Eiropas Savienības (ES) normatīvie akti visu ES valstu produktiem iepirkumos paredz ievērot vienotus tirgus nosacījumus, tomēr realitātē katra dalībvalsts aizstāv savus vietējos lauksaimniecības pārtikas ražotājus. Cik saprotoši un elastīgi šajā ziņā ir Latvijas ierēdņi, un kā panākt, lai valsts un pašvaldību iestādes vairāk iepirktu produktus no vietējiem ražotājiem?
Būt patriotiem
Kustības Nepērc svešu! idejas autors Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits uzsver, ka ļoti svarīgi valsts un pašvaldību darbiniekiem, kuri rīkojas ar nodokļu maksātāju naudu, rādīt piemēru un neiepirkt svešas preces. Viņš skaidro:
– Svarīgāka par likumdošanu ir tautas attieksme un sapratne, kāpēc nevajag pirkt svešus produktus. Ja sabiedrība to sapratīs, arī politiķi mainīsies. Šobrīd Latvijā cilvēki diemžēl neredz kopsakarības naudas apritē. Ja valsts iepirkumā ir iespēja izvēlēties vienu no diviem produktiem, kas katrs maksā 40 santīmi, tad der atcerēties, ka no ārvalsts produkta labākajā gadījumā Latvijas budžetā atgriežas 0,05 santīmi, bet, ja iepirkumā uzvar Latvijā ražots produkts, valstij paliek aptuveni 70 procenti no tā vērtības. Pārējos 30 procentus veido importa piedevas, izmantotā gāze utt.
Didzis Šmits skaidro:
– Vācijas vai Francijas valsts iepirkumos uzvar vietējie ražotāji. Ja Francijas skolām vajadzētu piegādāt zivis, tad varu garantēt, ka iepirkumā uzvarētu franču zivrūpnieki. Nesen uz populāra franču žurnāla vāka bija Francijas rūpniecības ministrs jūrnieka kreklā ar uzrakstu Ražots Francijā, uz rokas – franču pulkstenis, rokās firmas Moulinex mikseris, fonā – Francijas karogs un teksts Visiem tagad un tūlīt jāizvēlas Francijas preces! Es tam ticu, es to daru! Žurnālā intervija, kurā ministrs apgalvo, ka Francijai vajadzīga sava rūpniecība, kas ir viena no valsts pazīmēm. Tikmēr Latvijā ministri šaubās vai tā var? Ko teiks Eiropas Komisija? Starp citu, lietuvieši daudz agresīvāk aizstāv savu tirgu, kaut vai piemērs ar sieriņiem Kārums, pret kuriem tika piemērotas negodīgas metodes, lai tos dabūtu ārā no Lietuvas tirgus. Tāpat zivju konservos centās atrast stafilokokus, lai gan stafilokokus vispār nevar atrast zivju konservos. Pēc laika atzina, ka Latvijas pusei taisnība, taču zaudējumi tika radīti. Bet arī mums ir labi piemēri – viens no tiem ir skolas augļa programma, kas skolēniem piegādā kvalitatīvus, ķīmiski neapstrādātus un kvalitātes shēmai atbilstošus augļus vai dārzeņus, bet šādu piemēru vajadzētu arvien vairāk.
Zaudējam cenas dēļ
Ilggadējais IUB vadītājs, pašlaik mācību centra Assero līdzīpašnieks Andrejs Tiknuss uzskata, ka galvenā problēma ir tā, ka Latvijā ražotā pārtika ir ievērojami dārgāka, jo ES tiešmaksājumi ir diskriminējoši attiecībā pret Latvijas zemniekiem: Mūsu pārtikas produktiem pašizmaksa ir augsta, tāpēc Latviju ar savu pārtiku tagad apgādā citas valstis. Savukārt visi normatīvie akti, kas regulē iepirkumus, aizliedz ierobežot ES vienoto tirgu. Lietuvieši, poļi uzreiz mūs iesūdzēs ES tiesā, ja vietējam bērnudārzam atļausim piegādāt tikai vietējo pārtiku. Ja kropļosim ES tirgu, kā sankcijas varam saņemt vēl lielāku tiešmaksājumu samazināšanu. Iepirkuma veicējiem ir jāzina, kā uzrakstīt tehniskās specifikācijas, lai ieinteresētu vietējo ražotāju piedalīties iepirkumos.
