„Amo Plant gatavs izgatavot Rīgai 175 autobusus,” februāra sākumā priecīgi ziņoja mediji. Pagāja septiņi mēneši, līdz parādījās cita ziņa: „Rīgas satiksme iegādāsies Solaris autobusus par 75,8 miljoniem.” Jau otrais gadījums, kad Latvijas autobusu ražotājus izstumj no konkursa. Par to saruna ar uzņēmuma komunikācijas direktoru IGORU GRAURU.
Kad pašvaldības SIA Rīgas satiksme izsludināja iepirkumu par pilsētas sabiedriskajam transportam piemērotu zemās grīdas autobusu piegādi Rīgā, kopā ar trim citiem pretendentiem savu pieteikumu iesniedza arī Jelgavas ražotne AS Amo Plant. Konkursā vēl pieteicās Solaris, Mercedes Benz un Iveco autobusu ražotāji. Rīgas satiksme 175 autobusus iegādāsies pakāpeniski, piecu gadu laikā. Lielākā daļa autobusu būs 18 metrus gari, bet aptuveni 30 procenti – standarta 12 metrus garie autobusi ar trim durvīm. Konkrētos CITEA 12 metru autobusus ražo arī pašmāju Amo Plant, bet sūta tos uz Holandi. Protams, ja būtu pasūtījums, uzņēmums ražotu arī 18 metru autobusus.
Kā uzņēmums vērtē šo neveiksmi?
Šajā Rīgas satiksmes atklātajā iepirkumā nebija dīvainību tehniskajā specifikācijā, kā tas bija pirms pāris gadiem ar skolas autobusiem, un mēs varējām piedalīties. Tomēr to, ka mēs nebūsim konkursa uzvarētāji, jau varējām nojaust. Ir grūti izteikties, jo var kādu nepatiesi apvainot, bet gribu uzsvērt, ka mēs esam godīga kompānija, kas neprot un nevēlas neko sarunāt. Turklāt mums ir zināms nesenās pagātnes gadījums, kad Vācijas autobūves koncerns Daimler kukuļoja Latvijas amatpersonas. Ceram, ka vismaz šajā konkursā netika lietotas līdzīgas metodes.
Kāpēc jūsu uzņēmums piemin izstumšanu no konkursa?
Piedāvājumi tika atvērti 31. janvārī. Mēs zinājām, kas piedalās un piedāvājumiem noteica četrus mēnešus ilgu derīguma termiņu. Maija beigās Rīgas satiksme lūdza uzņēmumus pagarināt piedāvājumu derīguma termiņu par diviem mēnešiem, jūlijā – vēl par vienu. Beigu beigās ir pagājuši septiņi mēneši un mēs šokēti saņemam Rīgas satiksmes vēstuli, kurā ir paziņots uzvarētājs, bet uzrakstīts, ka mūsu piedāvājums neatbilst konkursa nolikumam. Citēju: „Informējam, ka iesniegtais piedāvājums tika noraidīts, jo iesniegtie pretendenta atlases dokumenti neatbilst atklāta konkursa nolikumā noteiktajām atlases prasībām.” Ļoti nepatīkams bija arī tāds fakts, ka mēs un mūsu Holandes partneri saņēmām oficiālo atbildi pēc tam, kad Rīgas satiksme jau bija sniegusi savus skaidrojumus plašsaziņas līdzekļos.
Iznāk, ka piedāvājums nav bijis derīgs vai nav pareizi sagatavots?
Jā, bet kāpēc mums to nepateica jau februārī? Mēs bijām pārsteigti, pēc septiņiem mēnešiem uzzinot, ka jau sen esam izslēgti no konkursa! Ja gadījumā ir tā, ka mēs formāli palikām visu šo laiku konkursa dalībnieki un ja bija kādas izmaiņas vai papildus dokumentu pieprasījumi, tad kāpēc mums par to nepaziņoja visu šo laiku?
Piezvanot uz Rīgas satiksmi, komunikāciju pārstāvis Viktors Zaķis žurnālam Iepirkumi skaidroja, ka Amo Plant piedāvājumā nav bijuši pareizi sagatavoti finanšu dokumenti. Amo Plant kopā ar trim citiem pretendentiem tika vērtēti pirmajā kārtā, bet otrajā kārtā vērtēja vairs tikai Mercedes Benz un Solaris. Paziņots par to kompānijai neesot tāpēc, ka to neparedzot konkursa nolikums.
Kā jūs komentētu šo skaidrojumu?
Ja ir tā, ka atklātā konkursā var informēt par dalībnieka izslēgšanu tikai tad, kad paziņo konkursa rezultātus, tad kaut kas nav kārtībā ar likumdošanu, un tā ir jāsakārto. Īstenībā tāda situācija rada problēmas uzņēmumam, kas visus septiņus mēnešus ir maldināts, jo būtu loģiski, ja mēs zinātu, ka nepiedalāmies otrajā kārtā. Šobrīd gatavojam vēstuli IUB, lai uzdotu dažus jautājumus.
Tāpat mums nav skaidrs arī tas, kāpēc, ja nepiedalāmies konkursā, Rīgas satiksme salīdzina mūsu cenas ar pārējo konkursa dalībnieku cenām. Runājot par finansēšanas modeli – tas neizslēdza, taču apgrūtināja jaunpienācējus, kuri vēl nav labi pazīstami vietējā tirgū. Tāpēc nepārsteidz, ka prasīto atbalstu vietējās bankās varēja saņemt tie ražotāji, kuru autobusi jau braukā pa Rīgas ielām.
Varbūt tomēr kaut kur klīda runas, ka esat pēc pirmās kārtas laukā no konkursa, ka neatbilstat?
Nē, tieši otrādi! Mēs gribējām prezentēt Rīgai citu autobusu, gribējām runāt par to ar Rīgas domi, bet mūs neviens nepieņēma, norādot, ka esam konkursa dalībnieki. Tikmēr firma Solaris, kas ir šī paša konkursa dalībniece, savus transporta līdzekļus, proti, jaunos elekroautobusus mierīgi demonstrēja, pirms tika pieņemts konkursa lēmums. Neticu, ka Rīgas dome nezināja, ka šis autobuss ir pilsētā un ka neviens negāja to aplūkot, jo tā tas nenotiek.
Kāds ir jūsu pieņēmums, kāpēc Rīgas satiksme tik ilgi vilcinājās ar rezultātu paziņošanu?
Rīgas satiksme medijos ir izteikusies, ka piedāvājumu vērtēšana ir saistīta ar sarežģītiem aprēķiniem un informācijas pārbaudi. Bet mums nav saprotams, kā var būt, ka kompetenta iepirkumu komisija nevar izskatīt dokumentus un paziņot uzvarētāju vairāk nekā pusgadu, kāpēc tiek vilkts laiks? Es pieļauju, ka patiesība slēpjas citur. Proti, vajadzēja novilcināties, lai vispirms tiktu galā ar trolejbusu iepirkumu. Varbūt es kļūdos, bet izskatās, ka vispirms vajadzēja saorganizēt visu tā, lai trolejbusu iepirkumā uzvarētu Škoda, bet autobusu – Solaris.
Nesaprotu jūsu domu, jo tās ir divas dažādas kompānijas…
Uz papīra tās ir divas dažādas, bet katrs autobusu ražotājs zina, ka šīs kompānijas trolejbusu un tramvaju ražošanā sadarbojas, faktiski ražo tos kopā. Tas nozīmē, ka īstenībā Rīgas satiksmes abos iepirkumos ir uzvarējis viens un tas pats pretendents, tātad galvaspilsētai gan trolejbusus, gan autobusus piegādās vieni un tie paši ražotāji. Tas nevienā likumā nav aizliegts, bet jautājums ir gan par to, kāpēc mēs lobējam ārvalstu ražotāju, gan par to, kāpēc ar mums Rīgas satiksme nerunā, kaut zina, ka jau no paša sākuma esam izslēgti no konkursa.
Kur Latvijā ir redzami Amo Plant autobusi?
Mūsu autobusi brauc Jelgavā, Daugavpilī, Jūrmalā un citās pilsētās, bet tas nav bijis iepirkums, jo mēs autobusus dodam nomāt, un, ja pašvaldībai kas nepatīk, tad var atdot autobusus atpakaļ. Tādu gadījumu gan nav bijis. Patlaban nevienā Baltijas valsts pilsētā nav tik jauns un tik kvalitatīvs autobusu parks kā Jelgavā. Autobusi ir jauni, nelūzt, ir ekonomiski. Pēc mūsu aprēķiniem jauns autobuss jebkuram autobusu parkam ir par 30–35 procentiem izdevīgāks nekā vecs. Tie, kas lēti nopērk vecu autobusu, sākumā ir priecīgi, ka ietaupījuši, bet kopā ar veco transporta līdzekli ir nopirktas daudzas problēmas, jo ik dienas tā ekspluatācija kļūst arvien dārgāka un dārgāka. Angļi pareizi saka – mēs neesam tik bagāti, lai varētu atļauties pirkt lētas mantas.
Savulaik jūs bijāt gatavi ražot skolēnu autobusus, bet viss apgriezās kājām gaisā. Toreiz daudzi bija sašutuši, ka jelgavniekiem neļauj ražot šos autobusus.
Skolēnu autobusu konkursu 2010. gadā izsludināja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Šajā konkursā iepirka trīs veidu autobusus. Divās grupās mums bija iespēja piedalīties, jo mums bija tādi autobusi. Tie bija Holandes VDL kompānijas autobusi Jonckheere, kurus ražo Beļģijai, Holandei, Francijai un citām Eiropas valstīm. Specializēti, vienkārši skolēnu autobusi, kas bija gan lēti, gan ar mazām ekspluatācijas izmaksām.
Vai jūs tos piedāvājāt kā dīleri?
Nē, mēs būtu Jelgavā ražojuši. Turklāt bija liels skaits autobusu, kuriem pēc specifikācijas vajadzēja būt vairāk nekā 30 sēdvietas, mūsējais bija ar 44 sēdvietām, bet uzvarēja Mercedes Benz autobusi. Viņu autobuss maksāja virs 200 000 eiro, bet viena mūsu autobusa cena bija 85–90 tūkstoši eiro. Viena no lielākajām mūsu autobusa priekšrocībām ir tāda, ka tas patērē ļoti maz degvielas. Mums bija 16 līdz 19 litru patēriņš uz 100 kilometriem, bet mersedesiem – vismaz 30 litri uz 100 kilometriem. Toreiz šis konkurss sakrita ar laiku, kad bija skandāls ap kompāniju Daimler un tās iepirkumiem.
Kas tad īstenībā notika? Kāpēc Amo Plant neiesniedza savu piedāvājumu skolēnu autobusu konkursā?
Konkursa noteikumi un tehniskās prasības no pretendentu loka izslēdza gan daudzus ārvalstu ražotājus, gan mūsu Amo Plant. Tas jebkuram speciālistam uzreiz bija pamanāms, ka dokumenti ir gatavoti tā, lai uzvarētu mersedesi. Tika iekļauti tādi autobusu parametri, lai mēs vispār nevarētu piedalīties. Piemēram, vienā grupā autobusam bija jābūt līdz 9 metriem garam, otrā grupā – ne īsākam par 11 metriem. Mūsu autobusu garums bija 10,6 metri, tātad uzreiz jau mēs tikām izsviesti laukā. Tāpat bija ieliktas specifiskas bremzes, mums nebija saprotams, kāpēc jābūt tādām bremzēm, ja Beļģijā un Francijā ar tādām brauc, turklāt Francijā ir augstāki kalni nekā Latvijā… Nepamatota bija arī prasība par autobusu sertifikāciju 12 dienu laikā pēc līguma par piegādi noslēgšanas.
Toreiz pašvaldības vadītāju sanāksmē mēs uzstājāmies un arī parādījām savu autobusu. Izvaicājām, kur Latvijā ir sliktākie, bedrainākie ceļi un pa tiem tad arī izbraucām. Mēs tiešām dūšīgi karojām, bet nekas neizdevās.
Šķiet, ja būtu izvēlēti Jelgavā ražotie autobusi, tas būtu krietni lētāk un nemaz ne sliktāk?
Es neapšaubu mersedesa autobusu kvalitāti, bet skolēnu autobusam nebija vajadzīgas visas maršruta autobusu ekstras, kas sadārdzina cenu, autobuss līdz ar to kļūst sarežģītāks ekspluatācijai un arī remontam. Turklāt mūsu autobuss ir vieglākas konstrukcijas, pēc svara par 20 procentiem vieglāks nekā mersedesa autobusi.
Ja bija tik labi redzams, ka tehniskā specifikācija rakstīta vienam uzņēmumam, jūs varējāt apstrīdēt šo konkursu.
To arī izdarījām, skolēnu autobusu konkursu mēs apstrīdējām. Tika veiktas kaut kādas izmaiņas, kuru rezultātā parādījās plašākas iespējas piedalīties arī citām kompānijām, ne tikai mersedesiem. Tomēr tā robeža, kas bija novilkta, lai mēs nevarētu tikt iekšā, tā arī palika. Viņi visvairāk baidījās no mūsu dalības, jo mūsu autobuss bija vairāk nekā divas reizes lētāks un divas reizes lētāks ekspluatācijā.
Kādas jums pārdomas radušās pēc šādas pieredzes valsts un pašvaldību iepirkumos?
Mēs būtībā Latvijas tirgu esam atdevuši citiem, pat pirkstu nepakustinot, lai Latvijai būtu kāds labums no lielajiem transporta līdzekļu iepirkumiem! Mūsu valstī nekādā veidā netiek paredzēts, ka lielos konkursos priekšroka būtu dodama vietējiem ražotājiem. Kaut gan, ja grib, tad to var izdarīt. Zināmi nosacījumi bija iestrādāti vilcienu iepirkumā, tātad, ja spāņu Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles S.A. (CAF) būtu vinnējis, tad šie vilcieni tiktu ražoti Latvijā.
Mums nav šaubu, ka Solaris autobusi ir labi, mums tikai šķiet dīvaini, ka mēs stutējam Polijas, nevis Latvijas ekonomiku. Ir pilnīgi neiespējami, ka mēs varētu Polijā vinnēt konkursu, būdami Latvijas ražotāji, jo poļi to nepieļautu. Protams, ka ir jāievēro likumi un Eiropas Savienības prasības, bet, ja papēta konkursu rezultātus Eiropā, tad Vācijā uzvar vācieši, Zviedrijā zviedri, Polijā – poļi. Mums nav nekādu pretenziju pret Solaris vai citiem konkursa dalībniekiem. Visi pārstāv cienījamas kompānijas. Jautājums ir par mums pašiem – kāpēc turpinām atbalstīt svešas, bet ne savas intereses?
Ko saka jūsu sadarbības partneri holandieši? Kāda ir viņu pieredze?
Holandieši arī brīnās, ka Latvijā netiek lobēti vietējie ražotāji. Viņi stāsta, ka Holandē noteikti priekšrocība būtu pašmāju kompānijām. Nav jau jārada nezin kādas privilēģijas Latvijas ražotājiem, bet jāparedz papildu punkti konkursa pretendentam, ja viņš ražo uz vietas Latvijā. Tad ārzemju ražotājam, ja viņš piegādā labu preci, nāktos dalīt peļņu ar to valsti, kurai viņš autobusus piegādās. Bet šajā gadījumā ar Solaris – poļi saņem visu. Ir ļoti grūti ieiet jaunos tirgos, ja pašu mājās tevi uzņem kā svešinieku. Ja runājam par kvalitāti, tad autobuss, kuru piedāvājām Rīgas satiksmei ir atzīts par 2011. gada labāko pilsētas autobusu Eiropā. Arī par cenu novērtējumu korektumu mums nav pilnīgas pārliecības, jo mūsu piedāvātajā cenā ir iekļautas visas paredzētās ekstras. Gribētos, lai savu viedokli par šo jautājumu izteiktu neitrāli speciālisti.
Citādāk būtu, ja autobusus vajadzētu Lietuvai, kur nav autobusu ražotāju. Tur tad varētu cīnīties Amo Plant, Solaris un citas ārvalstu kompānijas, bet mūsu valstī ir citādi, mums taču ir vietējais autobusu ražotājs!
Varbūt esat manījis kādus labus piemērus, kur iepirkumā paredz darbu Latvijas ražotājiem?
Piemēram, Nacionālās bibliotēkas celtniecība. Tur ir paredzēts, ka jābūt pārsvarā vietējiem materiāliem, vietējam darbaspēkam. Protams, bija skandāls, kāpēc ir izvēlēta Kanādas kļavas koka grīda, bet tā bija arhitekta iecere, kā tas viss harmonēs. Tā kā esmu Nacionālās bibliotēkas atbalsta fonda biedrs, tad esmu dzirdējis paskaidrojumu par šo ieceri. Tieši tāpat varēja Solaris ražoto autobusu montēšanu iecerēt uz vietas Latvijā. Protams, ka Latvija nekad neražos ātrumkārbas vai dzinēju, bet lielu daļu komplektējošo detaļu var ražot vietējais ražotājs.
Kā jūs vērtējat Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) darbu?
IUB nevērtē konkursu rezultātus pēc būtības, bet tikai apskatās, vai ir ievēroti spēles noteikumi. Piemēram, nevar skatīties tikai vienu skaitli – cik autobuss maksās pirkšanas brīdī. Tas nav pareizi, jo viss jāizvērtē kompleksi. Iepirkumos mēs uzliekam tikai kaut kādus virsējos formālos rāmjus, bet neviens neiedziļinās iepirkuma būtībā. Ja likums nav pārkāpts, tad it kā viss ir kārtībā. IUB vajadzētu ne tikai pasargāt konkursus un konkursu dalībniekus no pārkāpumiem, bet arī padomāt, kā, saņemot nodokļu maksātāju naudu, panākt to, lai šī konkursa rezultātā tā nodokļu maksātāju nauda paliktu Latvijā.
Īstenībā jau to aizdomīgo iepirkumu ir daudz. Cilvēki interneta komentāros vārās, visiem viss ir skaidrs, bet neko nevar izdarīt.
Jo neko nevar pierādīt! Nedomājiet, ka kāds tos kukuļus dod, atnākot ar naudas čemodānu… Labumu došana, manuprāt, ir tik smalki izstrādāta, ka to nekādi nevar pierādīt.
Bet mums kā ražotājiem visvairāk sāp tas, ka valsts neaizstāv savas intereses tik lielos konkursos. Vai valsts spēj aizsargāties pret visādiem profāniem un blēžiem? Nē! Pie viena te varētu minēt arī to, ka valsts ilgstoši pieļāva divu nekompetentu ministru rosīšanos.
Mēs tikai runājām, ka vajag radīt darba vietas, ka vajag dabūt cilvēkus no Īrijas. Vai tad viņi nelasa ziņas un nesaprot, kas notiek!? Lūk – te bija iespēja radīt darbavietas, bet mēs tikai pļāpājam tā vietā, lai kaut ko radītu. Tā vietā mēs par Eiropas naudu apmācām bezdarbniekus, maksājam viņiem stipendijas mācību laikā, bet tas neko nedod! Jo tie cilvēki pamācās un atkal neko nedara. Vispirms jāveido bizness, kurā rodas pieprasījums pēc cilvēkiem, un tad viņiem ir darbs. Pēc tam lielāki nodokļi. Man ir tikai viens jautājums – cik ilgi mēs dzīvosim šādā dubultās grāmatvedības valstī?!
Teksts: Iveta Daine
Atbildēt