Pagājušā gadsimta beigās, 1997. gadā, Helsinku pašvaldība izsludināja konkursu par autobusu pakalpojuma iepirkšanu. Līdz ar tādiem kritērijiem kā cena, autobusa parka kvalitāte un ekspluatācijas kvalitāte, pirmo reizi tamlīdzīgu iepirkumu vēsturē tika pieprasīta arī atbilstība noteiktam emisijas un trokšņu līmenim. Konkursā uzvarēja pašvaldības transporta uzņēmums HKL. Konkurenti Conkordia Bus vērsās tiesā, apstrīdot iepirkumu, jo, viņuprāt, emisijas un trokšņa līmenis nevarēja kalpot par kritēriju publiskajam iepirkumam. Eiropas tiesa lēma, ka var gan.
„Šis gadījums tad arī kalpoja par aizsākumu diskusijai visā Eiropā par Zaļā iepirkuma nepieciešamību,” skaidro mans sarunu biedrs, sabiedriskās vides aizsardzības organizācijas Zaļā brīvība valdes priekšsēdētājs JĀNIS BRIZGA.
Kā radās Zaļais iepirkums
Tātad šis atgadījums, jūsuprāt, pievērsa sabiedrības uzmanību jautājumam, vai publiskais iepirkums var ietekmēt apkārtējo vidi un kā panākt, lai tā ietekme uz vidi būtu pēc iespējas mazāk negatīva. Kas notika tālāk?
2002. gadā Johannesburgā ilgtspējīgas attīstības samita laikā sabiedriskās institūcijas tika aicinātas veicināt tādu publisko iepirkumu, kas sekmētu videi draudzīgu preču un pakalpojumu izplatību. Bet 2004. gada 31. martā ES Parlaments un Padome pieņēma divas direktīvas – nr. 2004/18/EK par valsts iepirkumiem celtniecības darbiem, līguma precēm un līguma pakalpojumiem, un nr. 2004/17/EK, kas regulē ūdens, enerģētikas un transporta pakalpojumu piegādi. Abās tiek skaidrots, kā pircēji var palīdzēt vides aizsardzībā, taupības veicināšanā un vienlaikus, līgumus slēdzot, ar šādu iepirkuma starpniecību panākt vislielāko atdevi.
Kā notikušais atbalsojās Latvijā? Un kā tad īsti panākt šo vislielāko atdevi?
Balstoties uz ES direktīvām, Latvijā 2005. gadā izstrādāja jaunu Publisko iepirkumu likumu, atbilstoši kuram vides nosacījumus var iekļaut konkursa nosaukumā un līguma priekšmetā, tehniskajā specifikācijā, pretendentu atlases prasībās, saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma vērtēšanas kritērijos vai speciālos līguma izpildes nosacījumos.
Tas viss izlasāms jūsu sarakstītajā un biedrības Zaļā brīvība izdotajā Zaļā iepirkuma rokasgrāmatā. Tāpēc, pirms runāt tālāk par Zaļo iepirkumu, jautājums, – kad un kā radās sabiedriskā organizācija Zaļā brīvība?
Zaļā brīvība darbojas kopš 1993. gada, kad, sadaloties vairākās organizācijās, beidza pastāvēt viens no Atmodas veicinātājiem – Vides aizsardzības klubs. Savu darbību sākām kā bibliotēka, jo klubs dāvinājumā no ASV saņēma daudz grāmatu, bet pēc tam pievērsāmies ilgtspējīgas attīstības jautājumiem, mēģinot sasaistīt vides problēmas ar sociālajām un ekonomiskajām. Ekoloģiskā ekonomika, Zaļais iepirkums, vides nodokļu lietas, klimata izmaiņas, sabiedrības izglītošana un līdzdalība šo jautājumu risināšanā. Tas tad arī ir galvenais, ar ko pašlaik nodarbojamies. Partneri starp nevalstiskajām organizācijām ir Latvijas Zaļā kustība, Zemes draugi, Baltijas vides forums. Tomēr mūsu mērķis nekad nav bijis kļūt par plašu sabiedrisku kustību. Biedrībā ir vairāki cilvēki ar doktora grādu, tāpēc mūsu intelektuālais resurss ļauj sadarboties arī ar valsts institūcijām – gan kā konsultantiem, gan, izstrādājot normatīvos dokumentus un veicot dažādus pētījumus. Piemēram, pērn pievērsāmies pētījumam par depozītsistēmu, pašlaik – par atkritumu noglabāšanas cenu izmaiņām.
