Vai par pasūtītāju var kļūt privāto tiesību juridiskā persona pati par to nenojaušot?

ZAB PricewaterhouseCoopers Legal, 06/04/2021

Post image for Vai par pasūtītāju var kļūt privāto tiesību juridiskā persona pati par to nenojaušot?

Parasti pasūtītājs Publisko iepirkumu likuma (“PIL”) izpratnē šķiet kāda valsts iestāde vai juridiskā vienība, kas ļoti cieši saistīta ar publisku personu. Vairumā gadījumu tā tas arī ir, bet kā rāda nesenais Eiropas Savienības tiesas (“EST”) spriedums apvienotajās lietās C-155/19 un C-156/19 Federazione Italiana Giuoco Calcio (FIGC) un Consorzio Ge.Se.Av. S.c. arl/De Vellis Servizi Globali Sr (“Spriedums”), ne vienmēr pasūtītājs būs publisko tiesību subjekts un var rasties situācijas, kurās privāto tiesību subjektam ir pienākums piemērot publisko iepirkumu regulējošus normatīvus aktus, piešķirot līguma slēgšanas tiesības.

Saskaņā ar PIL 1.panta 19.punktu, pasūtītājs ir publiska persona vai tās institūcija, biedrība, kuras visi biedri ir pasūtītāji, nodibinājums, kura visi dibinātāji ir pasūtītāji, kā arī tāda privāto tiesību juridiskā persona, kas atbilst visiem šādiem kritērijiem:

a) ir nodibināta vai darbojas, lai apmierinātu sabiedrības vajadzības, kam nav komerciāla vai rūpnieciska rakstura;

b) atrodas publiskas personas vai tās institūcijas padotībā vai izšķirošā ietekmē vai šiem kritērijiem atbilstošas privāto tiesību juridiskās personas izšķirošā ietekmē (šī ietekme izpaužas kā balsstiesību vairākums pārraudzības institūcijas vai izpildinstitūcijas locekļu ievēlēšanā vai vadības iecelšanā), vai arī šīs privāto tiesību juridiskās personas darbību vairāk par 50 procentiem finansē publiska persona, tās institūcija vai cita šiem kritērijiem atbilstoša privāto tiesību juridiskā persona.

Lai arī kritēriji šķiet skaidri definēti, tie nedaudz atšķiras no Eiropas parlamenta un padomes 2014.gada 28. februāra Direktīvas 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (“Direktīva”) definīcijas. Saskaņā ar Direktīvas 2.panta pirmā punkta 4.apakšpunktu, “publisko tiesību subjekti” ir struktūras, kurām piemīt visi turpmāk minētie raksturlielumi:

a.tās ir nodibinātas ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības, kurām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura;

b. tām ir juridiskas personas statuss; un

c.tās to lielākajā daļā finansē valsts, reģionālās vai vietējās iestādes vai citi publisko tiesību subjekti; vai to pārvaldību uzrauga minētās iestādes vai subjekti; vai to vadībā, valdē vai uzraudzības padomē vairāk nekā pusi locekļu ieceļ valsts, reģionālās vai vietējās iestādes vai citi publisko tiesību subjekti.

Būtībā no minētā izriet, ka Direktīvas izpratnē pasūtītājs kvalificējas definīcijai, ja tas ir nodibināts ar mērķi apmierināt sabiedrības vajadzības un tas lielākajā daļā ir finansēts no publiskas personas līdzekļiem, vai tā pārvaldība ir uzraudzīta no publiskas personas.

Spriedumā tika uzdots jautājums EST, vai Itālijas Futbola federācija Federazione Italiana Giuoco Calcio (“FIGC”) var kvalificēt kā “publisko tiesību subjektu”, un tādejādi tas nozīmētu, ka tai ir pienākums piemērot publisko iepirkumu regulējošās normas. EST, atbildot uz uzdoto jautājumu, ir norādījusi, ka Itālijā vispārējo interešu darbību, kas ir arī sports, īsteno visas nacionālās sporta federācijas, pildot publiska rakstura uzdevumus, kas šīm federācijām ir tieši uzticēti valsts tiesiskajā regulējumā, precizējot, un ka vairākiem no šiem uzdevumiem šķietami nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura.

No minētā tiesa secināja, ka, ja FIGC faktiski nodrošina šādus uzdevumus, tad tā var tikt uzskatīta par tādu, kas ir nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības, kurām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura. Turklāt tiesa papildus ir secinājusi, ka šo secinājumu nevar atspēkot tas, ka FIGC ir privāttiesību subjekts un tas, ka papildus vispārējo interešu darbībām, FIGC veic arī citas darbības, kas veido lielu daļu no visām tās darbībām un kas tiekot pašfinansētas.

Tātad, gadījumos, kad privāto tiesību juridiskais subjekts īsteno publiska rakstura uzdevumus, kas tam uzticēti, jāvērtē, vai privāto tiesību subjektam nav jāpiemēro publisko ieprikumu regulējošās normas. Turklāt nav no svara arguments, ka privāto tiesību juridiskais subjekts pilda arī citus uzdevumus, kas tiek pašfinansēti.

Nobeigumā jānorāda, ka EST secinājumi ir piemērojami arī Latvijas tiesību normās un privāto tiesību subjektiem būtu rūpīgi jāveic vērtējums attiecībā uz to, vai tas būtu atzīstams kā pasūtītājs no PIL viedokļa.

Autors: Zvērinātu advokātu biroja PricewaterhouseCoopers Legal Zvērināta advokāta palīdze Sanda Niedrīte

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: