Būvniecības un ceļu būves nozares Latvijā ir starp apjomīgākajām un ir cieši saistītas ar Eiropas Savienības fondu finansējumu. Šīs nozares arī bieži minētas starp politizētākajām un dažādiem skandāliem apvītajām. Nesen ieviestā ģenerālvienošanās būvniecības nozarē šķietami uzsākusi jaunu ēru un sola pozitīvas izmaiņas, taču joprojām ir uzņēmumi, kas ģenerālvienošanos nevēlas parakstīt, jo ievērojuši šos nosacījumus jau sen un neredz vajadzību to lieku reizi apstiprināt tagad. Par nozares specifiku un iepirkumu procedūru niansēm intervijā žurnālam “Iepirkumi” stāsta SIA “Rubate” projektu vadītājs SANDIS JANKOVS.
– Cik svarīgi “Rubates” darbībai ir publiskie iepirkumi?
– No mūsu naudas apgrozījuma 75% veido publiskais sektors, tātad, publiskie iepirkumi. Pērn piedalījāmies 130 iepirkumos un uzvarējām 35% iepirkumu konkursu. Publiskie iepirkumi mums ir svarīgi. Galvenokārt, ja runā par ceļu būvi. Sākām ar VAS “Latvijas valsts meži”. Esam šās valsts akciju sabiedrības vislielākie meža ceļu būvnieki Vidzemē, iespējams, arī Latgalē. Pašvaldības varēja saņemt atbalstu ceļu būvei no Lauku Atbalsta dienesta, rīkoja iepirkumu konkursus un mēs piedalījāmies. Šā sektora īpatsvars patlaban aug. Gulbenes apkārtnē nav tik daudz privāto uzņēmumu, kas, līdzīgi kā mēs, attīstītos. Ir pa kādam – Gulbenes novads ir slavens ar “Avoti SWF”, kas ir Latvijas lielākais mēbeļu ražotājs IKEA, ražo arī granulas. Mums 50 km rādiusā nav lielo uzņēmumu, kas visu laiku attīstītos. Ja arī attīstas, tad pamazām.
Ar iepirkumu dokumentu gatavošanu mums tiek galā viena iepirkumu speciāliste.
– Kādiem darbiem ņemat apakšuzņēmējus?
– Mums ir priekšrocība, ka ielu varam paši uzbūvēt. Sarokam pazemes komunikācijas, iegūstam minerālmateriālus no saviem karjeriem, pārstrādājam un izbūvējam tos konstruktīvajā slānī. Elektromontāžas darbiem piesaistām apakšuzņēmējus – tie ir specifiski, turklāt izpildītāju ir daudz. Šie darbi parasti veido mazu izmaksu īpatsvaru. Kādreiz mums bija asfalta nozare, to likvidējām. Šajā nozarē mums ir ļoti labs sadarbības partneris – SIA “Limbažu ceļi”.
Mēs paši zinām un izvēlamies savus apakšuzņēmējus un sadarbības partnerus. Arī gadījumos, kad mūs pašus aicina par apakšuzņēmējiem. 20 gadu darbības laikā nemaz tik daudz jaunu uzņēmēju neparādās. Ir mums uzticami sadarbības partneri – galvenokārt sadarbojmaies ar vieniem un tiem pašiem uzņēmumiem. Dažkārt riskējam izvēlēties jaunus partnerus, bet šajās reizēs partnerus iepriekš rūpīgi vērtējam.
Apakšuzņēmēji galvenokārt ir no Vidzemes. Ciešs un sens sadarbības partneris ir SIA “RCI Gulbene”, tas ir būvniecības uzņēmums. Varam ar viņiem komandā piedalīties arī lielākos iepirkumos. Izveidojam pilnsabiedrību, uzvaram konkursus un būvējam lielos angārus. Piemēram, Cesvainē uzņēmumam ar Vācijas kapitālu pirms vairākiem gadiem uzbūvējām kūdras pārstrādes cehu ar inženierkomunikācijām un lielu asfaltbetona laukumu produkcijas glabāšanai. Latvijas Nacionālajiem Bruņotajiem spēkiem daudz ko esam uzbūvējuši, un arī būvejam arī patlaban.
