par problēmām vispār un par to, ka “tur visi ir blēži”. Nē, sūdzībā ir jānorāda fakti, ko tieši pasūtītājs ir pārkāpis. Agrāk no visām izskatītajām sūdzībām pamatoto sūdzību bija nedaudz mazāk kā nepamatoto sūdzību, proporcija bija 49% pret 51%. Patlaban nepamatoto sūdzību ir vairāk, aptuveni 57 – 60% no visām pieņemtajām sūdzībām. Tas bija viens no argumentiem, kāpēc sūdzību iesniegšanā ieviesa naudas depozītu.
Ir ļoti daudz strīdu par kvalifikāciju, par balstīšanos uz citu uzņēmēju spējām. Piemēram, juridiska persona, kurai pašai nav iepirkumā prasītās pieredzes vai apgrozījuma, piedāvājumā atsaucas uz sava apakšuzņēmēja pieredzi vai apgrozījumu vai arī norāda uz savas māteskompānijas resursiem. Jautājums, uz kuru ir jāatbild: vai pasūtītājs iegūst līgumu ar tādu pretendentu, kas šo līgumu var izpildīt? Vai, piemēram, šis apakšuzņēmējs nav pievilkts formāli. Kādi pierādījumi jāpieprasa, kā jāslēdz līgums? Diemžēl šie jautājumi nekļuva skaidrāki pēc “Ostas celtnieka” lietas izskatīšanas Eiropas Savienības tiesā. Ja man vaicātu, kāds ir labākais veids, kā sūdzību daudzumu mazināt, baidos, ka man nav viennozīmīgas atbildes. Sūdzību skaits ir atkarīgs arī no konkrētā tirgus konkurences, sūdzēšanos izmanto nozares problēmu kārtošanai. To bieži vien var just apsardzes pakalpojumu, būvniecības, pārtikas produktu u. c. iepirkumos.
– Vai jaunais PIL, jaunie MK noteikumi kaut kā ietekmēs sūdzību daudzumu?
– Protams. Kamēr visi aptvers jauno regulējumu, iestrādāsies, sūdzību var būt vairāk. Piemēram, jaunajā likumā ir noteikts, ka gadījumos, ja uz apakšuzņēmēju attiecas izslēgšanas noteikumi, pasūtītājs pieprasa apakšuzņēmēju nomaiņu. Piemēram, kāds pasūtītājs neļaus mainīt apakšuzņēmējus, bet izslēgs pretendentu no iepirkuma, vai kāds pretendents strīdēsies, ka vēlas mainīt arī cenas piedāvājumu. Vai vēl līdzīgi jautājumi, kas līdīs ārā. Uzticamības atjaunošanas process būs interesants. Piemēram, valdes loceklis, kas ticis notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, ir atlaists, iekšējās kontroles sistēma ir pilnveidota, personālijas ir izvērtētas un uzņēmējs uzskata, ka ir atkal uzticams, bet pasūtītājs saka – nē, manuprāt, tavi pasākumi ir nepietiekami. Katra situācija būs atšķirīga. Tāpēc pasūtītājiem ļoti labi ir jāsaprot iepirkumu principi, jāspēj ievērot principus, rīkoties konsekventi. Tas nav viegli. Bail pašiem domāt, ir vēlēšanās darboties tikai pēc detalizētas instrukcijas – es nevaru uzņemties atbildību, mani var sodīt, būs Valsts kontrole, audits, žurnālisti. Lēmumu pieņemšana ievelkas. Šeit ir problēma.
Mums ir kolosāli iepirkumu veicēji ar daudzu gadu pieredzi, vairākus no viņiem apbalvojām Gada balvas pasākumā, tomēr viņu nav tik daudz, cik gribētos.
– Kādi jaunumi šajā gadā būs pašā IUB?
– Likums uzdod IUB aktualizēt “eCertis” sistēmu. Tā ir Eiropas Komisijas uzturēta sistēma, kurā jebkuras citas dalībvalsts uzņēmēji un pasūtītāji var noskaidrot, kur mūsu valstī var saņemt pierādījumus, piemēram, par izslēgšanas noteikumiem, par nodokļu parādiem. Tur ir arī norādīts, vai pierādījums ir saņemams elektroniski vai to izsniedz papīra veidā. Mūsu pasūtītāji var šeit izlasīt, kur saņemami pierādījumi par citu valstu piegādātājiem. Direktīvās iekļauts nosacījums, ka dalībvalstīm ir pienākums informāciju aktualizēt, un likumā šis uzdevums ir uzdots IUB.
Mēs šajā gadā domājam vairāk attīstīt savstarpējo sadarbību gan ar Lietuvas, gan Igaunijas kolēģiem. Pieredzes apmaiņa ir ļoti noderīga.
