Satiksmes ministrijas kapitālsabiedrības ir pasūtītāji Latvijā vislielākajiem iepirkumiem. Satiksmes ministrs TĀLIS LINKAITS intervijā žurnālam “Iepirkumi” stāsta par veikumu iepirkumu sakārtošanā satiksmes nozarē, iepazīstina ar svarīgāko savas pārstāvētās nozares iepirkumos, kā arī iepazīstina ar savu redzējumu iepirkumu vides uzlabošanai Latvijā.
– Satiksmes ministrijas pārraudzībā atrodas vairāku nozaru stratēģiskās nozīmes valstij piederoši uzņēmumi, tostarp Latvijas dzelzceļš, Latvijas Valsts ceļi, Latvijas Autoceļu uzturētājs, Latvijas Pasts un citi uzņēmumi. Kāds jums līdzšinējās darbības laikā ministra amatā radies iespaids par iepirkumu vidi šajās nozarēs un uzņēmumos?
– Transporta nozare patiešām ir kapitāla intensīva nozare. Naudas līdzekļu apgrozījums ir ļoti liels, ir arī liela atbildība par pieņemtajiem lēmumiem. Iepirkuma procedūra ir viens no vissvarīgākajiem procesiem, kā naudas līdzekļus var ietaupīt vai, tieši otrādi, dažādā veidā manipulējot ar iepirkumiem – iepirkt pa draugam, iepirkt no savējiem vai pirkt visdārgāk, ja nemākam to īstenot. Šā iemesla dēļ viens no pirmajiem soļiem, kad sākām darbu Satiksmes ministrijā, bija valsts kapitālsabiedrību iepirkumu un to veikšanas procesa izvērtēšana. Vērtējām svarīgākās problēmas un iespējas daudz efektīvākai naudas līdzekļu izmantošanai. Protams, mums pēc šā izvērtējuma ir arī secinājumi. Vienu daļu no tiem nosūtījām kompetentajām iestādēm, tostarp Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB) un tiesībaizsardzības institūcijām. Ļoti ceru, ka no pirmā vērtēšanas viļņa un uzstādījuma, ka iepirkumi ir jāveic godīgi, caurskatāmi un efektīvi, rezultāts būs visos uzņēmumos. Ja runājam konkrēti, mums radās aizdomas par sadalītiem iepirkumiem, kā arī par konkrētiem pretendentiem gatavotiem iepirkumiem.
– Vai pēc veiktajām pārbaudēm redzat izmaiņas uzņēmumu darbībā?
– Katra uzņēmuma vadība ir pārvērtējusi iepirkumu procesu un attieksmi pret iepirkumiem. Damokla zobens virs vadītāja galvas karājas vienmēr. Liela uzņēmuma vadība apzinās – ja iepirkuma procesā kaut kas noiet šķērsām, tā ir vadītāja kā krietna un rūpīga saimnieka atbildība.
– Vai Satiksmes ministrijas jaunās vadības līdz šim iniciētās izmaiņas uzņēmumu vadībā arī kaut kādā mērā bija saistāmas ar iepirkumiem?
– Atbildēšu vispārīgi – katrā uzņēmumā bija atšķirīgi uzņēmuma vadības maiņas iemesli. Protams, dažādi saimnieciskie darījumi un ar tiem saistītie procesi spēlēja zināmu lomu.
– Daudzus gadus darbojāties vadošā amatā Valsts reģionālās attīstības aģentūrā (VRAA). Pašvaldību iepirkumu eksperti, uzņēmēji asi kritizē Elektroniskās iepirkumu sistēmas (EIS) darbību, kas apgrūtina ikdienas darbību, nevis to atvieglo. Vai piekrītat šai kritikai? Kā uzlabot EIS darbību atbilstoši mūsdienu prasībām?