SIA “Rubate” galvenās nozares ir ceļu būve un inženiertīkli. Tehniskie risinājumi lēnām nāk līdzi, to īpatsvars kāpj.
Nu jau otro reizi jūtam, ka apgrozījums ir atkarīgs no Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļu pieejamības. 2013. gadā bija “griesti”, tad arī uzņēmumā bija vairāk darbinieku. Kad ES atbalsts beidzas, visi dodas “ziemas miegā”. Mums izdzīvot ļauj tas, ka darbojamies bez aizdevumiem, tehniku cenšamies pirkt no nopelnītās naudas. Šā iemesla dēļ bankām mēs nepatīkam.
Saprotam, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas nauda turēsies pie lielajām pilsētām, tāpēc mums ir arī palielas struktūrvienības Valmiermuižā un arī Rīgā. Ar domu, ka vajadzības gadījumā darbojamies lielākā attālumā no Gulbenes. Rīgā mēs ļoti maz darbojamies un tas, visticamāk, ir ļoti labi, zinot pēdējā laika notikumus galvaspilsētas pašvaldībā un tās kapitālsabiedrībās.
– Viszemākā cena un saimnieciski visizdevīgākais iepirkums. Kas jums kā pretendentam ir izdevīgāks? Un kas ir izdevīgāk publiskā iepirkuma rīkotājam?
– Viszemākā cena nav vislabākais iepirkuma komnkursa uzvarētāja noteikšanas kritērijs. To uzņēmumi visu laiku pauž. Lūk, piemērs: kad pirmajā ES plānošanas periodā stabilie uzņēmumi darbojās, naudas apgrozījums nozarē izauga divos gados. Līdzīgi kā šajā plānošanas periodā, būvniecības tirgū nepietiek jaudu. Tas izteikti bija pērn. Tad “sadzimst” lērums mazo uzņēmumu: tajos ir viens darbinieks, grāmatvede, uzņēmums īrē tehniku, nav biroja, nav darbnīcu, nekādu izmaksu nav. Šādus uzņēmumus treknajā laikā dibināja ļoti daudz un, kad tirgū pieprasījums krīt, to ir ļoti daudz un tie sāk cenu dempingu. Šiem uzņēmumiem ir maza pieredze, iepirkuma konkursā tie kotējas un sāk jaukt gaisu. Rezultātā uzņēmumi, kas 20 gadu ir devuši darbu 100 un vairāk cilvēkiem, vienkārši netiek pasūtījumiem klāt tāpēc, ka pasūtītājs izvēlas viszemāko cenu.
– Kā ar šo mazo uzņēmumu veiktā darba kvalitāti?
– Kā kuro reizi. Tas ir aktuāli. Mūspusē ir izplatīts, ka konkursos piedalās ceļu būvnieki, ne tik mazs uzņēmums. Uzvar konkursu ar zemām cenām, tomēr nespēj pasūtījumu izpildīt. Vairākus gadus kuļas ar saviem darbiem, jauc gaisu tik ilgi, kamēr ar viņiem lauž līgumus. Tad vairākus gadus nerādās, līdz atkal ar citu nosaukumu tiem pašiem cilvēkiem piederošs uzņēmums piesakās konkursā. Un atkal sākas viss no gala.
Vislētākais nevar būt vislabākais. Esi spiests rēķināt un mēģināt trāpīt ar visizdevīgāko cenu. Aizvien būvniecības iepirkumos uzvar vislētākais piedāvājums.
– Finanšu ministrijas sagatavotajos jaunajos PIL labojumos ir izvirzīts stingrs nosacījums izvēlēties saimnieciski visizdevīgāko, nevis vislētāko piedāvājumu. Vai pasūtītāji pašvaldībās un to kapitālsabiedrībās ir gatavi izvērtēt šādus piedāvājumus?
– No viena skatpunkta vērtējot, izskatās pēc korupcijas veicināšanas. Proti, iznāk, ka varēs izvēlēties, ko vēlas. Mūsu pieredze rāda, ka ir pašvaldības, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības, kurās spēs izvēlēties saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Piemēram, VAS “Latvijas valsts meži” (LVM). Diemžēl daudzas mazās pašvaldības un to kapitālsabiedrības saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu izvēlēties nemācēs. Visticamāk, Valmierā, reģionālajā centrā, kur ir spēcīgi juristi, mācēs izvēlēties. “LVM” ir guvuši mācību, “apdedzinājušies” ar lētākajiem piedāvājumiem. Šajā uzņēmuma zina, ar kuru prertendentu nevajag slēgt iepirkumu. Ir uzkrāta datu bāze ar agrāko pieredzi. Patlaban sāk parādīties pozitīvā tendence, ka švakos uzņēmumus, kas nespēs izpildīt līgumsaistības, nevēlas pasludināt par iepirkuma konkursa uzvarētājiem.
Mēs atbalstām saimnieciski visizdevīgākā
iepirkuma ieviešanu.
– Jaunajos PIL labojumos iecerēts, ja iepirkuma konkursā piesakās viens pretendents, tas ir jārīko no jauna.
– Tas nav pareizi. Patlaban tirgus situācija ir tāda, ka iepirkuma konkursos nepiesakās pat viens pretendents. Pavērtēsim – ir reģioni, kur ir maz uzņēmumu, kas var izpildīt nopietna konkursa nosacījumus. Mēs pērn arī vairākos konkursos bijām vienīgie pretendenti. Ja pašvaldībās, kur iepirkuma konkursā piesakās viens pretendents, tas būs jārīko no jauna, ļoti var aizkavēties iecerētā projekta īstenošana.
– Jūs nepiekrītat, ka vairāku pretendentu pieteikšanās ļaus izvēlēties visizdevīgāko cenu?
– Mēs pirms konkursa nezinām, cik dalībnieku tajā startēs. Ir bijis konkurss, kad esam bijuši 27 pretendenti uz 20 000 eiro objekta iepirkumu. Ir reizes, kad esam vienīgie pretendenti miljona eiro iepirkumā. Uzņēmums to nevar zināt un mainīt savu piedāvāto cenu šā iemesla dēļ.
– Kā “Rubate” vērtē ģenerālvienošanos būvniecības nozarē, kas no šā gada 4. novembra liks maksāt būvniekiem vismaz 780 eiro bruto algu?
– Būvniecības ģenerālvienošanās līgumam mēs nepievienojāmies. Mūsu uzņēmuma maksātās algas sen ir lielākas, nekā vidējās nozarē. Neredzējām jēgu pievienoties līgumam tāpēc, ka mēs jau to darām. Kāpēc jāapņemas darīt to, ko mēs jau gadiem ilgi darām? Mums arī rodas pārdomas – kāpēc šo ģenerālvienošanos neparaksīja, piemēram, UPB AS, vislielākais Latvijas būvnieks? Arī viņi savu lēmumu pamato ar to pašu, ko mēs – algas visu laiku maksā lielākas, nekā vidēji nozarē. Mēs neredzam ieguvumu, kas būs no šās vienošanās parakstīšanas.
– Vai elektroniskās darba laika uzskaites ieviešana būvniecībā bija lietderīga?
– Iepirkumos virs 1 miljona eiro, izmantojam elektronisko darba laika uzskaiti. Dažkārt tas šķiet neērti, visgrūtāk ir darbiniekiem – reģistrēšanās, kartītes novilkšana aizmirstas. Patlaban gan ir mobilās sakaru sistēmas, kas darbu vadītājam pēc darba laika beigām atgādina par šo misēkli. Agrāk izskanēja arī idejas, ka visiem objektiem ieviesīs elektronisko uzskaiti. Pat šķūnīša būvniecībā. Patlaban 1 miljonu eiro noteiktā robežšķirtne sabiedriskajām būvēm un tiltiem ir pietiekami zema.
– Sūdzības būvniecībā. Kāda ir SIA “Rubate” pieredze?
– Sūdzības nesniedzam. Vienu reizi 23 darbības gados esam sūdzējusšies. Iemesls bija mūsu uzņēmuma nepielaišana iepirkumam absurda iemesla dēļ. Pašvaldība šā iemesla dēļ izvēlējas maksāt par 20 000 eiro vairāk. Zeme jau ir apaļa. Sāksi par kādu pašvaldību sūdzēties, pienāks nākamā reize, pašvaldībai jau pret sūdzību iesniegušo uzņēmumu būs “alerģija”. Mēs esam tendēti uz normālu sadarbību. Ir uzņēmumi, kas sūdzas visu laiku. Arī par mums nesūdzas. Esam neitrāli. Ir reizes, kad ir rūgtuma kamols jānorij, tomēr ir pierādījies, ka sūdzības vajadzīgo rezultātu dod vien retu reizi.
