Vertikālās partnerības koncepta izmaiņas publiskajos iepirkumos

Artis Lapiņš, 29/01/2013

Vertikālā partnerība iepirkumos

Publiskie iepirkumi ir joma, kurā saskaras dažādas intereses, kas ir pašsaprotami, ņemot vērā, ka izdevumi par iepirkuma līgumu izpildi saskaņā ar Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) apkopoto informāciju 2010.gadā bija 1,2 miljardi latu, bet 2011.gadā – gandrīz 1,5 miljardi latu, turklāt ir prognozējams šā rādītāja pieaugums, Latvijas ekonomikai pārvarot piedzīvotās krīzes sekas. Protams, dažādo interešu sadursmes rezultātā nereti izkristalizējas vērā ņemami un noderīgi priekšlikumi, kas turklāt iekļaujas Latvijas tiesību sistēmā, gan arī ir atbilstoši Latvijas saistībām pret Eiropas Savienību un citām starptautiskajām saistībām, tostarp noslēgtajiem nolīgumiem Pasaules tirdzniecības organizācijas ietvaros. Šādi priekšlikumi arī nodrošina publisko iepirkumu sistēmas kvalitatīvu pilnveidošanu.

Tajā pašā laikā ir būtisks tādu priekšlikumu apjoms, kas ir vērsti uz šķietami leģitīmu mērķu sasniegšanu, tomēr praksē tie nav īstenojami vai pat ir kaitīgi. Neapšaubāmi, visspilgtāk dažādās intereses kļūst pamanāmas, diskutējot par kārtējiem grozījumiem Publisko iepirkumu likumā (PIL), no kuriem pēdējie ir pieņemti Saeimā trešajā lasījumā 12.07.2012. Lai arī lielākā daļa grozījumu, kas tā vai citādi skāra gandrīz pusi PIL pantu, ir stājušies spēkā jau 01.08.2012., tomēr būtiski grozījumi šā likuma 3.panta pirmās daļas 7.punktā stājās spēkā tikko, 01.01.2013. PIL 3.panta pirmās daļas 7.punktā ietvertais regulējums tiks detalizētāk aplūkots šajā rakstā, cenšoties izskaidrot šā regulējuma būtību, kā arī vērst uzmanību uz saistītiem, joprojām neatrisinātiem jautājumiem.

PIL 3.panta pirmās daļas 7.punktā ietvertais regulējums ir bijis diskusiju objekts jau ilgstoši un visdrīzāk jautājums par šajā normā ietverto regulējumu turpinās būt aktuāls arī nākotnē. To apliecina arī fakts, ka jau pirms vieni grozījumi PIL 3.panta pirmās daļas 7.punktā ir stājušies spēkā, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā jau bija iesniegti priekšlikumi jauniem grozījumiem minētajā normā un uzsākta viedokļu apmaiņa par tiem.

Ko paredz piesauktais PIL 3.panta pirmās daļas 7.punkts?

Īsumā – PIL 3.panta pirmās daļas 7.punktā ietvertais likuma piemērošanas izņēmums noteiktos gadījumos dod tiesības pasūtītājam, nepiemērojot PIL un neizsludinot iepirkumu, tieši noslēgt līgumus vai uz citu tiesisko attiecību pamata saņemt piegādes, pakalpojumus vai būvdarbus no sev piederošiem komersantiem. Tikai nedaudz garāk iepriekš bija formulēta pati tiesību norma, saskaņā ar kuru šo likumu nepiemēro, ja pasūtītājs slēdz līgumu par tādas institūcijas veiktajiem būvdarbiem vai piegādēm vai sniegtajiem pakalpojumiem, kura atrodas pilnīgā pasūtītāja kontrolē un kura galvenokārt veic būvdarbus vai piegādes vai sniedz pakalpojumus pasūtītājam. Tātad, lai piemērotu izņēmumu un saņemtu piegādes, pakalpojumus vai būvdarbus, attiecīgajam komersantam, pirmkārt, jāatrodas pilnīgā pasūtītāja kontrolē un, otrkārt, būvdarbi vai piegādes jāveic vai pakalpojumi jāsniedz galvenokārt pasūtītājam.

Izklausās vienkārši, tomēr praksē normas vispārīgais un lakoniskais formulējums nereti radīja jautājumus par nosacījumiem tās piemērošanai. IUB ir sagatavojis un sniedzis neskaitāmus individuālus skaidrojumus, kā arī skaidrojumu publicējis savā mājaslapā internetā, tomēr joprojām daudziem rodas jautājumi par šā izņēmuma piemērošanu dažādās situācijās. Visaktuālākie jautājumi saistīti ar to, kas saprotams ar terminu „institūcija”, ko nozīmē formulējums „atrodas pasūtītāja pilnīgā kontrolē”, t.i., kad kontroli uzskata par pilnīgu, kā arī ar to, ko nozīmē formulējums „galvenokārt pasūtītājam”, t.i., kad uzskatāms, ka attiecīgais komersants galvenokārt būvdarbus vai piegādes veic vai pakalpojumus sniedz pasūtītājam. Papildus jau minētajiem jautājumiem nereti tiek uzdots globālāks jautājums – kādēļ vispār šāda norma iekļauta PIL?

Lai izprastu aplūkojamā regulējuma būtību un atbildētu uz minētajiem jautājumiem, nepieciešams ielūkoties Eiropas Savienības normatīvajā regulējumā, kas pamatā PIL iekļautajam regulējumam, un Eiropas Savienības Tiesas (EST) praksē, kur atrodami skaidrojumi šim regulējumam.

Jāapbēdina ikviens, kurš šo regulējumu vai tiešas norādes par to mēģinās atrast spēkā esošajā publisko iepirkumu jomu regulējošajā direktīvā 2004/18/EK.1 PIL 3.panta pirmās daļas 7.punktā ietvertais likuma piemērošanas izņēmums ir faktiski vienīgais PIL izņēmums, kas nav tieši paredzēts direktīvā 2004/18/EK. Jāatgādina, ka saskaņā ar EST sprieduma lietā C-107/98 Teckal 43.punktu un sprieduma lietā C-340/04 Carbotermo 45. un 55.punktu normatīvo aktu publisko iepirkumu jomā piemērošanas izņēmumi ir jāinterpretē šauri, t.i., šie izņēmumi nav paplašināmi, t.sk. paredzot papildu izņēmumus. Tomēr, lai pareizi izprastu aplūkojamos EST spriedumus un nemeklētu tajos šķietamas pretrunas, jānorāda, ka EST konkrētajā situācijā faktiski neaplūko publisko iepirkumu jomas direktīvu izņēmumus, bet gan situācijas, uz kurām neattiecas publisko iepirkumu direktīvu darbības jeb piemērošanas joma. Tādējādi EST faktiski aplūko un norobežo iepirkuma līgumus direktīvas 2004/18/EK 1.panta 2.punkta izpratnē (attiecīgi PIL 2.panta 14.punkta izpratnē) no citām līdzīgām darbībām, šajā gadījumā – publisko institūciju vertikālās sadarbības jeb t.s. in-house situācijas. Šo nošķīrumu tad arī turpmāk rakstā centīšos paskaidrot, sniedzot atbildes uz iepriekš izvirzītajiem jautājumiem. Būtiski piebilst, ka EST ir pieņēmusi salīdzinoši daudz spriedumus par šo jautājumu, tāpēc turpmāk pieminēšu tikai būtiskākos, kas ir devuši būtiskas norādes vertikālās sadarbības koncepta izpratnei.

EST sprieduma lietā C-107/98 Teckal 50.punktā norāda, ka atbilstoši publisko iepirkumu jomu regulējošajā direktīvā paredzētajai publiska iepirkuma līguma definīcijai (laika gaitā publisko iepirkumu jomas direktīvās paredzētās valsts līgumu jeb publisku iepirkuma līgumu definīcijas nav mainītas) līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu regulējošie normatīvie akti ir piemērojami katrā gadījumā, kad publiskā persona (pasūtītājs) izlemj uzticēt darbu veikšanu vai pakalpojumu citai personai (piegādātājam), kas ir juridiski nošķirta no šīs personas. Vienlaikus EST atzīst, ka tās nostāja būtu pretēja tikai gadījumā, ja pasūtītājs pār piegādātāju īstenotu tādu kontroli, kādu tas īsteno pār saviem dienestiem un vienlaikus attiecīgais piegādātājs būtiskāko daļu (angļu val. – the essential part) savu darbību veiktu saistībā ar to kontrolējošo pasūtītāju vai pasūtītājiem. Sprieduma 51.punktā EKT atzīst, ka attiecīgā publisko iepirkumu jomu regulējošā direktīva ir piemērojama gadījumā, ja pasūtītājs plāno finansiālās interesēs rakstveidā noslēgt līgumu ar juridiski nošķirtu personu, kura ir neatkarīga lēmumu pieņemšanā, par piegāžu veikšanu, neatkarīgi no tā, vai piegādātājs pats ir pasūtītājs. Iepriekš minētajā lietā definēto konceptu par gadījumu, kad tomēr nav jāpiemēro publisko iepirkumu jomas direktīvu prasības, EST nostiprina un tālāk skaidro spriedumā lietā C-26/03 Stadt Halle un RPL Lochau.

Šā sprieduma 48. un 49.punktā EST norāda, ka „valsts iestāde, kas ir līgumslēdzēja iestāde, var veikt vispārējas nozīmes uzdevumus, kas tai ir jāveic, liekot lietā arī pati savus administratīvos, tehniskos un citus līdzekļus, un tai nav pienākuma pieaicināt ārējas struktūras, kas darbojas ārpus tās dienestiem. Šādā gadījumā nevar rasties jautājums par līgumu ar finansiālām sekām, kas noslēgts ar struktūru, kura ir juridiski neatkarīga no līgumslēdzējas iestādes. Līdz ar to nav jāpiemēro Kopienas noteikumi valsts līgumu jomā. Saskaņā ar EST judikatūru nav izslēgti arī citi apstākļi, kuros nav obligāti jāizsludina konkursi, pat ja līdzatbildīgais līgumslēdzējs ir struktūra, kura ir juridiski atšķirīga no līgumslēdzējas iestādes. Tas pats ir spēkā gadījumos, kad valsts iestāde, kas ir līgumslēdzēja iestāde, veic patstāvīgā struktūrā kontroli, kas ir analoga pašas dienestos veiktajai kontrolei, un (sk. sprieduma redakciju angļu valodā – autora piezīme) kad šī struktūra lielāko daļu darba veic kopā ar valsts iestādi vai iestādēm, kurai (kurām) tā pieder”.

Ar minētajiem spriedumiem EST no publisko iepirkumu direktīvu piemērošanas jomas nošķir tādu situāciju, kurā var tikt uzskatīts, ka netiek slēgts iepirkuma līgums publisko iepirkumu jomu regulējošo direktīvu izpratnē, t.i., nevis tiek radīts jauns šo direktīvu piemērošanas izņēmums, bet gan definēta situācija, ko neaptver publisko iepirkumu direktīvu piemērošanas joma, kam jebkurā gadījumā faktiskās sekas ir vienādas, t.i., abos gadījumos šīs direktīvas nav jāpiemēro iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai.

Latvijas likumdevējs ir izvēlējies risinājumu aplūkoto situāciju tomēr definēt kā PIL piemērošanas izņēmumu, normu ietverot PIL 3.panta pirmās daļas 7.punktā. Šāda pieeja nodrošina lielāku tiesisko noteiktību PIL piemērotājiem, turklāt tā arī pēc būtības nav nepareiza un pretrunā EST spriedumu iekšējai loģikai. EST nav izslēgusi, ka jebkurā gadījumā arī līgums var būt kā juridisks instruments, lai pasūtītājs saņemtu piegādes, pakalpojumus vai būvdarbus no tā pilnīgā kontrolē esošas institūcijas, tomēr šajos apstākļos būtiska ir tieši atrašanās pilnīgā pasūtītāja kontrolē un piegāžu, pakalpojumu vai būvdarbu veikšana galvenokārt pasūtītājam, kas gan mazina noslēgtā līguma nozīmi, ņemot vērā pasūtītāja iespēju ietekmēt jebkādus ar piegādātāja darbību saistītus aspektus, t.sk. konkrētā līguma izpildi, gan arī nodrošina, ka piegādātājs nedarbojas kā jebkurš komersants, kurš var brīvi konkurēt un tiekties nostiprināt savu komercdarbību arī ārpus sadarbības ar to kontrolējošo pasūtītāju. Tādējādi Latvijas likumdevēja pieeja faktiski sasniedz to pašu rezultātu, kādu sasniedz EST pieeja.

