Dace Gaile, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja
Nesen publicēts Eiropas komisijas (EK) paziņojums par to, kā pilnveidot iepirkumus Eiropas Savienībā, kas rāda – ne tikai mēs Latvijā cīnāmies ar grūtībām iepirkumu sistēmas sakārtošanā. Eiropas Savienības iepirkumu eksperti ir neapmierināti, ka publiskie iepirkumi ir kļuvuši ļoti “juridiski”. Proti, pasūtītājam vissvarīgākais ir pievilkt ķeksi par iepirkuma procedūras formālu īstenošanu atbilstoši likuma prasībām, lai gan vajadzīgais iepirkuma rezultāts nav sasniegts. EK paziņojumā iekļauta atsauce uz pētījumu, kurā konstatēts – vien 17% nelietderīgi izlietotu resursu iepirkumos ir korupcijas dēļ, bet 83% – dēļ neprofesionāli rīkota iepirkuma.
Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) uzrauga publisko iepirkumu procedūru atbilstību normatīvo aktu prasībām. No malas sabiedrībai vislabāk redzama šīs uzraudzības skaļākā puse – iesniegumu jeb sūdzību izskatīšana. Taču birojs īsteno uzraudzības funkciju arī citos veidos, par kuriem sabiedrība nedzird vai dzird ļoti maz. Piemēram, nopietnu darbu veic ES fondu finansēto projektu iepirkumu uzraugi. Kontroles departamenta eksperti nepieļauj ierobežojošo prasību iekļaušanu nolikumos, veic iepirkumu pārbaudes pirms noslēgti iepirkuma līgumi, tādējādi mazinot finanšu korekciju risku. Administratīvo sodu departamentam ir tiesības administratīvi sodīt nekompetentus vai negodprātīgus iepirkuma veicējus. Birojam pat ir tiesības pieņemt lēmumu par aizliegumu amatpersonai noteiktu laiku ieņemt amatu, kas saistīts ar lēmumu pieņemšanu vai līgumu slēgšanu iepirkumos. Šādi lēmumi ir bijuši.
Kā milzīgu problēmu publiskajos iepirkumos es redzu uzticēšanos. Nereti var pat saprast pasūtītāja vēlmi iepirkumā „iegrozīt” konkrēta piegādātāja uzvaru, tāpēc ka citi iepirkuma konkursa dalībnieki viņu agrāk ir “uzmetuši”, sadarbība līguma izpildē bijusi mokoša. Piegādātāji žēlojas, ka izdarījuši visu iespējamo – līdz minumam optimizējuši savas izmaksas, lai konkursā piedāvātu visizdevīgāko cenu, tomēr atrodas kāds, kas var piedāvāt vēl zemāku cenu. Uzvarējis iepirkumā, šis pretendents par piedāvāto cenu līgumu izpildīt nevar un visādos veidos mēģina piegrozīt skaitļus atpakaļ. Kā godīgi veidot biznesu? Diemžēl publisko iepirkumu tiesiskais regulējums darbojas lieliski, ja visi iepirkuma procesa dalībnieki darbojas godīgi. Likuma normas neglābj, ja tiek strādāts kādu grupu interešu vārdā, nevis labākā rezultāta sasniegšanai. Procedūra situāciju neglābj, ja visā procesā nav godaprāta.
Nereti pašvaldības sūdzas – publiskais iepirkums sadārdzina pirkumu. Jāsaprot, ka atklātība un laba reputācija nav lēta. Publiskajā iepirkumā ir jāmaksā arī par atklātību, proti, par to, ka ir jānodrošina konkurence, nevis jāuzvar radinieka firmai. Uzvarēt var firmas, kas nomaksājušas visus nodokļus, legāli nodarbina darbiniekus.
Viens no mītiem par publisko iepirkumu – publiskais iepirkums ir ES izgudrojums. Nav taisnība! Latvijas teritorijā publiskais iepirkums tika sīki reglamentēts jau no 1857. gada, kad – Baltijā darbojās Krievijas Impērijas Civillikums. Bet 1927. gadā tika pieņemts Latvijas Republikas likums “Par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām”. Šis likums paredzēja izsoles, sacensību un arī tiesības noteiktos gadījumos piešķirt līgumu bez izsoles un sacensības. Likums “Par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām” deva tiesības vērtēt uzņēmēja reputāciju un pieredzi. Ne Eiropas Savienība, ne kāds cits mums neuzspieda šo likumu! Piespieda situācija, vajadzība atjaunot karā sagrauto ekonomiku, nodrošināt apgādi. Dzīve pierādīja, ka bez konkurences pirktajiem pārtikas produktiem, formas tērpiem un citām precēm bija ļoti slikta kvalitāte, līgumi bija neizdevīgi vai netika izpildīti, bet Apgādes ministrijas ierēdņu labklājība uztūka.
Iepirkuma konkursi zināmā mērā ir spēle. Ar tiem ir līdzīgi kā ar demokrātiju – tai ir neskaitāmi trūkumi, tomēr neko labāku neviens nav izdomājis. Godīgs un atklāts konkurss, spēle ar stingriem noteikumiem, kas ir jāievēro abām pusēm, mēs tiešām neko labāku neesam izdomājuši.
Atbildēt