SIA “Alejas projekti” pēc naudas apgrozījuma ir starp lielākajiem no aptuveni 200 Latvijas uzņēmumiem, kas, pēc NACE klasifikatora, aktīvi īsteno “ainavu ierīkošanas un uzturēšanas darbības” jeb, tautas valodā runājot, nodarbojas ar apzaļumošanu un teritoriju labiekārtošanu. Pavisam nozarē reģistrēti aptuveni 400 uzņēmumi. Arī šajā ikdienā samērā klusajā nozarē notiek iepirkumi, tiek nodarbināti apakšuzņēmēji un risināti samezglojumi. Tiesa gan, sūdzību par ainavu ierīkošanas un uzturēšanas iepirkumiem ir maz. Kāpēc tā un kādas problēmas ikdienā risina uzņēmējs, kas rūpējas par skaistu un sakoptu apkārtni, stāsta SIA “Alejas projekti” īpašnieks un vadītājs ANDRIS DRĒSKA.
–Ar ko īpašs ir ainavu veidošanas bizness?
A. Drēska: – Ainavu veidošanas bizness, manuprāt, ir ļoti skaists bizness. Tā ir iespēja no nekā vai kaut kā neglīta radīt skaistu un sakoptu vidi. Tā ir darbošanās ar dzīvu un dinamisku vidi. Augi ir dzīvi, tie aug, maina krāsas, ziedus, lapas. Man tas patīk! Kad mēs veidojam dārzus, ainavas, apstādījumus, pēc darbu pabeigšanas mēs reti kad dabūjam gatavo gala rezultātu. Atšķirībā no uzbūvētajām ēkām vai ceļiem apstādījumi savu pilno skaistumu sasniedz pēc kāda laika – trim līdz pieciem gadiem, reizēm pēc desmit divdesmit gadiem. Tad, kad ēkas jau sāk novecot, ainava sasniedz savu patieso rezultātu. Kad objekts tiek nodots, ēkas un laukumi ir skaisti, tīri, bet apstādījumi un zāliens parasti ir mazi un trausli, tikko iesakņojušies un pārcietuši pārstādīšanas šoku. Tad reizēm nākas skaidrot, kāpēc pie jaunās, skaistās ēkas apstādījumi nav tik krāšņi, kā bija redzams projekta vizualizācijās. Šis bizness ir arī sezonāls, ziema ir klusā sezona, tā ir tā ēnas puse.
Runājot par iepirkumu struktūru mūsu nozarē, lielākā daļa ir teritoriju kopšanas darbi. Tie parasti ir liela apjoma iepirkumi, kur nereti ir sīva konkurence. Taču šajos līgumos ir arī liela atbildība, jo apjomi ir lieli, bet darbi jāizdara laikā. Parasti teritoriju apsaimniekošanā to slēdz uz diviem trīs gadiem. Tad vismaz uzņēmums var paredzēt nākotni un investēt ražīgākā tehnikā, līdz ar to pakalpojuma cenu var turēt zemu. Ja ir līgums uz vienu gadu, tad līguma izpildītājam nav drošības par pasūtījuma iegūšanu uz nākamo termiņu. Vienā gadā atpelnīt jaunu un jaudīgu tehniku nevar. Normāli būtu slēgt līgumu ar pašvaldību uz trim gadiem. Ir pašvaldības, kur zaļo zonu apsaimniekošanu veic pašvaldības uzņēmumi, līdz ar to iepirkumi netiek rīkoti.
Līdztekus tam katrai pašvaldībai parasti ir iepirkumi, kur jāiekārto kāds skvēriņš, daļa no pagalma vai parka, kāds rotaļu laukums. Tie ir atsevišķi nelieli projekti, kam arīdzan veic iepirkumu. Piemēram, koku stādīšanai. Bruģēšanas darbus un veloceliņu ierīkošanu īpaši nekomentēšu. Tās ir saistošās nozares, kas arī iekļaujas ainavas ierīkošanā. Mūsu resursi un pieredze ļauj startēt arī šajos konkursos, tomēr ļoti aktīvi tajos neesam, tur vairāk piedalās specializētie ceļu būves uzņēmumi.