– Pasūtītāji un eksperti teic, ka nereti iepirkuma summa kāpj projekta īstenošanas laikā, t.i., pēc pēc iepirkuma līguma slēgšanas. Pasūtītājam rodas neparedzēti izdevumi.
– Šādu tendenci patlaban redzam, tā izzudīs. Tirgus attīstās, aizvien vairāk pasūtījumu ir jāizpilda gan mums, gan arī projektētājiem. Pēdējie netiek galā ar savu darbu. Tie projektētāji, kas nemāk, sazīmē dieva zīmes. Iemesls ir šāds: iepirkuma īstenošanā laiks ir ierobežots. Nevar arī pietiekami daudz cilvēku novirzīt arhitektu darbības pārbaudei pirms iepirkuma. Ceļu būvē ir vienkāršāk, šeit projektā ir salīdzinoši maz ierakstu. Cita lieta – ventilācijas iekšdarbi, kur dažkārt tāmē un projektā ir 1000 ierakstu. Nevar tos smalki izvērtēt! Nostartē iepirkuma konkursā un sākas dažādas absurdas situācijas. Tas ir vien tāpēc, ka projektētāji nav savu darbu paveikuši kā vajag. Vienu, divas reizes gadā arī mēs esam spiesti šā iemesla dēļ pasūtītājam prasīt papildu naudu objekta pabeigšanai. Ir arī pretēja situācija. Piemēram, nesen kāda novada pašvaldībai nodevām ceļu. Projekts bija tik briesmīgs, ka no 200 000 eiro līgumcenas iztērējām vien 100 000 eiro.
Ir arī ļoti labi projekti. Ceļu projekti. Mums šo projektu kvalitāte ir ļoti svarīga tāpēc, ka darbojamies ar 3D iekārtām. Proti, tehnikā ir uzstādīta GPS vadība: ieliek tajā projektu un tehnikas vadītājs redz jau augstuma atzīmes, viņam monitors projicē projektu. Ir arī tādas briesmas, ka uzrakstīts, ka grunts ir smilts, tomēr tās pat 20 km attālumā nav. Manuprāt, tas tāpēc, ka projektētājiem darbu ir vairāk.
– Kādas sekas rada projektētāju zemes kvalitātes darbs?
– Būvnieks nedrīkst darīt to, kas līgumā nav paredzēts. Mēs vienmēr pasūtītāju informējam par riskiem, ja tas nerīkosies, kā vajag, bet darīs kā lētāk. Vairumā gadījumu cietējs ir pasūtītājs, lai gan viņš ir tas, kas projektu pieņem, pirms to laiž uz iepirkumu. Tātad, pasūtītājs vienlaikus ir gan cietējs, gan arī daļēji vainīgs pie nekvalitatīva projekta nodošanas būvniekam. Piebildīšu – savā veidā ķīlnieks arī. Ja uz projektēšanas iepirkumu ir viens piedāvājums, un viņam ir steidzami jāapgūst nauda… Ja bez kavēšanās projektu neizvēlēsies, naudu nedabūs. Pasūtītājs cīnās, kamēr pienāk kritiskā laika robeža un projekts ir jāīsteno, lai kāds tas būtu. Ķīlnieki ir visi.
Projektētāji izlaižas. Mēs esam sapratuši, ka lielajos projektēšanas birojos darbus dod gatavot studentiem, tur arī rodas kļūdas. Studenti zīmē zemāka līmeņa objektus. Viņiem pieredzes nav, tāpēc rodas dažādi briesmu darbi. Lielie arhitektu biroji mazākus ceļu neuzskata par svarīgu darbu – atdod zīmēt studentiem. Visvairāk no tā cieš būvnieks. Mēs nopērkam materiālus, sāksim darboties, aizbraucam uz objektu: tiekam līdz pirmajai sienai, tomēr izrādās, ka tā ir, piemēram, akmens mūra, nevis reģipša siena, kas projektā ir uzzīmēta pavisam atšķirīgi. Kamēr rodam risinājumu, visi darbi apstājas. Ja ir stipra pašvaldība un risinājumu labs projektētājs iedod uzreiz, tad darboties varam atsākt uzreiz. Vienā dienā risināms jautājums – sasauc sanāksmi, lemj un darbojies. Ja tā nav, pašvaldība sāk vilcināties, projektētāja nav, mēs braucam projām, gaidām risinājumu. No sliktajiem projektiem visvairāk cieš būvuzņēmējs.
