SIA “Aloja-Starkelsen”, viens no lielākajiem bioloģiskās kartupeļu cietes ražotājiem pasaulē, vistuvākajā laikā ir iecerējis kļūt arī par vadošo funkcionālo bioloģisko izejvielu ražotāju un vienīgo, kas piedāvā pelēko zirņu olbaltumu. Tas nozīmē, ka bioloģiski audzētus pelēkos zirņus pārstrādās divos produktos: zirņu miltos ar olbaltumvielu saturu līdz 17 procentiem un zirņu olbaltumvielu koncentrātā ar olbaltumvielu saturu ne mazāku kā 50 procentu. Šobrīd aktīvi norisinās tirgus meklējumi, bet pirmie produkcijas sūtījumi jau apliecina, ka interese ir liela. Nākotnē šo miltu ražošana varētu kļūt tikpat apjomīga un eksports tikpat nodrošināts kā patlaban bioloģiskajai kartupeļu cietei, ko vairāk nekā 95 procentus no saražotā daudzuma pārdod ārvalstīs.
Tomēr, lai attīstītos, vajadzīgas telpas un investīcijas. Alojas rūpnīca būvēta teju pirms 50 gadiem un, lai veidotu ko jaunu, ir jāpaplašinās. Patlaban uzņēmuma teritorijā pārbūvē ražošanas ēku, jau agrāk ekspluatācijā nodota gatavās produkcijas glabātava. Abu šo projektu īstenošanai bijuši arī atbilstoši iepirkumu konkursi, kas jau noslēgušies un uzvarētāji pilda ražotāju prasības.
Par to, kā projekti īstenoti un kas sasniegts šobrīd, žurnālam IEPIRKUMI stāsta SIA “Aloja-Starkelsen” pārdošanas un attīstības direktors JĀNI DUKS.
Lai rūpnīcai blakus esošajā laukumā īstenotu iecerēto, tas ir, uzbūvētu glabātavu un zirņu pārstrādes cehu ar visām iekārtām, pirms dažiem gadiem sagatavojām projekta metu, veicām aprēķinus un secinājām, ka vajadzīgi vairāk nekā divi miljoni eiro. Neraugoties uz to, ka ražotās produkcijas pārdošanas apjomi kāpj, šādu summu tomēr atļauties nevarējām un lēmām projektu sadalīt divās daļās: vispirms glabātava, pēc tam jaunais pārstrādes cehs. Glabātavas daļai rīkojām atklātu konkursu un iepirkumu. Vispirms izsludinājām iepirkumu, kur bija paredzēts glabātavu aprīkot ar ventilāciju un apsildi. Tomēr atkal kopējā summa izrādījās lielāka, nekā uzņēmums varēja atļauties, tādēļ iepirkumu atcēlām. Kad bijām izlēmuši, kādās pozīcijās iespējams ietaupīt, izsludinājām iepirkumu atkārtoti. Interese bija liela, piedalījās seši pretendenti.
Tas ir iepirkums “Gatavās produkcijas un izejvielu noliktavas jaunbūve, esošās noliktavas demontāža un teritorijas labiekārtošana” par gandrīz 615 tūkstošiem eiro?
Jā. Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā iepirkumu izsludinājām 2017. gada vidū, lēmumu pieņēmām un līgumu ar SIA “Būvniecības un dizaina risinājumi” noslēdzām 2017. gada nogalē. Patlaban glabātava jau pilda savas funkcijas pilnā apjomā. Iepirkums bija arī savlaicīgs un veiksmīgs, jo šodien būvniecība par tādu summu vairs nebūtu iespējama – sadārdzinājums būvniecībā ir pieaudzis no 20 līdz pat 30 procentiem.
Šajā iepirkumā piedalījās arī vietējie uzņēmumi no Limbažiem un Valmieras? Kādēļ neizvēlējāties tos?
Viens no iemesliem, kādēļ uzvarēja “Būvniecības un dizaina risinājumi”, bija tas, ka viņiem ir savs būvkonstrukciju ražošanas iecirknis – tātad paši ražo un paši būvē. Tas nosacīti samazināja būvmateriālu komponentes izmaksas.