– Kaut arī savā amatā VRAA nebiju saistīts ar EIS darbību, kā klienti mēs ļoti daudz izmantojām EIS. Mums bija unikāla iespēja paust EIS nodaļas darbiniekiem savus iebildumus, pārmetumus šīs sistēmas darbībai. Ļoti konkrēti un ļoti operatīvi palīdzējām labot darba gaitā radušās kļūdas. Ir joks – iepirkumi ir veids, kā ilgāk, dārgāk un sliktāk iepirkt produktu vai pakalpojumu. To, ko veikalā varētu ātrāk un labāk nopirkt, ar iepirkumu izdodas pretēji. Sava taisnība šajā jokā ir tāpēc, ka ātrums, kādā atjauno EIS preču un pakalpojumu katalogu, netiek līdzi laikam. Īpaši izteikti mēs to redzam informācijas un komunikācijas tehnoloģiju piedāvājumam. Bija mums cīņa arī par tādiem sīkumiem kā par kancelejas precēm, tualetes papīru un citiem produktiem. Skaidrs, ka piegādātāji nereti caur EIS vēlas valstij pārdot brīvajā tirgū nepieprasītus produktus. Ja nav aktīvas EIS katalogu veidotāju pozīcijas, tad cietējs ir valsts pārvalde. Mēs ar iepirkumu EIS iegūstam vienkāršotu procedūru, pasūtītājam nav jāsludina konkurss, tomēr saņemtais rezultāts viņa gaidām bieži vien nav atbilstošs. Ir jāpalielina EIS kapacitāte, iespējams, darbinieku skaits, kas darbojas preču un pakalpojumu kataloga veidošanas procesā. Katalogs visu laiku ir jāatjauno un jāpaplašina. Tas ir nebeidzams darbs, lai, palielinot kapacitāti vienā sadaļā, mēs, kā valsts, iegūtu lētāku un labāku produktu. Nereti tas neizdodas.
Transporta un sakaru nozares uzņēmumiem pieredze ar EIS ir ļoti atšķirīga. Tie vērš uzmanību, ka EIS ir labs risinājums, tomēr konkrētais rezultāts vai pērkamais produkts nav īsti tas, ko šie uzņēmumi vēlas. Konceptuāli es atbalstu šādas sistēmas darbību un iespējami plašāku tās izmantošanu. Ceru, ka EIS pakāpeniski izslimos bērnišķības slimības un spēles dalībnieki, proti, uzņēmēji, kas katalogam piedāvā savas preces un pakalpojumus, sapratīs, ka valstij nav jāiesmērē vissliktākais produkts. Nozīme ir arī prasībām, kas tiek noteiktas sistēmā piedāvājamām precēm un pakalpojumiem.
Savukārt iepirkumu veikšanai, izmantojot EIS, būtu jānodrošina lielāka uzticamība iepirkuma procesa atklātībai un godīgumam. Satiksmes ministrijā konstatējām pretējo – caur sistēmu kā standarta preces vai pakalpojumus mēģina iepirkt tādas preces un pakalpojumus, kuri nav standarta risinājums, bet kas ir izstrādājami atbilstoši specifiskām pasūtītāja vajadzībām un tādējādi to iegādei būtu jāveic kārtīga iepirkuma procedūra, ļaujot ikvienam piegādātājam piedāvāt savus risinājumus pasūtītāja vajadzību nodrošināšanai. Attiecīgi secinājām, ka tādā veidā notiek mēģinājums mazināt konkurenci un tiešā veidā nokļūt pie konkrētiem pakalpojuma sniedzējiem. Otrs svarīgs aspekts attiecībā uz EIS ir sistēmas lietošanas ērtums, lai iepirkuma procesu atvieglotu, nevis sarežģītu.
– Ceļu nozares uzņēmēji teic, ka valsts dotētā Latvijas Autoceļu uzturētāja piedalīšanās ceļu nozares iepirkumos nav taisnīga. Kad pasūtījumu būs mazāk, šāds protekcionisms uzņēmējiem ļoti traucēs. Kāds ir jūsu vērtējums?
– Zinu, ka IUB ir izskatījis sūdzību par šo jautājumu. IUB nav atradis problēmas Latvijas Autoceļu uzturētājam piešķirtajām tiesībām un iespējai piedalīties iepirkumos. Konceptuāli Latvijas Autoceļu uzturētāju ierobežo tā statuss – Satiksmes ministrija ir noslēgusi deleģēšanas līgumu ar šo uzņēmumu, tāpēc tas ar monopoltiesībām veic konkrētus darbus valsts autoceļu uzturēšanā. Šis statuss ierobežo uzņēmuma izaugsmi tāpēc, ka tas var vien mazāk nekā 20% no sava ikdienas darba sniegt ārpakalpojumus, tostarp pašvaldībām un privātajiem uzņēmumiem. Šī sistēma ir novecojusi. Tā neatbilst uzņēmuma un valsts interesēm. Valdības rīcības plānā ir ierakstīts, ka autoceļu uzturēšanas nozare tiks atvērta brīvajam tirgum no 2021. gada, faktiski gada otrās puses. Tad jebkurš uzņēmums varēs piedalīties konkursā par autoceļu uzturēšanas pakalpojumu sniegšanu. Attiecīgi atsvabināsim Latvijas Autoceļu uzturētāju no patlaban tam uzliktajiem darbības ierobežojumiem un vienlaikus nodrošināsim vienlīdzīgas iespējas citiem uzņēmumiem šādu pakalpojumu sniegšanai tirgū.
– Turpinot par ceļu nozari. ES visam plānošanas periodam piešķirtais atbalsts ceļu nozarei šajā gadā būs iztērēts. Ceļu būvnieki nosauc 120 miljonu eiro lielu iztrūkumu būvdarbiem 2020. gadā. Jūs nācāt klajā ar ierosinājumu samezglojuma risināšanai celt akcīzes nodokli dīzeļdegvielai, kas nav guvusi uzņēmēju atsaucību. Kā iesakāt šo samezglojumu risināt? Ar ko jārēķinās ceļu būvniekiem, kas piedalās iepirkumos?
– Beidzoties ES 2014. – 2020. gada plānošanas perioda finansējumam, samazinās ceļu remontiem pieejamais naudas daudzums. Veidojas arī finanšu bedre, ne tikai bedres uz ielām. Naudas iztrūkums ir gan valstij, gan arī būvuzņēmējiem un 2020. gadā īsti nav ar ko šo kritumu apturēt. Šā iemesla dēļ Satiksmes ministrijas pirmā politiskā prioritāte 2020. gada valsts budžetam ir papildu naudas piesaistīšana autoceļu sakārtošanai. Mēs iesniedzām pieteikumu par 70 miljonu eiro piešķiršanu. Budžeta veidošanas procesā redzēsim, kā to izdosies apmierināt. Ceļu būvniekiem ir jārēķinās, ka iepirkumos 2020. un 2021. gadā konkurence, lai iegūtu tiesības slēgt līgumus un attiecīgi pieejamos naudas līdzekļus, būs lielāka nekā agrāk. Mēs katrā ES un valsts budžeta līdzekļu samazinājuma periodā redzam cenas krituma tendenci. Valstij tas ir izdevīgi – par to pašu naudas daudzumu var paveikt vairāk. Savukārt augstas darbu kvalitātes noturēšana ir pasūtītāja un piegādātāja līguma izpildes kontroles jautājums.
– Finanšu ministrija (FM) ir sagatavojusi un valsts sekretāru sanāksmē ir izsludināti grozījumi Publisko iepirkumu likumā (PIL). Tie paredz, piemēram, pārtraukt un rīkot no jauna atklātu konkursu, ja tajā piesakās viens pretendents, un katram iepirkumam atsevišķi veidot iepirkuma komisiju. Kā vērtējat šos un citus FM piedāvātos grozījumus?