Viņš piebilst: Ja kāds veiktu pētījumu un pierādītu, ka konkrētajā vidē dzīvojošam cilvēkam visatbilstošākā ir konkrētās vides pārtika, tad vietējo dalībai iepirkumiem būtu zaļā gaisma.
Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure norāda, ka valsts iepirkumos vietējiem ražotājiem ik gadu iet secen 50 miljoni latu, kas tiek tērēti valsts un pašvaldības pārtikas preču iepirkumos. Ja šo summu varētu apgūt vietējie ražotāji, tas būtu daudz lielāks ieguvums Latvijas ekonomikai. Arī LPUF valdes locekle Ligita Turnere uzsver, ka tieši cenas dēļ Latvijas pārtikas produktu ražotāji nereti zaudē iepirkumu konkursos. Visās Eiropas Savienības valstīs, izņemot Latviju, Igauniju un Dāniju, pārtikas produktiem piemēro samazināto PVN likmi, tāpēc mēs neatrodamies vienādās pozīcijās.
Starp citu, sabiedrības iniciatīvu portālā manabalss.lv vairāk nekā 10 000 cilvēku ir atbalstījuši iniciatīvu samazināt PVN likmi pārtikai, un šo priekšlikumu idejas autori plāno iesniegt izskatīšanai Saeimā.
Dalīt lotēs un ievērot sezonalitāti
Latvijā valsts un pašvaldību pārtikas preču iepirkumos joprojām dominē vienots iepirkums visām preču grupām, kas konkursā garantē uzvaru vairumtirgotājiem ar lētāko kopējo cenu un zemu kvalitāti. Ja iepirkums netiek dalīts iepirkumu lotēs jeb kārtots radniecīgās grupās pa pārtikas preču ražošanas nozarēm, no iepirkuma tiek izslēgts, piemēram, vietējais gaļas, piena produktu, augļu, ogu vai dārzeņu ražotājs. Vietējie ražotāji spēj piedāvāt kvalitatīvu produktu un konkurētspējīgu cenu savai produkcijai, bet nepārdomāts produktu sadalījums vai iepērkamo produktu nedalīšana daļās ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc iepirkumos bieži uzvar ārvalstu vairumtirgotāji. Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pārtikas kvalitātes eksperte Maija Placēna teic, ka lielā mērā tas ir atkarīgs no iestādes vai pašvaldības vadītāja godaprāta:
– Pirms pieciem gadiem pārtiku iepirkt bija grūti, taču tagad pārtikas produktu iepircēji kļuvuši daudz zinošāki. Ir gadījies satikt ļoti gādīgas un saimnieciskas pirmsskolas iestāžu un mācību iestāžu vadītājas, kuras saviem audzēkņiem spēj nodrošināt kopgaldam Latvijas bioloģisko saimniecību izaudzētos augļus un dārzeņus vai vismaz nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas ražotos produktus (Zaļās karotītes produktus), kā arī nodrošināt iepirkumā pārsvarā vietējo ražotāju produktus. Gadās, ka pašvaldībās iepirkumu speciālists ļoti labi prot novadīt dažāda veida iepirkumus, bet pārtikas iepirkumi neiet tik raiti, jo tiem ir tāda īpatnība – piegādātājam jāspēj nodrošināt nemainīgu kvalitāti gada garumā.
Pārtikas preču iepirkuma līguma izpilde ir ilgstoša un regulāra, pārtikas preču pasūtīšana notiek vairākas reizes nedēļā, tā visa gada garumā ir sadalīta pa nelielām piegādes partijām. Tāpēc te noder labas pārtikas prečziņa zināšanas. Jāuzmanās, lai piegādātājs līguma izpildes perioda laikā nesamazina kvalitāti. Ja specifikācijā ielikts tikai viens vārds karbonāde, tad var sagaidīt ļoti dažādas piedāvājuma cenas un kvalitātes rādītāju diapazonu karbonādēs gan ar tauku kārtiņu, gan ribiņu. Jo precīzāk tas tiks norādīts tehniskajā specifikācijā, jo vieglāk būs izvērtēt piedāvātās pārtikas preces atbilstību un līguma noslēgšanas gadījumā pēc šiem kritērijiem izvērtēt preces atbilstību līguma izpildes laikā.