– Cik lielas naudas apgroza apzaļumošanas nozare?
– No 400 uzņēmumiem daudzmaz spēcīgi un tuvākie līdzīgie mums ir apmēram desmit uzņēmumi. Tiem naudas apgrozījums ir no pusmiljona līdz diviem miljoniem eiro katram. Kopā šie desmit privātie uzņēmumi veido astoņus miljonus eiro apgrozījumu gadā.
– Kādu vietu apzaļumošanas biznesā ieņem “Alejas projekti”?
– Mums pērn bija veiksmīgs gads ar bagātīgiem pasūtījumiem. Nozarē esam pirmajā vietā pēc apgrozījuma ainavu veidošanas un uzturēšanas darbos. SIA “Alejas projekti” veic ne tikai apzaļumošanu un dārznieku darbus, mēs arīdzan bruģējam diezgan lielus objektus, veidojam arī rotaļu laukumus un sporta laukumus. Regulāri piedalāmies teritoriju uzturēšanas konkursos un esam uzvarējuši, iegūstot lielus objektus. Piemēram, t/c “Alfa” un t/c “Spice” jau daudzus gadus ir mūsu objekti. Tīkamu teritoriju uzturam arīdzan ap citiem tirdzniecības centriem, rūpnīcām un biroju ēkām. Mēs sagādājam arī lielos koku stādus, pārdodam tos citiem vai stādām paši. Arī jumta dārzus veidojam. Mūsu uzņēmumam ideālais, skaistais objekts ir tāds, kur ir jāveic darbu komplekss – teritorija jāapzaļumo, jāveido celiņi un laukumi, soliņi un atkritumu urnas jāuzliek, ja vajag – arīdzan žogs jāuzstāda.
– Kā sokas pašvaldību un valsts iestāžu rīkotajos iepirkumos?
– Pēdējos gados bilance ir šāda: 2014. gadā četri uzvarēti iepirkumi, 2015. gadā – arī četri. Tolaik piedalījāmies 7 – 8 pašvaldību iepirkumos. 2016. gadā līdz šim brīdim esam uzvarējuši piecos pašvaldību iepirkumos no septiņiem, kuros piedalījāmies. Šajā gadā šie pieci iepirkumi veido aptuveni 300 000 eiro kopējo summu. Viens ir diezgan liels iepirkums, ko uzvarējām Salaspils novada domē. Agrāk valsts un pašvaldību iepirkumos apgrozījām aptuveni 150 000 eiro ik gadu. Tuvāko konkurentu aktivitāte pašvaldību konkursos ir līdzīga, bet apgrozījums no šiem konkursiem gan atšķiras.
Mēs piedalāmies pašvaldību konkursos tad, ja tie mūs tiešām interesē, ja mums ir pieredze un agrāk esam tajos startējuši. Nemēģinām startēt visur, kur pagadās, un tad – kas sanāks, tas sanāks.
– Kas iepirkumu konkursam raksta pieteikumu?
– To gatavojam paši. Lasām nolikumu un gatavojam. Ļoti sarežģītos iepirkumos, kur ir jāpiesaista daudzi apakšuzņēmēji, neesam piedalījušies. Galvenokārt piedalāmies tādos konkursos, kur paši saviem spēkam varam sagatavot pieteikumu.
– Vai “Alejas projekti” aizvien vairāk var piedalīties pašvaldību un valsts iepirkumos?
