Igaunija pamazām iziet finiša taisnē jaunās publisko iepirkumu direktīvas pārņemšanas darbā. Raksta publikācijas brīdī Publisko iepirkumu likuma projekts jau izgājis pirmo lasījumu Igaunijas parlamentā – Rīgikogu, un vasaras gaitā parlamenta ekonomikas komisija ir saņēmusi gan opozīcijas partiju, gan dažu koalīcijas partneru labojumu priekšlikumus, kā arī ieinteresēto organizāciju viedokļus. Parlamenta Ekonomikas komisijas tīmekļa lapā1 publiski redzamajos labojumu priekšlikumos un viedokļos lielā mērā atkārtotas idejas, kas iepriekš ar dažādiem tirgus dalībniekiem apspriestas institūciju un sabiedrības pārstāvju iesaistei izveidotā apaļā galda diskusijā.
Jauno publisko iepirkumu direktīvu pārņemšanā notika Igaunijas likumdošanas prakses vēsturē nepieredzēti laikietilpīgs un saturisks institūciju un sabiedrības pārstāvju iesaistes darbs, kas sākās jau 2014. gada februārī, vēl pirms direktīvu pieņemšanas Eiropas Parlamentā. Piecdesmit četras dažādas iestādes un organizācijas2, tostarp profesionālās apvienības, tika uzaicinātas piedalīties apaļā galda diskusijā. Apspriedes ilga gandrīz gadu. Pēc likumprojekta pēdējās versijas publiskošanas republikas valdības likumprojektu informācijas sistēmā3 un nosūtīšanas saskaņošanai 2015. gada maijā visas ministrijas un citas iesaistītās personas (vairāk nekā 54 iestādes un organizācijas) varēja iesniegt labojumu priekšlikumus. Valdības akceptu guva likumprojekta hronoloģiski trešā versija4, kas pirmajā lasījumā tika skatīta parlamentā 2016. gada maijā.
Jaunā likuma izstrādei nepieciešamā institūciju un sabiedrības pārstāvju iesaistes darba pamatā bija caurspīdīguma, apspriešanas saturiskās kvalitātes un atvērtības principi, un liela daļa apaļā galda apspriežu kopsavilkumu ir pieejami publiski5. Ikvienam, kas saskaras ar publisko iepirkumu jomu un tādējādi arī ar e-iepirkumu sistēmu6, ir bijusi reāla iespēja lūgt viņu iesaistīt, iesniegt likumprojekta izstrādātājiem savus rakstiskos priekšlikumus un sekot līdzi aktuālo apaļā galda apspriešanu kopsavilkumiem. Papildus likumprojekta izstrādātāji tikās arī ar vairākām profesionālajām apvienībām, lai apspriestu jomu specifiskās problēmas (piem., iepirkumus sociālajā un veselības aprūpes jomā, augstākās izglītības jomā, tūrisma sektorā).
Likumprojekta paskaidrojuma rakstā un apaļā galda protokolos atrodami likumprojekta izstrādātāju saturiskie pamatojumi vienai vai otrai tiesiski politiskajai izvēlei, par kuru apaļajā galdā bija vērojama polemika starp dažādām organizācijām un tirgus dalībniekiem.
Igaunija tādējādi ir viena no retajām ES valstīm, kas spēja nodrošināt tirgus dalībnieku iesaisti pēc būtības un tādējādi sagatavot likumprojektu vēl pirms publiskā iepirkuma direktīvas pārņemšanas termiņa. Laika zaudējums, kas izraisīja direktīvas pārņemšanas termiņa kavējumu, radās publiskotā likumprojekta saskaņošanas fāzē. Proti, dažas ministrijas nebija mierā ar atsevišķām likumprojekta pirmajā versijā iekļautajām tiesiski politiskajām izvēlēm, un sarunām, lai rastu kompromisu, bija nepieciešams laiks.
Igaunijā nav ieviesti pārejas noteikumi, taču jaunais Publisko iepirkumu likums ietver dažādus noteikumus tā piemērošanai. Tā, piemēram, ir pieejamas jaunas liberālākas iespējas iepirkuma līguma grozīšanai, pat ja pildāmais iepirkuma līgums noslēgts līdzšinējā (vecā) Publisko iepirkumu likuma darbības laikā.
Galvenās domstarpības saistītas ar jautājumiem, kas direktīvā nav regulēti vai kuru regulējums ir ļoti vispārīgs, tāpēc detalizēts risinājums atstāts dalībvalsts kompetencē. Tāpat asus strīdus raisa dalībvalsts kompetencē atstātās tiesiski politiskās izvēles tādos publiskajos iepirkumos, kuru prognozējamā cena ir zem direktīvas piemērošanas limita. Daži piemēri – vai atcelt vienkāršotos iepirkumus (cena no 20 000 eiro precēm un pakalpojumiem; būvdarbu gadījumā no 60 000 eiro līdz valsts iekšējam publiskā iepirkuma piemērošanas limitam) un sīkos iepirkumus (cena no viena centa līdz 19 999 eiro precēm un pakalpojumiem; attiecīgi līdz 59 999 eiro būvdarbiem), tādējādi publiskā iepirkuma procedūras organizēšanas pienākums rastos, tikai sākot no valsts iekšēji noteiktās likmes (no 40 000 eiro precēm un pakalpojumiem; attiecīgi 300 000 eiro būvdarbiem)7. Tiesiski politiska polemika vērojama arī jautājumā par to, kādā apmērā un līdz kuram brīdim piedāvājumiem būtu jābūt konfidenciāliem (vairākas organizācijas vēlas piedāvājuma cenas un piegādes avota publiskošanu jau piedāvājumu atvēršanas brīdī), tāpat to, kā un kurā brīdī jānotiek nodokļu parāda pārbaudei un kādā mērā, konstatējot nodokļu parādu, pretendentam, kuram ir nodokļu parāds, var ļaut pirms iepirkuma līguma noslēgšanas nodokļu parādu likvidēt. Domstarpības ir arī par to, vai ar publisko iepirkumu saistītajos strīdos procesa dalībniekiem būtu jāpiemēro princips, ka tiesiskās palīdzības izdevumu segšanas pienākums ir strīdu zaudējušajai pusei (tāpat kā tas noteikts vispārīgajā tiesas procesā gan civillietās, gan administratīvi tiesiskajos strīdos) – līdzīgi tam, kā saskaņā ar spēkā esošo Publisko iepirkumu likumu valsts nodevu8 sedz strīdu zaudējusī puse.
Līdztekus no jaunās publiskā iepirkuma direktīvas izrietošajai obligātajai regulācijas pārņemšanai likumprojektā izmantota iespēja sakārtot spēkā esošo valsts iekšējo publiskā iepirkuma tiesību līdzšinējās pretrunas gan ar ES tiesu praksi, gan ar iepriekšējo un jauno publiskā iepirkuma direktīvu (piem., iekšējā darījuma regulācija; regulācija par atbildēšanu un skaidrojuma pieprasījumu; aizsardzības un drošības jomas iepirkumu regulācijas sakārtošana).
Vislielākā neskaidrība gan no iepirkuma organizatoru, gan pretendentu viedokļa ir saistīta ar pašattīrīšanās9 regulācijas ieviešanu, sākot no direktīvas piemērošanas limita. Tāpat neapmierinātību raisa jauni izslēgšanas pamati (piem., ar terorismu saistīti noziegumi), kuru pārbaude, ja pretendents ir no ārvalstīm, iepirkuma izsludinātājam var nebūt pa spēkam. Pretestību raisa arī iepirkuma organizatora pienākums pārbaudīt apakšuzņēmēju izslēgšanas pamatus būvdarbu iepirkumu gadījumā un dempinga piedāvājuma regulācija, kas neietver automātiskus limitus10 piedāvājumu anulēšanai (piem., ja piedāvājums ir par 30% lētāks par visu saņemto piedāvājumu aritmētisko vidējo cenu).
Saskaņā ar ietekmes analīzi ir sagaidāms, ka jaunais Publisko iepirkumu likums padarīs iepirkuma procedūru lētāku nekā līdz šim: 2336,50 eiro vietā nākotnē būs nepieciešami 2213,90 eiro. Ietaupījumu ir cerēts nodrošināt procedūras paātrināšanās un vienkāršošanās rezultātā (piem., iepirkuma pases izmantošana iepriekšējai kvalifikācijai un tikai veiksmīga pretendenta izslēgšanas pamatu un kvalifikācijas kontrole ar e-iepirkumu sistēmas starpniecību), kā arī 100% pāreju uz elektronisku procedūru no 2018. gada 18. oktobra (piem., 2015. gadā no visiem Igaunijā izsludinātajiem publiskajiem iepirkumiem elektroniska procedūra izmantota 80% gadījumu)11.
Kopumā jaunais Publisko iepirkumu likums likumprojekta pēdējā versijā līdzīgi pārņemamajai direktīvai drīzāk ataino publiskā iepirkuma evolūciju un vietām arī kosmētisku sakārtošanu, nevis revolūciju: izvēle vairāk ir bijusi par labu konsensam un drošiem risinājumiem. Tomēr liels solis uz priekšu vērojams iekšējā darījuma izņēmuma12 attīstībā, salīdzinot ar līdzšinējo Eiropas tiesu praksi. Novatorisks, taču pirmajā mirklī šķietami nepārdomāts un pretrunīgs ir pašattīrīšanās regulējums, ko nepieciešams piepildīt ar praktisku saturu tiesu prakses veidolā. Reāls publisko iepirkumu procedūras izdevumu kritums lielā mērā ir atkarīgs no iepirkumu izsludinātājiem – daudz ir atkarīgs no tā, vai iepirkumu organizatori sāks izmantot jaunās brīvības, nodrošinot pretendentiem iepirkuma pases ar atkārtoti izmantojamiem kvalifikācijas nosacījumiem, kā arī no tā, cik aktīvi iepirkumu izsludinātāji iepirkuma procedūrā izmantos apvērsto procedūru13 vai iespēju vajadzības gadījumā nenoteikt atsevišķus kvalifikācijas nosacījumus (piemēram, nosakot tikai tehniskās kompetences kvalifikācijas nosacījumus, taču atstājot nenoteiktas prasības par finanšu spējām). Tāpat labākas piekļuves nodrošināšana publiskajiem iepirkumiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem14 ir iepirkumu organizatoru rokās – jo reālistiskākus un ērtākus noteikumus iepirkuma organizators tirgū norādīs iepirkuma pamata dokumentos (piem., lielāka iepirkuma sadalīšana daļās, samazināts kvalifikācijas nosacījumu daudzums vai to neiekļaušana), jo vairāk piedāvājumu tiks saņemts iepirkumos.