Dažādot ēdienkartes
Ja prečzinis zina, kad un kuram pārtikas produktam (augļiem, dārzeņiem, ogām) ir lētākā cena, tad to arī vajag izmantot savos iepirkumos, piemēram, citrusaugi ēdienkartē japaredz janvārī, un būtu nepareizi tos paredzēt augustā, kad ir daudz citu vitamīniem bagātu vietējo augļu un ogu. Ēdienkartes var būt daudzveidīgas un atšķirīgas (tuvāk sezonalitātei), taču gadās, ka skolu saimnieces izstrādā 10 komplektus un variē ar tiem visu gadu. Arī eksperte iepirkumu jautājumos Astra Bērziņa zina teikt, ka sociālās aprūpes, medicīnas un izglītības iestādēs valda sava veida vienveidība ēdienkartēs, jo, pastāvot pašreizējai likumdošanai, ēdienkarte, kas vienreiz izveidota 10 dienām, pēc tam var nemainīties visu gadu.
Iepirkumu dokumentos tiek norādīts, ka iepērkamais preču sortiments tiek iepirkts visu gadu, tādējādi komersantiem liekot saprast, ka, piemēram, subtropu augļi tiks iepirkti katru mēnesi gada garumā, kaut gan labi saprotam, ka arbūzi nebūs pieejami ziemā, apelsīni vasarā. Vienlaikus eksperte uzsver: vietējam ražotājam nav informācijas, cik liels kopumā ir valsts un pašvaldību (sociālās aprūpes iestādēs, medicīnas un izglītības iestādēs, ieslodzījuma vietās un Nacionālajos bruņotajos spēkos) pieprasījums pēc konkrētiem produktu veidiem. Tādējādi, trūkstot prasmēm veidot ēdienkartes atbilstoši sezonai un nezinot valsts pieprasījuma apjomus, vietējam ražotājam nav skaidrības, cik un kādi produkti ražojami.
Astra Bērziņa vērš uzmanību, ka vietējie ražotāji, tostarp zemnieki, bieži vien nesaprot, kas ir viņu patiesie konkurenti. Ja kāds audzē un vēlas piedāvāt iepirkumā, piemēram, kartupeļus, tad burkānu vai pupiņu audzētājs nav viņa konkurents iepirkumos, drīzāk sadarbības partneris. Viņu īstie konkurenti ir lielie loģistikas uzņēmumi un vairumtirdzniecības bāzes. Ja vien zemnieki mācētu kooperēties, viņi kopā varētu piedalīties iepirkumos, un, ja pašvaldības patiešām grib veicināt vietējo uzņēmējdarbību, tai skaitā veicināt lauksaimniecības kā nozares attīstību, tad ar iepirkumu dokumentiem to lieliski var darīt.
Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš gan uzskata, ka dalīšana lotēs nav risinājums:
– Mani nepārliecina iepirkumu dalījums lotēs, tas daudziem iepirkumu veicējiem var radīt problēmas. Mums vajadzētu formulēt Latvijas interesēm atbilstošu zaļo iepirkumu, mācēt izmantot tā sniegtās iespējas.
Ir radīts jauns instruments
Maija Placēna atgādina, ka pērnā gada jūnijā apstiprinātie Ministru kabineta noteikumi Nr.172 Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem ļauj iepirkumu komisijām iekļaut konkursu nolikumos pietiekami augstas kvalitātes prasības pārtikas produktiem. Šajos noteikumos ir izvirzītas prasības par samazinātu sāls un cukura daudzumu ēdienkartē, kā arī norāde par saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritēriju izmantošanu pārtikas produktu iepirkumos, priekšroku dodot komersantiem, kam piedāvājumā ir bioloģiskajās saimniecībās audzēti un ražoti produkti, kā arī Zaļās karotītes produktiem.
Noteikumos cita starpā teikts, ka ēdiena gatavošanā vairs nelieto margarīnu (izņemot margarīnu, kas nesatur daļēji hidrogenētus augu taukus), vairākkārt karsētas un pārkarsētas taukvielas, krējuma izstrādājumus, buljona un zupu koncentrātus, sausos ķīseļa koncentrātus, ātri pagatavojamas kartupeļu biezputras (pusfabrikātus), augu eļļu, kura ir ražota no ģenētiski modificētām izejvielām. Arī maltu gaļu iepirkt vairs nedrīkst, tā izglītības iestādēs jāgatavo pašiem uz vietas. Skolas, slimnīcas iepērk produktus tūlītējai lietošanai, tātad pārtikas precēm kopumā nav nepieciešams ilgs derīguma termiņš – daudzām produktu grupām vairs nav pamatota nepieciešamība iepirkt saldētus produktus, pavisam droši tehniskajās specifikācijās var iekļaut prasības par svaigi atdzesētu produktu nepieciešamību.
Ir radīts jauns instruments, ar kura palīdzību valsts caur iepirkumu veicējiem aicina vairumtirgotājus pievērst uzmanību vietējiem ražotājiem. Par saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu MK noteikumu izpratnē tiek uzskatīts tas piedāvājums, kurā ir vairāk bioloģisko vai nacionālās kvalitātes shēmas produktu, bet lētākā kopējā piedāvājuma cena ir pakārtots rādītājs. Problēma ir tā, ka šis instruments pašvaldībās tiek ieviests samērā lēni un netiek pilnībā izmantots. Varbūt vajadzētu vairāk un drošāk dalīties sekmīgajā pieredzē par jauno kārtību? Diemžēl pašreiz par šo jauninājumu ir ļoti maz informācijas.
Maija Placēna stāsta, kā Ikšķiles skolu virtuvēs ienāca vairāk Latvijā ražotu produktu un kā Āgenskalna bērnudārza vadība jau vairākus gadus iepērk bioloģiskās saimniecībās ražotus lauksaimniecības produktus:
– Ikšķilē tika izmantots klasiskais itāļu un franču piegājiens – pārtikas produktus, dārzeņus, kurus audzē vietējie lauksaimnieki, ieskaita zaļo iepirkumu grupā un nosaka, ka vides piesārņojuma mazināšanas un infrastruktūras saudzēšanas nolūkos priekšrocības ir piegādei ne tālāk kā 100 km attālumā. Lielākoties skolas līgumus par pārtikas produktu piegādēm nākamajam mācību gadam slēdz maijā.
Ikšķiles skolā bija pārmaiņas, rūpīgi tika izskatīti vairāki audzēkņu ēdināšanas veidi, sākotnēji bija doma par audzēkņu ēdināšanu, izmantojot iepirkumu kā ārpakalpojumu, bet tad pašvaldības vadība nonāca pie slēdziena, ka tomēr šajā gadījumā ir izdevīgāk algot pašiem savu virtuves saimnieci, kas organizēs sabiedrisko ēdināšanu skolas ēdnīcā. Iepriekš minētie MK noteikumi stājās spēkā ar 2012.gada 1.jūliju, Ikšķilē iepirkums tika veikts jūlija beigās, kas radīja iespēju izmēģināt, kā normatīvais akts strādā. Pēc šī iepirkuma rezultātu paziņošanas un lēmuma pieņemšanas vairāki vairumtirgotāji sāka izrādīt interesi par vietējiem ražotājiem. Zvanīja un jautāja, vai arī citviet Latvijā būs tāpat.
Tomēr skaistie iepirkumu dokumenti ne vienmēr iet rokrokā ar realitāti skolas ēdnīcās. Gadās, ka pavāriem attieksme ir šāda: jūs tur, augšā, visu saslēdziet, gan mēs apakšā zināsim, kā to nodarīt! Un, ja neviens nepaskatās, tad arī nodara. Svarīga ir atgriezeniskā saite komunikācija starp iepirkumu veicēju pašvaldībā un iepirkuma līguma izpildītāju šefpavāru skolā. Iepirkumu veicējam vajadzētu noskaidrot, cik skolēnu labprātīgi piedalās skolas kopgaldā un vai viņi apēd savas porcijas. Labākais ēdinātāju darba novērtējums ir tukšo šķīvju daudzums pēc maltītes.
Lai uzvar labākie, ne lētākie produkti
LPUF sadarbībā ar Zemkopības ministriju strādā pie projekta Latvijas pārtikas kvalitātes sistēma, kas valsts un pašvaldību pārtikas preču iepirkumiem kā prioritāros produktus īpaši jutīgai patērētāju auditorijai, piemēram, pirmsskolas un skolas vecuma bērniem, cilvēkiem veselības iestādēs un pansionātos, noteiks tikai shēmā sertificētos produktus. Šo kategoriju iepirkumu konkursos dominējošai prasībai jābūt kvalitātei, nevis zemākajai cenai.
