Eiropā pastāv slepena zāļu cenu noteikšanas sistēma – to astoņus mēnešus ilgušā izmeklēšanā noskaidrojuši starpvalstu pētnieciskās žurnālistikas projektā “Investigate Europe” iesaistītie pētnieki. Secināts, ka nereti valstu vadītāji, domājot, ka ražotājs piedāvā izdevīgu zāļu cenu un atlaides, nemaz nezina, ka patiesībā pārmaksā, jo slepenu sarunu ceļā citviet tās pašas zāles piedāvātas lētāk.
Cilvēki, kuri žurnālistiem snieguši ieskatu šajā sistēmā, nereti nav gribējuši atklāt savus vārdus, taču pastāstījuši, ka sarunas par zāļu cenām notiek valstu vadītāju un zāļu firmu starpā. Tās ir absolūti konfidenciālas un bieži vien risinās sarakstes ceļā, lai izvairītos no riska, ka informācijai piekļūst informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmu administratori vai sistēmas apkalpojošie uzņēmumi. Informācijas apmaiņa notiek ar aizzīmogotām aploksnēm, kuras adresātam tiek nodotas pret parakstu.
“Trīs klašu” pilsoņi
Valstu vadītājiem šķiet, ka slepeno sarunu ceļā viņiem izdodas tikt pie ļoti izdevīgiem piedāvājumiem un atlaidēm, tādējādi ietaupot budžeta naudu, bet patiesībā veidojas miljonos mērāma pārmaksa un pastāv milzīgas cenu atšķirības, jo dažādas valstis nezina, par kādu cenu tās pašas zāles iepērk citur.
Nereti runa ir par medikamentiem vēža un citu smagu slimību ārstēšanai, bet pacienti vienā valstī bieži pat nenojauš, ka tādas pašas zāles citās valstīs ir daudz vieglāk pieejamas, jo ir lētākas.
Austrijas kādreizējais Veselības ministrijas vadītājs Klemenss Auers pat izteicies, ka zāļu pieejamības ziņā Eiropā ir pirmās, otrās un trešās klases pilsoņi.
“Trešās klases pilsoņi” dzīvo mazākās un trūcīgākās valstīs, piemēram, Lietuvā (Latvija pētījumā atsevišķi nav apskatīta), bet “pirmās klases pilsoņi” – piemēram, Vācijā vai Francijā.
Bagātās valstis par zālēm maksā mazāk
Pētījums atklāj, ka lielākoties nabadzīgākas valstis maksā vairāk par inovatīvajiem medikamentiem, kuru cenas bieži vien ir galvu reibinošas, reizēm pat ar sešiem cipariem rakstāmas. Vispirms Eiropas Zāļu aģentūra apstiprina šāda jauna medikamenta izmantošanu Eiropā, bet pēc tam ražotājs jau vērtē savas intereses un iespējas nopelnīt katrā konkrētajā valstī. No tā atkarīgs, vai un kā medikaments tiek virzīts vai nevirzīts kādas valsts zāļu tirgū, un kā ar valstu vadību tiek “sarunātas” dažādas atlaides, nonākot līdz faktiskajai cenai.
Sākumā farmācijas uzņēmumi zāles pārdod par maksimālo cenu un pelna miljardus.
Pilna raksta versija lasāma lsm.lv