Esam nonākuši līdz galvenajam jautājumam – kas īsti ir Zaļais iepirkums?
Manuprāt, nav vienas visaptverošas definīcijas. Pamatprincips – iestrādāt iepirkumos vides prasības! Nevis vadīties tikai no cenas vai funkcionalitātes, bet vienlaikus raudzīties, kāda ir attiecīgā pakalpojuma vai produkta ietekme uz vidi. Un ietekme var izpausties gan produkta ražošanas, gan lietošanas laikā, gan pēc tam, kad mums to vajadzēs pārstrādāt vai utilizēt. Tas ir tā sauktais produkta dzīves cikls, kurš sākas jau ar izgatavošanai nepieciešamo resursu iegūšanu. Piemēram, pārtika. Tieši lauksaimnieciskai ražošanai ir vislielākā ietekme uz apkārtējo vidi. Tajā tiek izmantoti ļoti daudz un dažādi resursi – ūdens, zeme, mēslojums. Tātad tiek ietekmēta augsne, ūdens sistēma, bioloģiskā daudzveidība… Un visu, ieskaitot to, kas pēcāk notiek ar pārtikas atkritumiem, vajadzētu ņemt vērā, veicot iepirkumu.
Tātad vairāk vai mazāk Zaļais iepirkums attiecināms uz pilnīgi visiem iepirkumiem. Jautājums vienīgi, vai šo faktu ņem vērā un ar to rēķinās vai arī izliekas neredzam.
Jā, Zaļo iepirkumu var piemērot ikvienam iepirkumam, vienīgi visām precēm un pakalpojumiem nav vienāda ietekme uz vidi. Bet trijās patēriņa kategorijās – transportā, pārtikas ražošanā un energoresursu nozarē –, ieskaitot ne tikai apkuri un apgaismojumu, bet arī dažādu elektroiekārtu izmantošanu, ietekme uz vidi ir vislielākā.
Taupīt lēti pērkot vai ilgi lietojot
Tātad teorētiski, vismaz normatīvajos aktos, Zaļais iepirkums Latvijā eksistē, bet vai tas eksistē arī praktiski – veicot reālus iepirkumus?
Nevarētu teikt, ka Zaļais iepirkums Latvijā reāli neeksistē. Ir! Vienīgi ne vienmēr tas tiek tā saukts, un ne vienmēr šādu iepirkumu mērķis ir vides slodžu samazināšana. Parasti par to nemaz nedomā. Bet, ja mērķis, iepērkot, teiksim, transporta līdzekļus vai elektropreces, ir samazināt lietošanas izmaksas – piemēram, automašīnas ar mazāku degvielas patēriņu vai hibrīdauto, tad to vienlaikus var saukt gan par taupību, gan par Zaļo iepirkumu. Mērķis ir ietaupīt naudu, bet samazinot emisiju, samazinās arī negatīvā ietekme uz vidi. Un šādu piemēru Latvijā ir pietiekami daudz. Par to liecināja arī pirms vairākiem gadiem veiktais ES pētījums, kurš atklāja, ka pēc naudas apjoma apmēram 9 % no visiem publiskajiem iepirkumiem Latvijā uzskatāmi par zaļajiem. Ja rēķinātu pēc iepirkumu skaita, skaitlis būs ievērojami mazāks. Tāpēc gribot negribot jāsecina – tie galvenokārt bijuši lieli un ļoti lieli iepirkumu. Un tas liek būt uzmanīgiem, jo lielo iepirkumu jau nemaz nav tik daudz. Turklāt to skaits no gada uz gadu var stipri atšķirties. Toties ļoti pozitīvi, manuprāt, ka Zaļā iepirkuma principi pašlaik iestrādāti elektroniskajā iepirkumā. Tur var iegādāties otrreiz pārstrādāto papīru, ir pieejama bioloģiskā pārtika… Cits jautājums, cik daudz cilvēku šos produktus izvēlas, tomēr labi, ka vismaz ir iespēja izvēlēties. Tas Latvijas situācijā nozīmē daudz…
…pārējais atkarīgs no iepirkumu veicēju labās gribas. Bet, kā zināms, labo gribu galvenokārt nosaka divi faktori – vispirms jau nauda. Par to mazliet vēlāk. Un otrs faktors – ieradums, rutīna. Kāpēc kaut ko mainīt, ja var iztikt tāpat? Vai eksistē veids jeb mehānismi, kā šos ieradumus mainīt?
