Padarīt iepirkumu elastīgāku un lētāku

Aivars Kļavis, 28/02/2013

Valērijs Bariševs

Kā uzņēmēji, kuru bizness saistīts ar valsts un pašvaldību iepirkumiem, vērtē iepirkuma procedūru Latvijā un ar ko tā atšķiras no iepirkuma procedūras citās valstīs? Par to saruna ar lielākā elektromateriālu vairumtirgotāja Latvijā SIA SLO Latvia direktoru VALĒRIJU BARIŠEVU.

„Mūsu pieredze attiecībā uz iepirkumiem ir sena un ilgstoša,” sarunai sākoties, saka Bariševs. Uzņēmums sadarbojas ar a/s Latvenergo, SIA Lattelecom, piedalījies arī citos valsts un pašvaldību konkursos. Attiecībā uz iepirkumiem šo gadu laikā uzkrājusies ievērojama pieredze. „Pirms gadiem diviem trim mēs centāmies piedalīties gandrīz visos konkursos, bet tad sapratām, ka tā ir velta laika šķiešana,” turpina uzņēmējs. Kāpēc tik skarbi? Iepirkumu konkursam taču pēc savas būtības vajadzētu būt izdevīgam gan pasūtītājam, gan pakalpojuma sniedzējam, bet rezultātā kalpot sabiedrības un iedzīvotāju interesēm.

Mūžsenais strīds – kvalitāte vai cena

Elektromateriāli, to kvalitāte un vēl vairāk to kvalitatīva montāža attiecīgos objektos vistiešākajā veidā saistīta ar daudzu cilvēku drošību. Tāpēc ir svarīga pakalpojuma sniedzēja kompetence un reputācija. Tam ne tikai jāgarantē materiālu kvalitāte, bet arī jāspēj sniegt profesionālas konsultācijas, kā tos izmsantot.
Vienīgais iepirkumu organizators, kā uzskata Bariševs, kas pilnībā rēķinoties ar šo aspektu, pagaidām esot Latvenergo. Tā izsludinātajos konkursos primārie ir kvalitātes un drošības jautājumi. Pēc tam cena. Diemžēl pašvaldību konkursos pilnīgi pretēji  dominē tikai zemākā cena.

Atsevišķi uzņēmumi to veiksmīgi izmanto. Reizēm viņu piedāvātās cenas esot tik zemas, ka tām nav nekāda ekonomiska pamatojuma. Bariševs pārliecināts, ka tie galvenokārt ir uzņēmumi, kuri tirgū parādījušies nesen vai arī noturas virs ūdens, maksājot saviem darbiniekiem nepamatoti zemas algas vai pilnībā nenomaksājot nodokļus.
Kad konkurss uzvarēts, tie parasti dodas uz SLO Latvia vai pie cita vairumtirgotāja un ar pēcapmaksu iepērk visu nepieciešamo. Tālāk iespējami divi scenāriji. Vai nu uzņēmums, nespējot tikt galā ar pasūtījumu, pazūd no tirgus, iegāžot gan konkursa organizatorus, gan paliekot parādā vairumtirgotājiem, vai arī – pasūtījums tomēr tiek izpildīts, bet ar materiālu piegādātājiem uzņēmums tā arī pilnībā nenorēķinās, solot to izdarīt nākamajā reizē, kad atkal atkārtojas tieši tas pats.
„Un tā, pamazām apaugdams ar parādiem, šis uzņēmums gluži kā sniega bumba veļas no kalna, apdraudot visus, kas patrāpās ceļā,” uzskata Bariševs. Formāli tas ir maksātspējīgs, lai gan faktiski maksātspēja ir apšaubāma. Beigās sniega bumba sašķīst, bet parādi paliek. Tieši tāpēc SLO Latvia nesen principā atteikusies kreditēt šādus uzņēmumus ar sliktu reputāciju un vairs nepārdod tiem materiālus ar pēcapmaksu. Arī paši vairs nepiedalās konkursos, kur kritērijs ir zemākā cena.

Plānošana un vietējais tirgus

„Mēs rūpīgi izvērtējam savus resursus un atdevi. Nav vērts piedalīties konkursos ar pavirši izstrādātiem tehniskiem noteikumiem, kuros visu nosaka cena. Nevar būt zema cena un augsta kvalitāte vienlaikus,” turpina Bariševs. Latvenergo, viņaprāt, izceļoties tieši ar ļoti labi sagatavotiem tehniskajiem nosacījumiem, specifikāciju un ārkārtīgi stingrām prasībām.
Tiesa, SLO Latvia kā pakalpojuma sniedzēju īsti neapmierinot tas, kā tiek plānoti šie konkursi. Nereti rodas situācijas, kad viens konkurss jau beidzies, vajadzētu piegādāt materiālus, bet šis konkurss saistīts ar kādu citu, kurš vēl nav noticis. Pavisam slikti, ja pēc tam, kad konkurss tomēr notiek, tā rezultāti tiek apstrīdēti. „Beigu beigās saimnieciski cieš gan pats Latvenergo, gan arī mēs,” iepriekš teikto rezumē uzņēmuma direktors. Piegādes bremzējas, darbi nesākas un nav iespējams realizēt iepriekšējos līgumus.
Tas, ka plānošana klibo, bet pati procedūra valsts iestādēs ir smagnēja, birokrātiska un prasa daudz laika, pēc Bariševa domām, iepirkumu nepamatoti sadārdzina. Absurds! It kā meklē lētāko variantu, bet beigās pati meklēšana, kas arī maksā naudu, sanāk stipri dārga. Tas savukārt liek secināt, ka taupīt mēģina uz komersantu, ne birokrātijas rēķina.

