Publiskā iepirkuma reforma – piedāvājumu izvēles kritēriji

ĒRIKS MEŽALIS, 28/05/2014

Post image for Publiskā iepirkuma reforma – piedāvājumu izvēles kritēriji

Turpinot rakstu sēriju par izmaiņām, ko publiskā iepirkuma vidē radīs jaunās Eiropas Savienības publiskā iepirkuma direktīvas, šoreiz apspriedīsim izmaiņas attiecībā uz piedāvājuma izvēlēs kritērijiem.

Šķiet, jautājums par to, vai publiskā iepirkuma procedūras ietvaros piedāvājumi būtu salīdzināmi, tikai un vienīgi ievērojot tajos norādītās cenas (zemākās cenas kritērijs), vai arī piedāvājumu salīdzināšanā būtu jāņem vērā arī citi faktori, tādi kā piedāvātais garantijas termiņš, paaugstināta produkta kvalitāte, piedāvātie līguma izpildes nosacījumi, vides prasību ievērošana (saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritērijs), Latvijas publiskā iepirkuma vidē noris nepārtraukti.

Radikālāko viedokļu paudēji nereti apgalvo, ka no zemākās cenas kritērija vispār būtu jāatsakās, jo „skopais maksā divreiz”. Nosacīti pretējās nometnes pārstāvji savukārt uzsver, ka piedāvājumi būtu jāvērtē tikai pēc zemākās cenas principa, jo saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma formulēšana iepirkuma procedūras dokumentos un vēlāka piedāvājumu izvērtēšana ir sarežģīta, turklāt pretendenti, lai iegūtu labāku vērtējumu, nereti piedāvā neizpildāmi ātrus līguma izpildes laikus, nereāli ātrus garantijas termiņus un sniedz citus nepatiesus solījumus. Turklāt, vērtējot saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, diemžēl nav pieļaujams vērtēt faktorus, kas nav saistīti ar līguma priekšmetu, – piemēram, pretendenta iepriekšējo pieredzi un tā finansiālās iespējas.

Minētajā kontekstā ir interesanti, ka jaunās publiskā iepirkuma direktīvas divu piedāvājuma izvēles kritēriju – zemākās cenas un saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma – vietā paredz vienu piedāvājuma izvēles kritēriju – saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Tomēr šis kritērijs var iepirkuma procedūras dokumentos izpausties kā:

    1. zemākā cena vai zemākā produkta dzīves cikla cena, vai
    2. cenas un kvalitātes salīdzinājums, kas var ietvert sevī dažādus kvalitāti raksturojošus parametrus.

Kā redzams, jauno izmaiņu mērķis ir uzsvērt, ka iepirkuma veicējam iepirkuma procedūrā jebkurā gadījumā ir jāvērtē piedāvājumi atbilstoši kritērijam vai kritērijiem, kas konkrētajos apstākļos ir uzskatāmi par saimnieciski visizdevīgākajiem. Dažos gadījumos šāds kritērijs būs saistīts tikai un vienīgi ar produkta „šodienas cenu” vai izmaksām tā dzīves ciklā, taču citos gadījumos izdevīgāk būs vērtēt ne vien cenu vai produkta izmaksas, bet arī citus faktorus.

Jaunās direktīvas arī paredz, ka ES dalībvalstis ir tiesīgas nacionālajos normatīvajos aktos noteikt, ka iepirkuma veicēji vispār nav tiesīgi izmantot zemākās cenas vai dzīves cikla izmaksu kritēriju, vai arī paredzēt šādu aizliegumu attiecībā uz noteiktu kategoriju iepirkumiem. Šādas iespējas izmantošanas praktiskās sekas gan ir vērtējamas kā vismaz diskutablas.

Turklāt jaunās direktīvas paredz ne vien strukturālas, bet arī saturiskas pārmaiņas piedāvājuma izvēles kritērijos. Tā saskaņā ar jauno regulējumu saimnieciski vizizdevīgākā piedāvājuma ietvaros būs pieļaujams vērtēt arī pretendenta personāla iepriekšējo pieredzi – tas gan attiecas tikai uz gadījumiem, kad šāda pieredze varētu būt būtiska konkrētā līguma kvalitatīvai izpildei.

Tomēr jautājums, kas līdz šim ir izraisījis visvairāk diskusiju un neizpratnes, ir iespēja, salīdzinot piedāvāto cenu un kvalitāti, vērtēt arī sociālus aspektus, kas ir saistīti ar līguma priekšmetu. Sociālu aspektu vērtēšana būtībā ietver iepirkuma veicēja apņemšanos un vēlmi maksāt lielāku cenu par izpildījumu, kura veicējs var parādīt dažādas sociālās atbildības izpausmes. Tās var būt, piemēram, bērnu pieskatīšanas stūrīša organizēšana uzņēmuma telpās, darba koplīgumos paredzētas papildu piemaksas darbiniekiem, uzņēmuma personāla politika, kas ir vērsta uz sociālā riska grupās esošu personu nodarbināšanu u.c. Nav šaubu par šādu pasākumu pozitīvo raksturu, tomēr vienlaikus nav pilnīgas pārliecības par to, vai to radītās papildu izmaksas būtu jāsedz iepirkuma veicējam un vai vienmēr būs iespējams iegūt pārliecinošus pierādījumus tam, ka šādi pasākumi patiešām ir veikti.

Ievērojot minēto, var secināt, ka arī pēc jauno publiskā iepirkuma direktīvu prasību pārņemšanas Latvijas normatīvajos aktos ar piedāvājumu izvēles kritērijiem saistītie jautājumi turpinās būt publiskā iepirkuma vidē iesaistīto uzmanības degpunktā.

Autors: Ēriks Mežalis, Eiropas Komisijas Publiskā iepirkuma ekspertu grupas dalībnieks

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: