Pēc mūsu lasītāju un citu iepirkumu ekspertu lūguma vērtējam projektēšanas iepirkumus. Latvijas Arhitektu savienības (LAS) sertificēšanas centra vadītāja Elīna Rožulapa intervijā žurnālam IEPIRKUMI vērtē projektēšanas iepirkumu svarīgumu būvniecībā, iesaka pasūtītājiem visdrošākos risinājumus šo iepirkumu veikšanā, apgāž vairākus mītus par arhitektiem, kā arī pievēršas zaļajiem būvniecības iepirkumiem.
Saimnieciski visizdevīgākais iepirkums būvniecībā. Kādi ir svarīgākie nosacījumi, lai tas izdotos?
Saimnieciski visizdevīgākais iepirkums sākas no iepirkumu procesa paša sākuma – brīdī, kad pasūtītājs sāk gatavot iepirkumu. Kad viņš mēģina definēt iepirkuma priekšmetu, izvēlēties procedūras, noteikt savus sākotnējos projektēšanas un būvniecības laika grafikus. Kāpēc? Būvnieks būvdarbos vairs nekādu saimniecisko izdevīgumu praktiski dot nevar. Būvnieki visi kā viens atzīst – kad ir saņemts jau sagatavots būvprojekts, visi kritēriji, ar kuriem var spēlēties kā ar saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritērijiem, ir diezgan nenozīmīgi. Respektīvi, saimnieciskais izdevīgums rodas projektējot.
Ļoti tipiski patlaban ir, ka publiskie iepircēji projektēšanai laiku neatvēl vispār. Ļoti daudzos mazo pašvaldību iepirkumos (tostarp Alojā, Salacgrīvā, Smiltenē) projektēšanas termiņu nosaka četrus mēnešus ilgu. Tik īss laika posms nozīmē, ka projektēšana nav paredzēta vispār!
Lielākā daļa pasūtītāju, tostarp mūsu maz pieredzējušie privātie pasūtītāji, nesaprot, ko nozīmē projektēt. Projektēt nozīmē atrast risinājumu, kas, izvērtējot dažādus aspektus, konkrētajai situācijai ir izvēlēts kā vispiemērotākais. Projektēt nenozīmē sagatavot papīru kaudzīti ar kaut kādiem rasējumiem un tekstiem. Tas ir taustāmais gala rezultāts. Projektēšana nozīmē ieguldīt milzīgi daudz cilvēkstundu intelektuālā resursa, lai saprastu, kas pasūtītājam konkrētajā situācijā ir vispiemērotākais. Sākot no lielajām izvēlēm projektēšanas sagatavošanas posmā, piemēram, cik lielu būvi būvēt, vai vispār būvēt, vai pārbūvēt, vai būvēt jaunu ēku. Ja būvēsim jaunu ēku, kur mēs to būvēsim? Kādā līdz šim tukšā vietā vai mēģināsim revitalizēt kādu degradētu teritoriju, kur apbūve bijusi jau agrāk? Vēlāk projektēšana aiziet līdz vissmalkākajām detaļām. Protams, kad izvēlēti galvenie parametri, tostarp, kāds būs ēkas plānojums, kā tā būs novietota zemes gabalā, kā tā izskatīsies, jādomā līdz vissīkākajām detaļām. Kādu slēdzeni likt durvīm: ar piekļuves kontroli vai ar atslēgu? Ja slēdzene būs ar piekļuves kontroli, cik tālu tā būs centralizēta un kā to kontrolēs? Vai durvis kontrolēs no abām pusēm vai no vienas puses?. Ir milzīgs daudzums jautājumu, uz kuriem jārod atbildes. Es pasūtītājiem skaidroju – projekts ir lēmumu kopums. Proti, tie ir tūkstošiem lēmumu, turklāt, tie ir pasūtītāja, nevis mani lēmumi. Mans uzdevums ir atrast pietiekami mazu skaitu risinājumu variantu (2- 3), piedāvāt, izskaidrot un sarēķināt, cik tas maksās. Gala izvēle pieder pasūtītājam.