– Ja mūsu apgrozījums pēdējos gados ir vidēji 1,5 miljoni eiro, tad startēt piecos pašvaldību konkursos – tas naudas apgrozījumu daudz nemaina. Kaut gan mēs labprāt piedalītos konkursos, kur paredzēti tieši apzaļumošanas un labiekārtošanas darbi. Bet tādu iepirkumu nav daudz. Lielākā daļa ir būvniecības iepirkumi, kur labiekārtošana ir tikai daļa no visiem darbiem. Un tad tajos piedalāmies kā apakšuzņēmēji. Tādējādi lielākos mūsu objektus iegūstam sadarbībā ar būvfirmām vai ceļu būves uzņēmumiem.
– Nereti plašsaziņas līdzekļi vēsta, ka būvnieki nenorēķinās ar apakšuzņēmējiem. Cik godīgi ir jūsu sadarbības partneri?
– Par laimi, kopš pēdējās dižķibeles nav bijis gadījuma, kad kāds nesamaksātu pielīgto naudas summu vai strīdētos par kvalitāti. Iepriekšējā krīzē “Kalnozols” un vēl vairāki pasūtītāji gan mums nesamaksāja aptuveni 200 000 eiro. Mūsu pastāvīgie sadarbības partneri ir gan ceļu būves uzņēmumi – “Igate”, “Kulk”, “Kvinta BCL”, “Roadeks”, gan būvfirmas – “Arčers”, “Re&Re”, “Torensberg”.
– Kā notiek sadarbība ar būvniekiem?
– Lūk, piemērs. Lielākajā daļā gadījumu izsludina iepirkuma konkursu lielam būvniecības objektam. Piemēram, Rīgas pilij vai arī kādas pašvaldības objektam. Tad būvfirma vēršas pie mums ar aicinājumu aprēķināt labiekārtojuma sadaļu projektā. Mēs iedodam savu piedāvājumu, būvnieki apzina labiekārtošanas izmaksas vēl no citiem uzņēmumiem un kā ģenerāluzņēmējs startē konkursā. Ja uzvar konkursā, tad nereti vēlreiz precizē labiekārtojuma sadaļas cenu ar mums. Pirms līguma slēgšanas ar mums vēl vienu reizi precizē labiekārtošanas izdevumu tāmi. Var iznākt, ka tāmi vie-
nam objektam mēs pieslīpējam vismaz trīs reizes.
Ģenerāluzņēmēja izvēli labiekārtošanas darbu veikšanai nenosaka viszemākā cena. To nosaka sadarbības pieredze, komunikācija, attieksme, termiņu ievērošana. Protams, arī cena. Reizēm spiediens uz cenu ir liels, tomēr mums ir jāmaksā algas darbiniekiem, nodokļu maksājumi jāveic, vajag arīdzan bankas garantiju, lai izpildītu būvnieka prasības. Darbiniekus izglītojam, viņi ir jāapģērbj, darba aizsardzības prasības ir jāievēro. Būvobjektos nereti daudz ir papīra darba, gandrīz vajag lietvedi – sekretāru objektam.
Kādreiz sadarbība ar būvfirmu ceļo līdzi ar atbildīgo projekta vadītāju. Tātad personiskās attiecības daudz nosaka. Ja kādā uzņēmumā esam darbus ļoti labā kvalitātē veikuši, tad informācija aiziet pie citiem, kas arīdzan sāk par mums interesēties. Šiem lielajiem būvuzņēmumiem ir dažādi pasūtītāji – galvenokārt ir valsts un pašvaldību konkursos iegūtie objekti, arī privātie investori. Bet galvenokārt jau pasūtītājs galā ir valsts vai pašvaldība.
– Kāda ir vide pašvaldību un valsts iepirkumu konkursos? Vai apzaļumošanas nozarē daudz apstrīd iepirkumu rezultātus?
– Mūsu nozares iepirkumu naudas summas ir samērā mazas. Mums nav bijis sūdzību, arīdzan no kolēģiem neesmu par tām dzirdējis.
– Kas traucē darboties vēl ražīgāk?
– Zemākās cenas princips iepirkumos. Tas ir ceļš uz iznīcību. Ne pasūtītājs, ne uzņēmējs no tās nav ieguvējs. Iedot zemāko cenu nav liela māksla. Reizēm zemākā cena sanāk kļūdas pēc, tas biežāk gadās iesācējiem, kas īsti nepārzina specifiku.
Vēl traucē lielā birokrātija. Papīru varētu būt daudz mazāk. Nereti ģenerāluzņēmēji vēlas pilnā mērā pārnest visu atbildību uz apakšuzņēmēju. Tā jau, manuprāt, ir ģenerāluzņēmēja būtība, ka viņš uzņemas daļu riska, administratīvā sloga, bet apakšuzņēmēju piesaista kā specialistu, kas dara darbu.
Ļoti svarīgi, lai pasūtītāja pusē būtu tikpat zinošs speciālists kā izpildītāja pusē, lai zinātu pareizas specifikācijas un nosacījumus izvirzīt un novērtēt. Noteikti ir jāsaprot tehniskais piedāvājums – ja kāds iedevis zemu cenu, piemēram, koku stādīšanā, tad pasūtītājam būtu jāsaprot, vai par šo cenu var piedāvāt tiem izmēriem atbilstošu stādu. Pasūtītājam ir jāzina, kā koks pareizi ir jāiestāda, cik tas maksā. Jāprot novērtēt, vai veiktais darbs atbilst līgumā solītajam. Pašvaldību darbiniekiem ir jādzīvo līdzi jaunākajām tendencēm, jābrauc uz izstādēm, jāmācās. Jābūt zinošiem. Mēs uzņēmumā to darām, mācāmies.
Nākamais – pretendenta speciālisti. Mūsu nozare ir nesertificētā nozare, valsts neprasa ekspertu sertificēšanu, Latvijas Ainavu arhitektūras biedrības izdotie sertifikāti nav juridiski saistoši. Kaut gan ir ekspertu komisija, cilvēki kārto eksāmenus un šie speciālisti patiešām ir zinoši. Būtu labi, ja varētu konkursa nolikumā iekļaut prasību par sertificētu ainavu speciālistu. Juridiski to nevar izdarīt. Vienīgais, ko pasūtītājs var prasīt pretendentam, ir izglītības dokuments. Situācijās, kad pasūtītājs – pašvaldība – vēlas sev skaistu ainavisku objektu, jāzina, ka labu rezultātu var panākt vien tad, ja darbosies profesionāls un pieredzējis ainavu speciālists. Viņam ir jāizvirza prasības, lai neatnāktu un iepirkuma konkursā neuzvarētu pretendents no citas sfēras. Lai pasūtītājs būtu drošs, ka viņš saņems labu rezultātu, viņam ir šim dārzniekam jāizvirza prasības. Un tad īsti nav ko izvirzīt. Diploms… iespējams, daudziem tas ir, bet nozarē šie cilvēki vispār nav strādājuši. Nākamais – pieredze speciālistam. Ne vienmēr to var droši pierādīt, jo dārznieks vai ainavu tehniķis nav obligāti jāieraksta būvdarbu žurnālā vai kādā citā reģistrā, kas ir daudzmaz objektīvs rādītājs. Līdz ar to šādā konkursā parasti startē uzņēmumi, kas dara visu ko un paņem par apakšuzņēmēju dārznieku. Tad šāds “visu varu” uzņēmums ir noteicējs par darbu un nereti viņam izpratne ir atšķirīga no dārznieka izpratnes. Sanāk tā – pasūtītājs vēlas skaistu ainavu, rīko konkursu, bet vēlamo rezultātu nepanāk.
Par apstādījumiem un kopšanām noteikti ir jārunā. Par šiem darbiem ir grūti dot garantiju tāpēc, ka mēs izveidojam skaistu parku vai skvēru, sastādām puķes, krūmus, tomēr, ja nākamā mēneša laikā par to visu kāds nesāks rūpēties, mūsu veikumam var būt nulles vērtība. Kopšana ir ļoti svarīga. Līdz ar to mums kā dārzniekiem par darbu ir grūti iedot garantiju, ja nezinām, kas kops teritoriju pēc mūsu padarītā darba. Ja apsaimniekotājs sarīko konkursu, kur kritērijs ir zemākā cena, tad rezultāts ir viegli paredzams. Daudziem šķiet – te viss augs pats par sevi… un, ja neaugs, tad vainīgs ierīkotājs un lai par garantiju novērš defektus. Lai no tā izvairītos, iznāk tā – lai mēs dotu savu garantiju, mums ir jāstāv blakus un jāskatās, kā apsaimniekotājs darbojas, vai viņš ievēro to, ko mēs instrukcijā uzrakstījām. Tas par garantiju un apsaimniekošanu.
Nākamais aspekts. Laika efekts. Apstādījumus veido dzīvi augi. Te kopšanas darbos ir svarīga regularitāte. Mēģinot vienu gadu nedaudz ietaupīt uz apstādījumu rēķina, var nākties zaudēt daudz vairāk vai pat visu pārtaisīt vēlreiz, un tās jau ir pavisam citas izmaksas. Pat regulāri pļautu zālienu nevar sezonā atstāt mēnesi nepļautu un cerēt, ka pēc nākamās pļaušanas būs tikpat skaists kā agrāk.
– Cik piepildīts ir tirgus apzaļumošanas nozarē?
– Patlaban šajā nozarē līdzīgi kā jebkurā citā nevar viegli ielēkt un attīstīt uzņēmējdarbību. Ap 2000. gadu bija samērā maz apzaļumošanas uzņēmumu, tirgus bija augošs, izveidojās daudz uzņēmumu. Daļa krīzē neizdzīvoja, pēc 2011. gada neatsāka darbību. Patlaban nozarē galvenokārt darbojas pirms krīzes izveidotie apzaļumošanas uzņēmumi. Aktīvi ir aptuveni 200, lielākā daļa ir nelieli uzņēmumi ar vienu divām brigādēm, viņu apgrozījums ir zem 100 000 eiro, ir arī uzņēmumi ar apgrozījumu līdz 300 000 eiro. Protams, šeit es neesmu ierēķinājis melnās brigādes, kas galvenokārt specializējas privāto dārzu kopšanā Rīgā, Mežaparkā un Jūrmalā. Mums patīkamāki kopš kāda laika ir lielie objekti, kur var darboties vismaz pāris nedēļas līdz vairākiem mēnešiem ilgu laika posmu. Reāli jau izpildām arī mazos darbiņus un saņemam 500 līdz 1000 eiro atlīdzību. Piemēram, kādam vajag vairākus kokus nozāģēt, citam dzīvžogu apgriezt vai zāli nopļaut. Šos darbus veicam mazajiem klientiem tepat Jelgavā. Rīgā un tālāk to darīt neatmaksājas. Reizēm aizņemtības dēļ atsakām klientiem. Īpaši pavasaros.
Daudzi mazie nozares uzņēmumi nevar izdarīt lēcienu un kļūt par lieliem spēlētājiem tāpēc, ka darbiem vajag bankas garantiju. Par to ir jāmaksā, vajag nodrošinājumu, jābūt stabilai biznesa darbībai. Mazie spēlētāji nevar to atļauties.
– Vai izmantojat ES fondu naudu?
– Esam īstenojuši vienu pirmsiestāšanās SAPARD programmas projektu. Vairāk neesam izmantojuši. Lielu daļu tehnikas sapirkām būvniecības buma laikā līdz 2008. gadam. Patlaban šo tehniku pamazām mainām.
– Kur ir “Alejas projektu” veiksmes atslēga?