Glabātava bija ļoti vajadzīga?
Ļoti. Bija jau situācijas, kad sāka pietrūkt vietas un dažbrīd pat apgriezties nevarējām. Pieaug ražošanas apjomi, palielinās sortiments, vajag vairāk iepakojamā materiāla, glabāšanu. Tagad tas viss notiek plašās un ērtās telpās.
Glabātavu plānots izmantot arī “Aloja-Starkelsen” jaunās produkcijas – bioloģiski audzēto pelēko zirņu miltu glabāšanai līdz transportēšanai pircējiem. Pastāstiet, lūdzu, par šo – pasaules uzturlīdzekļu praksē diezgan neierasto jaunumu!
Attiecībā uz zirņu pārstrādi var runāt par diviem pozitīviem veiksmes faktoriem. Pirmais – ar šo produktu radām uzņēmumam papildu sortimentu. Otrais – bioloģiski sertificētu saimniecību īpašniekiem dodam iespēju attīstīt papildu biznesu ar zirņu audzēšanu. Kā zināms, šādās saimniecībās nepieciešama kultūraugu rotācija un kādēļ gan līdztekus kartupeļiem un auzām nevarētu būt pelēkie zirņi? Plus vēl zirnis kā tauriņziedis bagātina augsni ar slāpekli. Tātad – labi mums un labi zemniekiem.
Cik zemnieku var būt droši, ka no viņiem izaudzētos zirņus pirksiet?
Drošības garants ir ilgtermiņa līgumi. Tādi jau sen tiek slēgti ar bioloģiskajai cietei derīgu kartupeļu audzētājiem, un zemnieki zina, ka ražu pieņems, pārstrādās un viņiem samaksās. Tā kā mēs esam ieinteresēti, lai saimniecības arī attīstās, tad zirņu audzēšana noteikti ir pozitīvais aspekts.
Zirņu projekts turpinās jau trīs gadus, tomēr vēl esat meklējumu un izpētes stadijā.
Jā, zirņus audzē trīs gadus, iepērk un pārstrādā – divus. Iesākt kaut ko pilnīgi jaunu nevar tā – hop! – un gada laikā viss notiek, un rēķini tik peļņu. Sākām ar divsimt tonnām, pērn bija trīs simti, šogad plānojam iepirkt jau tūkstoš un vairāk tonnu. Ir jau vajadzīgs izaudzēt un pavairot arī atbilstošu sēklas materiālu. Sākuši esam ar Priekuļu Selekcijas un izmēģinājumu stacijā selekcionēto šķirni ‘Bruno’. Tie ir neliela izmēra, apaļi zirnīši ar izcilu olbaltumvielu saturu, zirnāji nesakrīt veldrē, viegli nokuļami.
Projektā ir paredzēta arī lauka pupu pārstrāde. Vai arī pie šī darbs ir jau sācies?
Pupas pagaidām Latvijā audzētas netiek. Vispirms lai kārtīgi nostiprinās zirņu pārstrāde un tad plānosim nākamo soli. Tas gan, protams, nenozīmē, ka par pupām esam aizmirsuši – eksperimenti notiek.
Zirņu pārstrādes ražotne vēl tikai top, bet bioloģisko zirņu milti jau ir pieejami. Kur tad notiek malšana?
Sadarbojamies ar Somijas uzņēmumu, kurā veicam gan ražošanas eksperimentus, gan uzkrājam pieredzi, gan meklējam produkcijas noieta tirgus. Jāteic, klientiem interese ir, jo bioloģiskā produkcija tiek pieprasīta arvien lielākos apjomos.
Faktiski jau “Aloja-Starkelsen” zirņu miltus nevar nosaukt vienkārši par miltiem.
Samaltie, ja tā var teikt, vienkāršie milti ar specifiskas tehnoloģijas – gaisa plūsmas – palīdzību tiek sadalīti smalkākā un rupjākā frakcijā. Smalkākajā frakcijā atšķiro zirņu olbaltumvielu koncentrātu, bet rupjākā ir milti. Koncentrāts ir fokusēts uz tādu produktu ražošanu, kuros jāpalielina olbaltumvielu sastāvs. Piemēram, vegāni, veģetārieši gaļu neēd, tomēr olbaltumvielas organismā ir jāuzņem.
Ko var gatavot no zirņu miltiem?
Jebko – kulinārās fantāzijas ir neierobežotas, bet īpaši noderīgi šādi glutēna brīvie milti ir cilvēkiem, kuri slimo ar celiakiju. Esam sākuši sadarbību arī ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātniekiem, lai pētītu un popularizētu zirņu miltu pielietojumu kā papildinājumu citiem glutēna brīviem produktiem. Tā kā viens Vācijas uzņēmums Jelgavā plāno investēt augu izcelsmes piena ražotnes izveidošanā, iespējams, izveidosies sadarbība, jo arī no zirņu miltu proteīna var iegūt augu izcelsmes pienu līdzīgi kā no auzām, mandelēm un rīsiem. Tāpat zirņu miltus var izmantot kā iebiezinātāju dažādu mērču un zupu ražošanā, kā piedevu maizes cepšanā, makaronu un pastu izstrādājumos, sauso uzkodu ražošanā, vegāno burgeru ražošanā, gaļas izstrādājumos. Principā – neskaitāmos variantos gan tīrā veidā, gan kā piedevas.
Tad var teikt, ka “Aloja-Starkelsen” nes labu vēsti cilvēkiem, kam veselības problēmu dēļ liegts izmantot tradicionālos pārtikas produktus?
Tāds varētu būt mūsu zirņu miltu izmantošanas zemteksts. Bet jebkurā gadījumā pasaulē, tostarp mums tuvākajās Skandināvijas valstīs glutēna brīvās produkcijas segments kļūst aizvien populārāks. Tātad niša tukša nedrīkst pastāvēt un ir jābūt piedāvājumam.
Lai tirgus niša nebūtu tukša, Latvijas zemnieki audzēs zirņus un “Aloja-Starkelsen” ražos miltus. Tādēļ pērn ir izsludināts iepirkums projektā “Laukaugu (zirņu un lauka pupu) pārstrādes iekārtu piegāde un montāža vienotā ražošanas līnijā, testēšana un pasūtītāja darbinieku apmācība” par kopējo summu vairāk kā 350 tūkstoši eiro. Konkursā starp trīs pretendentiem uzvarējusi SIA “Graintech”.
Iepirkuma konkurss noslēdzās aizvadītā gada nogalē. Patlaban Lauku atbalsta dienestā notiek mūsu projekta izvērtēšana un ceram, ka no vajadzīgās ieguldījuma summas līdzfinansējumam saņemsim 30 procentu. “Graintech” izvēlējāmies tādēļ, ka uzņēmumam ir pieredze graudu apstrādes iekārtu piegādē un uzstādīšanā. Paši par saviem līdzekļiem jau pērnvasar veicām telpu rekonstrukciju tepat uzņēmuma teritorijā vienā vēsturiskā ēkā, kur savulaik ražoja cietes sīrupu. Tādejādi varēsim optimāli izmantot savas ražošanas un elektrības pieslēguma jaudas, darbinieku resursus, kā arī ieekonomēt transporta izmaksas. Kad sāksies pilnībā viss process, plānots gadā pārstrādāt no 2500 līdz 4000 tonnām bioloģiski audzētu zirņu.
Ja viss veiksies raiti, iekārtas uzstādīs rudenī, bet zirņu pirmapstrādi sāksim gada beigās vai 2020. gada pašā sākumā. “Aloja-Starkelsen” jau ir cikliskums – kartupeļu cieti ražojam septembrī, oktobrī, novembrī un pēc tam tad pārejam uz zirņiem. Turpināsies sadarbība arī ar Somiju, jo malšana notiks tur – paši iesākumā veiksim vien pirmapstrādi. Tas ir, no zemniekiem saņemtos zirņus attīrīs no iespējamiem organiskajiem un fizikālajiem piemaisījumiem un, zirņus pulējot un sadrupinot, atdalīs miziņas. Kad zirnis kļuvis tīrs, balts un smuks, Somijas uzņēmumā notiks malšana un separēšana gaisa plūsmā, kā rezultātā radīsies jau pieminētās divas miltu frakcijas.
Tātad līdz procesa galarezultātam vēl priekšā iepirkums citam projektā?
Vēl vajadzēs pirkt malšanas iekārtas un gaisa plūsmas klasifikatoru zirņu miltu sadalīšanai. Šo iepirkumu, visticamāk, izsludināsim 2020.gadā par aptuveno summu līdz vai nedaudz virs viena miljona eiro. Esam jau veikuši izpēti, cik iekārtas varētu maksāt, tomēr līdz šā projekta īstenošanai vēl daudz darba un analīzes. Kopā ņemot, zirņu miltu projekts prasīs tuvu divarpus miljoniem eiro.
Cik ilgā laikā šādi finansiālie ieguldījumi var atmaksāties?
Ideālā variantā desmit gados. Starp citu, uz šīm iekārtām varēs pārstrādāt ne tikai bioloģiski audzētus zirņus un pupas, bet, piemēram, arī bioloģiskos dzeltenos un zaļos zirņus, kaņepes, pulēt grūbas, miežus. Variantu netrūkst un gan jau kaut ko mēģināsim, tomēr tik tālu nākotni vēl neplānojam. Patlaban mūsu vissvarīgākā prioritāte ir pelēko zirņu glutēna brīvo miltu ražošana.
Vai zirņu miziņas arī kaut kur var izmantot?
Meklējam variantus un iespējas. Tā kā miziņās ir celuzloze, mikroelementi, iespējams, var izmantot lopbarībā, varbūt, kompostējot kopā ar kartupeļu gremzdiem, augsnes ielabošanai. Tas, kas no zemes nācis, zemītei jāatdod.
Tā kā Latvijas dabas apstākļi ir diezgan untumaini, vai esat paredzējuši, kas notiks zirņu neražas gados?
Tas faktiski ir vienīgais riska faktors. Bet esam domājuši, jā. Ir iespēja slēgt līgumus un mudināt zemniekus audzēt zirņus dažādu Latvijas reģionu saimniecībās, jo laika apstākļi visā teritorijā nav vienādi. Tāpat labas ražas gados kāda daļa zirņu jāiepērk un jāpietaupa, ja nu nākamajā gadā nepadodas. Varam sadarboties ar Igaunijas un Lietuvas zemniekiem.
Pelēkie zirņi taču ir Latvijas nacionālais produkts. Vai tādēļ varētu palielināties interese un ietekme tirgū?
Pirms kādiem trīssimt gadiem pelēkos zirņus pazina diezgan daudzās Eiropas valstīs, tomēr stipra tradīcija tos audzēt palikusi vienīgi pie mums. Kanādā, Ķīnā, Francijā audzē pārsvarā dzeltenos zirņus, no kuriem ražo arī miltus, taču ne jau bioloģiskos.
Kur un kā popularizējat “Aloja-Starkelsen” zirņu miltus?
Izstādēs. Nākamā būs februārī Vācijā. Liela interese par miltiem un īpaši par olbaltumvielu koncentrātu bija Nirnbergā notikušajā izstādē Biofach 2017.
Viedoklis
Aiga Kraukle, SIA “Aloja-Starkelsen” galvenā agronome: Interese ir liela un katru dienu atbildu uz vairākiem tālruņa zvaniem un īsziņām. Arī daudzi līgumi par bioloģiski audzētu pelēko zirņu piegādi jau noslēgti ilgtermiņā – uz vairākiem gadiem par konstantu samaksu. Zirņus galvenokārt plāno audzēt zemnieki, kuri mums jau piegādā kartupeļus bioloģiskās cietes ražošanai, jo zirņi reizē ir gan papildus ienākumu avots, gan laba augsekas kultūra. Man šķiet, ka šis zirņu projekts ļoti ātri un bez šaubīšanās ir zemniekiem iepaticies, jo ir jau pats galvenais – drošība, ka izaudzēto ražu nopirks. Protams, arī kvalitātes latiņu esam ļoti augstu pacēluši, jo mums nevajag vienkārši zirni. Mums vajag izcilu zirni.
Atbildēt