Cik zinu, pirms pāris gadiem ES ļoti aktīvi mudināja valstis un pašvaldības pēc iespējas vairāk izmantot Zaļo iepirkumu publiskā iepirkuma procedūrās. To skaitā arī iepirkumos, kuros tiek izmantoti ES fondu līdzekļi. Latvijā labs piemērs bija Vides un reģionālās attīstības ministrijas prasība tiem, kas saņēma līdzfinansējumu no Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta, lietot savos iepirkumos prasības, kas samazina vides slodzes. Tas veiksmīgi izdevās. Bet, izņemot fondu līdzekļus un līdzfinansējumu, citu mehānismu, lai stimulēto Zaļo iepirkumu, pašlaik nav. Ja neskaita, protams, sabiedrības izglītošanu.
Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc Zaļais iepirkums Latvijā nav populārs, un daudzi uzskata, ka labāk braukt pa sen iebrauktām sliedēm, ir uzskats, ka tie vienlaikus ir arī papildu līdzekļi. Jo piedevām vēl jāmaksā par videi nodarīto kaitējumu. Bet, kā zināms, Latvijā viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais kritērijs publiskajos iepirkumos ir zemākā cena. Kā atrisināt šo pretrunu?
Vides resursu noplicināšanas samazināšana un daudzveidības saglabāšana ir viens no ES un arī Latvijas stratēģiskajiem mērķiem. Tāpēc svarīgi, lai vides aizsardzības politika nekonfliktētu ar citām politikām. Un šajā kontekstā publiskajam iepirkumam ir milzīga nozīme. Tas, ko mēs pērkam, ietekmē gan dabu, gan klimatu. Turklāt Zaļais iepirkums ne vienmēr ir dārgāks. Viss atkarīgs no tā, ko un kā rēķina. Par to liecina mūsu pašu pētījums par mazgāšanas līdzekļiem. Tirgū pieejami vairāk nekā 20 dažādi mazgāšanas līdzekļi ar dažādu koncentrāciju. Videi draudzīgie bieži vien ir vairāk koncentrēti nekā parastie.
Un arī dārgāki…
Ja mēs rēķinām cenu par kilogramu, tad jā, bet ja rēķinām, cik izmaksās viena mazgāšanas reize, tad cena būs tāda pati vai pat lētāka. Jo ar vienu kilogramu varēs izmazgāt krietni vairāk.
Bet kā jau nereti, kad jācīnās ar līdzekļu trūkumu un nauda ir tik, cik tās ir – neviens nav ieinteresēts rēķināt, kāds ir ietaupījums ilgtermiņā un vai vispār tāds būs. Galvenais, cik tas maksā šodien.
Jā, diemžēl tā ir mūsu realitāte. Zemākā cena ir visvienkāršākais no visiem kritērijiem ar vismazāko risku, ka rezultāti var tikt apstrīdēti. Un acīmredzot šis hroniskais līdzekļu trūkums arī nosaka attieksmi pret Zaļo iepirkumu. Bet es jau teicu – nevajag skatīties uz sākotnējām investīcijām, vajag domāt, kur ņems līdzekļus, lietojot preces vai pakalpojumus. Turklāt vēl viens no būtiskiem Zaļā iepirkuma nosacījumiem – pirkt pēc iespējas mazāk, izvairoties no liekiem pirkumiem un izvērtējot, cik konkrētā prece vai pakalpojums vispār vajadzīgs. Tas visvairāk attiecas tieši uz ikdienas patēriņa precēm.
Kā Zaļais iepirkums stimulē vietējos ražotājus
Diemžēl ir lietas, kuru patēriņu ierobežot grūti. Pirmais, ar ko cilvēkiem asociējas Zaļais iepirkums, ir nevis veļas pulveris vai automašīnas, bet gan dabīgi audzēta jeb bioloģiska pārtika. Un ikviens zina, ka tā ir dārgāka par konvencionālo pārtiku un atšķirībā no citām precēm ieguvumu no tās nav iespējams aprēķināt ilgtermiņā. Jo veselību tā īsti nav iespējams nofiksēt, un neviens nezina, cik tā maksā.
Jā, diemžēl bioloģiski audzēta pārtika ir un būs dārgāka. Ne tikai pie mums, bet visā pasaulē. Līdz ar to tas ir jautājums ne vairs par naudu, bet par prioritātēm. Kā zināms, Anglijā, Vācijā un citur Rietumeiropā to iepērk bērnudārziem un skolām. Un šim iepirkumam ir vairāki pozitīvi blakusefekti. Pirmkārt, šādi tiek atbalstīti vietējie ražotāji. Otrkārt, produkti nav tālu jātransportē. Bet tieši transports rada lielu papildu slodzi dabai. Treškārt, nauda paliek vietējā pašvaldībā vai pat reģionā. Ne velti Lielbritānijā pat cietumiem iecerēts iepirkt bioloģisko pārtiku! Un šajā gadījumā ir diezgan grūti atbildēt uz jautājumu – prioritāte ir ieslodzīto veselība vai atbalsts vietējiem ražotājiem?! Diemžēl daudzas lietas, ko iepērkam, pie mums neražo. Bet pārtiku pie mums gan ražo, gan pārstrādā, tāpēc tās izcelsmei viegli izsekot. Bezgala tuvredzīgi iepirkt Polijā vai Dānijā audzētus kartupeļus. Un Latvijā ir šādi piemēri, lai gan iepirkuma procedūrā mierīgi var iestrādāt kritēriju, cik tālu šo pārtiku var transportēt. Tas gan jādara pietiekami gudri, lai nerastos pārmetumi par konkurences ierobežošanu.
Bet tas ir sarežģīti! Un sarežģītība biedē. Daudz vienkāršāk ir zemākā cena un miers mājās.
Jā, tas ir sarežģītāk. Lai to izdarītu vajadzīga gan vēlēšanās, gan spēja uzņemties risku, gan zināšanas, kā to izdarīt. Manuprāt, tās arī ir galvenās barjeras, kas ierobežo Zaļā iepirkuma attīstību Latvijā. Un vienlaikus ar publiskā iepirkumu starpniecību neveicina uzņēmējdarbību reģionos. Trūkst arī tāda valsts pozitīvā piemēra, kas to stimulētu. To nevar iestrādāt likumdošanā un uzlikt par pienākumu, bet motivējoša attieksme, atzīstot šādu rīcību par pareizu, gan nepieciešama. Vārdu sakot, pietrūkst plašāks skatījums uz procesu kopumā.
Bet kā Zaļais iepirkums Latvijā ietekmē auto tirdzniecību, būvniecību, IT un citas nozares?
Es neredzu tur nekādu lielu ietekmi, dižu lēcienu un milzīgu interesi. Ietekmēt varētu, ja to uzliktu par pienākumu, kā notika ar jau minēto Klimata pārmaiņu finanšu instrumentu, kad videi draudzīgu materiālu izvēle un citas darbības jau tika iestrādātas līgumā. Gribi tās pildīt – saņem naudu. Negribi – iztiec bez tās! Protams, jo stingrāk tiks reglamentētas CO2 emisijas normas, jo tiešāk tas ietekmēs auto iepirkumus. Bet tādu attīstības scenāriju, ka ne no šā, ne no tā tagad masveidā tiks īstenots Zaļais iepirkums, neredzu. Tad jau drīzāk tas notiks uz taupības rēķina, pērkot ekonomiskākas mašīnas un citas videi draudzīgākas lietas. Bet arī tas sākotnēji prasa lielākas investīcijas, ko nereti nabadzīga valsts un nabadzīgas pašvaldības nevar atļauties.
Tomēr, ja nu pēkšņi parādās kāda jauna ES direktīva, kas ne vairs rekomendē, bet padara Zaļo iepirkumu par normu, uzliek par pienākumu ikvienā iepirkumā iestrādāt vides prasības?
Nedomāju gan, ka būs šāda direktīva. Tādas prakses Eiropā nav. Ir kopēji mērķi, kurus mēģinām sasniegt, bet izvēle – brīvprātīga.
Atjaunojamo energoresursu ēnas puses
Savulaik gan attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem šādas Eiropas prasības bija un Latvijā tika izveidota dāsna subsidētās elektroenerģijas atbalsta sistēma, kas tagad gala patērētājiem draud ar katastrofālu elektrības cenas pieaugumu.
Es gan nezinu, vai to var īsti saukt par Zaļo iepirkumu tādā nozīmē, kādā mēs par to pašlaik runājam. Lai gan… jā, faktiski tas ir zaļais iepirkums… Par laimi, tagad ES pati sapratusi, ka ar šiem atjaunojamiem energoresursiem pieļauta kļūda. Sevišķi attiecībā uz biodegvielas ražošanu. Secināts, ka, iegūstot bioetanolu, vides slodze ir daudz lielāka, nekā ražojot fosilo degvielu. Uz mums tas gan attiecas mazāk, bet, piemēram, Indonēzijā un citās valstīs tiek izcirsti mūžameži un to vietā stādītas palmas, no kurām iegūst eļļu, lai Eiropai piegādātu biodegvielu. Un vide no tās nevis iegūst, bet gan gluži pretēji – ekosistēma tiek degradēta. Līdzīgi attieksme mainījusies arī ASV, kur etanolu ražoja no kukurūzas. Tur secināts, ka fosilās degvielas patēriņš beigu beigās ir lielāks nekā enerģētiskais ieguvums no bioetanola. Tāpēc domāju, ka šis posms ir noiets. Eiropā izstrādāti ilgtspējīgas biodegvielas kritēriji, un, cik zinu, tad daži no Latvijas uzņēmumiem, kas tiem atbilst, varēs turpināt strādāt, – pārējiem ražošanā vajadzēs ieviest zināmas pārmaiņas.
Tas attiecas uz biodegvielu. Bet zaļās elektroenerģijas ražotāji? Nekas nebūtu iebilstams, ja šī enerģija tiktu ražota no koksnes atlikumiem, ko citādi izmantot nevar, vai no kūtsmēsliem kā nelielās koģenerācijas stacijās Vācijā, Dānijā un citur Eiropā. Pilnīgs absurds, ja klajā laukā uzceļ milzīgu koģenerācijas staciju, simtiem hektāru apsēj ar kukurūzu, pēc tam nopļauj, transportē, tērējot tam visam fosilo degvielu, un visbeidzot sapūdē, lai tiktu pie biogāzes, kas ļautu ražot elektrību. Un valsts to visu subsidē uz gala patērētāja rēķina.
Tie paši kritēriji, kas attiecas uz biodegvielu, attieksies arī uz elektroenerģiju. Protams, noslēgtie līgumi tiks pildīti, bet jaunus acīmredzot vairs neslēgts. Tas jau izskanējis arī valdības līmenī. Domāju – pozīcijas maiņa vistiešākajā veidā saistīta ar ES attieksmi pret šiem jautājumiem.
Protams, labi, ka, mācoties no savulaik pieļautajām kļūdām, Zaļais iepirkums netiks ieviests piespiedu kārtā. Bet kāpēc darīt to, kas nav obligāti, ja lats kabatā Latvijas situācijā bieži ir labāk nekā divi, ko mēs kaut kad varbūt ietaupīsim?
Neatliek nekas cits kā balstīties uz izglītošanu un informēšanu. Tā jau nav, ka cilvēki pret šiem vides jautājumiem izturētos pilnīgi noraidoši. Drīzāk gluži pretēji! Vienīgi viņi nezina, kā tos iestrādāt iepirkumos. Piemēram, RTU izstrādāti elektroniski kalkulatori, ar kuru palīdzību var aprēķināt dažādu ierīču enerģijas patēriņu, kā arī, ja nemaldos, enerģijas patēriņu ēkās, būvniecībā izvēloties videi draudzīgas pieejas. Tādējādi iespējams uzzināt, cik daudz un cik ilgā laikā iespējams reāli ietaupīt. Vienīgi nepieciešams panākt, lai pašvaldības un citi iepirkumu organizētāji zinātu par tamlīdzīgiem palīginstrumentiem, kas palīdz pieņemt pareizo lēmumu. Tāpēc izglītošanu un informēšanu nevajadzētu novērtēt par zemu. Turklāt es ceru, ka nākamajā Eiropas Savienības plānošanas periodā Zaļā iepirkuma idejas tiks iestrādātas struktūrfondu apsaimniekošanas noteikumos.
ES Direktīvās nr. 2004/18/EK un nr. 2004/17/EK ir noteikts, ka vides aspektus var iekļaut līgumu piešķiršanas kritērijos.
Saimnieciski izdevīgākais piedāvājums atbilstoši šīm direktīvām var iekļaut šādus kritērijus:
- kvalitāte;
- cena;
- tehniskās priekšrocības;
- estētiskie un funkcionālie raksturojumi;
- vides raksturojumi;
- ekspluatācijas izdevumi;
- rentabilitāte;
- tehniskā apkope un tehniskais atbalsts;
- piegādes datums un piegādes termiņš;
- izpildes ilgums.
Eiropas Komisija 2005. gadā ir sagatavojusi rokasgrāmatu Videi draudzīgs iepirkums: videi draudzīga valsts iepirkuma rokasgrāmata.
Tā pieejama arī latviešu valodā: http//europa.eu.int/comm/environment/gpp/pdf/handbook_lv.pdf
Avots: Jānis Brizga Zaļā iepirkuma rokasgrāmata, biedrība Zaļā brīvība, 2006. gads.
Jānis Brizga
- Dzimis Rīgā 1975. gada 20. martā.
- Izglītība: beidzis LU Ekonomikas un vadības fakultātes Vides pārvaldības katedru.
- Doktora grāds ģeogrāfijā, vides pārvaldības apakšnozarē.
- Vairāk nekā četrdesmit Latvijā un ārvalstīs publicētu zinātniski pētniecisku publikāciju autors.
- Darbs un sabiedriskās aktivitātes: vadījis un darbojies daudzās Latvijas un starptautiskās vides aizsardzības organizācijās un valdības darba grupās.
- Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas Latvijas 2030 izstrādes vadības grupas loceklis un eksperts, 2006.–2010. gads.
- Latvijas Nacionālā attīstības plāna Stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums līdzautors, 2007. gads.
- Ģimene: precējies, triju bērnu tēvs.
- Vaļasprieks – fotografēšana.
Teksts: Aivars Kļavis
Atbildēt