Pērn tika pabeigta šīs sistēmas stratēģijas izstrāde, savukārt šī gada pirmajā ceturksnī tiek izstrādātas konkrētu nozaru piena, gaļas utt. specifikācijas, bet gada vidū projektam būtu jānoslēdzas ar sagatavotu dokumentu, kas tālāk tiks virzīts skatīšanai valdībā. Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Rigonda Lerhe stāsta:
– Pārtikas produktu publisko iepirkumu līgumcena 2011.gadā Latvijā bija 25 milj. latu, kas veido 3% no pārtikas produktu un dzērienu ražošanas apjomiem Latvijā. Kā redzams, publisko iepirkumu īpatsvars nav liels, taču uzskatām, ka Latvijas pārtikas ražotājiem svarīgas ir visas noieta iespējas, tādēļ nepieciešams palielināt vietējo ražotāju tirgus daļu publiskajos iepirkumos.
Lai veicinātu vietējās produkcijas īpatsvara palielināšanu publiskajos iepirkumos, esam apzinājuši citu valstu pieredzi vietējās produkcijas īpatsvara palielināšanai pārtikas publiskajos iepirkumos. Daudz esam diskutējuši ar IUB, VRAA, pašvaldību un pārtikas ražotāju pārstāvjiem, lai apzinātu galvenās problēmas saistībā ar pārtikas publiskajiem iepirkumiem.
Ņemot vērā citu valstu pieredzi, kā arī identificētās problēmas, esam izstrādājuši Ieteikumus pārtikas produktu un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumu veicējiem. Ieteikumi satur priekšlikumus iepirkumu dokumentācijas izstrādei, lai arī vietējie ražotāji (tostarp mazie un vidējie) varētu startēt iepirkumu konkursos un nodrošināt savas produkcijas regulāras piegādes atbilstoši pasūtītāju vajadzībām.
Ieteikumi ievietoti IUB mājaslapā (http://www.iub.gov.lv/node/226), kā arī nosūtīti visām pašvaldībām. Paralēli esam vērsušies visās pašvaldībās un nozaru ministrijās ar aicinājumu iestāžu vajadzībām izvēlēties Latvijā ražotus pārtikas produktus.
Strādājam pie tā, lai iesaistītu Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru (LLKC) novadu konsultantus iepirkumu procesā. Viens no LLKC konsultantu uzdevumiem būs – apzināt un apvienot vietējos ražotājus kopīga piedāvājuma iesniegšanai dalībai publiskajos pārtikas iepirkumos vietējā pašvaldībā, kā arī praktiski palīdzēt vietējiem ražotājiem iepirkumu dokumentācijas sagatavošanā.
Mums ir izveidojusies laba sadarbība arī ar VRAA. 2012.gadā kopīgi veicām vairākas aktivitātes, lai iesaistītu arvien vairāk Latvijas pārtikas produktu ražotājus pārtikas kataloga sortimenta veidošanā elektroniskajiem iepirkumiem. Elektronisko iepirkumu nozīme nākotnē tikai pieaugs, tāpēc aicinu ražotājus aktīvāk iesaistīties Elektronisko iepirkumu sistēmā, jo šeit var pavērties plašākas iespējas realizēt savu produkciju.
Arī Astra Bērziņa apgalvo, ka pašlaik EIS ir mazs bioloģisko saimniecību un Zaļās karotītes produktu piedāvājums, tāpēc šobrīd tur konkurence nav pietiekama. Sarunas beigās viņa secina:
– Lai veicinātu zemnieku dalību iepirkumos un nodrošinātu vietējo produktu noietu valsts un pašvaldību iestādēs, komersantiem katram savā reģionā vairāk jāinteresējas par plānotajiem pārtikas produktu iepirkumiem un iepircēju vēlmēm, veidojot arī kopējus piedāvājumus un piedaloties iepirkumos kā piegādātāju apvienībām, savukārt iepircējiem jāpaplašina zināšanas par iespējām dalīt produktus daļās un par piegādātāju apvienību tiesībām iesniegt piedāvājumus. Turklāt iepircējiem, izprotot Latvijas laika apstākļus un zemnieku iespējas, ir jāizvērtē pārtikas produktu iepirkumam atbilstošākais laiks, proti, kad ražotājs var prognozēt gan dārzeņu, gan augļu un ogu, gan graudaugu ražas lielumu, kas ietekmē arī saražotā produkta cenu.
Teksts: Gunta Barbāne
Atbildēt