Pašvaldību iepirkumos reti ir paredzēts nosacījums, ka projektētājam ir jāierodas uz sapulcēm, piemēram, vienu reizi divās nedēļās un jāatskaitās pasūtītājam. Publiskais iepircējs iedomājas – parakstām līgumu un pēc četriem mēnešiem atnesīs projektu, kurā viss ir un dīvainā veidā tas mūs visus apmierinās. Nebūs tā! Visi mazie lēmumi pakāpeniski ir jāpieņem pasūtītājam! Līdz ar to ne zaļums, ne arī saimnieciskais izdevīgums netiek sasniegts iepirkumos, kuros neatvēl laiku projektēšanai, kur to nedara ar kompetenci un apzināti.
Tātad, vissvarīgākais saimnieciski visizdevīgākā iepirkuma īstenošanai būvniecībai ir projektēšanas stadija?
Nē, vissvarīgākais ir apzināties, ka būve ir galarezultāts ļoti garam procesu kopumam. Es kā arhitekte varētu teikt: protams, projektēšana ir vissvarīgākā, bet ir arī projektēšanas sagatavošanas posms. Nezinu, ko pašvaldība gaida, sludinot savu iepirkumu, kur četros mēnešos ir ne tikai jāuzprojektē, bet arī jāveic visas izpētes – gan ģeotehniskā, gan topogrāfiskā, gan jāuzmēra esoša būve un jāveic tās tehniskā apsekošana! Respektīvi, pasūtītājs par būvējamo vai pārbūvējamo objektu nav iedevis informāciju un vienlaikus viņš sagaida piedāvājumu, turklāt par viszemāko cenu, kurā viss būs izvērtēts un iekļauts. Tātad, projektēšanas sagatavošanas posmā viņš nav izdarījis neko. Taču, lai projektētājs spētu iedot normālu, profesionāļa apzinātu piedāvājumu, tādu, par kuru viņam viss ir skaidrs, ka par konkrēto summu viņš noteiktā laikā var solīto paveikt, viņam sākumā nepieciešams diezgan daudz pasūtītāja sagatavotās informācijas. Jaunbūves gadījumā tā būs viena, pārbūves gadījumā – cita informācija. Arī to pasūtītāji nereti nesagatavo. No pēdējo 2 – 3 nedēļu Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) tīmekļvietnē sludinātajiem sešiem projektēšanas iepirkumiem kaut kāda projektēšanas sagatavošanas informācija bija tikai vienā iepirkumā! Divas bija jaunbūves, četras pārbūves, no pēdējām tikai vienā gadījumā pasūtītājs bija pievienojis inventarizāciju un kaut kādu tehnisko apsekošanu. Pateikt – lūdzu man būvkonstrukciju sadaļu esošajai ēkai, bet nepateikt, kas konstruktoram ir jāprojektē, ja nav būves tehniskās apsekošanas un konstruktors nezina, kas viņam ir jāprojektē… Tā ir pilnīga bezatbildība. Tāpēc ir skaidrs, ka iznākums pilnīgi noteikti, pat pie vislabākās apstākļu sakritības, nebūs tik labs, kāds tas būtu varējis būt. Tas nozīmē, ka naudas līdzekļi būs izniekoti, tos netērēs lietderīgi, gan arī zaļuma nozīmē (finanšu un zaļuma nozīme) – lietderīgi netērēs to naudiņu, kas paredzēta projekta īstenošanai. Vēlāk būves izmantošana būs daudz dārgāka, nekā varētu būt – ar to domāju apsaimniekošanas, apkures un citas izmaksas. Jebkurš sasteigts vai līdz pēdējam brīdim novilcināts lēmums (diezgan tipiski publiskajam iepircējam ir pēdējā brīdī sludināt sasteigtu, nesagatavotu iepirkumu ar lozungu, ka ir jāapgūst ES nauda) nenovedīs pie laba iznākuma.
Cik ilgs laiks normāli nepieciešams projektēšanai būvniecībā?
Tas ir atkarīgs no katra objekta. Vidēji lielas sabiedriskās ēkas, piemēram, jumta konstrukciju nomaiņai, pastiprināšanai un jumta nomaiņai, laiks, kas būs vajadzīgs vienam objektam, pilnīgi nebūs piemērots citam objektam, kur notiks vēsturiskas ēkas pārbūve ar funkcija maiņu. Tie būs citi termiņi. Nereti pašvaldības vēlas, lai iedod gatavus risinājumus, lai pasaka priekšā, kā ir pareizi. Daudz lielāka nozīme ir tam, kāds ir konkrētais objekts un katra objekta gadījumā pareizums būs atšķirīgs.
Nākamais – pasūtītāji ļoti nevēlas saprast, ka arī viņi ir atbildīgi par projekta rezultātu. Viņi teic: mēs kā pasūtītājs neko nesaprotam, mēs uzskatām, ka izpildītāja darbam ir jābūt kvalitatīvam un atbilstošam. Viņi nesaprot, ka no ļoti slikti sagatavotajiem iepirkumiem viņiem nav izredžu dabūt labu rezultātu! Protams, var jau projektētājiem pārmest – jūs norādāt, ka termiņš nav pietiekams, tomēr ir jūsu kolēģi, kas piekrīt! Jā, avantūristi būs vienmēr. Tomēr publiskie iepirkumi un sabiedrības naudas tērēšana nevar būt azartspēle.
Tiekoties ar ekspertiem, dzirdam, ka daudzu nebūšanu iemesls ir Latvijā nepietiekamais arhitektu daudzums, turklāt, ne visi projektētāji esot pietiekami profesionāli. Izskan arī, ka projekti ir nekvalitatīvi un arhitekti prasa ļoti augstu maksu par savu darbu.
Atbildēšu pēc kārtas. Projektētāju ir ļoti daudz. Varētu būt vairāk, protams. Bet projektētāju ir maz publiskajos iepirkumos! Kultūras ministrija pirms pieciem gadiem pasūtīja arhitektūras nozares datu analīzi (patlaban veic jaunu pētījumu), kur cita starpā arī pētīja publisko iepirkumu lauciņu. Proti, tos publiskos iepirkumus, uz kuriem teorētiski var pretendēt arhitekts, un vērtēja, kas tos vinnē. Atklājās, ka 25% no iepirkumiem vinnē tikai 10 kompānijas. Kāpēc? Es publiskajos iepirkumos nepiedalos tāpēc, ka neesmu gatava darboties ar tajos piedāvātajiem līguma nosacījumiem. Ar jau nosaukto neadekvāti īso iepirkuma termiņu. Nākamais – nereti pēc Publiskā iepirkuma likuma (PIL) 9. panta iepirkuma izsludināšanas redzu, ka pasūtītājs vēlas saņemt piedāvājumu par konkrētu naudas summu. Tā nav adekvāta. Tad vēl ir pazemojoši līguma nosacījumi, kas man ir jāfinansē pašai. Pasūtītājam šķiet, ka viņi mums samaksās visu pēc tam, kad projekts būs… tur, kaut kur. Ja normāls projektēšanas ilgums ir viens gads, viņi sagaida, ka es gada garumā ieguldīšu savus naudas līdzekļus? Atvainojiet, tas ir smieklīgi. Ko es varu teikt – kam jūs rakstāt iepirkuma nolikumus, tādus pretendentus jūs arī dabūjat. Ja tos raksta cilvēkiem bez sirdsapziņas, tad viņus arī dabūjat.
Kādreiz universitātē vienam manam brīnišķīgam pasniedzējam izcēlās strīds ar citu pasniedzēju par studentiem piedāvāto projektēšanas uzdevumu. Viena pasniedzēja pauda pārliecību – šajā objektā nedrīkst izmantot neko – ne stiklu, neko, visu izdemolēs, salauzīs, nodedzinās. Otrs pasniedzējs atbildēja – nē, kolēģe, mēs neprojektējam degradētai sabiedrībai. Kādai sabiedrībai mēs projektēsim, tāda tā būs. Darbojas universāls likums – kādiem pretendentiem pasūtītāji iepirkumu gatavos, tieši tādus pretendentus arī viņi dabūs.
Projektu kvalitāte. Neviens, kam patīk ar šo terminu mētāties, nezina, ko tas īsti nozīmē. Kā veidojas projekta kvalitāte? Mēģināju saprast, cik un kādām lietām mēs tērējam laiku. Tās ir cilvēkstundas. Daudziem ļoti patīk uzsvērt, īpaši būvvaldes uzskata par ļoti svarīgu, būvprojekta noformējumu. Tas, manuprāt, prasa ap 1% laika. Projekta risinājuma atbilstība normatīvajiem aktiem – tas ir ļoti svarīgi, tomēr, ja esi daudz maz pieredzējis projektētājs, zini, kas normatīvos teikts un visu laiku veic pielīdzināšanu normatīviem. Tas arī neveido lielu īpatsvaru – 5%, iespējams, nedaudz vairāk. Būvniekiem un arī būvvaldes darbiniekiem patīk uzsvērt informācijas daudzumu, kas parādās būvprojektā, projekta sastrukturēšanā un tas, cik daudz strīpiņu savilkts un burtiņu pierakstīts. Tas, protams, ir ļoti liels darbs, lai to, ko esi izdomājis, lai to attēlotu visiem ļoti saprotami, ka būvnieks var ņemt un īstenot. Bet nu arī – 10% – 20% no kopējā projektēšanas laika tas prasa. Kur tad viss pārējais paliek? Tātad, 60% – 70% laika prasa vislabākā risinājuma meklēšana. Tajā brīdī, kad nav iedots laiks, lai to meklētu, nebūs kvalitatīva projekta. Nevienam jau nepatīk, kad es saku – pasūtītājs pie tā kaut kādā veidā ir vainīgs. Pasūtītājs, kas projektēšanai paredz acīmredzami nepietiekami daudz laika, jau saknē nogriež iespēju dabūt kvalitatīvu projektu.
Vai arī komerciālajos iepirkumos redzat šo nepietiekamā projektēšanas laika tendenci?
Privātais pasūtītājs tā nedara. Ir jūtams, ka publiskais iepircējs nerīkojas ar saviem naudas līdzekļiem. Tas ir vērojams jebkurās attiecības ar publisko pārvaldi. Ne tikai iepirkumos. Publiskajā pārvaldē cilvēkiem nav izveidojusies izpratne – lai man samaksātu, man ir kaut kas jāizdara. Ierēdņi zina – noteiktajā datumā kontā iekritīs noteikta naudas summa no valsts budžeta, neatkarīgi, ko un vai vispār viņi būs darījuši. Mums tā nav. Visticamāk, tas arī ir iemesls, kāpēc publiskos iepirkumus veic tik neapzinīgi un, kāpēc privātais sektors tik ļoti atšķiras no publiskā sektora. Bet arī privātajā sektorā atšķiras tie klienti, kas ir ar pieredzi: tie, kas būvē ne pirmo objektu un tie, kas kā pasūtītāji darbojas pirmo reizi. Es savulaik teicu, ka nevēlos projektēt 2. grupas publiskas būves – tās ir būves, kurās var uzturēties līdz 100 cilvēkiem, tāpēc, ka tās parasti pasūta klienti, kuriem nav pieredzes, objektam neveic ekspertīzi. Tā attiecībās ar klientu, kad ir pozitīvs ekspertīzes atzinums, noņem ļoti daudz strīdu. Trešais iemesls – šos objektus būvē arī nekvalificēti cilvēki.
Ar privāto sektoru, protams, ir pilnīgi cits stāsts. Privātuzņēmēji nevēlas vilkt bezgalīgi garumā projektēšanas termiņus, tomēr viņi ieklausās, kas ir saprātīgi termiņi un tiecas uz tiem. Nākamais – viņi visu laiku runā ar projektētāju. Ar publisko iepircēju tas nenotiek pietiekami bieži un pietiekami profesionāli. Svarīga ir arī ieinteresētība. Piemēram, publiskajā iepirkumā pārsvarā pasūta izglītības un kultūras iestādes. Protams, pasūtītājs ir pašvaldība, izpildvara. Iespējams, pretendentam pretim ir norīkots kāds pasūtītāja pārstāvis, iespējams, ka nav. Bet ir ļoti svarīgi runāt ar tiem cilvēkiem, kas ēku lietos. Jo tikai viņi zina, kā viņi vēlas šo ēku izmantot un šī informācija ir jānodod projektētājam. Ja projektē, piemēram, bibliotēku, ir jāaicina bibliotēkas vadītājs, jārunā ar bibliotekāriem. Ja projektā bērnudārzu, jārunā ar vadītāju un ar audzinātājām.