Kad noskaidrota aplūkojamās normas izcelsme, nepieciešams izprast tajā ietverto elementu nozīmi, sniedzot atbildes uz pārējiem iepriekš definētajiem jautājumiem.
Noskaidrojot termina „institūcija” izpratni, jāvērš uzmanība, ka EST spriedumos ar terminu „institūcija” tiek saprasta pasūtītājam „kapitālsabiedrība”, vismaz tā tas izriet no EST sprieduma lietā C-26/03 Stadt Halle un RPL Lochau un sprieduma lietā C-340/04 Carbotermo, kā arī citiem zināmajiem spriedumiem par šo jautājumu. Tomēr vienlaikus, jo sevišķi Eiropas Savienības tiesību kontekstā, nebūt nav izslēdzamas citas iespējamās komercdarbības formas, kā arī cita veida struktūru aptveršana ar terminu „institūcija”, kam ir visai plaša nozīme.

Nākamais noskaidrojamais aspekts ir vārdu „atrodas pilnīgā pasūtītāja kontrolē” izpratne.

EST sprieduma lietā C-324/07 Coditel Brabant SA 29.punktā ir norādījusi aspektus, kas ir izvērtējami, lai secinātu, vai pasūtītājs īsteno pilnīgu kontroli pār attiecīgo institūciju, un tie ir: pirmkārt, attiecīgās institūcijas, ar kuru plānots noslēgt līgumu, kapitāla daļu turējums, otrkārt, tās lēmējinstitūcijas sastāvs un, treškārt, tās pārvaldes institūcijai piešķirto pilnvaru apjoms.

Tātad vispirms ir analizējams tas, kas ir attiecīgās institūcijas kapitāldaļu turētājs. Šajā jautājumā ir būtiski norādīt uz EST spriedumu lietā C-26/03 Stadt Halle un RPL Lochau. Viens no spriedumā uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem EST bija par to, vai gadījumos, kad pasūtītājs ir nodomājis ar privātu uzņēmējsabiedrību, kas ir privāto tiesību subjekts un kas ir juridiski neatkarīga no šī pasūtītāja, bet kurā tam pieder vairākuma akciju pakete un kuru tas zināmā mērā kontrolē, noslēgt līgumu, kam ir finansiālas sekas un kas saistīts ar pakalpojumiem, uz kuriem attiecas Padomes direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai (šo direktīvu aizstāja direktīva 2004/18/EK) materiāltiesiskā piemērošanas joma, šim pasūtītājam tik un tā ir jāpiemēro šai direktīvā paredzētās iepirkuma procedūras tikai tāpēc, ka šajā uzņēmējsabiedrībā, kas noslēdz līgumu, kā akciju turētājs līdzdarbojas kāda cita privāta uzņēmējsabiedrība, pat ja tai pieder mazākuma akciju pakete. Atbildot uz šo jautājumu, EST norādīja, ka Eiropas Kopienas tiesību aktu publiskā iepirkuma jomā galvenais mērķis ir pakalpojumu sniegšanas brīvība un netraucēta konkurence visās dalībvalstīs.

No šī mērķa izriet arī ikviena pasūtītāja pienākums piemērot attiecīgos tiesību aktus, kad ir izpildīti tajos paredzētie nosacījumi, un jebkurš izņēmums no direktīvā noteikto prasību piemērošanas ir nopietni izvērtējams. EST atsaucās uz sprieduma lietā C-107/98 Teckal 50.punktu, kurā noteikts, ka iepirkuma procedūras var nepiemērot gadījumos, kad pasūtītājs slēdz iepirkuma līgumu ar tādu institūciju, kas ir juridiski nošķirta no pasūtītāja, bet pār kuru pasūtītājs īsteno tādu kontroli, kas ir analoga pār savām struktūrvienībām veiktajai kontrolei, un kura lielāko daļu darba veic pasūtītājam (pasūtītājiem), kuram (kuriem) tā pieder. Turpretim pasūtītājs nevar pār piegādātāju (komersantu) īstenot tādu pašu kontroli kā pār saviem dienestiem, ja privātam uzņēmumam pieder šī piegādātāja kapitāla daļas. Lietā C-107/98 Teckal attiecīgās institūcijas kapitāldaļu turētāji bija tikai pasūtītāji, turpretim šajā lietā RPL Lochau kapitāldaļas pieder arī privāto tiesību subjektam, kas nav pasūtītājs, un tādā gadījumā šāda privāto tiesību subjekta dalība tādas institūcijas kapitālā, kurā piedalās arī attiecīgais pasūtītājs, pat ja šī dalība ir mazākumā, jebkurā gadījumā izslēdz pasūtītāja iespēju kontrolēt šo institūciju tādā veidā, kādā tā kontrolē savas struktūrvienības. Šādu secinājumu EST balsta uz to, ka privātais sektors sabiedrībā iesaistās ar no publiskā sektora atšķirīgiem mērķiem un interesēm. Tādējādi jebkāda privāta kapitāla līdzdalība piegādātāja pamatkapitālā izslēdz pilnīgu pasūtītāja kontroli pār šo piegādātāju un līdz ar to arī iespēju atsaukties uz šo izņēmumu.

Vienlaikus EST sprieduma lietā C-26/03 Stadt Halle 48. un 49.punktā ir pieļāvusi iespēju, ka attiecīgais pakalpojumu sniedzējs pieder vienai vai vairākām līgumslēdzējām iestādēm jeb pasūtītājiem. Arī sprieduma lietā C-340/04 Carbotermo 70.punktā EST ir devusi norādi, ka gadījumā, kad uzņēmuma kapitāldaļas pieder vairākiem pasūtītājiem, nosacījums ir izpildīts, ja šis uzņēmums lielāko daļu savu darbību veic nevis vienas, bet gan visu šo pasūtītāju labā. Līdz ar to minētajos EST spriedumos ir atzīts, ka ar vārdiem „atrodas pilnīgā pasūtītāja kontrolē” ir jāsaprot arī tāda situācija, kad kapitālsabiedrības kapitāla daļas vai akcijas pieder vairākiem pasūtītājiem, t.i., apstāklis, ka pasūtītājam vienam vai kopā ar citiem pasūtītājiem pieder visas piegādātāja (kapitālsabiedrības) kapitāla daļas vai akcijas, norāda, ka šis pasūtītājs to kontrolē gluži tāpat kā savus dienestus.

Nereti praksē ir diskutēts, vai ir pietiekami, ja, piemēram, pašvaldībai vairāku pašvaldību izveidotā atkritumu apsaimniekošanas kapitālsabiedrībā pieder kapitāla daļu skaits, kas nesasniedz pat 1% no kopējā kapitāla daļu skaita. Piemēram, EST sprieduma lietā C 295/05 Asemfo 56.–61.punktā atzina, ka zināmos apstākļos nosacījumu par pašvaldības īstenoto kontroli var izpildīt gadījumos, kad šai pašvaldībai pieder tikai 0,25 % valsts uzņēmuma kapitāldaļu. Līdz ar to arī tad, ja pašvaldība kļūst par mazākuma kapitāldaļu turētāju akciju sabiedrībā ar pilnībā publisku kapitālu, lai attiecīgajai sabiedrībai sabiedrisko pakalpojumu pārvaldību, kontroli, kuru attiecīgajā sabiedrībā iesaistītās pašvaldības īsteno, var uzskatīt par kontroli, kas ir tāda pati kā kontrole, kuru tās īsteno pār saviem dienestiem, tad, ja to šīs pašvaldības īsteno kopā.

Sekojoši ir vērtējams kontrolētās sabiedrības lēmējinstitūcijas sastāvs. EST sprieduma lietā C 324/07 Coditel Brabant SA 34.punktā ir atzinusi, ka apstāklis, ka lēmumu pieņemšanas struktūras sastāv no valsts iestāžu, kuras ir tās biedri, pārstāvjiem, norāda, ka minētās iestādes kontrolē sabiedrības lēmumu pieņemšanas struktūras un tām var būt arī noteicoša ietekme gan attiecībā uz šīs sabiedrības stratēģiskajiem mērķiem, gan arī uz svarīgiem lēmumiem.

Visbeidzot ir jāizvērtē kontrolētā komersanta pārvaldes institūcijai piešķirto pilnvaru apjoms. Šajā aspektā no vairākiem EST spriedumiem, piemēram, sprieduma lietā C-458/03 Parking Brixen, lietā C 324/07 Coditel un lietā C-573/07 Sea izriet princips, saskaņā ar kuru ir jāvērtē, vai attiecīgais komersants faktiski ir ieguvis tādu tirgus orientāciju un neatkarības pakāpi, kas liedz iespēju tā biedriem to kontrolēt. Šajā aspektā noteicošais ir, vai komersants īsteno to kontrolējošā pasūtītāja dotos uzdevumus, kā arī vai šis pasūtītājs var efektīvi ietekmēt būtiskos komersanta lēmumus. Principā šādi ietekmēšanu ierobežojošie vai izslēdzošie apstākļi varētu būt arī, piemēram, akcionāru vai dalībnieku līgumi, ar kuriem būtisku lēmumu pieņemšanas tiesības tiek nodotas kādai citai personai, ierobežojot dalībnieku vai akcionāru iespējas īstenot neierobežotu kontroli pār sabiedrību.

Visneskaidrākais un grūtāk atbildamais jautājums ir par formulējuma „galvenokārt veic būvdarbus vai piegādes vai sniedz pakalpojumus pasūtītājam” izpratni.
Lai noteiktu, vai izpildās aplūkojamais nosacījums, ir izvērtējams pasūtītāja kontrolētā komersanta apgrozījums. Tas, ka izvērtējams ir tieši apgrozījums, izriet no jau EKT sprieduma lietā C-340/04 Carbotermo 65.punkta, kā arī netieši – no direktīvas 2004/17/EK2 23.panta, kas specifiski sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju veikto iepirkumu gadījumā regulē tiesības nepiemērot attiecīgo direktīvu, ja sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs slēdz līgumu ar saistītu personu. Piegādātāja apgrozījums ir noskaidrojams tā grāmatvedības dokumentos. Par piegādātāja apgrozījumu, kas veidojas saistībā ar attiecīgo pasūtītāju, ir uzskatāms apgrozījums, ko piegādātājs gūst, starp to un attiecīgo pasūtītāju noslēgto līgumu rezultātā, neatkarīgi no tā, kas ir šo līgumu izpildījuma saņēmējs un maksātājs – pasūtītājs pats vai, piemēram, attiecīgo pakalpojumu saņēmēji, piemēram, iedzīvotāji. Kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu lietā C-340/04 Carbotermo 80.punktā, tad pastāv vairākas izpratnes par nepieciešamā apgrozījuma apmēru.

Šis apmērs ir no 50% līdz „pieminēšanas vērtam apmēram”, „pārsvarā esošs”, no „gandrīz ekskluzīva” līdz „ekskluzīvam”. Spriedumā minētajā lietā EST nenosauca konkrētu minimālo pagrozījuma apmēru, kādam ir jābūt, lai izņēmums būtu piemērojams, tomēr norādīja gan uz to, ka, izvērtējot, vai piegādātāja apgrozījumu „galvenokārt” veido ar pasūtītāju noslēgto līgumu izpilde, jāņem vērā visi apstākļi – gan kvalitatīvie, gan arī kvantitatīvie, gan arī norādīja, ka ir nepieciešams, lai šī uzņēmuma darbība būtu orientēta vienīgi uz attiecīgo iestādi. EST arī secināja, ka, piemērojot šos principus, uzskatīt, ka attiecīgais uzņēmums lielāko daļu savu darbību veic iestādes, kura ir tā kapitāldaļu turētāja, labā var tikai tad, ja šis uzņēmums principā darbojas šīs iestādes labā un ja citas darbības ir mazsvarīgas. Vadoties no minētajiem apsvērumiem, Eiropas Komisija priekšlikumā Eiropas Padomes un Parlamenta direktīvai par publisko iepirkumu3 noteica, ka apgrozījuma apmēram jābūt „vismaz 90%”, lai izņēmums varētu tikt piemērots. Diskusiju Eiropas Savienības Padomē rezultātā minētais nepieciešamais apgrozījuma apmērs ir definēts kā „vairāk kā 80%”. Tas nozīmē, ka Eiropas Komisijas ieskatā nav pieļaujama šā izņēmuma piemērošana situācijā, kad pasūtītāja kontrolētā komersanta apgrozījums, ko tas gūst pasūtītāja pieņemto lēmumu rezultātā tikai nedaudz pārsniedz 50% no pasūtītāja kontrolētā komersanta kopējā apgrozījuma, uz ko iepriekš Latvijai bija norādījuši arī Eiropas Komisijas pārstāvji.

Ko paredz grozījumi PIL?