AUTORS: Kristīna Kārna [Kristiina Kaarna]
Viena no jaunā publiskā iepirkuma likuma autorēm un “Deloitte Legal” advokāte
1. Rīgikogu Ekonomikas komisijas tīmekļa lapā par Publisko iepirkumu likuma projektu sk. URL http://www.riigikogu.ee/tegevus/eelnoud/eelnou/ecbd5b61-734c-41b1-bff5-a54f285bce53/Riigihangete%20seadus/↩
2. Finanšu ministrijas 31.03.2016. preses paziņojums “Jaunais Publisko iepirkumu likums palielinās procedūru elastību un samazinās iesaistīto pušu izdevumus”, sk. URL https://riigihanked.riik.ee/lr1/web/guest/eelnoud1 ↩
3. Valdības elektroniskā Likumprojektu informācijas sistēma, kurā tiek veikta jauno likumprojektu saskaņošana starp ministrijām pirms likumprojektu iesniegšanas valdībai. Sk. URL http://eelnoud.valitsus.ee ↩
4. Sk. https://riigihanked.riik.ee/lr1/c/document_library/get_file?p_l_id=523679&folderId=526290&name=DLFE-36203.pdf ↩
5. Institūciju un sabiedrības pārstāvju iesaistes apaļā galda protokoli ir publiski pieejami e-iepirkumu sistēmā. Sk. URL https://riigihanked.riik.ee/lr1/web/guest/kaasamine ↩
6. Igaunijas e-iepirkumu kārtība ir pieejama arī angļu valodā. http://www.fin.ee/public-procurement-policy ↩
7. Limiti saskaņā ar likumprojektu (ar kuru limiti tiek ievērojami paaugstināti, salīdzinot ar iepriekšējo Publisko iepirkumu likumu). Vecā un jaunā Publisko iepirkumu likuma limitu salīdzinājums atrodams šeit: sk. URL https://riigihanked.riik.ee/lr1/c/document_library/get_file?p_l_id=523679&folderId=
526290&name=DLFE-36207.pdf ↩
8. Angliski “depozīts” vai “state fee”. Tā ir maksa par apstrīdēšanas iesnieguma iesniegšanu Publisko iepirkumu strīdu komisijā. Strīda zaudētājs sedz valsts nodevu. Tādējādi, ja apstrīdēšanas iesniegums netiek apmierināts, to iesniegušajam pretendentam valsts nodeva netiek atmaksāta. Ja iesniegums tiek apmierināts, valsts nodevu pretendentam kompensē iepirkuma veicējs. ↩
9. Angliski “self-cleaning”. ↩
10. Piem., publiskā iepirkuma direktīvas agrākā versija paredzēja, ka piedāvājumi, kas par x% lētāki nekā saņemto piedāvājumu vidējā cena, automātiski tiek uzskatīti par dempinga piedāvājumiem.↩
11. Ietekmes analīzes kopsavilkums: sk. URL https://riigihanked.riik.ee/lr1/c/
document_library/get_file?p_l_id=523679&folderId=526290&name=DLFE-36203.pdf ↩
12. Izmantojot iekšējā darījuma jeb angliski “inhouse” izņēmumu, nav jāveic publiskā iepirkuma procedūra. Iekšējais darījums ir situācija, kad publiskais sektors rīkojas kā koncerns: līgumu slēdz starp personām, kas ir kā mātesuzņēmums un meitasuzņēmums vai tā paša uzņēmuma divi meitasuzņēmumi. Sk. īsu iekšējo darījumu pārskatu: K. Kārna “Publiskais sektors kā koncerns”, pieejams URL http://www.addenda.ee/mod_blog_091d584fced301b442654dd8c23b3fc9_Kristiina-Kaarna–Avalik-sektor-kui-kontsern–psemine-riigihankest_est ↩
13. Apvērstā procedūra ir iespējama atvērtā iepirkuma procedūrā. Saskaņā ar to iepirkuma organizators vispirms var pārbaudīt piedāvājumu atbilstību pēc būtības un tikai tad pārbaudīt veiksmīga pretendenta izslēgšanas pamatus un kvalificēšanos. ↩
14. Angliski “SME” jeb mazie un vidējie uzņēmumi. ↩
Atbildēt