Vislielākā atbildības nasta publiskā iepirkuma procesā gulstas uz pasūtītāja izveidotās iepirkuma komisijas locekļiem. Tie ir cilvēki, kuri visaktīvāk apmeklē seminārus par publisko iepirkumu tematiem, lasa visas Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) sagatavotās vadlīnijas, ieteikumus, skaidrojumus, patstāvīgi studē tiesību aktus, precedentus un jāatzīst, ka liela daļa no viņiem publisko iepirkumu jomā ir domājoši cilvēki, kas sasnieguši ļoti augstu profesionalitātes līmeni.
Tomēr ar zināšanām, pieredzi, spējām un prasmēm ir par maz, lai iepirkuma process, par kuru iepirkuma komisija ir pilnībā atbildīga, noslēgtos sekmīgi, neradot liekas problēmas nevienai no paredzamā līguma slēdzēju pusēm. Līdzās iekšējiem problēmas ietekmējošiem faktoriem (kļūdas, cilvēkresursi, interešu sadursmes u. c.) pastāv arī virkne ārējo faktoru, kurus ne pasūtītājs, ne iepirkuma komisijas locekļi nav spējīgi ietekmēt.
Protams, ka pasūtītāja izveidotās iepirkuma komisijas galvenā problēma ir sūdzības – gan tās, kuras ir pamatotas, gan tās, kuras nav objektīvi pamatotas. Cilvēkiem no malas parasti šķiet, ka galvenie sūdzību cēloņi ir pasūtītāja administrācijas negodīga rīcība vai arī iepirkumu komisijas nekompetence un kļūdas. Tā to parasti mēdz pasniegt publisko iepirkumu tribīnes aktīvākie personāži, bet īstenībā sūdzību cēloņi meklējami vairāk nekā desmit gadu laikā veidotajā publisko iepirkumu sistēmā.
Sen bija laiks novērst tādu sūdzību iesniegšanu, kuras tiek gatavotas ar mērķi atņemt līguma slēgšanas tiesības, vai arī tādas, kuras iesniegtas ar mērķi pievērst sev uzmanību. Pieredzējušie iesniedzēji veikli manipulē ar IUB sagatavotajām Publisko iepirkumu likuma interpretācijām, apzinīgajiem censoņiem sagādājot arvien jaunus nepatīkamus pārsteigumus. Lai IUB iesniegumu komisijas locekļi spētu identificēt šādus gadījumus, nepieciešama ne tikai pieredze iesniegumu izskatīšanā, bet arī laba izpratne par iesaistīto personu rīcības motīviem. To nekādā veidā nesekmē paātrinātā kadru mainība, kas, neraugoties uz salīdzinoši pieklājīgo atalgojumu, desmit gadu laikā jau pārsniegusi 200 procentus.
Informācija par katru iesniegto sūdzību tiek publicēta, un katrs šāds gadījums attiecīgās iestādes vadībai ceļ publisku neslavu, jo tā tiek uzlūkota kā aizdomās turamā par Publisko iepirkumu likuma pārkāpumu.
Atverot un ar izpratni izlasot IUB pieņemtos lēmumus, kuri ir brīvi pieejami minētās iestādes mājaslapā, redzams, ka teju ikvienā gadījumā daļēja taisnība ir katrai no iesaistītajām pusēm, un svaru kausu par labu vienai no tām nosver IUB izveidotā iesniegumu izskatīšanas komisija. Ik reizi, kad pasūtītāja lēmums par noteikto uzvarētāju tiek atzīts par nepamatotu, būtu konstatējams konkrēts pārkāpums, kura novēršanai turpmākajā iepirkuma komisijas darbībā būtu jāsniedz izsmeļošas un nepārprotamas rekomendācijas. Šādu rekomendāciju nav, un tam ir būtiski iemesli. Pirmkārt, to neparedz Publisko iepirkumu likums un, otrkārt, IUB nav no tām iestādēm, kura pati labprātīgi varētu sev noslēgt atkāpšanās ceļus lēmumu pieņemšanā.
Neviļus rodas jautājums: vai tiešām IUB darbinieku subjektīvi pieņemtie lēmumi var būt taisnīgāki par iepirkuma komisijas pieņemtajiem lēmumiem?! Ar ko šie ierēdņi, kuri paši nekad nav organizējuši nevienu iepirkuma procedūru, ir pierādījuši lielāku kompetenci? Ar to, ka kādu laiku ir nostrādājuši IUB? Manuprāt, tas nav nedz godīgi, nedz taisnīgi, nedz arī kā citādi objektīvi pamatoti.
Papildus jau esošajām problēmām saistībā ar sūdzībām IUB, 1. septembrī stājušies spēkā grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, ar ko tiek noteikts, ka par administratīvajiem pārkāpumiem publisko iepirkumu lietās Iepirkumu uzraudzības birojs uzliek sodu. Atkarībā no pārkāpuma veida – tas ir brīdinājums vai naudas sods, atsevišķos gadījumos atņemot arī tiesības ieņemt valsts amatpersonas amatus.
Saprotams, ka par likuma pārkāpumiem vainīgās personas jeb apzināti ļaunprātīgas darbības veicēji būtu jāsoda, bet minēto darbību novērtējumam un sodu piemērošanai ir jābūt objektīvi pamatotai. Ja gadījums par savlaicīgi nepublicētu paziņojumu ir viegli identificējams, tad interešu konfliktu gadījumi pēc būtības tādi nav. Nav arī saprotams, kā tiks noteikts pārkāpums attiecībā uz samērā vispārīgu atlases prasību neievērošanu vai piedāvājumu vērtēšanu divdomīgu tehnisko specifikāciju gadījumā. Tad vēl dažādās situācijas tā sauktās nepamatoti zemās cenas (abnormally low prices) identificēšanas gadījumā. Kāda iepirkuma komisijas rīcība tiks novērtēta kā pareiza, ja nevienam no komisijas locekļiem nav radušās ne mazākās šaubas par piedāvātās cenas pamatotību? Vai tiešām ir jāapšauba ikviena cena, kura nav nesamērīgi augsta?
Publisko iepirkumu process Latvijā tāpat kā visā Eiropas Savienībā (ES) pēdējo desmit gadu laikā ir publiski pieejams, un ikviens pietiekami motivēts interesents var sekot iepirkuma procesa notikumu gaitai un izdarīt attiecīgus secinājumus, protams, ar nosacījumu, ka viņam ir pietiekami laba izpratne par procesiem, kas tur notiek.
Tie, kuriem šāda izpratne jau ir izveidojusies, saprot, ka Latvijas publisko iepirkumu sistēma šādā formā, kāda tā ir šobrīd, ilgi vairs nevar pastāvēt. To ir nepieciešams reorganizēt un, manuprāt, nekas jauns nav jāizgudro, bet jāmācās no citu valstu pieredzes, kuras nepārspīlē ar publisko iepirkumu direktīvās noteikto tiesību normu ieviešanu vietējā līmeņa likumos.
Lielāku patstāvību reģioniem!
Šobrīd ir pienācis īstais brīdis publisko iepirkumu procesā lielāku patstāvību piešķirt reģioniem. Tiem, kuru izpratnē pašvaldības ir Lembergs vienā personā un Ušakovs kopā ar Ameriku – otrā, un lielāka patstāvība nozīmētu minētajām personām piešķirt pavisam lielu patvaļu, paskaidroju, ka tas nav šī ierosinājuma mērķis.
Publisko iepirkumu likumā vajadzētu atjaunot 2004/18/EK noteikto normu par to, ka rezultātu paziņojuma formu pasūtītājs nosūta publicēšanai ne vēlāk kā 48 dienu laikā pēc līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas (lēmuma pieņemšanas vai pat – līguma noslēgšanas). Pirms tam, protams, triju dienu laikā pēc lēmuma pieņemšanas visiem pretendentiem tiek paziņots par iepirkuma procedūras rezultātiem, un pirms līguma noslēgšanas tiek arī ievērots desmit dienu nogaidīšanas termiņš, bet publicēts tiek tikai pilnīgi pārdomāts un pabeigts Paziņojums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.
Gadījumā, ja kādam no pretendentiem rodas iebildumi, vispirms tam jāvēršas pie paša pasūtītāja vai iestādē, kura ir nākamā līmeņa augstāka iestāde attiecībā pret pasūtītāju. Nogaidīšanas termiņa laikā iesniegums tiek izskatīts un pieņemts attiecīgs vienkāršots lēmums. Ja iepirkuma procesā radušās kļūdas, tās tiek izlabotas.
Savukārt, ja problēmu nav iespējams atrisināt bez lielāku kompetenču nesēju piesaistīšanas, sūdzība tiek iesniegta pirmā līmeņa tiesu instancē vai attiecīgā reģiona līdzvērtīgā iestādē. Publisko iepirkumu sūdzības jāizskata paātrinātā kārtībā, t. i., 30 dienu laikā. Gadījumā, ja likuma pārkāpums ir konstatēts un tas var būtiski ietekmēt iepirkuma procedūras rezultātus, ar tiesas spriedumu iespējams atcelt arī jau noslēgtu līgumu. Līdz ar to nogaidīšanas termiņa atskaites diena – paziņojumu nosūtīšana pretendentiem – ir pašsaprotama un pieņemama.
Šobrīd Latvijā izveidotā publisko iepirkumu sistēma savā ziņā ir unikāla. Pirmkārt, nav saprotams, kādā statusā saskaņā ar ES tiesību aktiem ir vienīgā publiskos iepirkumus uzraugošā iestāde IUB. Lai gan iepirkumu sludinājumu formas rindā, kurā jānorāda par pārsūdzībām atbildīga iestāde, IUB norāda sevi, šāds statuss nebūt neizriet no pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanas Direktīvas 2007/66/EK, kurā noteiktās normas esot pilnībā ieviestas Publisko iepirkumu likumā.
Ir acīmredzami, ka IUB izveidotās iesniegumu izskatīšanas komisijas locekļiem izvirzītās prasības nav tik augstas, lai šo personu statusu varētu pielīdzināt tiesnešu statusam (sk. Direktīvas 2007/66/EK 2. panta 9. punkta otro rindkopu).
IUB ir kaut kas pa vidu starp pasūtītāju un tiesu, turklāt ar likumīgām tiesībām veikt starpniecībai līdzvērtīgas funkcijas (konsultācijas, semināri visām iesaistītajām pusēm). Šo divdomīgo situāciju iespējams novērst, veicot nelielas korekcijas iestāžu funkciju pārdalē.
Kāds būtu labums no sistēmas reorganizācijas?
Pirmkārt, tiktu novērstas aizdomas par IUB ieinteresētību atsevišķu lēmumu pieņemšanā. Birojs varētu vairāk pievērsties Publikāciju vadības sistēmas (PVS) darbības uzlabošanai un sadarbībā ar kompetenču centriem reģionos vairāk resursu veltīt sabiedrības izglītošanai par publisko iepirkumu tematiem.
Otrkārt, pašvaldībām bez liekas sabiedrības uzmanības rastos labākas iespējas atbalstīt vietējos zemniekus, mazinot no citām valstīm, piemēram, no Polijas ievesto lētāko augļu un dārzeņu piegādes plūsmas pašvaldības iestādēm.
Treškārt, uzlabotos Latvijas reputācija. Publisko iepirkumu skandāli pat tad, ja izrādās, ka ir bijuši dūmi bez uguns, atskan tālu aiz Latvijas robežām. Tas negatīvi ietekmē arī imigrējošo tautiešu lēmumu pieņemšanu par atgriešanos dzimtenē.
Ceturtkārt, mazinātos centralizētās korupcijas riski, kuri ir grūtāk novēršami valsts un pašvaldību iestāžu hierarhijas dēļ. Turklāt būtu precīzāk nosakāmas atbildības sfēras, un tas būtiski ietekmētu pieņemto lēmumu kvalitāti.
Teksts: Ilona Jakubsone
Atbildēt