Grozījumiem PIL 3.panta pirmās daļas 7.punktā ir divi mērķi – pirmkārt, paaugstināt tiesisko noteiktību PIL izņēmumu piemērošanā, mazinot normas piemērošanas nosacījumu dažādas interpretācijas iespējas, un, otrkārt, nodrošināt normas atbilstību EST spriedumos ietvertajām atziņām, samazinot pasūtītāju pilnībā kontrolēto komersantu, kam uz šā izņēmuma pamata tieši piešķirtas tiesības piegādāt preces, sniegt pakalpojumus vai veikt būvdarbus, iespējas negatīvi ietekmēt konkurenci, darbojoties arī tirgū un konkurējot ar citiem komersantiem.
No 01.01.2013. PIL 3.panta pirmās daļas 7.punkts noteic, ka šo likumu nepiemēro, ja pasūtītājs slēdz līgumu par tādas institūcijas veiktajiem būvdarbiem vai piegādēm vai sniegtajiem pakalpojumiem, kura vienlaikus atbilst šādiem kritērijiem:

a) tā atrodas viena vai vairāku pasūtītāju pilnīgā kontrolē (šāda kontrole izpaužas kā tiesības ietekmēt kontrolē esošās institūcijas darbības būtiskus mērķus un lēmumus),
b) vismaz 80% tās gada finanšu apgrozījuma veido konkrētu uzdevumu izpilde kontrolējošo pasūtītāju interesēs vai citu pasūtītāju interesēs, kurus kontrolē šo institūciju kontrolējošie pasūtītāji,
c) tās kapitāla daļas vai akcijas pilnībā pieder pasūtītājiem, kas to kontrolē.

Ar atsevišķi izdalītajiem apakšpunktiem ievērojami skaidrāk norādīts uz priekšnoteikumiem, kam vienlaicīgi jāizpildās, lai pasūtītājs būtu tiesīgs izņēmumu piemērot. Norādes dotas atbilstošu jau iepriekš aplūkotajai EST praksei. Pirmkārt, normas „a” un „c” apakšpunktā sniegts izvērsts skaidrojums par to, ko saprot ar „pilnīgu … kontroli”. Lai konstatētu šādas kontroles esamību, visām kontrolētās institūcijas kapitāla daļām vai akcijām jāpieder pasūtītājiem, kas to kontrolē, tādējādi izslēdzot privātā kapitāla līdzdalību kontrolētajā institūcijā. Tāpat precizēts, ka kontrolētā sabiedrība var atrasties viena vai vairāku pasūtītāju kontrolē, novēršot spekulācijas par vairāku pasūtītāju kontroles pieļaujamību un atbilstību nosacījumam „pilnīgā … kontrolē”. Aprakstošā veidā sniegts skaidrojums, kādā veidā šī pilnīgā kontrole izpaužas, t.i., tai jāizpaužas kā tiesībām ietekmēt kontrolē esošās institūcijas darbības būtiskus mērķus un lēmumus. Sākotnēji šāda norāde varētu šķist lieka, ņemot vērā „c” apakšpunktā noteikto par kapitāla daļu un akciju pilnīgu piederēšanu pasūtītājiem, tomēr tieši šī normas daļa izslēdz, piemēram, jebkādu saistību tiesību pastāvēšanu, kas ierobežotu pasūtītāju tiesības efektīvi ietekmēt šos lēmumus, kādu iemeslu dēļ deleģējot šādu būtisku lēmumu pieņemšanu personām, kas nepārstāv pasūtītājus.

Visbūtiskākās izmaiņas normā ietvertas „b” apakšpunktā, ar kuru līdzšinējais formulējums „galvenokārt veic būvdarbus vai piegādes vai sniedz pakalpojumus pasūtītājam” aizstāts ar daudz precīzāk izteikto prasību, ka vismaz 80% kontrolētās institūcijas gada finanšu apgrozījuma jāveidojas saistībā ar tai uzdotu konkrētu uzdevumu izpildi. Par konkrētu uzdevumu izpildi jebkurā gadījumā nevarēs tikt uzskatīta tik vispārīgi formulētu uzdevumu izpilde kā, piemēram, komercdarbības kādā komā veikšana nolūkā vairot ienākumus vai saimnieciski izmantot īpašumu, bet pietiekoši konkrēts uzdevums būs, piemēram, sadzīves atkritumu apsaimniekošana noteiktas pašvaldības teritorijā. Visbeidzot normā atzīta tādu situāciju iespējamība, ka kontrolētā attiecīgā sabiedrība savas darbības veic nevis to kontrolējošā pasūtītāja tiešās interesēs, bet citu šim pasūtītājam padoto (tā kontrolēto) pasūtītāju interesēs. Piemēram, ja ministrijai ir izveidota nekustamo īpašumus apsaimniekojoša kapitālsabiedrība un ministrija vēlēsies noslēgt līgumu ar šo kapitālsabiedrību par piegādēm, pakalpojumiem vai būvdarbiem, vērā tiks ņemts arī apgrozījums, ko kontrolētā sabiedrība guvusi no citām šīs ministrijas padotības iestādēm vai kapitālsabiedrībām, izpildot ministrijas doto uzdevumu apsaimniekot ministrijas un tās iestāžu nekustamos īpašumus.

Tā kā samazinātas pasūtītāju kontrolēto institūciju tiesības gūt ienākumus, veicot piegādes, pakalpojumus vai būvdarbus, ko tām ar konkrētu uzdevumu veidā nav uzdevuši veikt kontrolējošie pasūtītāji, normas spēkā stāšanās saskaņā ar PIL pārejas noteikumu 30.punktu tika atlikta līdz 01.01.2013. Šajā laikā pasūtītājiem bija jāizvērtē kontrolēto institūciju, ar kurām tie noslēguši līgumus par piegādēm, pakalpojumiem vai būvdarbiem uz šā izņēmuma pamata, finanšu apgrozījuma struktūra, pārbaudot, vai vismaz 80% gada finanšu apgrozījuma ir gūti vai vismaz turpmāk tiks gūti, izpildot konkrētus pasūtītāju dotos uzdevumus. Ja netika konstatēta atbilstība šim kritērijam, tad pasūtītājam bija jālemj vai nu par iepirkuma procedūras izsludināšanu, lai turpmāk saņemtu attiecīgās tam nepieciešamās piegādes, pakalpojumus vai būvdarbus, vai arī par šīs kontrolētās institūcijas darbības pārstrukturēšanu tā, lai turpmāk tiktu nodrošināta atbilstība aplūkotajām prasībām.

Jauni ierobežojumi izņēmuma piemērošanai – ieguvumi vai papildu problēmas?

