Satversmes tiesa spriedumā atalgojuma publicēšanas lietā tikai vispārīgi pieskārās personas datu aizsardzības aspektiem. Tomēr sprieduma motīvi ir pietiekami, lai saprastu, kā likumdevējam būtu jārisina jautājumi par pilnīgu valsts budžeta izlietojuma atklātību Satversmes 96. panta kontekstā. Tas attiecināms arī uz nupat uzjundījušo diskusiju par valsts amatpersonu atalgojuma publicēšanas nosacījumiem. Ko tad Saeima un pilsoniskā sabiedrība var mācīties no šī sprieduma?
Regula jāievēro no pieņemšanas brīža
Atalgojuma lietā Saeima apstrīdētās normas pieņēma pirms Datu regulas stāšanās spēkā 2018. gada 25. maijā, tādēļ Satversmes tiesai bija jānoskaidro, vai pastāv apstrīdēto normu un Datu regulas prasību konflikts. Sprieduma 18.4.1. punktā Satversmes tiesa apstiprināja, ka konflikts nevar pastāvēt, jo Latvijas Republikai no Līguma par Eiropas Savienību 4. panta trešās daļas trešā paragrāfa izriet pienākums sekmēt Eiropas Savienības uzdevumu izpildi un atturēties no jebkādu darbību veikšanas, kas var kaitēt Eiropas Savienības interesēm. Proti, Satversmes tiesa spriedumā pirmo reizi nostiprina Eiropas Savienības dalībvalstu lojalitātes principa darbību Latvijā.
Satversmes tiesas vērtējums par Datu regulas ievērošanu apstrīdētās normas pieņemšanas procesā un tās būtībā aizņem pāris lapas un ir vispārīgs. Tas saistīts ar neskaidrību par apstrīdēto normu leģitīmo mērķi gan publicēšanas pienākumam, gan publicētā atalgojuma glabāšanas termiņam.
Spriedums liecina, ka Saeima nevērtēja apstrīdētās normas no Eiropas Savienības dalībvalstu lojalitātes principa viedokļa. Tomēr Saeima centās argumentēt, ka apstrīdētās normas nav pretrunā EST judikatūrai. Österreichischer Rundfunk lietā EST konstatēja, ka Austrijas un Nīderlandes likumos noteiktie pienākumi publicēt ierēdņu atalgojumu ir noteikti pienācīgā kārtībā pieņemtā likumā un tas atbilst pārredzamības principam.1 Austrijā algu publicēšanas leģitīmais mērķis bija nodrošināt līdzīgu atalgojuma līmeni publiskajās institūcijās, tātad valsts ekonomiskās labklājības intereses saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatvērtību aizsardzības konvencijas 8. panta 2. apakšpunktu.2 Savukārt ierobežojuma nepieciešamības vērtējumu minētajā lietā EST, kā ierasts, atstāja nacionālo tiesu kompetencē.
Iespējams, Satversmes tiesa sniegs šādu vērtējumu lietā Nr. 2018-18-01, kurā apstrīdēta autovadītāju soda punktu absolūta atklātība. Minētajā lietā norma arī pieņemta pēc Datu regulas pieņemšanas, bet pirms tās spēkā stāšanās.
Personas datu aizsardzības jautājumos likumdevējam jāattīsta empātija
Arī šajā lietā būtiskākais personas datu ekspertu iebildums bija par darbinieku jeb datu subjektu tiesību uz privāto dzīvi un valsts budžeta tēriņu atklātības svēruma rezultātu jeb ierobežojuma nepieciešamību un samērīgumu. Lietas materiāli, arī manā ieskatā,3 radīja iespaidu, ka deputāti visos ierēdņos redz potenciālus korumpantus vai vienkārši neuzticas valsts pārvaldei. Arī komentāri sociālajos tīklos pēc sprieduma pasludināšanas liecināja par šī viedokļa esamību daļā sabiedrības.
Diemžēl apstrīdētās normas pieņemšanas procesā darbinieku interešu aizstāvībai nepiedalījās valsts pārvaldes darbinieku un ierēdņu arodorganizācijas. Tikai Datu valsts inspekcija un Latvijas Sertificēto personas datu aizsardzības speciālistu asociācija centās aktualizēt darbinieku tiesības Saeimas debatēs.
Satversmes tiesa precīzi norādīja, ka Datu regulas 23. panta 1. punkts atļauj Saeimai ar likumu noteikt personas datu apstrādes veidus. Piemēram, Darba likuma 40. panta otrā daļa uzskaita personas datu veidus, kuriem jābūt norādītiem katrā darba līgumā. Tomēr jebkuram šādam likumam jāatbilst arī Satversmes 96. panta un Datu regulas 23. panta 2. punkta prasībām pēc privātpersonu ierobežojuma leģitīmā mērķa, samērīguma utt. Saeima nenoskaidroja, kādas sekas valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem radīs situācija, kurā viņu ikmēneša alga būs publicēta internetā un žurnālisti sāks uzdot jautājumus, bet, piemēram, darbinieku kaimiņi gadiem turpina saņemt aplokšņu algas. Pat ja apstrīdētās normas būtu ietvertas pienācīgā kārtā pieņemtā likumā, manuprāt, tās nepārvarētu samērīguma testu neskaidra leģitīmā mērķa un acīmredzamu datu drošības garantiju neesamības dēļ.
Tieši empātijas trūkums jeb ierēdņu interešu apsvērumi bija iemesls Valsts prezidenta iebildumiem pret apstrīdētajām normām. Tādēļ īpaši apsveicama ir Satversmes tiesas iestāšanās par datu subjektu tiesību vērtēšanu, to pastiprinot caur starpinstitucionālās lojalitātes principa pārkāpuma konstatēšanu lietā.
Ceturtajai varai jālobē savas intereses
Publiskajā telpā šķiet, ka visvairāk par spriedumu sašutuši žurnālisti. Lai arī Saeimas atbildes rakstā pieminēta žurnālistu interese izmantot no valsts budžeta izmaksāto atlīdzību datus korupcijas un nesaimnieciskuma pētīšanai valsts un pašvaldību darbā, tā faktiski balstījās uz trauksmes celšanu par pārkāpumiem Rīgas domes un tās kapitālsabiedrību darbā. Rīgas domes kapitālsabiedrības ir bēdīgi slavenas ar regulāru informācijas sniegšanas atteikšanu.
Apstrīdētās normas, neapšaubāmi, ļāva ikvienam piekļūt pat ministrijas apkopējas atalgojumam un atviegloja pētniecisko žurnālistiku. Tomēr šķiet, ka ceturtā vara ir modusies tikai pēc sprieduma spēkā stāšanās, jo nepiedalījās apstrīdēto normu pieņemšanā, ne arī lūdza Satversmes tiesu lietā pieaicināt profesionālās organizācijas. Datu regulas 85. pants un Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. pants sniedz žurnālistiem garantijas piekļuvei informācijai, jo žurnālistika ir pastāvīgs personas datu apstrādes mērķis Datu regulas izpratnē. Tomēr šīs garantijas nevar attiecināt arī uz visu pārējo sabiedrību.
Tādēļ Saeimai priekšā stāv darbs ar sabiedrībai atklājamo datu kategoriju izvērtēšanu, datu subjektu tiesību ievērošanas garantiju noteikšanu un glabāšanas termiņa un formas izvēli, kā to norāda Satversmes tiesa sprieduma 18.4.2. punktā. Šī ir arī jaunā sasaukuma Saeimas un žurnālistu biedrību iespēja ieviest efektīvu informācijas pieejamības mehānismu, kas ievēro valsts un pašvaldību darbinieku tiesības uz privāto dzīvi.
Atsauces:
1. EST 2003. gada 20. maija spriedums lietā C-465/00 Österreichischer Rundfunk un citi, 77. punkts.↩
2. Turpat, 81. punkts.↩
3. Kā to apstiprināja Satversmes tiesas priekšsēdētāja prof. Ineta Ziemele Latvijas Televīzijas raidījumā “Tiešā runa” 2019. gada 13. martā.↩
Pļaviņa K. Kā Saeimai veidot atalgojuma atklātības regulējumu. Jurista Vārds, 26.03.2019., Nr. 12 (1070), 28.-29.lpp.
26.marts 2019 /NR. 12 (1070)