Noteikti rīkosim informatīvos seminārus par jaunajiem likumiem, mēģināsim kļūt modernāki, piedāvājot semināru videoierakstus.
Šis un nākamais gads būs sarežģīti gan pasūtītājiem, gan piegādātājiem. Es joprojām ceru, ka Latvijas publiskajos iepirkumos pasūtītāji un piegādātāji ir spējīgi atteikties no nevajadzīgiem kašķiem. Desmit reizes padomā, pirms iesniedz sūdzību! Ja tiešām ir pārliecība, ka pasūtītājs ir skaidri redzami rīkojies nepareizi, negodīgi, tad ir jācīnās. Tomēr – ja tas ir tikai tāpēc, ka, sasodīts, nedabūju es, tad lai netiek arī citam, varbūt nav vērts?
– Kas aizvadītajā gadā visvairāk priecēja?
– IUB ir gandarīts par Valsts kontroles novērtējumu mūsu sadarbībai. Saņēmām Valsts kontroles Atzinības rakstu par veiksmīgu sadarbību.
Ļoti labi, ka aizvadītajā gadā virkne nozaru sapratušas, ka būs jāstrādā ar saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvēli, un patiešām ir sākušas gatavot ieteikumus. Īpaši būvniecības nozare, kas mums ir viena no vissarežģītākajām iepirkumu jautājumos, ļoti nopietni ir tam pieķērusies. Pirmos uzmetumus diskusijai par vērtēšanas kritērijiem ir sagatavojusi biedrība “Latvijas Būvuzņēmēju partnerība”. Cik man zināms, priekšlikumus un ieteikumus gatavo Latvijas Arhitektu savienība, LIKTA, arī citas asociācijas. Pamazām pasūtītāji sāk iepirkumos izmantot Eiropas vienoto iepirkuma procedūras dokumentu. Sākumā pasūtītājiem tas šķita pilnīgs kosmoss, bet šobrīd jau vairāki pasūtītāji pauduši apmierinātību, ka iepirkumā nav jāpieprasa un jāpārbauda viss kvalifikācijas pierādījumu papīru blāķis. Pretendents piedāvājumā var iesniegt vienu aizpildītu anketu, bet, ja uzvarējis iepirkumā, tad pēc pasūtītāja pieprasījuma iesniedz nepieciešamos pierādījumus, izziņas, sertifikātus.
Jaunās direktīvas paredz aktīvāku sadarbību starp institūcijām ES mērogā publisko iepirkumu jomā. Eiropas Komisija ir izveidojusi instrumentu – iepirkumu ekspertu informācijas apmaiņas interneta vietni – ekspertu paneli. Tajā IUB eksperti var uzdot jautājumus par direktīvu normu interpretāciju vai praktisko piemērošanu un saņemt atbildes. Ir iespēja uzzināt Eiropas Komisijas ekspertu viedokli. Svarīgi, ka ekspertu panelī ir citu valstu ekspertu uzdotie jautājumi, ko mūsu eksperti var lasīt un izmantot. Visu laiku tiek uzturētas viedokļu apmaiņas. Tas ir ļoti noderīgi un ļoti labi.
Tāpat ļoti noderīga ir iekšējā tirgus informācijas sistēma (IMI), kur ir atsevišķa iepirkuma funkcionalitāte. Šajā sistēmā var pārbaudīt, vai ārvalstu pretendenta sertifikāti ir īsti, vai speciālistam ir norādītā izglītība, vai tiešām norādītā institūcija izsniegusi konkrēto izziņu, ko uzrāda pretendents. IUB ir IMI iepirkumu funkcionalitātes administrators Latvijā, tāpēc pasūtītāji var vērsties pie mums, lai noskaidrotu nepieciešamos jautājumus vai saņemtu pielaidi sistēmai.
Aizvadītajā gadā Latvijā pirmo reizi tika pasniegta Iepirkumu Gada balva. Bija taču skaisti? Pasūtītāji, kas piedalījās balvas pasniegšanas pasākumā, teica, ka viņiem bijusi sajūta, kā piedaloties salidojumā, un ka viņiem ir vajadzīgs šāds pasākums pozitīvā gaisotnē, kur gūt sava darba novērtējumu un uzzināt, kas ir labākie iepirkumu veicēji un pasūtītāji, kuriem prasīt padomu.
Laba ziņa arī, ka gada nogalē Saeimā tika pieņemts jaunais Publisko iepirkumu likums. Patlaban tiek gatavoti Ministru kabineta noteikumi, kas stāsies spēkā 1. martā. Ir iecerēts, ka Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums stāsies spēkā 1. aprīlī.
TEKSTS: SANDRIS GUNVALDIS
FOTO: GUNĀRS JANAITIS
Atbildēt