Žurnāls Iepirkumi

Pagājušā gadsimta beigās, 1997. gadā, Helsinku pašvaldība izsludināja konkursu par autobusu pakalpojuma iepirkšanu. Līdz ar tādiem kritērijiem kā cena, autobusa parka kvalitāte un ekspluatācijas kvalitāte, pirmo reizi tamlīdzīgu iepirkumu vēsturē tika pieprasīta arī atbilstība noteiktam emisijas un trokšņu līmenim. Konkursā uzvarēja pašvaldības transporta uzņēmums HKL. Konkurenti Conkordia Bus vērsās tiesā, apstrīdot iepirkumu, jo, viņuprāt, emisijas un trokšņa līmenis nevarēja kalpot par kritēriju publiskajam iepirkumam. Eiropas tiesa lēma, ka var gan.
„Šis gadījums tad arī kalpoja par aizsākumu diskusijai visā Eiropā par Zaļā iepirkuma nepieciešamību,” skaidro mans sarunu biedrs, sabiedriskās vides aizsardzības organizācijas Zaļā brīvība valdes priekšsēdētājs JĀNIS BRIZGA.

Kā radās Zaļais iepirkums

Tātad šis atgadījums, jūsuprāt, pievērsa sabiedrības uzmanību jautājumam, vai publiskais iepirkums var ietekmēt apkārtējo vidi un kā panākt, lai tā ietekme uz vidi būtu pēc iespējas mazāk negatīva. Kas notika tālāk?

2002. gadā Johannesburgā ilgtspējīgas attīstības samita laikā sabiedriskās institūcijas tika aicinātas veicināt tādu publisko iepirkumu, kas sekmētu videi draudzīgu preču un pakalpojumu izplatību. Bet 2004. gada 31. martā ES Parlaments un Padome pieņēma divas direktīvas – nr. 2004/18/EK par valsts iepirkumiem celtniecības darbiem, līguma precēm un līguma pakalpojumiem, un nr. 2004/17/EK, kas regulē ūdens, enerģētikas un transporta pakalpojumu piegādi. Abās tiek skaidrots, kā pircēji var palīdzēt vides aizsardzībā, taupības veicināšanā un vienlaikus, līgumus slēdzot, ar šādu iepirkuma starpniecību panākt vislielāko atdevi.

Kā notikušais atbalsojās Latvijā? Un kā tad īsti panākt šo vislielāko atdevi?

Balstoties uz ES direktīvām, Latvijā 2005. gadā izstrādāja jaunu Publisko iepirkumu likumu, atbilstoši kuram vides nosacījumus var iekļaut konkursa nosaukumā un līguma priekšmetā, tehniskajā specifikācijā, pretendentu atlases prasībās, saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma vērtēšanas kritērijos vai speciālos līguma izpildes nosacījumos.

Tas viss izlasāms jūsu sarakstītajā un biedrības Zaļā brīvība izdotajā Zaļā iepirkuma rokasgrāmatā. Tāpēc, pirms runāt tālāk par Zaļo iepirkumu, jautājums, – kad un kā radās sabiedriskā organizācija Zaļā brīvība?

Zaļā brīvība darbojas kopš 1993. gada, kad, sadaloties vairākās organizācijās, beidza pastāvēt viens no Atmodas veicinātājiem – Vides aizsardzības klubs. Savu darbību sākām kā bibliotēka, jo klubs dāvinājumā no ASV saņēma daudz grāmatu, bet pēc tam pievērsāmies ilgtspējīgas attīstības jautājumiem, mēģinot sasaistīt vides problēmas ar sociālajām un ekonomiskajām. Ekoloģiskā ekonomika, Zaļais iepirkums, vides nodokļu lietas, klimata izmaiņas, sabiedrības izglītošana un līdzdalība šo jautājumu risināšanā. Tas tad arī ir galvenais, ar ko pašlaik nodarbojamies. Partneri starp nevalstiskajām organizācijām ir Latvijas Zaļā kustība, Zemes draugi, Baltijas vides forums. Tomēr mūsu mērķis nekad nav bijis kļūt par plašu sabiedrisku kustību. Biedrībā ir vairāki cilvēki ar doktora grādu, tāpēc mūsu intelektuālais resurss ļauj sadarboties arī ar valsts institūcijām – gan kā konsultantiem, gan, izstrādājot normatīvos dokumentus un veicot dažādus pētījumus. Piemēram, pērn pievērsāmies pētījumam par depozītsistēmu, pašlaik – par atkritumu noglabāšanas cenu izmaiņām.

Esam nonākuši līdz galvenajam jautājumam – kas īsti ir Zaļais iepirkums?

Augusta sākumā kopā ar Latvijas Pašvaldību mācību centra speciālistiem un Rīgas Tehniskās universitātes profesoru Mārtiņu Gedroviču viesojos pieredzes apmaiņas vizītē Norvēģijā, Drammenas pilsētā. Mūsu mērķis bija iepazīties ar norvēģu pašvaldības praksi iepirkumu organizēšanā, lai papildinātu izveidoto apmācību kursu par zaļo iepirkumu pašvaldībām. Vizīte notika projekta Integrating Principles of Green Public Procurement in Material and Energy Choices by Using Problem Based Learning ietvaros, ko finansē Ziemeļu ministru padomes Nordplus Adult programma.

Mūs uzņēma BTV Innkjøp pārstāvji Ole Henriks Fjelds un Espens Hansens Aspass, kā arī Kornelis Brokhuss, kas atbild par iepirkumiem Notodenas pašvaldībā. BTV Innkjøp ir brīvprātīga iepirkumu apvienība starp pašvaldībām, kas atrodas Buskerudas, Telemarkas un Vestfoldes grāfistē. Pieredzes apmaiņā piedalījās arī Konrāds Lutrops, Zviedrijas Karaliskā tehnoloģiju institūta profesors.

Iepirkuma organizācija Norvēģijā

Norvēģija ir viena no vadošajām zaļā publiskā iepirkuma valstīm Eiropā (2009. gadā 70 % publiskā iepirkuma konkursu dokumentācijā iekļautas vides prasības)^1,2. Jau kopš neatkarības atgūšanas pagājušā gadsimta sākumā Norvēģijas valsts un pašvaldību iestādes ir pievērsušas uzmanību publisko iepirkumu organizēšanai, novērtējot to nozīmīgumu un ietekmi uz tautsaimniecības attīstību: publiskais iepirkums aizņem aptuveni 15 % no nacionālā kopprodukta. Tomēr, neraugoties uz to, publiskais iepirkums Norvēģijā ir decentralizēts. Vadošā iestāde – Publiskās pārvaldes un e-pārvaldes aģentūra jeb saīsināti DIFI (http://anskaffelser.no) – veido iepirkuma politiku, izstrādā metodiku un vadlīnijas, kā arī rīko apmācības un konsultē iepirkuma speciālistus. DIFI uzdevums ir īstenot Norvēģijas valdības Vides un sociāli atbildīgā iepirkuma rīcības plānu, kas tika pieņemts 2007. gadā.

Caurspīdīgas, labi izprotamas iepirkumu procedūras ir godīgas konkurences priekšnoteikums. Tomēr jebkurā spēlē, arī iepirkumos, ir uzvarētāji un zaudētāji. Profesionāla pārdevēja instruments ir ne tikai rūpīgi sagatavots tehniskais un finanšu piedāvājums. Iepirkumu procesa ārēji neredzamā daļa ir darbs ar klientu, kas sākts jau laikus, lai labāk izprastu patiesās vajadzības un palīdzētu klientam formulēt kritērijus tā, lai darījums tam nestu vislielāko labumu. Tāpēc šajā rakstā par pārdevēju spēli laukumā, kurā atrodas ne tikai klienti, bet arī konkurenti, sadarbības partneri – par spēli, kuras gaitā jāpārvar visdažādākie šķēršļi un izaicinājumi.

Pārdevēja loma un informācijas līdzsvars

Vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bija sastopami pārdevēji, kuru noderīgie ieteikumi un padomi pircējam bija ļoti nepieciešami. Lai pieņemtu lēmumu par datora vai automašīnas iegādi, bija ļoti noderīgi konsultēties ar pārdevēju, kura rīcībā bija visa vajadzīgā informācija un zināšanas par produktiem. Šobrīd situācija ir krasi mainījusies – pirms dodamies uz veikalu pēc lielāka pirkuma, rūpīgi izpētām internetā pieejamo informāciju par vajadzīgo preci, savācam atsauksmes sociālajos tīklos un, ierodoties pārdošanas vietā, atliek vien saņemt atbildes uz dažiem, iespējams, āķīgākajiem jautājumiem un iegūt papildinformāciju, kas kliedētu bažas.

