Latvijas pāreja uz vienoto Eiropas Savienības valūtu – eiro –, kam jānotiek nākamā gada janvārī, aizēnojusi kādu citu valstij ne mazāk svarīgu notikumu. Janvārī sākas arī jaunais Eiropas Savienības 2014.–2020. gada plānošanas periods. Noslēdzošās diskusijas starp Eiropas Padomi (EP) un Eiropas Parlamentu par daudzgadu budžetu, par to, cik un kādiem mērķiem dalībvalstis saņems līdzfinansējumu, rit jau labu laiku un nebūs beigušās, arī žurnāla kārtējam numuram iznākot. Tas ir ilgstošs, sarežģīts un smagnējs process.
Tāpēc galvenais šobrīd saprast, ar ko jaunais plānošanas periods atšķirsies no iepriekšējiem, kā paredzēts ne tikai administrēt, bet arī izlietot šos līdzekļus un pats galvenais – vai tas tiešāk jeb netiešāk ietekmēs arī publiskos iepirkumus? Par to visu – intervijā ar Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietnieku ARMANDU EBERHARDU.
Kad 2004. gadā Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti, toreizējais kopienas plānošanas periods jau tuvojās noslēgumam. Tomēr, neraugoties uz to, arī jaunajām dalībvalstīm no savienības kopējā budžeta tika krietns rieciens. Atceros, kā, mācīdamies rakstīt projektus, lai piesaistītu ES līdzfinansējumu un lauzdamies cauri tolaik diezgan biezajiem birokrātijas džungļiem, uzņēmēji teica: „Paņemt Eiropas naudu ir katra latvieša svēts pienākums!”
Par to, kā šo naudu vislietderīgāk un visefektīvāk izmantot, īstenībā tobrīd domāja retais. Toties valdīja uzskats, ka tā ir sveša nauda, ko mums dāvina tikai tāpēc, ka esam iestājušies ES. Un nauda pēc deviņdesmito gadu ekonomiskās lejupslīdes bija vajadzīga visur un visiem.
2007. gadā ES sākās jauns plānošanas periods un, pilnveidojoties iepirkuma procedūrai, struktūrfondu administrēšanas, to piešķiršanas un izlietojuma kontroles mehānismam, pamazām arī radās izpratne par to, kā šos līdzekļus visracionālāk izmantot.
„Kā jebkurām investīcijām, šai naudai jākalpo noteiktu, precīzi izmērāmu mērķu sasniegšanai,” intervijas laikā vairākkārt uzsver Armands Eberhards. Skolas gadi Eiropas struktūrfondu apguvē ir beigušies, un turpmāk ar katru nākamo plānošanas periodu Latvija no kopējā budžeta saņems arvien mazāk un mazāk naudas. Tāpēc īstenībā šis plānošanas periods ir mūsu visu pēdējā lielā iespēja.
2007. – 2013. gads. Nauda, saistības un to izpilde
Pirms runāt par jauno 2014.–2020. gada finanšu plānošanas periodu, parunāsim par iepriekšējo. Cik Latvijai Kohēzijas programmas ietvaros tika piešķirts aizvadītajos septiņos gados un cik pavisam kopā?
Jāsāk ar to, ka vairāk nekā 70 % no publiskajām investīcijām Latvijā tiek finansētas no Kohēzijas politikas (KP) instrumentiem. Tas ir Eiropas Reģionālas attīstības fonds, Eiropas Sociālais fonds un Kohēzijas fonds, kas nenoliedzami ir trīs lielākie ES līdzfinansējuma avoti. Tomēr ne mazāk svarīgi, bet jau ar citu politikas mērķi ir lauku attīstības fondi, to skaitā arī tiešmaksājumi zemniekiem. Par šo mērķu sasniegšanu atbild Zemkopības ministrija. Bez minētajiem ir vēl virkne citu finanšu instrumentu, kas tiek vai nu vadīti no Briseles vai arī tajos iesaistītas citas institūcijas. Piemēram, izglītības aktivitātes vai grantu programmas. Ir grūti iedomāties kādu jomu vai sfēru, izņemot aizsardzību, kur nebūtu ES struktūrfondu līdzfinansēti projekti. Tāpēc nav tāda vienota uzskaitījuma, cik Latvija pavisam saņem vai nesaņem. Kohēzijas politikas īstenošanai šajā plānošanas periodā tie ir 3,446 miljardi latu.
Cik no šīs naudas ir apgūts? Par kādām summām noslēgti līgumi, bet nauda nav izmaksāta? Vai eksistē varbūtība, ka visi piešķirtie līdzekļi nemaz netiks izmantoti?
Pašlaik uzņemtas saistības par 96 % no visa KP instrumentiem pieejamā finansējuma, un notiek intensīvs darbs, lai veiktu izmaksas finansējuma saņēmējiem. Valdība no savas puses uzņēmusies papildsaistības valsts budžetā, lai amortizētu riskus, ja pašvaldībām vai citiem ES finansējuma saņēmējiem šie līdzekļi paliek neizmantoti. Teiksim, nesekmīga iepirkuma, vai kādu citu apstākļu dēļ, kas neļauj finansējumu izmantot tam paredzētajiem mērķiem.
Bet visa struktūrfondu nauda, kas bija paredzēta pašreizējam plānošanas periodam, taču vēl ne tuvu nav izmaksāta!
Jā, izmaksāts tikai apmēram 61 %. Palicis gandrīz pusotra miljarda latu, kas jāizmaksā par jau pabeigtiem projektiem nākamajā un aiznākamajā gadā. Tāpēc Finanšu ministrija ļoti rūpīgi seko līdzi, lai šis finansējums ne vien tiek apgūts, bet arī sasniedz mērķus, kādam tas paredzēts.
Tomēr pašlaik neapgūti palikuši vēl vismaz 4 % no vairāk nekā trijiem miljardiem! Vai šī nauda paliks pāri jeb pēdējā brīdī tomēr tiks izlietota?
To mēs redzēsim pēc perioda beigām. Mūsu prognozes – neizmatota finansējuma nebūs, jo, kā jau teicu, valdība atvēlējusi gandrīz 300 miljonu latu, lai amortizētu tās jomas un sfēras, kur darbība nav bijusi pietiekami veiksmīga.
Kuras tās ir?
Lielākās novirzes no sākotnējā plāna ir Vides un reģionālās attīstības un Ekonomikas ministrijām. Visvairāk mūs uztrauc, ka līdzekļi tiek pārplānoti uz vēlāku laiku. Gada griezumā it kā viss izskatās normāli, bet faktiski nākotnē veicamo darbu apjoms nepārtraukti pieaug.
Kas notiek, ja šie līdzekļi, kas īstenībā ir vērienīgas un ļoti nepieciešamas investīcijas valsts attīstībā, netiek pilnībā izmantoti? Mēs tos zaudējam?
Eiropas kopienā ir diezgan stingri plānošanas principi, un pēc Lielās krīzes tie kļūst vēl stingrāki. Likums, kas to regulē, paredz, ka divus, trīs gadus pēc finanšu saistību uzņemšanās, jāveic izmaksas. Ja tas netiek izdarīts, nauda tiek zaudēta. Tieši tāpēc mēs pašlaik tik uzmanīgi sekojam līdzi naudas plūsmai, lai savlaicīgi varētu iesniegt rēķinus Eiropas Komisijā par mūsu izdevumiem. Jo faktiski Latvija par realizētajiem projektiem jau ir samaksājusi. Naudu atgūstam tikai pēc tam. Bet, ja mēs nokavējam, kaut kas ar vienu vai otru projektu nesanāk, kā paredzēts, un rēķinus savlaicīgi neiesniedzam – nauda vairs netiek atgūta. Šīs summas gulstas uz mūsu nodokļu maksātāju pleciem, bet ES samazinās Latvijai izmaksājamais finanšu apjoms. Lai nepieļautu korekcijas, kas faktiski nozīmē, ka netiek saņemts viss līdzfinansējums, ļoti būtiski, lai finansējuma saņēmēji rūpīgi sekotu līdzi iepirkuma normu ievērošanai un līgumu nosacījumu ieviešanai.
Jaunajā plānošanas periodā – jauni plānošanas un administrēšanas principi
Vai jaunajā plānošanas periodā gaidāmas kādas principiālas atšķirības, salīdzinot ar pašreizējo?
Pirmkārt, būtiski mainīti plānošanas principi, lai panāktu mērķtiecīgu atbalstu atsevišķām jomām, kurās jāsasniedz noteikti rezultāti. Kas ir šie rezultāti un kā tos mērīt, nosaka virkne Eiropas un nacionālie stratēģiskie dokumenti. Latvijā tāds ir Latvijas Nacionālās attīstības plāns 2014.–2020. gadam. Līdzīgi stratēģiskie attīstības plāni ir arī ES, un pašlaik sarunu laikā mēs mēģinām atrast kopsaucējus starp Latvijas un EK redzējumu par svarīgākajiem rezultātiem, kas jāsasniedz. Tātad būtiskākā atšķirība – plānots tiek atbilstoši tiem mērķiem, kas jāsasniedz plānošanas perioda beigās. Otrkārt, arī pašā plānošanas procesā ir virkne novitāšu. Kā būtisks priekšnoteikums jebkādas naudas tērēšanas uzsākšanai izvirzīta investīciju pamatojošo nozaru stratēģiju sagatavošana. Tātad, ja mēs plānojam veikt investīcijas kādā jomā, – vispirms jābūt loģiski izstrādātai un pamatotai šīs nozares stratēģijai, kas nosaka investīciju pamatotību un raksturo gan metodes, gan indikatorus mērķu sasniegšanai. Līdz ar to būs virkne priekšnoteikumu, ko vajadzēs izpildīt, pirms investīcijas sāk realizēt. Iepriekšējā plānošanas periodā tas nebija tik strikti noteikts. Katrā ziņā, tas būs izaicinājums ne tikai mums, bet arī EK, jo ne vienmēr ir skaidri tie indikatori, kā mērīt un novērtēt Kohēzijas politikas ietekmi. Turklāt tā ir visas ES problēma, jo katra valsts kaut ko dara, bet salīdzināt nevar, jo līdz šim nebija konkrētas stratēģijas, kas īsti jāsasniedz, nebija precīzu indikatoru un mērījumu.
Vai šobrīd jau zināms, cik liels būs ES struktūrfondu līdzfinansējuma apjoms pēc 2014. gada?
Provizoriski KP fondu finansējums varētu būt 4,5 miljardi eiro, kas ir apmēram tikpat, cik šajā periodā, bet precīza summa būs zināma pēc tam, kad tiks panākta politiskā vienošanās starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Padomi par Eiropas kopējā budžeta sadali.
Vai šī summa varētu būtiski mainīties?
Nav izslēgts, ka tā nedaudz mainās, tomēr nedomāju, ka izmaiņas varētu būt kardinālas.
Kādas prioritātes noteiks KS fondu sadalījumu Latvijā?
Atbilstoši nacionālās attīstības plānam būtiskākais ir nodrošināt tādu publisko infrastruktūru un uzņēmējdarbības vidi, lai stimulētu ekonomisko attīstību, kas tuvākajā nākotnē nodrošinātu būtisku ekonomisko izrāvienu.
Un tomēr… Ja runājam konkrēti par atsevišķām nozarēm vai jomām, kuras no tām nākamajā plānošanas periodā būs prioritāras?
Vispirms tās ir investīcijas ilgtspējīgā transporta sistēmā, tai skaitā, arī ceļu būvē. Tam šobrīd paredzēts 31 % no KP fondiem. Ievērojamas investīcijas paredzētas arī nodarbinātības, darbaspēka kvalitātes uzlabošanas jautājumiem, izglītībai, pētniecībai, jaunu tehnoloģiju attīstībai un inovācijām, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam to konkurētspējas veicināšanā. Nozīmīgas investīcijas paredzētas arī pārejai uz ekonomiku ar mazāku oglekļa emisiju, kas mūsu gadījumā nozīmē lielāku vietējo resursu izmantošanu. Turklāt, lai nodrošinātu investīcijas plūsmu nepārtrauktību, Finanšu ministrija sagatavojusi un valdība akceptējusi priekšlikumus vai atsevišķas aktivitātes, kā, piemēram, transporta jomā, jauniešu bezdarba mazināšanā, aizsākt ātrāk – jau 2014. gada pirmajā pusgadā. Bet vienlaikus mēs neredzam nepieciešamību sākt jaunās aktivitātes nozarēs, kurās vēl jāpabeidz iesāktais.
Kas un kā administrēs šos līdzekļus?
Šī gada vasarā valdība akceptējusi arī institūcijas, kas jaunajā plānošanas periodā atbildēs par struktūrfondiem. Par politikas veidošanu atbildīgas ir nozaru ministrijas, bet ar Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda projektu, kā arī citu ārvalstu finanšu instrumentu piešķirto līdzekļu administrēšanu nodarbosies Centrālā Finanšu un līgumu aģentūra. Tādējādi tiks samazināts daudzo ieviesēju un aģentūru skaits, kas līdz šim ar to nodarbojās un, atsakoties no institūcijām, kuras vienā sistēmā bija gan reālie ieviesēji, gan uzraugi, vienkāršota visa sistēma.
Kas tādā gadījumā notiks ar jau esošajām aģentūrām? Piemēram, LIAA…
Vispirms jāpabeidz pašreizējā perioda aktivitātes, kas ir pietiekami liels izaicinājums nākamajiem diviem gadiem. Bet nākotnē tajās jomās, kur esošās struktūras var tikt izmantotas kā finansējuma saņēmējas, tās arī turpinās strādāt kā saņēmējas. Mēs vienīgi samazinām struktūrfondu administrējošo institūciju skaitu.
ES 11 tematiskie mērķi un publiskais iepirkums
Vai ir vēl kādi nosacījumi, ko jaunajā plānošanas periodā ES izvirza dalībvalstīm?
Vēl viens jaunievedums – 2014.–2020. gada plānošanas periodā ES izvirzījusi 11 tematiskos mērķus, kuru ietvaros tiek veiktas investīcijas visā Eiropā. Vadoties no tiem, noteiks, cik daudz un kādam mērķim mēs gatavojamies investēt ES griezumā. Piemēram, cik lielām investīcijām jābūt sociālā fonda aktivitātē vai publiskajā infrastruktūrā. Tā ir kopēja vienošanās starp visām dalībvalstīm, tāpēc Latvija atbilstoši nacionālajam plānam izvirzījusi savus priekšlikumus, kas vienlaikus ir arī manis minētie prioritārie virzieni.
Kā tas atsauksies uz publiskajiem iepirkumiem?
Likums par valsts un pašvaldību pasūtījumu jau nosaka kārtību, kādā jāveic pasūtījums, lai nodrošinātu efektīvu un mērķtiecīgu resursu izlietojumu. Mēs pašlaik runājam par plānošanas dokumentiem. Tie ir divi paralēli procesi. No plānošanas dokumentiem jau neizriet nekādas izmaiņas pastāvošajā kārtībā. Vienīgi mainīta šo dokumentu struktūra, samazināts to skaits un līdz ar to vienkāršota situācija. Nākamajos septiņos gados mēs plānojam balstīties uz pozitīvo pieredzi, ko esam guvuši pašreizējā plānošanas periodā. Vienlaikus veiksim arī virkni izmaiņu, lai kopumā sistēma būtu vienkāršāka un loģiskāka. Esam samazinājuši darbības programmu skaitu no trīs līdz vienai. Nākotnē plānojam būtiski samazināt arī Ministru kabineta noteikumu skaitu, kas to visu regulē, jo noteikumu ar attiecīgiem grozījumiem tajos ir pārmērīgi daudz. Mūsu mērķis ir radīt vienu jumta likumu, kas tad visu arī regulētu. Finanšu ministrija sagatavojusi šī likumprojekta sākotnējās versijas, un diskusijas par tām jau sākušās. Līdz ar to sistēma būs vienkāršāka, efektīvāka, mazāk birokrātiska.
Vai tas nozīmē, ka nākotnē vairs neatkārtosies iepriekšējo gadu situācijas, kad pašvaldībām nācās orientēties uz finanšu piedāvājumu, nevis uz akūtāko vietējo vajadzību. Piemēram, atvērās struktūrfondu sadaļa virszemes infrastruktūras sakārtošanai, un tika asfaltētas ielas, lai gan īstenībā bija nepieciešams mainīt apakšzemes komunikācijas. Savukārt, kad bija pieejami līdzekļi ūdenssaimniecībai un kanalizācijai, noasfaltētās ielas tika uzlauztas, bet pēc tam asfaltētas no jauna.
Ļoti labs piemērs, kas izskaidro, kāpēc mēs šajā plānošanas periodā piedāvājam jaunu – centralizētu pieeju. Tas ļaus mazināt tamlīdzīgas plānošanas kļūdas un izslēgt paralēlās plūsmas, kas liek darīt nevis to, pēc kā ir pieprasījums, bet to, kas tiek piedāvāts.
Ja vērojam pašreizējo sadalījumu pa prioritātēm, jau tagad skaidrs, ka visticamāk pieaugs iepirkumu apjoms transporta sistēmā, tātad arī ceļu būvē, jo šai jomai atvēlēts 31 % no KP fondiem. Savukārt nodarbinātībai (12 %), izglītības (11 %) un pētniecības attīstības (7 %) iekļaušana starp prioritātēm acīmredzot nākotnē palielinās tā dēvēto B iepirkumu nozīmi un lomu.
Jā, atsevišķās jomās Kohēzijas politikas finansējuma īpatsvars palielināsies, citās, iespējams, samazināsies, bet tas jāskatās kontekstā ar budžeta ieguldījumu. Par šiem jautājumiem joprojām notiek diskusijas, to skaitā arī par investīciju ieguldījuma apjomu publiskajā infrastruktūrā un ceļos. EK gribētu šo ieguldījumu redzēt mazāku, bet atbilstoši nacionālās attīstības plānam tā ir būtiska prioritāte.
Vai ir vēl kāda joma, kur līdzīgi kā ceļu būvē nāksies kompensēt iepriekšējā plānošanas perioda ierobežotā finansējuma radītās sekas?
Pašlaik svarīgi atrast veidu, kā palielināt ieguldījumu apjomu zinātnē, pētniecībā un inovācijās. Tagad redzam, ka tas nav bijis pietiekams. Diskutējot ar EK, esam secinājuši, ka ieguldījuma apjomu nepieciešams palielināt. Sevišķi pielietojamā zinātnē, kas saistīta ar ražošanu. Bez būtiskiem ieguldījumiem tajā nebūs iespējams nodrošināt turpmāku ekonomisko attīstību un izaugsmi.
Nevis abstrakta nauda, bet investīcijas valsts konkurētspējas attīstībā
Cik ilgi diskusijas turpināsies un kad būs precīzi zināmas summas, ko KP fondu ietvaros saņems Latvija, kā arī to sadalījums prioritātēm?
Sarunas ar EK tiek plānotas līdz šī gada beigām. Gan par atsevišķām nozarēm, gan par līdzsvaru starp tām. Ja līdz gada beigām, kā plānots, tiek pieņemti visi politiskie jautājumi Eiropā, to skaitā arī budžets, un struktūrfondu regula, tad, vēlākais, nākamā gada pašā sākumā formāli tiktu iesniegti arī plānošanas dokumenti.
Kas, jūsuprāt, ir noteicošais, lai struktūrfondi tiktu apgūti maksimāli efektīvi? Un kāpēc tik daudz līdzekļu tiek pārplānoti, no gada uz gadu apzināti atliekot šo investīciju praktisku izmantošanu?
Ja sākotnēji tas bija zināšanu un pieredzes trūkums, tad pašlaik mēs redzam, ka būtiski jāmaina plānošanas principi, lai varētu strādāt mērķtiecīgāk. Nav jau runa par apgūšanu kā tādu, bet par efektivitāti. Tas ir līdzīgi kā ar investīcijām privātajā biznesā. Investīcijas jau netiek apgūtas, bet gan novirzītas noteiktam mērķim. Ja nav mērķa, nav rādītāju, nav indikatoru un nav skaidrs, kā ieguldīto līdzekļu atdevi mērīt, nav iespējams arī pateikt, vai tie ieguldīti efektīvi vai ne. Pieņemsim, mēs esam iztērējuši simts miljonus. It kā ļoti labi. Bet, nav jau svarīgi cik iztērēts, svarīgi, kas bija jāsasniedz. Tāpēc viena no krīzes mācībām, ko ņēmusi vērā gan EK, gan dalībvalstis, ir tāda, ka šis ES struktūrfondu līdzfinansējums jāplāno kā investīcijas, balstot uz skaidri definējamiem un precīzi izmērāmiem rezultātiem. Vēl viens no iemesliem, kāpēc varbūt līdzšinējās darbības ne vienmēr bijušas efektīvas – pārāk komplicēts regulējums, pārlieku daudz tehnisko normatīvo aktu. Un galvenais, ko mēs tagad gribam panākt – padarīt to vienkāršāku.
Visbeidzot, kas tad īsti ir un no kurienes rodas šī nauda, ko saucam par ES struktūrfondiem vai ES līdzfinansējumu?
Absolūti maldīgs ir priekšstats, ka Eiropas nauda ir sveša, bezmaksas nauda, kas mums tiek tāpat vien uzdāvināta. Īstenībā tā ir ES dalībvalstu, tātad arī Latvijas, nodokļu maksātāju nauda, kas ar valsts atskaitījumu starpniecību veido daļu no ES kopējā budžeta. Tātad faktiski mēs paši esam šī finansējuma avots! Jā, pagaidām attīstīto valstu nodokļu maksātāji ES budžetā iemaksā vairāk, bet pēc 2020. gada attiecībā starp to, ko mēs iemaksājam un to, ko saņemam, visticamāk, mainīsies. Mēs saņemsim mazāk un maksāsim vairāk. Lūk, kāpēc tik svarīgi nākamā plānošanas perioda līdzekļus izmantot maksimāli lietderīgi, nodrošinot valsts konkurētspēju nākotnē.
* Uzspiediet uz bildes, lai to palielinātu!
Armands Eberhards CV
Dzimis Jūrmalā, 1971. gadā
Izglītība
Londonas ekonomikas un politikas skola (LSE), MSc
Nozīmīgākā darba pieredze
Kopš 2012. gada – Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietnieks ES fondu jautājumos
2011. g. Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietnieks
2004.–2010. g. Centrālās finanšu un līgumu aģentūras direktors
1997.–2003. g. Finanšu ministrijas Centrālās finanšu un kontraktu vienības direktors
Valodu prasme
Latviešu valoda – dzimtā, angļu – ļoti labi, krievu – ļoti labi
Vaļasprieks – ceļošana
Teksts: Aivars Kļavis
Atbildēt