– Tas ir ļoti individuāli. Atkarīgs no paša uzņēmuma īpašnieka, no apstākļu sakritības, veiksmes un augstākiem spēkiem, iespējams. Nav man gatavas receptes. Ja būtu jāsāk vēlreiz, tad būtu pavisam cits stāsts. Ir jāstrādā un jācenšas darbu veikt iespējami augstākā kvalitātē, jāpilda solījumi. Esmu secinājis, ka kaut ko izcīnīt, vicinot kulakus un sitot dūri galdā, nav tas labākais darbošanās stils uzņēmējdarbībā.
– Kādas ir “Alejas projektu” nākotnes ieceres?
– Patlaban, šķiet, esam savā izaugsmē sasnieguši zināmu optimuma līmeni. Varētu augt vēl, nezinu, vai to ļoti vajag. Katrā ziņā turpināsim strādāt savā lauciņā, esam gatavi arī augt vēl. Iesim arī uz ražīgāku darbu, sakārtotiem procesiem, tātad – izdarīt vairāk ar esošiem resursiem, vairāk darbosimies ar zināšanām, pieredzi.
– Kāda Latvijā teritoriju sakopšanā ir kopējā virzība?
– Latvija kļūst sakoptāka. Mēs ar savām profesionāļu acīm labi redzam, vai apstādījumus uztur un apsaimnieko profesionāļi vai strādnieks ar pļaujmašīnu pļauj un, ja vajag, tad kaut ko apgriež. Katrā lielajā apsaimniekošanas firmā, katrā namu pārvaldē tomēr vajadzētu būt arīdzan dārzniekiem, kas zina un saprot, kā apkopt. Ja kopā saskaitām, tad redzam, ka dārznieku Latvijā nepietiek. Tad nonākam pie izglītības jautājuma un Bulduru Dārzkopības vidusskolas, kas ir vienīgā profesionālā izglītības iestāde, kas šāda līmeņa speciālistus gatavo. Kādreiz tā bija augsta līmeņa skola, pērn to gandrīz slēdza.
– Patlaban ir lēmums par to, ka skola turpinās mācīt dārzniekus, tomēr ļoti maz jauniešu izvēlas šo specialitāti. Vai iemesls ir mazās algas?
– Nav dārzniekiem mazas algas. Problēma, iespējams, ir ziema, kad nav garantētā, stabilā ienākuma. Sezonas laikā ir labas algas. Ja darbu izmaksu cenu varētu audzēt par kādiem 20 – 25%, tad dārznieki varētu vasarā sapelnīt arīdzan ziemai vismaz minimāli vajadzīgo naudas daudzumu.
Te jāmin vēl viens samezglojums – it kā dārzniekus vajag, bet pasūtītājs uzskata – zāli jau var pļaut ikviens. Ja pasūtītājs iepirkumā neprasa profesionālus izpildītājus, lai komandā būtu dārznieki, ja Publisko iepirkumu likums nevar droši pieprasīt speciālistus – dārzniekus, tad arī nerodas pieprasījums pēc dārzniekiem. Zinošu, izglītotu parka dārznieku trūkst. Vajadzētu aptuveni divas reizes vairāk, tomēr dārznieku nav, esam meklējuši. Ja nav, tad jāņem sakarīgākais, kas ir, un jāapmāca pašiem. Līdzīgi rīkojas arīdzan mūsu kolēģi.
SIA “Alejas projekti”
- Dibināta 2000. gadā.
- Sāka ar zāles pļaušanu Jelgavā, trīs darbinieki.
- Pakāpeniski sāka projektēt un ierīkot dārzus, apsaimniekot aizvien lielākus objektus, veikt bruģēšanas darbus, ierīkot sporta un rotaļu laukumus.
- Pēdējos trīs gadus naudas apgrozījums veido aptuveni 1,5 milj. eiro.
- Nodokļu parādu nav.
Atbildēt