Par lielo naudu. Ir starptautiski pieņemts, ka no objekta realizācijas izmaksām 10% ir vajadzīgi profesionālajiem pakalpojumiem. Tā ir projektēšana, būvuzraudzība un autoruzraudzība. Jo mazāks objekts, jo lielāks ir šo pakalpojumu īpatsvars pret objekta gala cenu. Jaunbūvei 10% īpatsvars, pārbūvei 12% – 15% īpatsvars. Ja objektam ir 1 miljona eiro vērtība, 5% – 7% no būves realizācijas izmaksām ir jāparedz projektēšanai – ar to vienmēr var sākt un vēlāk vērtēt, vai atkarībā no būves sarežģītības var paredzēt mazāk vai vajag vairāk. Pašvaldības no sākuma nemēģina saprast, cik to iecerētais objekts maksās. Manuprāt, pašvaldības ar to nenodarbojas vispār. Valsts vēl šad un tad nodarbojas, bet arī ļoti zemā līmenī. Piemērs, ir nesen plašsaziņas līdzekļos publicētie raksti par P. Stradiņā klīniskās klīniskās universitātes slimnīcas būvniecības izmaksu sadārdzinājumu par 30 miljoniem eiro. Palasot vēsturi, kā tas veidojās – ir pilnīgi saprotams, ka pieņēmumi jau kopš paša sākuma bija ačgārni. Es saprotu, ka valstij patīk spēlēties ar pamatojumiem. Proti, ja 1 m2 izmaksas būtu 2000 eiro lielas, tad nebūtu pieticis ES naudas citiem objektiem. Tādos gadījumos vēlos vaicāt – ar kuru galu mēs domājam? Ir skaidrs, ka nauda būs jāatrod tik un tā. Kāpēc neiet pēc ES naudām ar skaidru uzstādījumu – lai gan objekts maksās 2000 eiro/m2, tomēr no ES naudas to segsim mazākā apmērā? Patlaban ir liels skandāls. Kāpēc neņem vērā objektīvas lietas? 2000 eiro uz 1 m2 slimnīcai ir pilnīgi adekvāts skaitlis.
Kā pasūtītājam zināt, cik lielas būs būves izmaksas?
Noteikti ir jāpiesaista speciālists, kas tās aprēķinās. Jāpērk ārpakalpojums. Vēl ir problēma – nereti publiskā pārvalde teic, ka mūsu Valsts Kontrole, īpaši pašvaldībām, to neļauj darīt. Bet to nevar paveikt jebkurš pašvaldības štatā esošs inženieris vai būvvalde! Tas nav tik vienkārši. Tāpēc ārpakalpojums būtu jāpiesaista. Sarežģītāk, iespējams, ir noteikt, cik liels būs objekts, kas atbildīs jūsu vajadzībām. Piemēram, plānojot jaunbūvi, kaut vai tā ir skola. Var jau rēķināt, cik vajadzēs klašu un cik tās būs lielas. Parasti pasūtītājs nespeciālists ļoti aplaužas ar palīgtelpām, tehniskajām telpām un visām komunikācijām – hallēm, koridoriem, kāpnēm. Sākumā viņš adekvāti nespēj noteikt objekta apjomu. Kad ir adekvāti ir noteikts, ka, piemēram, skola būs 4000 m2 liela, tajā brīdī ir diezgan vienkārši orientēties tirgus cenā, cik maksā 1 m2 diezgan konkrētas kvalitātes būves. Tad vienkārši 4000 reizina ar 1200 un iegūst 4,8 miljonus eiro. 10% profesionālajiem pakalpojumiem ir 480 000 eiro. Puse projektēšanai – 240 000 eiro. Vai esat redzējis kādas skolas projekta iepirkumu, nosolītu par 240 000 eiro? Nē, kur nu! Ko tad mēs runājam, kas ir šausmīgi dārgi? Nolieciet normālu projektēšanas laiku, aprēķiniet adekvātu būvniecības budžetu un tad jūs sapratīsiet – tas nav daudz! Var prasīt kvalitatīvu iznākumu tad, ja agrāk tam ir izveidoti visi nosacījumi. Tā nav azartspēle – četros mēnešos atnesiet mums kvalitatīvu projektu!
Par profesionalitāti. Arhitekti ir ļoti dažādi, tāpat kā jebkuras citas profesijas pārstāvji. Vēl cilvēka īpatnība ir izdarīt vispārinājumus no nenozīmīga gadījumu daudzuma, turklāt, no negatīvā. Ir ļoti populāri teikt, ka projekti ir tik slikti. Semināros prasu nosaukt konkrētu uzņēmumu un konkrētu objektu, lai var sākt vērtēt. Bezcerīgi prasīt uzrakstīt, kas bija slikti. Pat ja nosauc vienu objektu vai uzvārdu, tad seko piebilde – mēs jau neko, objekts ir jāpabeidz, ir ES naudas. Neviens nevēlas patiesības atklāšanu. Galvenokārt dominē emocijas. Varam izvirzīt hipotēzes, kur tās rodas. Ja 25% iepirkumu paņem 10 kompānijas, tad ir diezgan liela iespējamība, ka nopietnas problēmas ir šajās 10 kompānijās. Jo tās veido lielu masu no iepirkumiem, kas rada priekšstatu cilvēku galvās.
Man ir iemīļots teiciens – iepirkumā paveicās dažiem, pārējie dabū ko pelnījuši. Ja esi kvalitatīvi sagatavojies, tad ir diezgan lielas izredzes saņemt, ko esi pelnījis. Protams, dažiem nepaveicas. To arī nevar izslēgt. Nevar runāt tikai par veiksmi. Kad esi kvalitatīvi sagatavojies, tad esi būtiski palielinājis izredzes dabūt kaut ko labu.
Kā pasūtītājam izvēlēties vislabāko projektētāju un saņemt augstas kvalitātes būvi?
Vissvarīgākais – veikt kvalitatīvu projektēšanas sagatavošanas darbu – veikt izpēti: sagatavot dokumentus, kas būs nepieciešami projektētājam, lai viņš tiešām kvalitatīvi varētu nosaukt cenu un piedāvāt pakalpojumu. Arī pasūtītājam jābūt sagatavotam tādā ziņā, ka viņš saprot tā objekta raksturu, viņš ir apzināti un domājot līdzi noteicis objekta raksturlielumus, viņš ir veicis kaut kādus budžeta aprēķinus. Tajā brīdī viņš ir izvēlējies adekvātas iepirkuma procedūras (kopumu, ilgumu) un atvēlējis laiku to darbu darīt.
Savukārt projektēšanas laikā vissvarīgākais ir sekot līdzi notiekošajam, apzināti iesaistīties procesā, saprast, ka ir vajadzīgs pasūtītāja akcepts jebkuram lēmumam. Ļoti svarīgi – objektu visu laiku ir jābudžetē. Var uzdot projektētājam visu laiku veikt objekta izmaksu aprēķinu, tāpēc, ka projekta realizācijas izmaksas var rēķināt jebkurā stadijā. Protams, jo mazāk informācijas, jo tās ir aptuvenākas. Jo tālāk ejam ar risinājumiem, jo precīzāk varam noteikt izmaksas. To vajag darīt.
Kad pasūtītājs ir veicis projektēšanas sagatavošanu, viņš sludina iepirkumu. Ar vienu slēdz līgumu, ik nedēļu sēž sapulcē un meklē risinājumu un runā. Kā izvēlēties vislabāko projektētāju? Viena lieta ir metu konkurss. Projektēšanas iepirkums var būt par viszemāko cenu un var būt saimnieciski visizdevīgākais iepirkums. Mēs, Latvijas Arhitektu savienībā, pirms diviem gadiem definējām saimnieciski visizdevīgākā projekta iepirkuma nosacījumus. Tā ir projektētāja pieredze, kuru ar jauno PIL ļāva pārcelt no kvalifikācijas kritērijiem uz saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritērijiem. Turklāt pieredze ne tikai, cik ir līdzīga rakstura objektu projektēti, bet, toskait, projektētāju komandas līdzšinējās sadarbības pieredze. Ir svarīgi, ka daļa no speciālistiem ir darbojošies kopā jau agrāk. Protams, svarīga lieta ir būves informācijas modelēšanas koncepcijas izmantošana, kas diezgan būtiski ceļ projekta kvalitāti, palīdz daudz mazāk kļūdīties. Dažkārt pasūtītāji prasa veidot darba aprakstus, sastādīt izvērstus laika grafikus un no tā mēģina kaut ko spriest. Šeit ir problēma, ka izvērstie laika grafiki nav pasūtītājam īpaši glaimojoši tajā brīdī, kad viņš noteicis ļoti īsu projektēšanas termiņu. Kad viņam kāds iedod izvērsto laika grafiku, viņš diezgan labi saprot, ka viņa noteiktais termiņš ir pa īsu. Ir redzēti dažādi projektu organizācijas apraksti, tiem man īpaši lielas ticības nav.
Izvēloties projektēšanu par zemāko cenu, ir jābūt labam darba uzdevumam. Jābūt arī tādiem līguma nosacījumiem, lai nebūtu vēlēšanās konkursā iesaistīties tiem, kas vēlas atnest formālo pieteikumu, papīru kaudzi – tās ir regulārās tikšanās ar pasūtītāju, variantu projektēšana. Diezgan daudz var paveikt ar līguma nosacījumiem. Vēl viena lieta, ko projektēšanā neizmanto, ir iepirkumu metodes “konkursa dialogs” un “konkursa procedūra ar sarunām”. Šīs metodes pēc tirgus izpētes ļauj konsultēties par termiņiem, gaidāmajām izmaksām un riskiem. PIL paredz iespēju rīkot tirgus izpēti pirms iepirkuma. Ja pašvaldība saka – esam muļķīši, neko nesaprotam, tad izmantojiet jums dotās iespējas, lai kļūtu gudrāki. Tās pašas iepirkumu metodes, jo projektēšanā kā likums izmanto vien atklāto konkursu! Metu konkurss ir atsevišķs stāsts.
Komerciepirkumu veicēji runā ar potenciālajiem pakalpojuma sniedzējiem. Parastā shēma – privātais pasūtītājs ir vairāk vai mazāk sagatavojies, viņš zina, ko viņam vajag, kad vēlas piedāvājumus, ievāc ziņas par reputāciju, par līdzšinējo sadarbību. Viņš izvēlas trīs pretendentus, kam prasīs piedāvājumu, prasa 1. indikatīvo piedāvājumu un uzdod daudz jautājumu: “Kas ir iekļauts projektā, par ko ir padomāts, kāpēc tik lielas izmaksas, ā, tur ir lieli riski”. Ar šo informāciju vēršas pie pārējiem pretendentiem, jautājot, vai šādi riski ir paredzēti. Noslēgumā, pat neskatoties uz to, ka pasūtītājs izvēlas zemāko cenu, ļoti liels darbs ir pavadīts sarunās ar piedāvājumu pielīdzināšanu, salīdzināšanu un aktualizēšanu, ka tas pēc būtības ir saimnieciski visizdevīgākis piedāvājums. Vai arī, piemēram, pasūtītājs pasaka – šim piegādātājam ir par 10% augstāka cena, bet man objektu uztaisīs bimā, (būves informācijas modelis). Tie 10%, ko samaksāšu vairāk, nekā konkurentam, tie nav tik būtiski, jo es zinu, ka dabūšu tādu projektu, ko es tālāk varēšu izmantot gan kvalitatīvākiem būvdarbiem, gan arī apsaimniekošanā. Turklāt būs mazāk projektēšanas kļūdu.
Kā nepilnības būvniecības projektēšanas iepirkumos vērst uz labu?
Labais rezultāts būs, kad ikviens tajā vietā un savā darbā izdarīs iespējami labāko, nevis tāpēc, ka kāds to prasa, bet tāpēc, ka zini, kā ir jābūt, kā ir profesionāli jārīkojas.
Vēlmei kaut ko uzlabot ir jābūt masveida. Nevar gaidīt gatavus risinājumus. Jebkuram risinājumam ir jābūt kompleksam. Publiskajiem iepircējiem nevajag mēģināt izmantot un skatīties kaut kādas gatavas receptes. Viņi viens uz otru skatās, kopē iepirkuma nolikumus, neapzinoties, ka viņu objekts ir būtiski atšķirīgs un pat neinteresējoties, kādas bija problēmas tajā iepirkumā, kura nolikumu viņi kopēja.
Ir vajadzīga iepirkumu profesionalizēšana, īpaši pašvaldībās. Nelaime, ka publiskie iepircēji nevēlas dzirdēt, ka viņiem ir kaut kas jādara. Ir bezjēdzīgi rīkot semināru pasūtītājiem, lai pateiktu, ko mēs kā arhitekti varam darīt. Seminārs ir paredzēts, lai pateiktu, ko sanākusī auditorija varētu darīt. Un nebūs gatavu risinājumi. Katra būve ir absolūti unikāla, it īpaši tādā mazā valstī kā mūsējā. Līdz ar to katrs iepirkums būs unikāls. Sākot no sagatavošanas un projektēšanas, un beidzot ar būvdarbiem. Ir jāsaprot konkrētā objekta unikalitāte.
TEKSTS: SANDRIS GUNVALDIS
FOTO: AIJA MELDERE
Atbildēt