Uzņēmums Salas zivis jau vairākus gadus piedalās iepirkumu konkursos, tāpēc esam iepazinuši daudzus zemūdens akmeņus, ar kuriem jārēķinās ikvienam godprātīgam pretendentam un arī pašiem konkursu rīkotājiem. Mūsu produkcija ir plaša, tomēr pietiekami specifiska – sākot no saldētām un svaigām zivīm, beidzot ar krabju nūjiņām un pelmeņiem. Mēs diezgan bieži saskaramies ar situācijām, kad iepirkumu konkursu specifikācijas nav sastādītas pietiekami profesionāli, radot pamatu atsevišķiem uzņēmējiem manipulēt ar nepilnībām, lai negodīgā ceļā apsteigtu konkurentus.
Lai labāk ilustrētu, par ko ir runa, minēšu pavisam vienkāršu piemēru. Konkursa specifikācijā tiek prasīta menca, taču nav minēts zivs latīniskais nosaukums. Tas paver durvis manipulatoriem, kas konkursā piedāvā mencu par viszemāko cenu, bet pēc līguma noslēgšanas piegādā tai līdzvērtīgu, bet tomēr citu zivi, kuras tirgus cena ir krietni zemāka. Ja pasūtītājs tomēr pamana, ka piegādātais produkts nav gluži tas, kas prasīts, piegādātājs parasti veikli izlīdzas ar atrunām, piemēram – heka fileja mums tieši šobrīd beigusies, bet labprāt iedosim jums mintaju.
Kāpēc šāda situācija ir iespējama? Viens no iemesliem – nepastāv pēckontrole, ar kuras palīdzību varētu noteikt, vai uzvarētājs tiešām piegādā to produktu, ko solījis. Jāpiemin, ka šāda situācija novērojama ne tikai attiecībā uz zivju produkciju, bet arī daudziem citiem pārtikas produktiem. Diemžēl iepirkumu konkursu rīkotāji bieži vien uztver un veido specifikācijas nepietiekami profesionāli un detalizēti.
Katrs pavārs, katra iestāde lielos vilcienos zina, ko vēlas, bet neprot to pareizi definēt. Piemēram, ja vajadzīga heka fileja, tā arī tiek uzrakstīts, taču netiek piebilsts, kādam jābūt aizsargkārtiņas jeb glazūras procentam. Parasti glazūrai nevajadzētu pārsniegt 10% robežu, taču, ja tas netiek norādīts specifikācijā, atradīsies negodīgi pretendenti, kas piedāvās pat līdz 30%, un – jo vairāk glazūras, jo mazāk pašas zivs. Tieši tas pats ir ar siļķu fileju eļļā, ļoti pieprasītu produktu. Nenosakot minimālo pieļaujamo zivs tīrmasu, pasūtītājs var iegūt spainīti, kurā pusi svara veido eļļa. Rezultātā cietēji ir pasūtītāji – pavārs konstatē, ka zivs daudzums pēc atkausēšanas nez kāpēc ir mazāks nekā paredzēts, vai bērnudārzā bērni ēd nevis lasi, bet citu, lētāku zivi.
Jāatceras – jo precīzāk tiks definētas vajadzības, jo lielāka iespēja būs problēmu gadījumā sastādīt aktu par neatbilstību, lai nomainītu piegādātāju vai izsludinātu jaunu konkursu.
2012. gadā piedalījāmies Jūrmalas domes izsludinātā konkursā par zivju produkcijas piegādi pašvaldības bērnudārziem. Tehniskajā specifikācijā bija uzrādīti tādi produkti, ko drīzāk varētu pieprasīt augstas klases restorāns, – svaiga menca, zandarts. Būtu jau labi, ja kāds tiešām grasītos bērnus ēdināt ar šīm zivīm, taču konkursā uzvarēja pretendents, kurš tieši šīm delikatesēm bija piedāvājis neadekvāti zemu cenu – trīs četras reizes zemāku nekā pārējie. Acīmredzot labi apzinājies, ka šie produkti reāli iepirkti netiks, tāpēc cena uzrādīta fiktīva, lai tikai pārspētu konkurentus ar kopējās tāmes apjomu un iegūtu tiesības kļūt par piegādātāju, pat neskatoties uz to, ka cenas atsevišķiem citiem produktiem, kuri reāli tiks iepirkti, bija augstākas nekā pārējiem.
Šāds iznākums mums raisīja virkni jautājumu, tāpēc vērsāmies ar sūdzību Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB). Atbilde mūs pārliecināja, ka IUB nespēj neko padarīt nekaunīgiem pretendentiem, kuri tēlo vientiešus un apgalvo, ka nodarbojas teju ar labdarību. Bieži negodīgie spēlētāji paši nemaz produkciju neimportē, bet ir pārpircēji, tāpēc ir pilnīgi neiespējami, ka tie varētu piedāvāt izdevīgākas cenas nekā uzņēmumi, no kuriem viņi produkciju pārpērk.
Secināms, ka tā vietā, lai uzņēmumi un IUB tērētu laiku, rakstot un izskatot sūdzības, būtu jānosaka skaidras definīcijas un konkrētas prasības pretendentiem, kā arī jāveic kontrole ne tikai konkursa laikā, bet arī tad, kad uzvarētājs jau sācis produkcijas piegādi. Latvijā šobrīd nepastāv vienotu definīciju pārtikas produktu iepirkumiem un daudzas lietas tiek pārāk brīvi interpretētas.
Iespējams, ka IUB būtu jāveido darba grupa, pieaicinot talkā nozares speciālistus, lai kopīgiem spēkiem izstrādātu vienotas vadlīnijas un padarītu iepirkumu pocesu standartizētāku. Ir daudz labu piemēru citās Eiropas valstīs – Francijā, Beļģijā, Nīderlandē, kā šo jautājumu varētu sakārtot, lai nebūtu iespējas izlocīties un kaut ko apiet. Jautājums, vai būtu vērts arī radīt atsevišķu kontrolējošo dienestu, paliek atklāts.
AUTORS: Dairis Vīksne, SIA Salas zivis Pārdošanas veicināšanas nodaļas vadītājs
Atbildēt