Gandrīz ikviens autoservisu darbinieks zina, ka Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir jauna ģenerāldirektore. Viņu sauc Ināra Pētersone, un viņa ir gatava rīkoties. Viņa ne vien nākotnē gribētu izsekot līdzi iepirkuma procesam arī pēc iepirkuma līguma noslēgšanas, bet arī gatava atzīt iepriekšējo VID neprecizitāti – ieteikumu cīņā ar ēnu ekonomiku izmantot vidējo algu nozarē. I. Pētersone iniciējusi Saeimai likumdošanā kā kritēriju iestrādāt vidējo darba samaksu profesijā.
VID ģenerāldirektore intervijā žurnālam Iepirkumi pastāsta arī par uzņēmumiem ar mārketinga un finanšu speciālistiem un apakšuzņēmējiem ar dīvainām algām, kā arī par ieceri publiskot sarakstu, kurā blakus uzņēmuma nomaksāto nodokļu apjomam parādīsies nodarbināto skaits.
– Tuvāko divu gadu laikā Latvijā tāpat kā parējās Eiropas Savienības dalībvalstīs, likumdošanā un normatīvajos jāpārņem jaunās direktīvas publisko iepirkumu un koncesiju jomā. Ko visvairāk sagaidāt no tā un ko gribētu īpaši akcentēt?
– Man kā Valsts ieņēmumu dienesta vadītājai būtu jāatzīmē divas lietas attiecībā par iepirkumiem: kā jaunās direktīvas un to iestrādāšana nacionālajā likumdošanā var palīdzēt no nodokļu iekasēšanas viedokļa mums kā iestādei. Otra lieta – arī VID ir nepieciešamas gan preces, gan pakalpojumi, ko iestāde drīkst iegādāties tikai publiskajos iepirkumos, tāpēc svarīgi, kā šī joma tiek sakārtota. Vēl būtiska lieta ir par apakšuzņēmējiem – arī to reglamentē Eiropas direktīvas. Par to vairāk satraucamies, pildot savus pienākumus.
Mūsu valstī jautājums par apakšuzņēmējiem ir sevišķi izteikts, piemēram, būvniecībā. Zinām, ka visus kritērijus iepirkumiem nosaka pareizi, arī, piemēram, to, ka galvenajam uzņēmējam nedrīkst būt nodokļu parādi. Bet vienlaikus tiek piesaistīti apakšuzņēmēji, un tad parādās nodokļu nenomaksa, kas izkropļo tirgu un cenas. Tā tas notiek jebkurā nozarē.
Uzņēmēji, piedaloties publiskajos iepirkumos un saņemot pasūtījumus no valsts un pašvaldības, dabū naudu. Piesaistot apakšuzņēmējus, kas ir negodprātīgi nodokļu ziņā, pašizmaksa pakalpojumam ir zemāka, un starpību galvenais uzņēmējs, rupji runājot iebāž savā personīgajā kabatā.
Vēl direktīvās minēti svarīgi parametri – par saimniecisko izdevīgumu, ietekmi uz vidi un inovatīvām lietām. Tātad nākuši klāt papildu kritēriji un tas, ko sabiedrība definē kā ļoti būtisku mūsdienu prasībām. Domāju, neviens saprātīgs cilvēks neatzīs, ka var realizēt projektus, kas kaitē dabai. Gribu akcentēt to, lietas tiek skatītas tālredzīgāk. Neesmu sīkāk analizējusi jaunās direktīvas saistībā ar iepirkumiem, tas vairāk ir Iepirkumu uzraudzības biroja kompetencē.
– Tomēr noteikti analizējat, kā izmaiņas var ietekmēt nodokļu maksāšanu.