– Kas būvniecības iepirkumos pēdējos gados ir uzlabojies un kas būtu uzlabojams?
– Man patīk, ka pieteikuma, dokumentu iesniegšana iepirkuma konkursam notiek caur EIS. Tas ir ērti, var darboties no sava biroja un taupa laiku. Būtu vajadzīgas vadlīnijas iepirkuma nolikumu gatavošanā. Ir dažādi murgi, ko prasa pasūtītājs.
Agrāk teica, ka būvniecības uzņēmumus klasificēs, tiem iepirkumu konkursā būs mazāk papīru jāiesniedz. Solījumi nav izpildīti – tāpat aizvien ir nevajadzīgi jāsniedz traktortehnikas, piemēram, pases. Iemesls – pasūtītāja iepirkumu rīkojošais darbinieks nav pietiekami zinošs. Ja visiem pasūtītājiem būtu vienas vadlīnijas, kaut kāds pamats, uz kā balstīties, būtu citādāk.
Mazāk, tomēr pasūtītāji aizvien prasa skenētu būvkomersanta reģistrācijas apliecību. Kāpēc? Var taču ieiet reģistrā un apskatīties!
Patlaban, ja uzlabos Būvniecības informācijas sistēmu (BIS), kā ir iecerēts un ko Latvijas Būviznženieru savienība dara, būs labi. Tik traki kā ar e – veselību noteikti nebūs! (smej). BIS atrodas visa informācija par uzņēmumu, par tā pieredzi, par būvdarbu vadītāju. Vismaz lielākā daļa šās informācijas. Kāpēc tā ir jāprasa vēl vienu reizi? Visu laiku sola mazināt birokrātijas slogu, arī pēc Zolitūdes traģēdijas jaunu Būvniecības likumu izveidoja, tomēr šis slogs visu laiku palielinās.
Būvuzņēmēju klasifikators patlaban nedarbojas, tas ir pilnīgi lieks. To ieviesa ar mērķi klasificēt uzņēmumus, lai uz lielajiem iepirkuiem varētu pretendēt lielie uzņēmumi un mazie uzņēmumi pretendētu uz mazajiem iepirkumiem. Klasifikatoru ieviesa jau pirms 3 – 4 gadiem, tomēr šie nosacījumi nedarbojas. Gandrīz neviens pasūtītājs iepirkuma konkursā šā nosacījuma ievērošanu neprasa. Tam zūd jēga.
Nav taisnīgi, ka “Latvijas valsts autoceļu uzturētājs”, startējot iepirkumos, kropļo konkurenci ceļu nozarē. Kā to var darīt, ja maksā algas no valsts budžeta? Degvielu pērk kā valsts iestāde. Kad atkal paliks mazāk pasūtījumu, šāds valsts protekcionisms ļoti traucēs.
– Vai dažkārt redzat, ka iepirkuma konkursa nolikums ir rakstīts konkrētam uzņēmumam?
– Tas vairāk notiek konkursos, kur naudu vēlas saņemt konkrētas partijas atbalstīšanai. Lielie uzņēmumi daudz ziedo līdzekļus kādai vai vairākām partijām un pretim saņem izdevīgu pasūtījumu lobēšanu. Mums, šeit, Gulbenē, lai arī maz piedalāmies iepirkumos, tas nav aktuāli. Ir, protams, aizdomīgi iepirkumi. Mēs to jūtam un dažkārt pat netērējam laiku konkursa pieteikuma gatavošanai. Var just – kad jābūvē kaut kas grandiozs, prasības ir tādas, ka Latvijā vien 2 – 3 būvnieki tās var izpildīt. Tad ir skaidrs, ka uz šā iepirkuma pusi nav ko lūkoties.
Mēs esam politiski neitrāli, tā ir mūsu priekšrocība.
– Nereti dzirdam – ja būvniecības projekts būtu jāisteno bez ES atbalsta naudas, tas būtu lētāks. Kāpēc?
– Mēs nekad nevienam neesam neko tādu piedāvājuši. Ja paši būvē, atkrīt dokumentācijas kārtošana, kas mazajiem uzņēmumiem ir vājā vieta. Ir pat dzirdēts, ka būvniecības žurnālā nemāk rakstīt. Garantijas laiks ES projektiem arī ir atšķirīgs. Gan jau kaut kāda šmugulēšanās ir iespējama, tomēr nemācēšu teikt, kas un kā. Lielu atšķirību nevajadzētu būt. Pirmo reizi par to dzirdu.
– Cik lielu peļņas procentu “Rubate” iekļauj publisko iepirkumu piedāvājumos?
– Tie ir trīs līdz septiņi procenti.
– Latvijā aizvien aktuālāks kļūst darba roku trūkums. Kā tiekat galā ar šo problēmu?
– Mūsu uzņēmumā ir izveidojies stabils augsti kvalificētu darbinieku kodols. Neredzu iespēju šeit, Gulbenē, palielināt darbinieku skaitu. Nav mūsu mazpilsētā cilvēku. Varētu vēl tehnikas operatorus mēģināt atvilināt. Profesionālu amata meistaru vienkārši nav. Ja vēlies viņus piesaistīt, jādarbojas lielākās pilsētās, kur viņi ir.
– Un kā ar tiem cilvēkiem, kas no Latvijas aizbraukuši?
– Labie darbinieki tur paliks, neatgriezīsies. Viņiem mūsu labo algu nevajag, ja ir izveidota ģimene un nopirkts īpašums. Tie cilvēki, kas klejo, gadu pastrādā un atgriežas, viņi nav strādātāji. Absurds – viņi teic, ka Latvijā ir maza alga, tomēr nevar normāli nostrādāt no pulksten 8 līdz 17! Anglijā var 16 stundas pakot rūpnīcā maizītes. Darbojies Latvijā tāpat un nopelnīsi tikpat daudz! Mūsu pieredze rāda – nezin kāpēc, neviens tā nevar. Jāstrādā ir ar attieksmi, nevis jāprasa maksāt algu par to, ka atnāca uz darbu. Tādi cilvēki ir. No 10 atbraucējiem viens, iespējams, divi būs labi darbinieki.
Vēl redzam tendenci, ka cilvēki, kas šeit ir dzimuši, aizbraukuši uz Rīgu mācīties, strādāt, pēc 10 – 12 gadiem vēlas atgriezties dzimtajā pilsētā. Daudziem Rīga ar tās lielajiem attālumiem, troksni, gaisa piesārņojumu un sastrēgumiem rada nogurumu. No iespēju skatpunkta raugoties – bērniem lielajās pilsētās ir vairāk iespēju. Piemēram, Valmierā darbojas ledus halle, baseins, teātris.
Mazpilsētas paliek tukšas. Lai tā nenotiktu, svarīga ir novada vadības darbošanās. Var just, kura pilsēta attīstās un kura – stagnē. Izaugsmi redzam, piemēram Smiltenē un Balvos.
UZZIŅA
SIA Rubate naudas apgrozījums kopš 2013. gada (eiro)
2018.g. – 11 915 526
2017.g. – 7 1768 86
2016.g. – 6 146 674
2015.g. – 6 122 465
2014.g. – 7 658 249
2013.g. – 10 415 840
Peļņa vai zaudējumi kopš 2013. gada (eiro)
2018.g. -1 319 324
2017.g. – 775 326
2016.g. – 308 748
2015.g. – 366 687
2014.g. – 128 346
2013.g. – 74 429
Sandis Jankovs
CV
- sāka darbu SIA “Rubate ” 2007. gadā kā traktortehnikas vadītājs,
- 2008. g. – 2010. g. būvdarbu vadītāja palīgs SIA “Rubate ”,
- 2010. g. – 2015. g. būvdarbu vadītājs SIA “Rubate ”,
- 2012. gadā beidzis Rēzeknes augstskolu Vispārējās būvniecības specialitāti,
- kopš 2015. gada projektu vadītājs SIA “Rubate ”.
Atbildēt