2013. gadā publisko iepirkumu pretendentu aizliegtas vienošanās bija visbiežāk konstatētais karteļu veids Latvijā – no septiņiem konstatētajiem pārkāpumiem tādi bija seši. Arī šogad ik mēnesi Konkurences padome saņem vairākus iesniegumus par līdzīgiem nodarījumiem.
Lai arī iepriekšējos gados iepirkumu karteļi konstatēti retāk, nedomāju, ka atklāto pārkāpumu un iesniegumu statistika liecina par arvien vairāk kartelizētiem tirgiem. Lielāka loma šeit bijusi cilvēku spējai labāk atpazīt šos rūpīgi slēptos pārkāpumus.
Pēdējo divu gadu laikā Konkurences padome ļoti apzināti par iespējām pamanīt pārkāpumus ir izglītojusi ne vien uzņēmumus, bet arī iepirkumu rīkotājus un iepirkumus uzraugošās valsts pārvaldes iestādes. Bez to līdzdalības visus valstī notiekošos iepirkumus Konkurences padome nevarēs pārbaudīt nekad. Un rezultāti ir – pēc katra šāda izglītojoša pasākuma pienāk informācija par iepirkumos novērotām aizdomīgām darbībām.
Īpaši labi pārkāpumu nodarīto kaitējumu izgaismo reāli gadījumi, kad pārkāpums ir atklāts un uzņēmumi sodīti. Pērn šādu uzskatāmo piemēru nebija mazums. Tā energobūvnieku kartelis ar sodītajiem 26 uzņēmumiem ļāva skaidri izjust problēmas mērogu un droši vien ne vienam vien tirgus dalībniekam to attiecināt uz sevi.
Tomēr līdzšinējā pieredze liek lūkoties arī pretējā virzienā – atgādinot par pašu iepircēju lomu godīgas konkurences nodrošināšanā. Konkurences padome var sodīt uzņēmumu, kas, piedaloties iepirkumā, piesaistījis citus, fiktīvus dalībniekus, saskaņojot cenas, dalību un dažādus nosacījumus. Diemžēl ir gadījumi, kad uz šādu rīcību uzņēmumu ir motivējusi iepircēja prasība pēc noteikta pretendentu skaita vai tā vēlme redzēt konkrētu uzņēmumu uzvarētāja lomā. Tas gan neatbrīvo uzņēmumus – iepirkumu dalībniekus – no atbildības par Konkurences likuma pārkāpumu.
Esam arī novērojuši, ka pasūtījuma izpildes gaitā pasūtītāji dažkārt mēdz mīkstināt pretendentiem izvirzītos skarbos iepirkuma nosacījumus, piemēram, par nesamērīgi īsiem darbu izpildes termiņiem vai novēlotu samaksu par darbu. Lai gan tam pamatā var būt patiešām objektīva nepieciešamība, reizēm iepirkuma pretendentu gatavību uzņemties darbu ar sākotnējiem nosacījumiem, šķiet, var izskaidrot vien tādējādi, ka uzvarētājs jau sākotnēji rēķinājies ar spēles noteikumu maiņu.
Negodīgi iepirkumu rīkotāji šķērdē sabiedrības līdzekļus, un viņu rīcība, graujot konkurences vidi, Latviju padara nepievilcīgu godīgiem uzņēmumiem. Mēs nedrīkstam domāt īstermiņā. Ir valstis, piemēram, Lietuva un Polija, kurās konkurences uzraugi var vērsties arī pret konkurenci kropļojošiem publisko iepirkumu rīkotājiem. Redzot lielo kaitējumu, ko šādi pārkāpumi nodara, un plašo mērogu, kādā tie notiek Latvijā, iespējams, arī mums pienācis laiks meklēt kompleksu risinājumu gadījumos, kad veidojas aizliegtu vienošanos ķēde ‘iepirkuma rīkotājs – noteikts pretendents – cits vai citi pretendenti’.
AUTORS: Skaidrīte Ābrama
Atbildēt