Vēl viens no iepirkuma aspektiem, kas, pēc Bariševa domām, Latvijā pilnībā tiek ignorēts, visu reducējot tikai uz lētāko cenu, ir vietējā tirgus aizsardzība. „Vācijā, Zviedrijā, Somijā un arī citur Eiropā valsts un pašvaldību konkursos vienmēr priekšroku dod vietējam ražotājam,” stāsta Bariševs. „Savukārt, ja vadāmies tikai no lētākās cenas un par uzvarētājiem konkursā atzīstam ķīniešus, poļus vai turkus, tad izdarām to paši uz savu nodokļu un potenciālo darba vietu rēķina. Mūsu naudiņa aiziet uz Ķīnu, Poliju vai Turciju, un, kad to visu sarēķina, beigās arī šāds pasūtījums mums izmaksā nevis lēti, bet ļoti dārgi.”
Viens no risinājumiem, ko redz Bariševs, lai konkursa organizatori un uzņēmēji nekļūtu atkarīgi no šīs pašas lētākās cenas, ar ko iespējams dažādi manipulēt un kas reizēm ne tikai faktiski sadārdzina pasūtījumu, bet arī apdraud tā izpildi, ir sekot citu valstu pieredzei. Piemēram, Somijā un Zviedrijā piedalīties konkursos ir ļoti viegli. Procedūra uzņēmējiem ir maksimāli atvieglota. Savukārt ASV no konkursiem tiek izņemti paši lētākie un paši dārgākie piedāvājumi. Protams, tikai tajos gadījumos, ja atšķirība ir būtiska un liek šaubīties par to pamatotību. Galu galā tirgus ir viens un brīnumi šajā tirgū nenotiek. Kā mēdz teikt, viss maksā tik, cik tas maksā.

Igauņi izmanto internetu, latvieši uzticas papīram

Par spīti iepriekš teiktajam, pats SLO tomēr sekmīgi piedalās konkursos ārpus Latvijas. Piemēram, Igaunijā.
Ar ko iepirkumu procedūra tur atšķiras no procedūras Latvijā?
„Viņiem viss ir krietni vienkāršāk,” atklāj Bariševs. „Viss notiek elektroniski. Sākot ar dokumentu iesniegšanu un beidzot ar līgumu parakstīšanu.”
Bet Latvijā, kas ir viena no līderiem interneta ātruma ziņā, uzņēmējiem ne tikai jāvāc dažādas izziņas, bet tās piedevām vēl attiecīgi jānoformē un jāiešuj. „Kāpēc jādzenā cilvēki, lai vāktu papīrus no VID vai Uzņēmumu reģistra, ja pašlaik var pieslēgties to datubāzēm un apskatīties visu, kas interesē,” nesaprot Bariševs. Beigās iznāk, ka, vācot visas šīs izziņas, uzņēmēji ne tikai tērē savu laiku, bet arī nodarbina ierēdņus un piedevām vēl viņiem par to maksā. Jo par katru izziņu taču jāmaksā.

Arī zviedru uzņēmēji nesaprotot, kāpēc mūsu konkursi ir tik sarežģīti un kāpēc tajos nepieciešams iesniegt tik daudz un dažādi dokumenti.
Zviedriem varot piekrist. Arī Bariševam dažbrīd liekoties, ka cilvēki, kas rīko konkursus, paši nesaprot, ko dara. Nolikumi tiek salipināti no dažādām daļām. „Vai nu ļoti primitīvi,” saka uzņēmējs, „vai arī tik sarežģīti, ka beigās atsevišķi punkti nonāk pretrunā cits ar citu.”
Tāpēc iepirkuma procedūru vajadzētu padarīt universālāku un vienkāršāku. Visur tas, protams, neesot iespējams, bet pašvaldībās, kur šobrīd esot ļoti daudz neskaidrību, to varētu panākt.

Valērijs Bariševs

  • Beidzis RTU 1992.gadā
  • Specialitāte  datorinženieris
  • Pirmā darbavieta  uzņēmums Polyplast
  • Kopš 1993.gada nodarbojas ar elektromateriālu vairumtirdzniecības biznesu
  • Kopš 2003.gada strādā SLO Latvia
  • Kopš 2012.gada SLO Latvia direktors
  • Vada 49 cilvēku lielu kolektīvu
  • Patīk aktīvs dzīvesveids, nodarbojies ar džudo

SIA SLO Latvia

  • SIA SLO Latvia ir viens no Eiropas lielākā elektromateriālu vairumtirgotāja franču ģimenes uzņēmuma Sonepar, kura apgrozījums pērn bija 19 miljardi eiro, meitasuzņēmumiem. Šis globālais koncerns darbojas 35 pasaules valstīs, kur tam ir 160 meitasuzņēmumi.
  • Latvijā tas ienāca 2000.gadā no Somijas caur Igauniju.
  • SLO ar piecām filiālēm un apgrozījumu 134 miljoni latu pērn ir lielākais elektropreču vairumtirgotājs Latvijā.
  • Raksturojot uzņēmuma specifiku, Valērijs Bariševs saka: „Gan pats Sonepar, gan arī mēs kā meitasuzņēmums nodarbojamies tikai ar tirdzniecību. Mēs neko neražojam, toties piedāvājam saviem klientiem labāko no pasaulē ražotajiem elektromateriāliem.”

Teksts: Aivars Kļavis

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: