Ievads
2016. gada 14. janvārī Eiropas Savienības Tiesa (EST) ir taisījusi spriedumu lietā C-234/14, kas ierosināta, pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu saistībā ar piegādātāja tiesībām balstīties uz citu personu iespējām, lai apliecinātu iepirkuma līguma izpildei nepieciešamās tehniskās un profesionālās spējas vai saimniecisko un finansiālo stāvokli. Neraugoties uz vairākiem Iepirkumu uzraudzības biroja lēmumiem, kā arī Augstākās tiesas 2014. gada 9. maija spriedumu lietā SKA-287/2014, kurā risināti ar Publisko iepirkumu likuma 41. panta trešās daļas un 42. panta trešās daļas piemērošanu saistīti jautājumi, praksē šajā sakarā joprojām pastāv daudz neskaidrību, jo īpaši attiecībā uz pierādījumiem, kādus pasūtītājs ir tiesīgs pieprasīt no piegādātāja, lai pārliecinātos, ka piegādātāja rīcībā būs iepirkuma līguma izpildei nepieciešamie resursi, uz kuriem tas balstījies, iesniedzot piedāvājumu.
EST spriedums SIA “Ostas celtnieks” lietā sniedz būtiskas atziņas, kas liks mainīt Latvijā šobrīd pastāvošo praksi publiskajos iepirkumos.
Īss faktisko apstākļu izklāsts
2011. gada novembrī Talsu novada pašvaldība izsludināja atklātu konkursu par ielu infrastruktūras uzlabošanu (turpmāk – konkurss). Konkursa nolikuma 9.5. punkts noteica, ka konkrētā līguma izpildei, lai pierādītu atbilstību kvalifikācijas prasībām, pretendents drīkst balstīties uz citu uzņēmēju iespējām neatkarīgi no savstarpējo attiecību tiesiskā rakstura. Šādā gadījumā pretendentam jānorāda visi uzņēmēji un jāpierāda, ka viņa rīcībā būs nepieciešamie resursi, iesniedzot šo uzņēmēju un pretendenta parakstītu apliecinājumu vai vienošanos par sadarbību un resursu nodošanu pretendenta rīcībā konkrētā līguma izpildei, kā arī – apliecinājumu par gatavību slēgt sabiedrības līgumu. Savukārt gadījumā, ja ar šādu pretendentu, kurš šī līguma izpildei balstās uz citu uzņēmēju iespējām, tiks nolemts slēgt iepirkuma līgumu, tad pirms iepirkuma līguma noslēgšanas pretendentam ar šādiem uzņēmējiem ir jānoslēdz sabiedrības līgums Civillikuma 2241. – 2280. pantā noteiktajā kārtībā. Konkursa nolikumā tika noteikts arī šāda sadarbības līguma saturs, paredzot, ka līgumā jāiekļauj nosacījums, ka katrs dalībnieks ir solidāri atbildīgs par iepirkuma līguma izpildi, jāatspoguļo katra dalībnieka veicamo darbu daļa, jānorāda galvenais dalībnieks, kurš dalībnieku vārdā ir pilnvarots parakstīt iepirkuma līgumu un vadīs tā izpildi u. tml.
Uzskatot, ka šāda prasība par sabiedrības līguma slēgšanu neatbilst Publisko iepirkumu likumam, SIA “Ostas celtnieks” vērsās Iepirkumu uzraudzības birojā, kurš ar 2012. gada 13. februāra lēmumu atzina, ka konkursa nolikuma 9.5. punkts ir tiesisks un pamatots. Nepiekrītot šādam lēmumam, pretendents to pārsūdzēja Administratīvajā rajona tiesā, kura ar 2013. gada 7. maija spriedumu atzina konkursa nolikuma 9.5. punktu par prettiesisku, ciktāl tas uzliek pretendentam obligātu pienākumu iesniegt pasūtītājam apliecinājumu par gatavību slēgt sabiedrības līgumu ar uzņēmējiem, uz kuru iespējām pretendents balstās iepirkuma līguma izpildei, kā arī nosaka prasību noslēgt šādu sabiedrības līgumu vai izveidot pilnsabiedrību.
Izskatot šo lietu kasācijas kārtībā, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments nolēma apturēt tiesvedību un uzdot EST šādu prejudiciālu jautājumu: “Vai Direktīvā 2004/18 iekļautās tiesību normas ir interpretējamas tādējādi, ka tās, lai samazinātu līguma neizpildes risku, pieļauj konkursa nolikumā izvirzīt prasību, atbilstoši kurai gadījumā, ja ar pretendentu, kurš balstās uz citu uzņēmēju iespējām, tiks nolemts slēgt līgumu, pirms tā noslēgšanas pretendentam ar šiem uzņēmējiem jānoslēdz sabiedrības līgums (iekļaujot sabiedrības līgumā konkrētus konkursa nolikumā atrunātus punktus) vai jādibina pilnsabiedrība?”
EST spriedums lietā C-234/14
Izskatot Augstākās tiesas lūgumu, EST savā 2016. gada 14. janvāra spriedumā vispirms norādīja, ka direktīvās paredzēto pretendenta tiesību balstīties uz citu uzņēmēju iespējām mērķis ir sekmēt pēc iespējas plašāka pretendentu loka dalību publiskajos iepirkumos un to savstarpēju konkurenci, kas atbilst gan pasūtītāju, gan arī komersantu interesēm. EST atzīmēja, ka atbilstoši Direktīvas 2004/18 mērķiem šādā veidā tiek veicināta arī mazo un vidējo uzņēmumu piekļuve publiskajiem iepirkumiem.
Atsaucoties uz līdzšinējo judikatūru (jo īpaši – EST spriedumu lietā C-176/98, Holst Italia), spriedumā vienlaikus uzsvērts, ka gadījumos, kad pretendents, lai pierādītu savu finansiālo un ekonomisko stāvokli vai tehniskās un profesionālās spējas dalībai iepirkuma procedūrā, balstās uz citu organizāciju vai uzņēmēju iespējām, ar kuriem tas ir tieši vai netieši saistīts, neatkarīgi no šīs saistības tiesiskā rakstura, pretendentam ir pienākums iesniegt pasūtītājam attiecīgus pierādījumus, ka tam “faktiski” būs pieejami šo organizāciju vai uzņēmumu resursi, kuru pretendentam nav, bet kas ir nepieciešami iepirkuma līguma izpildei. Savukārt pasūtītājam ir pienākums pārbaudīt pretendenta spēju izpildīt konkrēto iepirkuma līgumu, un šādas pārbaudes mērķis jo īpaši ir nodrošināt, ka visā līguma izpildes laikā pretendentam būs pieejami un tas faktiski varēs izmantot šos cita uzņēmēja resursus, uz kuriem tas balstījies, iesniedzot piedāvājumu.
EST uzskatīja par nepieciešamu īpaši akcentēt arī to, ka, pārbaudot pretendenta spēju izpildīt konkrēto iepirkuma līgumu, pasūtītājs nav tiesīgs prezumēt, ka līguma izpildei nepieciešamie resursi ir pretendenta rīcībā, vai arī a priori izslēgt noteiktus pierādījumu veidus. No minētā izriet, ka pretendents ir tiesīgs brīvi izvēlēties gan ar citiem subjektiem, uz kuru spējām tas balstās konkrētā līguma izpildei, pastāvošo tiesisko attiecību raksturu, gan arī līdzekļus, ar kuriem pierādīt nepieciešamo resursu pieejamību, ciktāl tie nepieciešami iepirkuma līguma izpildes laikā. Savukārt Direktīvas 2004/18 47. panta 2. punktā un 48. panta 3. punktā minētās norādes uz konkrētiem pierādīšanas līdzekļiem ir vienīgi atsevišķi piemēri, kas tādējādi neliedz pretendentam iesniegt jebkādus cita veida pierādījumus.
Ņemot vērā iepriekšminēto, EST secināja, ka, tā kā konkursa nolikuma 9.5. punkts, lai pierādītu nepieciešamo resursu pieejamību, pieprasa pretendentam iesniegt konkrētus dokumentus un nodibināt noteikta veida saistības ar citiem uzņēmējiem, tad šāds noteikums neatbilst Direktīvai 2004/18. Līdz ar to Direktīvas 2004/18 47. panta 2. punkts un 48. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs normas nepieļauj to, ka pasūtītājs iepirkuma procedūras dokumentācijā būtu tiesīgs noteikt pienākumu pretendentam, kurš balstās uz citu subjektu iespējām, pirms iepirkuma līguma slēgšanas noslēgt ar šiem subjektiem sabiedrības līgumu vai izveidot ar tiem pilnsabiedrību.
Secinājumi
EST spriedums SIA “Ostas celtnieks” lietā ir nozīmīgs vairāku apstākļu dēļ. Pirmkārt, tiesa beidzot ir skaidri un nepārprotami atzinusi, ka pasūtītājam nav tiesību pieprasīt no pretendenta konkrētus dokumentus vai noteikt citus pierādīšanas līdzekļus, ar kuriem pretendentam būtu jāpierāda nepieciešamo resursu pieejamība gadījumos, kad tas balstās uz citu uzņēmēju iespējām. Otrkārt, neraugoties uz minēto, pretendentam joprojām saglabājas pierādīšanas pienākums, taču tam ir tiesības brīvi izvēlēties pieejamos līdzekļus un veidu, kā to īstenot. Treškārt, no sprieduma arī skaidri izriet, ka pretendentam ir jāpierāda ne vien tas, ka tam būs pieejami attiecīgie iepirkuma līguma izpildei nepieciešamie resursi, uz kuriem viņš balstījies, iesniedzot piedāvājumu, bet arī tas, ka šie resursi pretendentam būs pieejami visu iepirkuma līguma izpildes laiku, ciktāl tie būs nepieciešami.
Kā minētais spriedums ietekmēs publisko iepirkumu norisi praksē? Vispirms jau nāksies mainīt šobrīd pastāvošo tendenci iepirkumu nolikumos paredzēt pienākumu pretendentiem, kas sava saimnieciskā un finansiālā stāvokļa, kā arī tehnisko un profesionālo spēju apliecināšanai balstās uz citu uzņēmēju iespējām, iesniegt šo uzņēmēju apliecinājumu vai konkrētu vienošanos par nepieciešamo resursu nodošanu piegādātāja rīcībā. Pasūtītājam turpmāk nebūs tiesību pieprasīt konkrētus dokumentus, taču tam joprojām saglabājas pienākums pārbaudīt pretendenta spējas izpildīt konkrēto iepirkuma līgumu, lai nodrošinātu, ka visā iepirkuma līguma izpildes laikā pretendentam būs pieejami un tas faktiski varēs izmantot cita uzņēmēja resursus, uz kuriem tas balstījies, iesniedzot piedāvājumu. Jebkādi šo nepieciešamo resursu pieejamību apliecinoši dokumenti nolikumos var būt norādīti tikai kā piemēri, nevis kā obligāta prasība.
Tas nozīmē, ka turpmāk pasūtītājam ikreiz būs jāvērtē visi pretendenta iesniegtie pierādījumi, lai pārbaudītu un pārliecinātos, ka attiecīgie citu uzņēmēju resursi, kas nepieciešami iepirkuma līguma izpildei un uz kuriem tas balstījies, iesniedzot piedāvājumu, pretendentam būs pieejami visu iepirkuma līguma izpildes laiku.
Vienlaikus jāsecina, ka šobrīd spēkā esošā Publisko iepirkumu likuma 41. panta trešās daļas un 42. panta trešās daļas redakcija neatbilst Direktīvas 2004/18 47. panta 2. punkta un 48. panta 3. punkta interpretācijai. Proti, minētās Publisko iepirkumu likuma normas paredz, ka, gadījumos, kad piegādātājs balstās uz citu uzņēmēju iespējām, tas pierāda pasūtītājam, ka viņa rīcībā būs nepieciešamie resursi, iesniedzot šo uzņēmēju apliecinājumu vai vienošanos par nepieciešamo resursu nodošanu piegādātāja rīcībā. Tādējādi likums tā pašreizējā redakcijā faktiski pieļauj tikai divus konkrētus pierādīšanas līdzekļus: piegādātāja apliecinājumu vai vienošanos par nepieciešamo resursu nodošanu piegādātāja rīcībā. Lai gan praksē tie ir visizplatītākie pierādīšanas līdzekļi, tomēr atbilstoši EST spriedumam SIA “Ostas celtnieks” lietā pasūtītājs nedrīkst ierobežot piegādātāja tiesības brīvi izvēlēties veidu un līdzekļus, kā pierādīt iepirkuma līguma izpildei nepieciešamo resursu pieejamību.
Jāatzīmē gan, ka esošais tiesiskais regulējums mainīsies, ieviešot jaunās publisko iepirkumu direktīvas – Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/24/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/25/ES. Attiecībā uz kritērijiem, kuri attiecas uz saimniecisko un finansiālo stāvokli, un attiecībā uz kritērijiem, kuri attiecas uz tehnisko un profesionālo spēju, pretendents varēs attiecīgā gadījumā un saistībā ar konkrētu līgumu paļauties uz citu subjektu spējām neatkarīgi no tā, kāda veida juridiskās attiecības pastāv starp to un šiem subjektiem. Taču attiecībā uz kritērijiem, kuri attiecas uz izglītību vai profesionālo kvalifikāciju, vai uz attiecīgo profesionālo pieredzi, pretendenti varēs paļauties uz citu subjektu spējām tikai tad, ja šis subjekts veiks darbus vai sniegs pakalpojumus, kuriem šādas spējas ir nepieciešamas.
Autors: Māris Logins,
zvērināts advokāts, ZAB “Eversheds Bitāns” partneris
Atbildēt