– Nevienam no jūsu nosauktajiem piedāvātajiem grozījumiem nav viennozīmīga mūsu nozares uzņēmumu atbalsta vai noraidījuma. Pirms likumu grozījumu apstiprināšanas vienmēr ir jāatrod kompromiss, iepirkumu veicējiem vispieņemamākais vidusceļš. Gan no valstiskā skatpunkta, gan arī no iepirkuma procesa dalībnieku skatpunkta. Satiksmes ministrija ļoti daudz sadarbojas ar citu valstu piegādātājiem, rīko starptautiskus iepirkuma konkursus. Šā iemesla dēļ mums šķiet, ka būtu jāvirzās uz līdzīgiem vai vienotiem iepirkuma noteikumiem vismaz Baltijas valstīs. Jo vairāk iepirkuma procesā virzāmies uz unifikāciju, jo labāk un saprotamāk tas ir jebkuram starptautiskā tirgus dalībniekam.
Valdība nesen apstiprināja nulles birokrātijas koncepciju, kas nozīmē, ka, ja kaut kur birokrātiju palielinām, tad citā vietā tā ir jāsamazina. Es ļoti ceru, ka ar jaunajiem PIL grozījumiem birokrātiju izdosies mazināt. Šā iemesla dēļ apšaubu lietderību veidot katram iepirkumam citu iepirkuma komisiju.
– Satiksmes ministrijas pārraudzībā esošie uzņēmumi veic arī starptautiskus iepirkumus. Piemēram, Eiropas dzelzceļa līnijas Rail Baltica projektā. Kādas ir indikācijas par iepirkumu vidi Latvijā no citu valstu uzņēmējiem?
– Citu valstu uzņēmēju interese par piedalīšanos Rail Baltica iepirkumos ir liela. Manuprāt, tas noticis agrāk veiktā lielā sagatavošanās darba rezultātā. Arī citiem iepirkumu veicējiem vajadzētu saprast, ka interese par iepirkumu un konkurence iepirkumā ir iespējama, ja pasūtītājs ir ieinteresēts labā starptautiskā piedāvājumā. Pirmkārt, ir jāsagatavo ļoti skaidra tehniskā specifikācija – detalizēti jāfiksē, ko mēs vēlamies paveikt. Nākamais: starptautiskajiem nozares spēlētājiem pietiekami savlaicīgi ir jāsniedz precīza informācija. Tas vajadzīgs, lai uzņēmēji spētu gan mentāli, gan arī praktiski izpildīt iepirkuma prasības. Ja iepirkums ir pietiekami liela apjoma, tad ir jāgatavojas gan Latvijas, gan arī citu valstu uzņēmējiem, kuriem vēl ir jāizprot tā saucamās Latvijas iepirkumu nacionālās īpatnības. Manuprāt, Latvijas iepirkumu procesā nav neviena nepārvarama nosacījuma, pat ņemot vērā juridiskās sistēmas atšķirības dažādās valstīs, nerunājot par to, ka mums ES ir gan kontinentālā, gan arī anglosakšu tiesību sistēma, kur ir pavisam atšķirīgas izpratnes par dokumentiem un lēmumu pieņemšanu, lai piedalītos iepirkumos. Tātad, lai panāktu labu rezultātu, nepieciešams iespējami agrāk izziņot iepirkumu un iespējami skaidrāk formulēt un publicēt informāciju par to, kāds iepirkums notiks, kā arī iespējami precīzi sagatavot tehnisko specifikāciju. Līdz šim Rail Baltica iepirkumos kritiskais nosacījums ir bijis risku dalījums starp valsti, pasūtītāju un uzņēmēju. Mums ir slikts piemērs – Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas iepirkums, kur risku sadalījums bija tāds, ka beigās bija vien divi pretendenti. Arī uzvarētāja piedāvātā gala cena nebija tāda, kādu mēs būtu sagaidījuši, ja iepirkuma procedūra būtu rīkota nedaudz atšķirīgi.
Mans padoms ir projektēšanai un būvniecībai iespējami vairāk piemērot starptautiski saprotamos un nozarē pieņemtos FIDIC līgumu noteikumus. Kad kāds pasūtītājs sāk izdomāt kaut ko unikālu, tikai Latvijai raksturīgu, parasti nonākam auzās.