Ir runāts agrāk un arī jaunajās direktīvās minēts, ka iepirkumos noteicošais kritērijs nevarētu būt vienīgi cena. Bieži vien ierobežoto finansiālo resursu dēļ izvēle tiek veikta pēc viena parametra – kas ir lētāks, to es arī ņemu. Tomēr skatoties plašāk un domājot valstiski par saimniecisko izdevīgumu, tas vienmēr nenozīmē, ka lētākais ir tas labākais. Ne velti dažās valstīs iepirkumos “atmet” pirmo, lētāko, un pēdējo, dārgāko, piedāvājumu, bet izvērtē pārējos.
Tomēr mūsu valstī, paanalizējot iepirkumus, nojaušams, ka galvenais ir lētums, bet tas var nozīmēt arī apšaubāmu kvalitāti. Tālāk izrietošas ir nodokļu sekas – bieži vien lētums ir saistīts ar nenomaksātiem nodokļiem. Nodokļu parādu esamība vai neesamība neliecina, ka nodokļu maksātājs ir godprātīgs pret valsti un samaksā visus nodokļus. Kāpēc?
Parāds var veidoties tad, kad uzņēmējs ir deklarējis visu un pietrūcis naudas līdzekļu, lai samaksātu nodokļus. Tiklīdz uzņēmējs neuzrāda visu un tiek slēpts, cik patiesībā būtu nodokļos jāmaksā, formāli arī uzņēmums var nebūt nodokļu parādnieks. Te ir tā atšķirība.
Bieži vien, ja nodokļu maksātājs ir parādā, tas nenozīmē, ka viņš ir vissliktākais attiecībā pret valsti, pretstatā tam, kurš formāli nav parādnieks, bet, piemēram, uzrādījis zemas algas vai vispār neuzrāda nodarbinātos, vai arī peļņu.
Tikai viens kritērijs iepirkumos – ka pretendents nedrīkst būt parādā vairāk par 150 eiro valstij, tas man personīgi neko neizsaka. Tikpat labi viņš var pateikt, ka man valstij ir jāsamaksā tikai 1 eiro. Tikmēr tajā pašā laikā cits uzņēmējs godīgi visu uzrāda un uzskaita, bet atrodas kādās finansiālās grūtībās un, pieņemsim, ir parādā nodokļos 10 000 eiro. Tādā gadījumā, ja viņš ir godīgs un visu uzrāda, turklāt attīsta savu uzņēmumu un piedalās iepirkumos, tad pat gribētos nosliekties par labu tādam uzņēmējam, nevis kādam, kas imitē.
– Kā to var atklāt – uzņēmējs visu uzrāda vai imitē savu godīgumu?
To iespējams atklāt. VID jau vairākkārt ir piedāvājis: kā vienu no rādītājiem ņemt vērā ne tikai samaksātos nodokļus, bet arī aprēķinātos. Pirms dažiem gadiem bija iestrādāts viens no izslēdzošajiem kritērijiem iepirkumos – tika salīdzināta vidējā darba alga attiecīgajā nozarē, un tā nedrīkstēja būt zemāka par 70 procentiem no šī vidējā rādītāja.
Tad nāca nelaimīgais Senāta spriedums, kur tika teikts, ka šāds kritērijs neatbilst Satversmei. Paanalizējot spriedumu, redzams, ka mūsu secinājumi nebija pareizi izdarīti, jo ne vienmēr pēc darba samaksas, kas ir zemāka par 70 procentiem nekā vidēji nozarē, var secināt: tas ir “aplokšņu algu” maksātājs. Mēs zinām, ka ir ļoti daudzi citi ietekmējošie faktori, piemēram, saistīti ar sezonalitāti, var arī būt īslaicīgi pārtraukumi darbībā, kas, protams, ietekmē šo vidējo samaksu.
Tāpēc šobrīd mēs ideju esam iniciējuši atkārtoti – aprēķinot jāņem vērā stundu skaits un profesija, jo tā vidējo samaksu iespējams noteikt daudz precīzāk. Manuprāt, Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Lolita Čigāne ir iesniegusi uz trešo lasījumu izskatīšanai Saeimā grozījumus, aizstājot iepriekšējo variantu, kad tika ņemta vērā pēdējo deviņu mēnešu vidējā darba samaksa nozarē.
Piemērs – ir liels būvniecības uzņēmums, un zināms, ka tā darbinieki paši vērienīgus celtniecības apjomus būvlaukumā neveic. Uzņēmumā ir daudz cilvēku, kas nodarbojas ar menedžmentu, mārketingu, ir finansisti un juristi – tiem atalgojums ir pavisam citādāks nekā strādniekiem, kas veic mazāk kvalificētus darbus būvlaukumā. Ja darbinieku īpatsvarā vairāk ir iepriekš uzskaitīto speciālistu, tad, aprēķinot algu, tā vidēji sanāks lielāka, nekā, piemēram, kādam uzņēmumam, kas veic tikai betonēšanas darbus. Tam darbinieku štatu sarakstā varētu būt viens direktors un finansists, bet 100 betonētāji. Tādā gadījumā, protams, vidējā darba alga uzņēmumā būs zemāka nekā pirmajā piemērā, kur vairāk nodarbojas ar menedžmentu un mārketingu pasūtījumu piesaistīšanai.
VID ir informācija par profesiju kodiem, kāda ir vidējā darba samaksa. Un šī informācija ir pietiekami precīza. Jāņem vērā arī, ka darbinieks var nestrādāt pilnu slodzi. Tātad mēs šobrīd piedāvājam vērtēt nevis mēneša vidējo darba samaksu nozarē, bet pa profesijām – stundas darba samaksu. Vēl mēs iesakām raudzīties ne tikai uz galveno uzņēmēju, bet arī uz piesaistītajiem apakšuzņēmējiem. Uz tiem jāattiecina tādi paši kritēriji.
Mēs valstī neko neatrisināsim, ja iepirkumā uzvarējušais galvenais uzņēmējs piesaistīs apakšuzņēmējus, kuriem būs oficiāli norādīts ļoti zems atalgojums un turpināsies izteikta “aplokšņu” algu izmaksāšana. Mūsu piedāvājums ir šo parametru, vidējo stundas tarifu, aprēķināt un ņemt vērā, vērtējot gan galveno uzņēmēju, gan arī piesaistītos apakšuzņēmējus. Nepieciešams uz to skatīties kompleksi.
– Tātad iepirkumu jomā notiekošais sasaucas ar ēnu ekonomikas apkarošanu un šos saskarsmes punktus iespējams regulēt?
Vismaz mēs liekam lielas cerības un uzskatām, ka tas ir vienīgais veids, kā regulēt jomu. Jau iepriekš bijām piedāvājuši arī uzraudzību no VID puses, jo, protams, viens ir kaut ko norādīt normatīvajos aktos, bet, ja to pienācīgi neuzrauga, tad īpašas jēgas nav. Protams, iepirkumu izvērtēšana ir Iepirkumu uzraudzības biroja ziņā, bet mēs bijām piedāvājuši šos pašus parametrus un kritērijus vērtēt un skatīties arī visā projekta realizācijas laikā.
Tas ir jānodrošina, citādi uz to brīdi, kad uzņēmums uzvarējis iepirkumu konkursā, viss var izrādīties kārtībā, bet pēc tam atkal pāriet uz “aplokšņu” algām. VID nevajag piesaistīt nekādus papildu resursus, vienkārši jānostiprina atbildība par to – ja mēs ejam pārbaudīt un, veicot auditu, redzam, ka uzņēmums šo kritēriju nav noturējis un šai atkāpei nav nekādu objektīvu apstākļu, tādā gadījumā tiek piemērots sods. Tomēr šī laikam ir tik sensitīva lieta, ka visu uzreiz mēs nevaram paveikt.
– Nevaram apiet autoservisu tēmu. Kā uzlabot situāciju iepirkumos šajā nozarē, jo zināms, ka plaši iespējams manipulēt ar konkrēto pasūtījumu gan stundu skaita, gan stundas apmaksas lieluma ziņā?
Ja šo jomu saistām ar iepirkumiem, tad šeit ir vēl viena problēma – kādi pasūtījumi no valsts puses vai pašvaldībām ir un kādu preci pērkam. Saistībā ar autoservisiem un izsludināto tenderi – tātad ir summa un konkrētais pakalpojums. Un šeit ir iespēja manipulēšanai ar pakalpojuma saņemšanu un izmaksām.
Autoservisos uzrādītas ļoti zemas algas, bet zinām, ka tas nav vismazāk kvalificētais darbs valstī. Šajā jomā tomēr ir jābūt labām zināšanām tehnikā. Ja runājam kaut vai par krāsošanu, pulēšanu vai sīkāt par to, kas saistīts ar tehniskajām lietām, šādu darbu nevar paveikt jebkurš bez attiecīgajām tehniskajām zināšanām.
Savukārt, salīdzinot statistiku – ja vidējā darba alga valstī ir pāri par 700 eiro, tad atalgojums autoservisos ir vien 45 procenti no šī valstī vidējā rādītāja. Statistikā iekļauti visi – gan mazkvalificētais darbaspēks, gan kvalificēta personāla darba atalgojums. Tātad manāmi lieli “aplokšņu” algu apjomi.
Var būt tā, ka valsts un pašvaldību iepirkumos uzvarējušie uzņēmumi paši šo autoservisa pakalpojumu nenodrošina. Viņi, tāpat kā būvniecībā, piesaista apakšuzņēmējus. Protams, autoservisu uzraudzība ir pietiekami sarežģīta. To nevar veikt cilvēks bez priekšzināšanām, aizejot un uzreiz pierādot, ka kaut kas nav bijis uzrādīts ienākumos, tāpēc ir avots līdzekļiem, ko izmaksāt aplokšņu algās.
Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar Autotirgotāju asociāciju un viņi mums daudz līdzējuši, skaidrojot, kā iespējams iegūt šos pierādījumus. Autoservisos ir viens būtisks elements: ja ir noslēgts līgums ar apdrošinātājiem par atlīdzības izmaksu, tad salīdzināšanai der rādītāji, par ko un vai apdrošinātāji ir maksājuši un vai tas ir ienākumos uzrādīts. Tās ir matemātiskās sakritības, ko var salīdzināt. Tāpat ar krāsošanu vai pulēšanu, salīdzinot izmaksas visai automašīnai vai tikai vienam spārnam, – tās ir lietas, ko nodokļu speciālisti var nezināt. Ja iesaistās nozares asociācija, tā var sniegt praktisko palīdzību par konkrētajā jomā raksturīgajām īpatnībām.
– Aizvien savu nozīmi nezaudē cenas jautājums, tas nozīmīgs ne tikai iepirkumu jomā, bet arī jebkuram no mums…
Viena daļa iedzīvotāju atbalsta “ēnu ekonomiku”. Bieži vien saku, ka vaina ir domāšanā. Ja klientam neizsniedz nevienu attaisnojošu dokumentu, tad savas tiesības nevar pierādīt gadījumos, kad radusies sūdzība par saņemto preci vai pakalpojumu. Liekas it kā elementāra lieta – riepu nomaiņa automašīnai. Viens ir vienkārši riteņu pārskrūvēšana, bet otrs – sabalansēšana. Ar laiku to var redzēt, jo sabalansētas riepas ilgāk kalpo.
Tā ir īslaicīga domāšana – priecāties, ka kaut ko lētāk dabū un apmāna valsti. Ja sāk šīs lietas šķetināt un vērtēt, kādi ir “plusi” un kādi “mīnusi”, tad visticamāk pēdējo ir vairāk, nemaz nerunājot par savu drošību. Jo jebkurā nelikumībā ir divas puses – vai nu tā ir aplokšņu alga, par kuru vienojušās abas puses, vai tomēr nav vienojušās un “izstājas no spēles”. Bieži vien ar savu attieksmi stimulējam ēnu ekonomikas pastāvēšanu.
– Kas būtu svarīgākais, kas jāpārdomā gan uzņēmējiem, gan likumdevējam šo divu gadu laikā, kamēr ES direktīvas jāiestrādā nacionālajā likumdošanā?
Viennozīmīgi, ka galvenais nosacījums nevar būt lētums. Cena nevar būt vienīgais noteicošais faktors, mums jāiemācās vērtēt saimniecisko izdevīgumu kopumā. Finansiāli, ja mēs nerunājam tikai par savu kabatu, bet par saimniecisko izdevīgumu valstij, tad svarīgi, lai netiktu izkropļota godīga konkurence, lai būtu godīga nodokļu nomaksa. Tas viss ietekmē cenu, korelējas kopā, un jāvērtē daudz plašāk.
Jādomā arī par apakšuzņēmēju piesaisti – cik daudz īpatsvara ziņā tos var piesaistīt. Piemērs: nav loģiski, ja iepirkumā vinnējis uzņēmums prot veikli sakārtot dokumentāciju, tad piesaista apakšuzņēmējus, kas ir aplokšņu algu izmaksātāji vai nodokļu nemaksātāji. Piedaloties iepirkumā, jābūt skaidrai proporcijai, kādu daļu veiks piesaistītie apakšuzņēmēji un kādu vinnējušais uzņēmums pats – vai tie būtu 30 vai 70 procenti. Jo lielāks šis īpatsvars, jo labāk.
Protams, ir gadījumi, kad neatmaksājas turēt kādu specifisku profesiju veicējus un izdevīgāk tos piesaistīt konkrētajam objektam uz vajadzīgo laiku. Tomēr, piesakoties izsludinātajiem iepirkumiem, uzņēmumam jābūt spējīgam lielāko daļu no nepieciešamā pakalpojuma nodrošināt pašam.
Uzņēmumiem iespējams arī apvienoties, un mūsu uzņēmēji tā arī dara, veicot pasūtījumus kādam lielākam objektam. Saprotams, ka specifisku lietu veikšanai piesaista apakšuzņēmēju un nopērk vajadzīgo pakalpojumu. Bet mums gadu gaitā ir izveidojusies hroniska apakšuzņēmēju sistēma.
Manas filozofijas saistībā ar reālo nodokļu nomaksu, nevis ar parādiem pamatprincips ir sekojošs: ja nodokļu maksātājs ir maksājis godīgi nodokļus, tam būtu jādod priekšroka attiecībā pret tiem, kas nemaksā nodokļus. Kāpēc vajadzētu ļaut nopelnīt uz citu nodokļu maksātāju rēķina tādam uzņēmumam, kas izvairās no nodokļiem?!
– Atgriežoties vēlreiz pie ES direktīvām – vai to pildīšana varētu palīdzēt sakārtot tirgu?
– Domāju, ka jā. Viss atkarīgs no mums pašiem. Var veidot uzraugošos mehānismus un uzlikt soda sankcijas, likt vainīgos cietumos, bet daudz lētāk un efektīvāk ir izturēties atbildīgi pret
nodokļu nomaksu, nevis mēģināt izvairīties un vēl lielīties ar to. Viss ir saistīts ar attieksmi.
Ir iecere nākt klajā un publicēt ziņas par samaksātajiem nodokļiem. Piemēram, ja nākamā gada februārī publicēsim savā mājaslapā, ka SIA A ir samaksājusi nodokļos (nevis aprēķinājusi!) kopā pa visu gadu miljonu, 500 vai 600, vai 3 eiro, un pretī noliksim nodarbināto skaitu, tad ļoti interesanti sevišķi pirmajā gadā būs vērot šos rādītājus.
AUTORS: Arta Baumane
Atbildēt