Vēl vairāk šis informētības līdzsvars starp pārdevēju un pircēju ir vērojams korporatīvajos iepirkumos, kad iepircēju organizācijas pārstāvji un eksperti ir pārrakuši informācijas kalnus, lai spētu pēc iespējas precīzāk formulēt prasības iepirkumam – risinājumam, kas palīdzētu vislabāk tikt galā ar problēmu. Ko šādā situācijā dara pārdevējs? Vai pasūtītājam ir vērts runāt ar to?

Problēmu risināšana vai to formulēšana?

Par pakalpojumiem mēdz teikt ātri, lēti vai kvalitatīvi – izvēlies divus no trim, jo visi trīs kopā nav iespējami! Diemžēl lielākajā daļā gadījumu valsts un pašvaldību iestādes degvielas uzpildes staciju (DUS) tīklu pakalpojumu iepirkumus veic, balstoties uz pirmajiem diviem raksturlielumiem. Praksē tikai aptuveni piektdaļa degvielas iepirkumu notiek pārdomāti – kā saimnieciski izdevīgākais piedāvājums.

Visbiežāk šādas izvēles pamatā ir bažas par vērtēšanas kritērijiem un to pamatotību. Otršķirīgs kļūst fakts, ka, dodot priekšroku zemākajai cenai, pasūtītājs nereti riskē ar produkta vai servisa kvalitāti. Degvielas cena dažādos DUS tīklos atšķiras minimāli, dažu santīmu robežās, jo produkts ir līdzīgs. Galvenās cenu atšķirības nosaka tieši tirgotāja profils – cik kvalitatīva ir degviela, kāds serviss tiek nodrošināts, kādas piedevas pievienotas degvielai un citi faktori. Neņemot vērā citus kritērijus, tikai cenu, pasūtītājs pēc līguma noslēgšanas mēdz būt neapmierināts, jo nesaņem vēlamo, piemēram, ziemā nav iespējas iegādāties laikapstākļiem piemērotas arktiskās klases dīzeļdegvielu vai DUS tīkls neaptver plašāku reģionu, ja mainās maršruti. Sadarbībā ar uzņēmumiem situācija ir pretēja, jo vadītājs daudz nopietnāk apsver ieguvumus ilgtermiņā un to, lai nauda tiktu ieguldīta jēgpilni. Tāpēc priecē, ka ir iestādes, kas iepirkumus izvēlas pēc to saimnieciskā izdevīguma – Dobeles novada pašvaldība, Latvijas pasts, Latvenergo, Neliekamās medicīniskās palīdzības dienests un citas.

Viens no retajiem biznesa pakalpojumu veidiem ar speciālu Ministru kabineta noteikumu regulējumu ir darba drošības un arodveselības ārpakalpojumu sniegšana. Noteikumi nosaka prasības pakalpojuma sniedzējiem, pakalpojuma saturu un arī administratīvo atbildību par noteikumiem neatbilstošu pakalpojumu sniegšanu.

Darba aizsardzības ārpakalpojumi kļuva populāri pēc 2000. gada, kad stājās spēkā jaunais Darba aizsardzības likums, jo tas paredz ārpakalpojumu izmantošanu. Ministru kabineta noteikumi nosaka, kad šo pakalpojumu izmantošana ir obligāta. Darba aizsardzības pakalpojumus drīkst piedāvāt Labklājības ministrijas atzītas kompetentas institūcijas.

SIA Darba drošības centrs kompetentas institūcijas statusu ieguva 2006. gadā. Lai šo statusu saglabātu, ir pastāvīgi jāuztur kvalitātes sistēma atbilstoši ISO 9001 standartam attiecīgajā jomā un jābūt apdrošinātai civiltiesiskajai atbildībai, kā arī jānodrošina darba aizsardzībā, arodslimībās un arodveselībā sertificēts personāls. Izvēloties darba aizsardzības ārpakalpojuma sniedzēju, ir rūpīgi jāpārbauda, vai pretendents atbilst visiem obligātajiem nosacījumiem. Ieteicams lūgt uzrādīt apliecinošus dokumentus – Labklājības ministrijas apliecinājuma vēstuli par kompetentas institūcijas statusa piešķiršanu, kvalitātes sistēmas sertifikātu, civiltiesiskās apdrošināšanas polisi un personāla sertifikātus.

Ja vēlamies lietderīgi izmantot darba aizsardzības pakalpojumu iepirkumam paredzēto naudu, svarīgi pareizi sagatavot tehnisko specifikāciju – izvēlēties nepieciešamo pakalpojumu klāstu. Lai veiktu optimālu pasūtījumu, ir jābūt lielai pieredzei darba aizsardzības jautājumos, tādēļ sniegsim dažus būtiskus ieteikumus.