Ja iepirkumus rīko atklāti, caurspīdīgi, paredzami un labā kvalitātē, tad arī rezultāts ir labs un pasūtītāja vajadzībām atbilstošs.
– Kāpēc mums iepirkumu nozarē tomēr ir tik daudz skandālu? Desmit gadu pirkām pasažieru vilcienus, nesen arī lauzts līgums ar Jaunā Rīgas teātra būvnieku.
– Katrs no jūsu nosauktajiem iepirkumiem ir jāvērtē atsevišķi. Nevarēšu komentēt Jaunā Rīgas teātra pārbūves iepirkumu tāpēc, ka nepārzinu to. Iespējams, ka problēma ir iepirkuma līguma izpildē, nevis iepirkuma rīkošanā. Pasūtītājam vispirms ir jāsaprot, ko viņš vēlas iepirkt. Tas ietver arī skaidrību par to, kā viņš savu iepirkumu finansēs. Pasažieru vilciena gadījumā finansējuma un vēlmju saistība vai nesaistība arī ļoti lielā mērā ietekmēja konkursa rezultātu. Notika trīs iepirkumi. Pirmais iepirkums beidzās ar sāpīgu rezultātu tāpēc, ka bija ES finansējums, tomēr iepirkuma procesā neņēma vērā ES finansējuma tērēšanai izvirzītās prasības. Rezultātā līgums neatbilda finansētāja izvirzītajām un iepirkumā noteiktajām prasībām. Otrais iepirkums bez rezultāta beidzās tāpēc, ka pasūtītājs nebija sapratis, kā viņš finansēs darījumu. Izsludināja konkursu cerībā, ka viss pats no sevis atrisināsies. Trešais iepirkums ievilkās tāpēc, ka bija izsludināts bez pārliecības, ka pretim būs vai nu valsts, vai ES finansējums. Iepirkuma procesa laikā meklēja dažādus variantus, kā atrast pareizo finansējumu. Tas piegādātājiem nerada pārliecību par iepirkuma procesa novešanu līdz galam. Pēdējā iepirkumā bija arī prasību noteikšanas un dažādi tehniski jautājumi, par kuriem bija arī sūdzības IUB, bet rezultātā tie tika atrisināti un līgums veiksmīgi noslēgts. Nezinu detaļās, teorētiski var pieņemt, ka katrā lielā iepirkumā, kur piedalās starptautiski spēlētāji un kas acīmredzami ir politiski jutīgs jautājums, ieceno arī risku par to, ka process var ievilkties un ka tas var neizdoties, var būt papildu izdevumi. To var novērst ar pārdomātu iepirkuma procesu, ar savlaicīgu visu iespējamo problēmjautājumu apzināšanu un risināšanu pirms iepirkuma.
Vēl viens aspekts, piemēram, būvdarbu iepirkumos, ir cena. Ja gadiem ilgi projekts ir iegūlies plauktā un vienā brīdī tam mēģina atrast būvnieku, tad arī pasūtītāja gaidas var neatbilst rezultātam tāpēc, ka cenas, inflācijas dzītas, visu laiku kāpj. Ja izsludina iepirkumu un tad saprot, ka nepietiek naudas, tad vainīgs ir pasūtītājs.
– Vairāki publisko iepirkumu jomā strādājoši eksperti ir minējuši, ka iepirkumu speciālisti ir nepietiekami profesionāli vai ir pārstrādājušies.
– Es zinu, ka daudzās iestādēs iepirkumu speciālists ir viena no vispieprasītākajām profesijām. Šo darbinieku medīšana visā valstī un pārpirkšana no vienas iestādes uz citu ir kļuvusi par sporta veidu. Es vēlētos lielāku IUB iesaistīšanos metodoloģijas izstrādes un konsultēšanas procesā. Nedomāju, ka būtu jāuzliek IUB pienākums cilvēkus apmācīt pilnīgi par visiem iepirkumu jautājumiem, bet IUB vajadzētu regulāri sagatavot vispārīgas vadlīnijas un iepazīstināt ar interesantākajiem nozares piemēriem. Ja valstiski sakām, ka labāk vispirms redzētu konsultēšanu un tikai pēc tam sodīšanu attiecībā uz nodokļu iekasēšanu un tamlīdzīgi, iepirkumu procesā es redzētu aktīvu IUB pozīciju, stāstot par labajiem un par sliktajiem piemēriem, lai iepirkumu dalībnieki katrā nozarē izvairītos no kļūdām.
Tautsaimniecības nozares ir specifiskas, katrā ir kaut kas īpašs. Skaidrs, ka visi iepirkumu speciālisti nekad nebūs eksperti, piemēram, telekomunikāciju iepirkumos un pasta pakalpojumos. Būtu lietderīgi sadarbībā ar nozaru asociācijām aktīvāk izplatīt labās prakses. Veidot atsevišķu iepirkuma speciālista specialitāti augstākās izglītības mācību iestādēs nebūtu pareizi. Cits jautājums – vai vienmēr ar iepirkumiem ir jānodarbojas juristam? Jurists ir procesa cilvēks. Viņš var pateikt, kā organizēt procesu. Iepirkuma sāls ir tehniskā specifikācija. Ja nebūs laba, skaidri saprotama specifikācija tam, ko tu iepērc, ne tikai domājot par šodienu, bet vērtējot arī izdevīgumu ilgā termiņā, iepirkums, visticamāk, neizdosies. Pasažieru vilcieni, piemēram, ir jāuztur 35 gadus. Juristi vien šādus saimnieciski visizdevīgākā iepirkuma nosacījumus neizveidos. Tas ir nozares ekspertu jautājums, tāpēc ir svarīgi, lai specifikāciju un nolikuma prasību gatavošanā darbotos arī konkrētās nozares eksperti.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes iepirkums par vēlēšanu informācijas izplatīšanu pirms šajā gadā notikušajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām rāda, kas notiek, ja iepirkumu izsludina darbinieki, kas nepārzina attiecīgo nozari. Tas bija skaļš notikums, cieta visa sabiedrība. Šajā gadījumā iepirkumam izveidoja tik liberālu iepirkuma nolikumu un kvalifikācijas prasības, ka konkursam varēja kvalificēties katrs kaktu kantoris un attiecīgs arī bija rezultāts. Tas ir izteikts piemērs, kas rāda nepieciešamību iedziļināties nozarē. Nav jāpaļaujas, ka pēc vispārīgu frāžu ierakstīšanas konkursa nolikumā būs labs rezultāts un problēmu nebūs. Šajā konkursā nebija jautājuma par cenu. Turklāt mēs iepirkumos patlaban no viszemākās cenas piedāvājuma izvēles principa vēl esam tikai ceļā uz saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvērtēšanu, apzinoties nepieciešamību vērtēt arī citus, īpaši kvalitātes, aspektus.
– Pieminējāt lielākas IUB lomas nozīmi iepirkumu veikšanā. IUB vadītāja Gailes kundze jau agrāk norādījusi, ka papildu biroja funkcijām nepietiek naudas.
– Valdības politiskais uzstādījums ir arī Finanšu ministrijas pārziņā esošu iestāžu stiprināšana. IUB ir starp šīm iestādēm. Šaubu par papildu naudas atbalsta piešķiršanas nepieciešamību nav, bet visu izšķirs budžeta veidošanas sarunas.
– Cik profesionāla un iepirkumus atbalstoša, jūsuprāt, patlaban ir IUB darbība?
– Līdzšinējā sadarbība ir pozitīva. Es nevaru detalizēti vērtēt konkrētus iepirkumus. Redzu un novērtēju IUB veikto ekspertīzi Pasažieru vilciena iepirkumā un par citiem jautājumiem, par kuriem esam sūtījuši savas sūdzības vai aizdomas.
TEKSTS: SANDRIS GUNVALDIS
FOTO: AIJA MELDERE
Atbildēt