Iepirkumu izvērtēšana pēc zemākās cenas principa nu jau kādu laiku tiek aprunāta krustu šķērsu, un arī šoreiz katram, ko aicināju izteikties par šo tēmu, bija pilna sirds un daudz piemēru no dzīves. Pretēji gaidītājam, daudzi no sarunu biedriem piekrita, ka zemākas cenas princips teorētiski ir attaisnojams. Nodokļu maksātājiem nav jāpārmaksā. Un pašā būvniecībā šis princips tomēr strādā. Taču tūlīt pat atskan BET… un vesela rinda atrunu, kas tādā vai citādā veidā nonāk līdz iepirkumiem būvniecības pakalpojumos – ekspertīzes, projektēšana un būvuzraudzība. Tas varētu liecināt tikai par vienu: ja pašā celtniecībā PIL un tā ieviešana ir apmierinoša, tad būvniecības pakalpojumu sfērā tā pati likumdošana vienkārši nestrādā.
Lēta cena – lēts rezultāts!
Nesen man laimējās piedalīties kādā konferencē, kuras tēma bija kvalitatīva būvniecība. Protams, arī tajā daudzkārt izskanēja ekonomijas un dempinga tēma ar piebildi, ka šīs problēmas attiecas tieši uz publisko sektoru un attiecīgi uz PIL. Kā piemēru uzņēmuma SIA Sakret komercdirektors Juris Grīnvalds savā prezentācijā minēja situācijas, kad pasūtītājs nav spiests izvēlēties zemākās cenas piedāvājumu. Maksātspējīgajā privātajā sektorā būvniecības rezultāts parasti ir daudz kvalitatīvāks. Kad bankas pasūta sev objektu, pat problēmu gadījumos, tām ir mehānismi un iespējas tās atrisināt, rezultātā saņemot ļoti kvalitatīvu ēku. Savukārt publiskā sektora paniskās bailes ko pārmaksāt, bieži vien rada virkni problēmu.
Savukārt Imants Akmentiņš, SIA Arčers Būvniecības departamenta direktora padomnieks, lielāko problēmu šajā jautājumā saskata tieši negodīgā konkurencē.
„Zemākās cenas princips iepirkumos joprojām rada apstākļus, kuros uzņēmumiem, kuri pilnā apjomā godprātīgi pilda savas saistības pret valsti, jāmēģina konkurēt ar dempingotājiem un nodokļu nemaksātājiem.
Būvniecībā ļoti daudz problēmu šā iemesla dēļ rodas jau projekta sagatavošanas posmā – izpētes procesā. Zemākās cenas kritērijs attiecas ne tikai uz būvniekiem, bet arīdzan uz projektēšanu, proti, pamata informācijas izstrādi. Būvniecības process nesākas ar būvnieku ierašanos būvlaukumā, kuru kompetence ir pasūtītāja apstiprināta projekta realizācija būvuzraudzības klātbūtnē. Kāds var būt rezultāts, ja projektēšana, būvniecība, būvuzraudzība un citi ļoti būtiski procesi, kas vienā vārdā parasti tiek apzīmēti kā būvniecība, tiek īstenoti pa lēto? Arī rezultāts būs pa lēto!”
Arī paši inženierkonsultanti norāda, ka būvprojekta un būvuzraudzības kopējo izmaksu robeža ‒ 4,5 % no kopējām būvniecības izmaksām ‒, kas noteikta Latvijas likumdošanā, jau tā nav liela, taču reāli šīs izmaksas ir vēl daudz zemākas. Atsevišķu speciālistu vēlme par katru cenu saņemt kādu konkrētu piedāvājumu šo kopējo procentu 2012. gadā bija samazinājusi līdz 1,78 % ar tendenci pazemināties. Šādas izmaksas pašas par sevi izslēdz iespēju, ka darbs tiks paveikts kvalitatīvi.
Dempingošana ir iemesls tam, ka daudzi spējīgi speciālisti pat necenšas piedalīties publiskā sektora izsludinātājos iepirkumos. Kā uzsvēra Salaspils domes izpilddirektors Andrejs Jaunkalns, vienalga kādus kritērijus pašvaldība noteiktu pretendentiem, izvēlēties vajadzēs saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu ‒ ja ne pašu lētāko, tad vismaz tuvu tam. Tādā situācijā daudzi projektētāji, eksperti vai būvuzraugi pat nepiedalās iepirkumos, jo ar viņu izmaksām tie nevar cerēt uz pozitīvu rezultātu. Tā visa rezultātā iepirkumos uzvar uzņēmumi, kas vairāk uzmanības ir veltījuši, lai šo iepirkumu saņemtu nevis, lai to vēlāk realizētu. Savukārt tas visbiežāk noved pie tā, ka pakalpojums tiks paveikts pavirši vai netiks paveikts vispār, un iepirkumu nāksies veikt atkārtoti.
Arī no projektētāju puses izskan viedoklis, ka negodīga konkurence krietni vien sarežģī dzīvi godprātīgai projektētāju daļai. „Pasūtītājs, plānojot savu budžetu, rēķinās ar zināmu summu, cik varētu izmaksāt kāds konkrēts iepirkums, bet paši pretendenti projektēšanas darbu iepirkuma laikā nospiež cenu līmeni zemāk, cerot uzvarēt konkursu kā lētākais piedāvājums,” stāsta arhitekte Vija Ozola. „Rezultātā cieš projekta kvalitāte un tā detalizācija, kas bieži vien nav veikta pilnā apjomā. Darbi tiek veikti tieši tādā apjomā, cik to pieļauj izstrādei paredzētie līdzekļi. Ir kāds saprātīgs līmenis, ko konkrētajās cenas robežās var izdarīt. Zemākās cenas princips, veicot iepirkumus projektēšanai, gan kropļo nozares tirgu, gan negatīvi atsaucās uz veicamā darba kvalitāti.”
Kvalificēts speciālists ar minimālo algu?!
Veidojot cenu piedāvājumu būvniecības pakalpojumiem, tā lielākā daļa ir speciālistu algas. Pēdējā laikā pasūtītāji arvien biežāk kā vienu no iepirkumu atlases kritērijiem norāda speciālistu vidējo algu nozarē, lai gan tā nav obligāta prasība, bet viņu pašu pieredzes diktēts labās prakses piemērs. Bet kas notiek, ja tas nav speciāli atrunāts? Ne mazums to, ar kuriem tika apspriesta šī tēma, minēja sarežģīto procedūru, lai pierādītu, ka kāds konkrēts piedāvājums ir nepamatoti zems. Daudzu gadu laikā to pieredzē ir tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi gadījumi, kad to ir izdevies pierādīt. Īpaši aktuāli tas ir iepirkumiem, kas paredzēti visdažādāko pakalpojumu iegādei, kur lauvas tiesu no izmaksām sastāda tieši speciālistu algas. Arhitektes Vijas Ozolas praksē šāds gadījums realizējās, kad konkurentu piedāvājumā tika salīdzināts darba grafiks un piedāvātā gala cena, kas rezultātā deva algu zem minimālās. Taču būsim reāli! Augstas klases speciālisti nestrādā par minimālo algu, toties iepirkumu ar šādu piedāvājumu var vinnēt!
Lūdzu komentēt šo situāciju IUB vadītājai Dacei Gailei: „Publisko iepirkumu likums paredz pasūtītāja tiesības noraidīt iepirkuma procedūrā iesniegtu nepamatoti lētu piedāvājumu, ja pasūtītājs var objektīvi pamatot, ka par piedāvāto cenu līgumu izpildīt atbilstoši iepirkumā noteiktajām prasībām nav iespējams. Lai arī Publisko iepirkumu likumā noteiktais regulējums par nepamatoti lēta piedāvājuma pārbaudi un noraidīšanu neattiecas uz B daļas pakalpojumu iepirkumiem un tā sauktajiem mazajiem iepirkumiem (Publisko iepirkumu likuma 8.2 panta kārtībā veiktie iepirkumi), tomēr arī šajos iepirkumos pasūtītājam jāspēj pamatot pārāk lēta piedāvājuma noraidīšana.
Kas attiecas uz minimālajām algām, tad neviens likums neregulē to, cik lielai tai jābūt, ja vien tā nav mazāka par valstī noteikto minimālo algu. Tas vien nebūs iemesls uzskatīt piedāvājumu par nepamatotu.” Tātad atkal nonākam pie tā paša: ja kāds uzņēmējs ir apņēmies visu izdarīt par minimālu cenu, viņam tas arī būs jādara. Bet, ja pasūtītājs uztraucas, ka nolīgtajiem speciālistiem varētu pietrūkt motivācijas kvalitatīvi veikt savus pienākumus, tad labāk jau laikus iepirkuma nolikumā iestrādāt punktu par vidējām algām nozarē.
Izeja – nozares ģenerālvienošanās
Arī arodbiedrības aktīvi piedalās diskusijās par šo tēmu. LCA priekšsēdētāja vietniece Ieva Gretere: „LCA jau daudzu gadu garumā nozarē runā par nozares Ģenerālvienošanās noslēgšanu, kas būtu iespēja sakārtot darba algas jautājumus būvniecībā. Lai nozare šādu vienošanos noslēgtu, ir jābūt visu pušu (darba devēju un darba ņēmēju organizāciju) vēlmei un politiskai gribai no valsts puses. Esam aicinājuši un mudinājuši darba devēju asociācijas (biedrības, apvienības) padomāt, diskutēt un, atbilstoši Darba likuma 18. pantam, vienoties par Ģenerālvienošanās noslēgšanu, kura būtu saistoša visiem nozares uzņēmumiem, un kura noteiktu minimālo darba samaksu būvniecības nozarē kopumā valstī. Citu iespēju, kā sakārtot darba samaksas jautājumus, Latvijas likumdošana neparedz, un tad paliek esošā Ministru kabineta noteiktā minimālā darba alga.”
Ieva Gretere vēl piebilst, ka zemās algas ir arī par iemeslu nelegālai nodarbinātībai, lielajam aplokšņu algu īpatsvaram būvniecības mazkvalificēto darbinieku vidū, tātad klāt pie nekvalitatīvi sniegta pakalpojuma pievienojas vēl viens mīnuss – minimālie nodokļi.
Minimāls finansējums plus laika trūkums – dramatiska kombinācija
Būvniecību kā procesu ierobežo ne tikai līdzekļi, bet arī laiks. Projektēšanas, būvuzraudzības un ekspertīzes gadījumos, tas ir otrs būtiskākais rādītājs pēc pakalpojuma cenas. Bet kas notiek, kad abi šie faktori satiekas uz šaurās iepirkumu laipiņas?
Vija Ozola, SIA OZOLA & BULA, arhitektu birojs, arhitekte:
„Vēl viens apstāklis, kas būtiski atsaucas uz projektu kvalitāti, ir tā izstrādei paredzētais laiks, kas kopā ar lētāko cenu padara šo procesu vienkārši neiespējamu. Iepirkumu nolikumos bieži vien papildpunktus saņem tas pretendents, kas norāda īsākos izpildes termiņus. Nereti ir gadījumi, kad pretendents, norādot nepamatoti īsu izpildes termiņu savos izdevumos, jau ir ierēķinājis soda naudas par termiņa neievērošanu, kopumā tik un tā paliekot vinnētājos. No šī gada vēl ir noteikti soda naudu griesti 10 procentu apjomā, tātad šāda prakse varētu kļūt par ieradumu. Saprātīgākie pasūtītāji jau nolikumā ieraksta minimālo termiņu, lai nerastos absurdas situācijas. Protams, tad visi pretendenti arī norāda minimālo termiņu, taču tas vismaz padara iepirkumu reālāku.”
Aizstāvot savas nozares pārstāvjus, FIDIC ikgadējā nacionālo asociāciju vadītāju sapulces diskusijās līdzīgu pārliecību pauda arī LIKA valdes priekšsēdētājs Raimonds Eizenšmits. Viņa runā tika uzsvērts, ka inženieru un arhitektu pakalpojumu sniegšanas efektivitāte ir atkarīga no tā, vai cilvēki ar piemērotu kvalifikāciju var veltīt darbam pietiekami daudz laika. Tādēļ, izvēloties konsultantu pakalpojuma sniedzēju, zemākās cenas princips nedrīkstētu būt primārais atlases kritērijs. Izvēloties lētāko piedāvājumu, inženierpakalpojumu uzņēmumi nevar piedāvāt darbiniekus ar nepieciešamo kvalifikāciju uz pietiekami ilgu laiku, lai kvalitatīvi paveiktu darba uzdevumu. Turklāt ir risks, ka projekta izpildei tiks nolīgti mazāk apmaksāti un attiecīgi arī mazāk pieredzējuši darbinieki.
Būvniecība ir bizness un skaidrs, ka arī šajā nozarē visas tajā iesaistītās puses vēlas nopelnīt ‒ tātad būvēt lēti, vienlaikus apmierinot pasūtītāja vēlmi saņemt kvalitatīvu būvi. Lai apvienotu abas šīs prasības ‒ zemākās cenas principu un kvalitatīvu būvniecību, iepirkumus vajadzētu definēt stingrāk un nepārprotamāk. Lai iepirkumos nebūtu jāatlasa pretendenti tikai pēc zemākās cenas, tai pretī ir jādod pietiekami daudz citu, ar cenu nesaistītu, atlases kritēriju. Šajā sakarā vairākās intervijās parādījās vēl kāda interesanta tēma – negatīvas atsauksmes un negatīva iepriekšējā pieredze. PIL nosaka, ka pasūtītājs nedrīkst ņemt vērā negatīvās atsauksmes par pretendentu, jo, ja viņš vienreiz ir pieļāvis kļūdu, tad, visticamāk, otrreiz to vairs neatkārtos. Taču realitāte ir visai skarba. Pašvaldībai ir jādomā, ko darīt ar pretendentu, kas ir pieteicies uz iepirkumu tāda objekta būvniecības pabeigšanai, par kura nekvalitatīvu būvniecību un saistību nepildīšanu tā pati pašvaldība ir šo uzņēmumu iesūdzējusi tiesā. Arī šajā gadījumā viss ir likumīgi, jo vienā instancē pasludinātais spriedums par viņu vainu konkrētajā brīdī ir pārsūdzēts nākamajā instancē. Šo pretendentu varētu noraidīt tikai pie nosacījuma, ka viņu vaina jau ir pierādīta un tiesas lēmums stājies spēkā. Protams, pasūtītājam ir iespēja iestrādāt nosacījumos savu personīgo melno sarakstu, bet potenciālais pretendents tos var apstrīdēt IUB, un tāds punkts būs jāņem laukā. Par šo tēmu būtu vērts nopietnāk padomāt, jo tā varētu būt viens solītis no dempinga cenām uz ekonomiju.
Kopsavilkums ar laba vēlējumiem
Vija Ozola, SIA OZOLA & BULA, arhitektu birojs, arhitekte:
„Manuprāt, būtu jāveic zināmas izmaiņas iepirkumu likumā, jo pašreizējā versijā PIL ir pārāk plaši lietojams, tas attiecas gan uz būvniecību, gan uz piegādi, gan uz intelektuāliem pakalpojumiem. Ar preču piegādi praktiski viss ir skaidrs, jo preci nevar iegādāties par cenu, kas ir zemāka par pašizmaksu, bet ar pakalpojumiem ir pavisam cita situācija. Te ir pārāk plaša iespēja cenu diapazonam, tātad te būtu jābūt pavisam citiem atlases kritērijiem.”
Ieva Gretere, LCA priekšsēdētāja vietniece:
„Viena no arodbiedrību darbības pamatjomām ir darba aizsardzības jautājumi. Un šī sadaļa būtu iekļaujama arī PIL. Piemēram, Norvēģijā, ja uzņēmumā ir konstatēti būtiski darba aizsardzības pārkāpumi, tam ir mazākas iespējas konkurēt iepirkumā.”
Imants Akmentiņš, SIA Arčers Būvniecības departamenta direktora padomnieks:
„Sabiedrībai un kontrolējošām iestādēm būtu jāpievērš lielāka uzmanība par zemāko cenu iepirkto pasūtījumu izpildes kontrolei. Šobrīd nozarē lielāka uzmanība tiek pievērsta pašai iepirkumu procedūrai, bet neseko līdzi tās rezultātiem, pieļaujot situāciju, ka zemākā cena uz dažādu pēkšņu papildu darbu rēķina pārsniedz citu pretendentu iepirkumā uzrādītās summas. Vai vēl trakāk – ja zemākās cenas pretendents saprot, ka par savu piedāvāto cenu objektu uzbūvēt nav spējīgs. Latvija var atrast ne mazums iesāktu, bet pamestu objektu, kas gaida tālāku situācijas risinājumu, un kopējo procesu tikai un vienīgi sadārdzinās.”
Raimonds Eizenšmits, LIKA valdes priekšsēdētājs:
„Augstos standartus, ko FIDIC izvirza par vienu no svarīgākajām inženieru darbības principiem, apdraud arī inženieru konsultantu sniegto pakalpojumu cenu pazemināšanās, kas ierobežo potenciālo pircēju iespēju izvēlēties labākas kvalitātes pakalpojumu. FIDIC uzskata, ka inženierpakalpojumu publisko iepirkumu sistēmai ir jābalstās uz augstākās kvalifikācijas speciālistu atlasi, atstājot pārrunas par cenu kā pēdējo atlases kritēriju.”
Gunārs Valinks, inženierkonsultantu uzņēmuma SIA Firma L4 valdes priekšsēdētājs:
„Publiskā sektora pasūtītājam nav iespējas kā nepamatoti zemu noraidīt piedāvājumu, kurā augsti kvalificēts speciālists saņem minimālo algu. Viena no iespējām šo situāciju uzlabot būtu projektēšanas un būvuzraudzības komersantu sertificēšana, līdzīgi kā tas noteikts jaunajā Būvniecības likumā attiecībā uz būvkomersantiem. Tas pasūtītājam dotu lielāku iespēju izvēlēties pretendentus pēc to kvalifikācijas, nevis pēc zemākās cenas.”
Teksts: Dace Vite
Atbildēt