Lai arī tiesiskās noteiktības nodrošināšana ir būtisks aspekts, tomēr tas nav būtiskākais iemesls diskusijām par izmaiņām PIL attiecībā uz tā 3.panta pirmās daļas 7.puntā ietverto izņēmumu. Šāds iemesls lielā mērā ir arī tirgū konkurējošo komersantu cīņa par komercdarbības iespējām un tirgus daļas palielināšanu, proti, šo komersantu vēlme iegūt iespēju noslēgt līgumus ar pasūtītājiem, kuru vajadzības šobrīd nodrošina to pilnīgā kontrolē esošas institūcijas – pārsvarā kapitālsabiedrības. Protams, šāda privāto komersantu (pretstatā publiskām personām tieši vai netieši piederošajiem komersantiem) vēlme ir pašsaprotama, tāpat kā ne bez pamata ir to būtiskākais arguments, ka nereti pasūtītājiem piederošie komersanti darbojas mazāk efektīvi kā privātie komersanti un konkurences spiediena radīšana, t.i., iepirkumu izsludināšana, dotu iespēju ietaupīt nodokļu maksātāju naudu. Atbilstoši IUB apkopotajai statistikai attiecīgā tirgus daļa vismaz naudas izteiksmē ir pietiekoši interesanta.

Piemēram, 2010.gadā saskaņā ar IUB apkopoto statistiku uz šā izņēmuma pamata noslēgti 14 līgumi ar kopējo vērtību 2,6 miljoni latu, bet 2011.gadā 42 līgumi ar kopējo vērtību 2,3 miljoni latu. Šie skaitļi nevar tikt atzīti par precīziem, ņemot vērā, ka bieži vien pasūtītāji nenorāda tādu līgumu vērtību, par kuru izpildi tie nemaksā paši, bet gan attiecīgo preču, pakalpojumu vai būvdarbu saņēmēji (pārsvarā iedzīvotāji), kā tas parasti ir, piemēram, sadzīves atkritumu apsaimniekošanas līgumu vai sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumu gadījumā, turklāt šī statistika neatspoguļo tādus līgumus, kas noslēgti iepriekšējos gados, bet to izpilde turpinās joprojām. Tādējādi ir pamats pieņēmumam, ka katru gadu uz šā izņēmuma pamata tiek izpildīti līgumi, apgrozot ievērojami lielāku finanšu līdzekļu apjomu. Iepriekš minētais izskaidro iemeslus dažādu priekšlikumu iesniegšanai no privātos komersantus pārstāvošo sabiedrisko organizāciju puses. Tajā pašā laikā līdz šim vismaz publiskajā telpā ir bijis maz pretargumentu aplūkojamā izņēmuma piemērošanas tālākai ierobežošanai.

Neaplūkošu dažādus izteiktos priekšlikumus PIL 3.panta pirmās daļas 7.punktā noteiktā izņēmuma piemērošanas ierobežošanai, t.sk. šā izņēmuma piemērošanas ierobežošanai atsevišķās nozarēs, piemēram, atkritumu apsaimniekošanas nozarē, kurā konkurence starp tirgus dalībniekiem ir izteikti asa, bet pieskaršos konkrētam priekšlikumam, par ko būs jālemj Saeimai, izskatot kārtējos grozījumus PIL. Atbilstoši Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai iesniegtajam Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšlikumam grozījumam PIL 3.panta pirmās daļas 7.punktā, piedāvāts to papildināt ar vēl vienu nosacījumu izņēmuma piemērošanai, nosakot, ka izņēmums piemērojams tikai gadījumā, ja „attiecīgajā jomā citi tirgus dalībnieki nevar nodrošināt šādu būvdarbu, piegādes vai pakalpojumu sniegšanu”. Grozījuma nepieciešamība pamatota jau ar iepriekš minēto attiecībā uz nepieciešamību novērst finanšu līdzekļu neefektīvas izlietošanas risku jo sevišķi pašvaldību sektorā.

Noklausoties vai izlasot šo institūciju sniegto pamatojumu uz aplūkojamā PIL izņēmuma pamata noslēgto līgumu izskaušanai vai vismaz būtiskai ierobežošanai, būtu jāpiekrīt, ka ir jāpaaugstina publisko izdevumu efektivitāte, ko teorētiski var sasniegt, par attiecīgajām piegādēm, pakalpojumiem vai būvdarbiem izsludinot iepirkumus, kuros varētu piedalīties visi tirgus dalībnieki, tādējādi konkurences rezultātā samazinot izdevumus vai par līdzvērtīgiem izdevumiem paaugstinot saņemto preču, pakalpojumu vai būvdarbu kvalitāti vai apjomu. Līdz ar to loģiski izklausās iesniegtais priekšlikums, saskaņā ar kuru iepirkums būtu jāizsludina vienmēr, ja attiecīgajā tirgū darbojas piegādātāji, kas var izpildīt līgumu. Tomēr autora ieskatā šāda principa iedzīvināšana būs problemātiska un, nebaidoties no kritikas, ne vienmēr ir vēlama.

Vispirms gan jāuzdod jautājums par to, ar ko ir pamatots apgalvojums, ka gadījumā, ja līgumu izpilda pasūtītāja kontrolēts komersants, ar ko līgums noslēgts, piemērojot PIL 3.panta pirmās daļas 7.punktā paredzēto izņēmumu, par vienu un to pašu preci, pakalpojumu vai būvdarbiem tiek samaksāts vairāk, nekā tad, ja līgumu izpildītu privāts komersants. Konkrētus pierādījumus minētajam līdz šim nav izdevies atrast. Sarunās ar iesaistītajām pusēm, piemēram, saistībā ar presē nereti pieminēto atkritumu apsaimniekošanas jomu, kļūst skaidrs, ka nav iespējams apgalvot, ka tādēļ, ka pašvaldībā, kurā sadzīves atkritumus apsaimnieko pasūtītāja kontrolēts komersants un iedzīvotāji veic lielākus maksājumus par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, pakalpojums tiktu sniegts mazāk efektīvi kā pašvaldībām kurā šo pakalpojumu sniedz privāts komersants un iedzīvotāji veic mazākus maksājumus.

Izskaidrojums šādām atšķirībām var būt pirmā pasūtītāja izvēlētais augstāks standarts, kādā jātiek sniegtam pakalpojumam, piemēram, nodrošinot konteineru biežāku izvešanu, to novietņu uzkopšanu, šķiroto atkritumu savākšanu, iedzīvotāju izglītošanu par atkritumu šķirošanu u.tml. Par to, vai iedzīvotājiem šādi pakalpojumi reāli ir nepieciešami, lēmums būtu jāpieņem pašiem iedzīvotājiem, savu viedokli izsakot pašvaldībai, vai arī valstij ar normatīvo aktu būtu jānosaka konkrēts pakalpojumu standarts, ierobežojot nevajadzīgu pakalpojumu iegādi un nodrošināšanu sabiedrībai, bet tā jau ir pavisam cita diskusija.

Analizējot priekšlikumu, pirmkārt, jānorāda uz problēmām ar normā ietvertā nosacījuma „citi tirgus dalībnieki nevar nodrošināt šādu būvdarbu, piegādes vai pakalpojumu sniegšanu” izpratni un piemērošanu. Jautājums, vai privātie komersanti var vai nevar nodrošināt preču piegādi, pakalpojumu sniegšanu vai būvdarbu veikšanu vienmēr būs saistīts ar piegādātājiem un iepirkuma priekšmetam noteiktajām prasībām, iepirkuma apjomu, līguma izpildes nosacījumiem. Jau šobrīd dažādu, nereti lieku prasību definēšanā pasūtītājiem iztēles netrūkst, līdz ar to visdrīzāk pasūtītāji pamatos, kādēļ iepirkumu nav iespējams sadalīt daļās vai atvieglot prasības līdz faktiski nepieciešamajam līmenim, lai dotu iespēju piegādātājiem efektīvi konkurēt, tāpat kā dažādas līgumu izmaiņu klauzulas saglabās augstu risku piegādātājiem, kas nebūs informēti par reālajām pasūtītāja vajadzībām un to iespējamajām izmaiņām nākotnē, padarot privāto komersantu piedāvājumus mazāk izdevīgus. Tādējādi iepirkumu izsludināšana situācijā, kad pasūtītājs būs izveidojis un kontrolēs savu komersantu, radīs tikai un vienīgi ilūziju, ka tiek nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas iegūt līguma slēgšanas tiesības arī privātajiem piegādātājiem.

Sekas tam visam būs IUB iesniegto iesniegumu par iepirkuma procedūras pārkāpumiem skaita pieaugums. Protams, laika gaitā IUB izveidotā prakse mazināts pārmērības pasūtītāju rīcībā, tomēr kopumā ir prognozējams, ka pieaugs IUB noslodze, līdz ar to arī izdevumi IUB darbības nodrošināšanai, tāpat kā pasūtītāju izdevumi iepirkumu rīkošanai. Netieši pasūtītāju radošuma izpausmes tikai vairos t.s. tiesisko nihilismu, izdomājot jaunus un jaunus risinājumus, lai pamatotu līguma slēgšanas tiesību nepiešķiršanu privātajiem piegādātājiem.

Papildus jānorāda, ka piegādes veikšanas, pakalpojumu sniegšanas vai būvdarbu izpildes tiesību piešķiršana sev piederošiem komersantiem ir tikai un vienīgi sekas šādu komersantu pastāvēšanai. Šajā kontekstā jāpiekrīt, ka nereti pasūtītājiem piederošo komersantu darbība nav atbilstoša Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.panta nosacījumiem, kas nosaka gadījumus, kad publiska persona var nodarboties ar komercdarbību. Tāpat jāpiebilst, ka, iespējams, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.pantā minētie kritēriji ir pārāk plaši interpretējami un būtu pārskatāmi. Tomēr arī minētās problēmas risināšanai visdrīzāk nebūs viena universāla līdzekļa, vismaz tas nav saskatāms piedāvātajā PIL 3.panta pirmās daļas 7.punkta d) apakšpunktā. Piemēram, piedāvātā norma aplūko tikai vienu no Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.pantā minētajām situācijām, proti, faktiski dublē šā panta pirmās daļas 1.punktu, kas dod tiesības publiskai personai nodarboties ar komercdarbību, ja tirgus nav spējīgs nodrošināt sabiedrības interešu īstenošanu attiecīgajā jomā.

Tajā pašā laikā piemirsta ir situācija, ka brīdī, kad attiecīgais komersants tika izveidots, tā izveides pamatojums bija Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.panta piemās daļas 5.punkts, proti, komercdarbība tiek veikta nozarē, kuras infrastruktūras attīstībai nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, un attiecīgie ieguldījumi infrastruktūrā tika veikti, bet šobrīd turpinās šo ieguldījumu atpelnīšana. Liedzot iespēju atpelnīt ieguldījumus, veicot piegādes, sniedzot pakalpojumus vai izpildot būvdarbus pasūtītāja labā, šīs komercsabiedrības var tikt nolemtas bankrotam, kā rezultātā pasūtītājiem var nākties veikt papildu ieguldījumus šo komersantu pamatkapitālā vai atmaksāt garantētos aizņēmumus, rezultātā ciešot zaudējumus. Šos zaudējumus jebkurā gadījumā segs nodokļu maksātāji.

Jāvērš uzmanība, ka savu vērtējumu par PIL 3.panta pirmās daļas 7.punkta piemērošanu kontekstā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 87. un 88.pantu ir devis Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 29.04.2010. lēmumā SKA – 340/2010 lietā Nr.A42958509. Lēmumā Augstākās tiesas Senāts uzsver, ka gadījumā, ja atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.panta nosacījumiem „(..) publiskās personas veiktajai komercdarbībai trūkst attaisnojuma un ja tādējādi pastāv bažas, ka neattaisnoti var tikt izkropļots tirgus, tad uz šādiem gadījumiem nav attiecināmi noteikumi, kas paredz vēl papildu konkurences ierobežojumus. Pie šādiem noteikumiem pieskaitāms arī Publisko iepirkumu likuma 3.panta pirmās daļas 7.punkts, kas paredz iespēju nerīkot iepirkuma procedūru.”

Tādējādi Augstākās tiesas Senāts skaidri un nepārprotami norāda, ka pasūtītājiem jau šobrīd ir jāveic pārbaude un tie piegādes, pakalpojumu vai būvdarbu izpildi drīkst nodot tikai tādiem to pilnībā kontrolētiem komersantiem, kuru darbība atbilst valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.pantā noteiktajiem kritērijiem. Papildus tam jāņem vērā, ka konkrētais lēmums attiecas uz pašvaldības noslēgtu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas līgumu, līdz ar to Senāts ir kliedējis jebkādas šaubas un spekulācijas, ka Valsts pārvalde iekārtas likuma 88.panta nebūtu attiecināms uz pašvaldībām. Tomēr vienlaikus Augstākās Tiesas Senāts arī norāda, ka ir vērtējama tieši attiecīgās kapitālsabiedrības dibināšanas fakta atbilstība Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.panta pirmajā daļā paredzētajiem priekšnoteikumiem, līdz ar to izvērtējums ir jāveic attiecībā uz attiecīgās kapitālsabiedrības dibināšanas brīdi un ievērojot visus Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.panta pirmajā daļā paredzētos gadījumus.

Arī grozījumu PIL izstrādē nav nekāda racionāla pamata atkāpties no šajā lēmumā Augstākās tiesas Senāta norādītās izvērtējuma loģikas, paredzot ierobežojumus PIL 3.panta pirmās daļas 7.punkta piemērošanai, kas pārsniedz gadījumus, kad atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 87. un 88.pantam publiska persona ir bijusi tiesīga nodarboties ar komercdarbību. Arī grozījumiem PIL jāņem vērā esošā realitāte, t.i., fakts, ka publiskas personas noteiktu uzdevumu veikšanai atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumam ir nodibinājušas kapitālsabiedrības, kā arī jānodrošina tiesiskā noteiktība un jāizvairās no papildu zaudējumiem publiskajām personām strauju un nepārdomātu izmaiņu normatīvajos aktos rezultātā.

Uz jautājumu jāpalūkojas arī no citas puses. Kapitālsabiedrības preču, pakalpojumu vai būvdarbu nodrošināšanai pasūtītāji izvēlas veidot tādās situācijās, kad tie uzskata par nepieciešamu veikt ikdienas uzraudzību un pastāvīgi ietekmēt minēto preču, pakalpojumu vai būvdarbu nodrošināšanu. Šādas ietekmēšanas iespējas parasti ir grūti nodrošināt ar iepirkuma procedūras rezultātā noslēgtu iepirkuma līguma starpniecību, ņemot vērā, ka iepirkuma līgumā tā izpildes noteikumi ir jānosaka detalizēti un izmaiņas līgumā ir iespējamas tikai tādā apmērā, kāds tas ir paredzēts līgumā. Tādējādi kapitālsabiedrības izveide un preču, pakalpojumu vai būvdarbu saņemšana ir elastīgākais risinājums, ja pastāv būtiska nenoteiktība attiecībā uz saņemamajām precēm, pakalpojumiem vai būvdarbiem vai to ietekmē politiskā līmenī pieņemami lēmumi.

Piemērs var būt sabiedriskā transporta pakalpojumu nozare, kur atkarībā no tā, kādu sociālo politiku īsteno pašvaldību vēlēšanās ievēlētie deputāti, var būt jāveic grozījumi līgumā, būtiski mainot līguma izpildes noteikumus. Šāda iespēja būs ievērojami ierobežotāka, ja ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju iepirkuma procedūras rezultātā būs noslēgts iepirkuma līgums. Tāpat sabiedrībai būtisku pakalpojumu gadījumā ir nepieciešams garantēt attiecīgo pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktību, tomēr praksē ir pierādījies, ka dažādu iemeslu dēļ, t.sk. arī pasūtītāju vainas dēļ, ne vienmēr ar privātiem komersantiem noslēgtie līgumi tiek izpildīti un sabiedrībai nepieciešamie pakalpojumi tiek nodrošināti. Problēmu gadījumā pasūtītājam ietekmēt savu kontrolēto komersantu tomēr ir ievērojami vienkāršāk, nekā ietekmēt privātu komersantu, ar kuru saista tikai līgumiskas attiecības.

Eiropas Savienības normatīvo aktu publisko iepirkumu jomā pamatā ir princips, ka pasūtītāji paši var izlemt, vai savas funkcijas nodrošināt pašu spēkiem vai arī preču piegādei, pakalpojumu sniegšanai vai būvdarbu veikšanai piesaistīt trešās personas. Šāds pats princips ir pamatā arī PIL iekļautajam regulējumam. Šis princips nebūtu maināms un PIL arī turpmāk jābūt kā likumam, kas nosaka procedūras jeb instrumentus, kurus saprātīgi izmantojot, pasūtītāji var nodrošināt savu mērķu sasniegšanu. PIL pašam par sevi nav jānosaka šie sasniedzamie mērķi, atstājot tos nozaru normatīvo aktu un politiķu kompetencē. Jāņem vērā, ka PIL ir universāls likums, kas piemērojams attiecībā uz visiem iepirkumiem un šajā likumā nav un nebūs iespējams noteikt katrai atsevišķai nozarei un katrai īstenotajai politikai pielāgotu regulējumu.

Apkopojot minēto, jāatgriežas pie norādes, ka sabiedrības interesēs ir, lai nodokļos samaksātā nauda tiktu izlietota efektīvi, bet pakārtota nozīme ir tam, vai pakalpojumus nodrošina publiskām personām piederoši komersanti vai gluži pretēji – privāti komersanti. Tādējādi, nenoliedzot privāto komersantu un tos pārstāvošo organizāciju izteiktās bažas, ka ir gadījumi, kad publisko finanšu līdzekļu efektīvas izlietošanas princips netiek ievērots, tomēr problēma ir risināma, fokusējoties uz minētās efektivitātes nodrošināšanu, nevis uzspiežot iepirkuma procedūru izsludināšanu un administratīvo resursu tērēšanu situācijās, kad tas nav nepieciešams un var būt neefektīvi. Prakse ir pierādījusi, ka šaubas par finanšu līdzekļu izlietojumu un tā efektivitāti pastāv arī gadījumos, kad līguma slēgšanas tiesības piešķirtas izsludināta iepirkuma rezultātā, tādēļ iepirkuma izsludināšana bez patiesa nolūka saņemt izdevīgāko piedāvājumu nenodrošinās publiskā finansējuma efektīvāku izlietojumu.
Nobeigumā jāatzīst, ka, neapšaubāmi, izteikt kritiku par iesniegto priekšlikumu ir vienkārši, tomēr tāds nav šā raksta mērķis.

Uzsākot publisku diskusiju, vēlētos argumentēti diskutēt par problēmu un tās iespējamajiem risinājumiem, diskusijā iesaistot gan privātos komersantus un tos pārstāvošās sabiedriskās organizācijas, gan arī pasūtītājus, kas ikdienā saskaras ar nepieciešamību efektīvi nodrošināt gan savu darbību, gan arī nodrošināt pakalpojumus un infrastruktūru sabiedrībai. Tāpat jāaicina izvairīties no pārsteidzīgiem risinājumiem, kas, lai arī ir motivēti ar atbalstāmiem un cēliem mērķiem, tomēr var novest pie regulējuma apiešanas un t.s. tiesiskā nihilisma nostiprināšanās tiesību normu piemērotāju vidū, kā arī iestāžu nevajadzīgas noslogošanas, vienlaikus kavējot arī sabiedrības vajadzību apmierināšanu, t.sk. Eiropas Savienības finanšu līdzekļu apguvi.

Teksts: Artis Lapiņš, FM vecākais eksperts

_____

1. Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 31.marta direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra.
2. Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 31.marta direktīva 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs.
3. Direktīvas priekšlikums pieejams: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2011:0896:FIN:LV:PDF

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: