Kategorijas
Nozares Uzņēmējdarbība

Grāmatvedības ārpakalpojums – bubulis vai draugs?

Iepriekšējā žurnāla numurā tika aizsākta diskusija par ārpakalpojumu nozīmi, to daudzveidību un potenciālu praktiski visās mūsdienu biznesa jomās – grāmatvedībā, jurisprudencē, loģistikā, sabiedriskajās attiecībās, IT, reklāmas un mārketinga jomā, tirgus izpētē u. c. Turpinot tēmu, šoreiz tiekamies ar Latvijas grāmatvedības ārpakalpojumu asociācijas valdes priekšsēdētāju ILZI PALMBAHU, lai pārrunātu tās nianses, kas nosaka grāmatvedības ārpakalpojuma stiprās un vājās puses, kā arī, lai apskatītu šī pakalpojuma tālākās attīstības iespējas.

Kāpēc tika izveidota Latvijas grāmatvedības ārpakalpojumu asociācija? Kādus jautājumus tā risina un kādus mērķus vēlas sasniegt?

Pirms četriem gadiem šo cīņu sāka Konsultāciju biroja CBB vadītāja Liene Caune. Pirmā doma bija uzlabot situāciju grāmatvedības nozarē. Proti, pakalpojumu sniedzēju te ir ļoti daudz, bet to līmenis un kvalifikācija ir ļoti dažādi. Ar to ikdienā nākas saskarties visai bieži. Grāmatvežu kvalifikācija ne vienmēr atbilst tam, kā viņi sevi pasniedz un reklamē tirgū. Ir neskaitāmi gadījumi, kad mums pašiem ir nācies pārtaisīt citu grāmatvežu darbu, kas atsevišķos gadījumos mēdz būt ne tikai nekvalitatīvs, bet pat neatbilst normatīvajiem aktiem. Šādi pakalpojumu sniedzēji ir bijuši ļoti tālu no izpratnes, ko nozīmē grāmatvedība. Latvijā nekas šo profesiju nereglamentē un jebkurš, kas vēlas, var kļūt par grāmatvedi. Pat cilvēks, kas apguvis friziera profesiju, pēc divu nedēļu kursiem var sākt strādāt un saukt sevi par bilancspējīgu grāmatvedi. Te viss ir atkarīgs no tā, cik nu kuram ir drosmes sākt šo biznesu bez profesijas izpratnes. Pirms četriem gadiem domubiedru grupa, kuru skaitā biju arī es, aktualizēja šo jautājumu un uzsvēra, ka situācija ir jāmaina arī valstiskā līmenī. Sākotnēji bija jāpanāk, lai mūsu idejas pamana un saprot, ka problēma tiešām pastāv. Konkrētās nozares nesakārtotības rezultātā lielākā zaudētāja ir tieši valsts, jo tie ir neaprēķinātie nodokļi, neapmaksātie nodokļi, nepareizi gada pārskati, un šīs summas nav mazas. Un tā šo gadu laikā soli pa solim tika panākts, ka arvien vairāk tiekam iesaistīti valsts iestāžu darbā. Bieži vien no viņu puses tiek izrādīta iniciatīva sadarboties tādā kā forumu veidā un izrunāt mūsu nozares problēmas. Pirms dažiem gadiem vienā no mūsu rīkotajām konferencēm FM Valsts sekretārs publiski pauda, ka, ja arī nebūs obligāta grāmatvežu sertificēšana, tad obligātā civiltiesiskā apdrošināšana šajā nozarē būs nepieciešama. Tas nozīmē, ja, piemēram, grāmatvedības kompānija, ar kuru jūs esat noslēguši darba līgumu, ir kļūdījusies savos nodokļu aprēķinos, tad trešā puse, t. i., apdrošināšanas sabiedrība, sedz šos zaudējumus. Diemžēl priekšlikums vēl līdz šim nav ieviests.

Kategorijas
Uzņēmējdarbība

Kā apgūt daudzpusību saskarsmē

Šajā rakstā izskaidrošu, kāda ir būtiskā atšķirība starp veiksmīgu saskarsmi ar klientiem un tādiem kontaktiem, kuros neizdodas panākt kopīgu valodu ar klientu.

Mūsu saskarsmes stilu atšķirības

Visiem zināms, ka talantīgajiem pārdevējiem piemīt lieliska spēja mazināt attiecību spriedzi un izveidot labas attiecības ar visdažādākajiem cilvēkiem. Šādi pārdevēji veido vairāk kontaktu, panāk lielāku klientu lojalitāti, augstāku noslēgto darījumu koeficientu un atkārtotus darījumus. Mēdz teikt, ka šādiem pārdevējiem piemīt lieliskas cilvēku izjūtas prasmes, kuras ir iedzimtas un grūti iemācāmas.

Sociālo stilu pētījumi pierāda to, ka veiksmīgākie pārdevēji apzināti vai neapzināti izmanto saskarsmes daudzpusības prasmes – spēju pieskaņoties dažādu cilvēku saskarsmes stiliem, veidojot produktīvākas attiecības. Daudzpusība saskarsmē ir iemācāma prasme, apgūstot to, cilvēki spēj panākt lielāku savstarpēju uzticēšanos un efektīvāk veidot ilgtermiņa attiecības ar dažādu tipu klientiem.

Ja jūs esat pārdošanas vadītāja/vadītājs, tad ikdienā analizējat pārdevēju sarunas ar klientiem un panākumus darbā. Jūs, protams, esat pamanījusi/is, ka ar dažiem klientiem kādam pārdevējam izdodas izveidot saikni, kamēr ar citiem kopīgu valodu atrast neizdodas. Viena un tā pati pārdošanas prezentācija dažkārt nostrādā ļoti labi, tomēr citkārt drīzāk kaitē, nevis palīdz darījumam. Mēdz būt pārdevēji, kuriem, tērzējot pie kafijas tases, izdodas noslēgt lieliskus, komplicētus darījumus. Mēdz gadīties arī tā, ka ilgi veidotas sadarbības attiecības ar klientiem pārtrūkst tāpēc, ka ir radušies savstarpēji pārpratumi un aizvainojumi.

Nav tik vienkārši izprast likumsakarības, kāpēc tieši šim pārdevējam un šim klientam izdodas veiksmīga sadarbība. Lietderīgāk būtu censties saprast, kādas ir kopīgās iezīmes tiem pārdevējiem, kuriem saskarsme ar ļoti dažādiem klientiem izdodas veiksmīgi. Prasme veidot produktīvas biznesa attiecības ar dažādu tipu klientiem ir priekšnoteikums tam, lai iegūtu atkārtotas tikšanās, lai noslēgtu darījumus, iegūtu atsauksmes no pircējiem, kā arī, lai saglābtu attiecības ar sarežģītiem klientiem.

Kategorijas
Pārtika un dzērieni Pašvaldības

Ziemassvētku paciņas

Tuvojoties Ziemassvētku laikam, uzņēmumiem un pašvaldībām parādās kāds specifisks iepirkums – Ziemassvētku paciņas bērniem. Vēlos jautāt atbildīgajiem par šo iepirkumu: ko liksiet tajās iekšā? Vai zināt, ko paši paciņu saņēmēji – bērni – vēlētos tajās atrast? Un ko bērnu likumīgie aizbildņi – vecāki – uzskata par labu esam? Izrādās, Ziemassvētku laiku daudzi vecāki gaida ar dalītām jūtām: bērna prieks par saņemtajām dāvaniņām mijas ar vecāku nepatiku par saldumu kaudzēm, jo viņi ir nobažījušies par bērnu zobiem un arī par nevēlēšanos ēst ko citu, it īpaši, ja saņemtas vairākas paciņas, tostarp, vecāku darba vietās. Saldumus izmest būtu žēl, lai gan garšīgākos kārumus bērns izēdis un vairs nevēlas. Sāp sirds arī par bērnu uzmanību zaudējušām, salauztām rotaļlietām, jo kāds, labu vēlot, par to visu ir maksājis. Vai ir kāda iespēja to mainīt? Varbūt mēs vienkārši vēlamies par daudz, jo nav iespējams vienlaikus iepriecināt bērnu, nekaitēt viņa veselībai, neveicināt masu patēriņa tradīcijas, turklāt – ar ierobežotiem resursiem!

Ziemassvētku paciņu iepirkšana vairāk raksturīga lieliem uzņēmumiem un dažām pašvaldībām. Piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes arodbiedrība 2012. gadā, kā katru gadu, sagādāja dāvaniņas savu biedru – RTU darbinieku bērniem un mazbērniem vecumā līdz desmit gadiem, izdalot tās viņiem domātas Ziemassvētku izrādes laikā. Vienai paciņai atvēlētā summa bija Ls 2,20, tās sastāvā – konfektes. Arī Ķekavas pašvaldībā ir jauka ikgadēja tradīcija sveikt Ziemassvētkos novadā dzīvojošos pirmsskolas vecuma bērnus, vienai paciņai atvēlot Ls 3, un tajā arī ir konfektes. Gan RTU arodbiedrības, gan Ķekavas pašvaldības pārstāvji atzina: kaut ko citu, izņemot konfektes, ielikt ir sarežģīti, jo paciņu saņēmēju vecums ir ļoti atšķirīgs – no dzimšanas līdz septiņiem (vai desmit) gadiem, un, kas interesē vienu, neinteresē citu. Ziemassvētku paciņas bērnudārzos organizē to pedagogi un vecāki, gan iepērkot no viena piegādātāja, gan paši komplektējot. Uzņēmums SIA Tieto Latvija katru gadu organizē darbinieku bērniem tematisku Ziemassvētku pasākumu, kurā darbojas dažādi tēli, notiek koncerti, bērni var piedalīties radošajās darbnīcās, kā arī saņem paciņas. Pasākuma organizēšanai un paciņu sagādei iepērk ārpakalpojumu, piedāvājumu vērtēšanā svarīgs kritērijs ir pakalpojumu sniedzēja iepriekšējie projekti un paša SIA Tieto Latvija pieredze. Pērn uzņēmums paciņu saiņošanā iesaistīja brīvprātīgos – darbiniekus, un tas izrādījās labs kolektīva saliedēšanas pasākums.

Bet kas ir tas, ko vecāki vēlas redzēt Ziemassvētku paciņās, vai ir gatavi paši maksāt un – cik paši gatavi iesaistīties to sagatavošanā? Vai piegādātāji ir gatavi piegādāt to, ko vēlas bērni un viņu vecāki? Vai saņemtās Ziemassvētku paciņas atbilst vēlmēm?

Kategorijas
Nozares

Šaubīgie iepirkumi šoruden

IeM bez konkursa vēlas iepirkt rācijas par 11 miljoniem!

Iekšlietu ministrija (IeM) slepenībā gatavojas par 11 miljoniem latu iegādāties rācijas, taču negrasās sludināt konkursu – tā vietā plānots uzrunāt tikai vienu firmu.

Plānots, ka nākamgad visām drošības iestādēm, policijai, armijai un neatliekamajai medicīniskai palīdzībai būs jauni un moderni sakari, arī rācijas, tāpēc IeM steidzamības kārtā nolēmusi veikt radiosakaru modernizāciju. Kopējās projekta izmaksas tiek lēstas 11 miljonu latu apjomā, kas būtu viens no lielākajiem pēdējo gadu ministrijas pirkumiem.

IeM nolēmusi nevis sludināt konkursu un publiski izvērtēt piedāvājumus, bet, uzliekot iepirkumam ierobežotas pieejamības statusu, ir sāktas sarunas ar ASV kompāniju Motorola. Konkurenti uzskata, ka IeM vadībā kāds lobē Motorolas intereses, jo kas gan ministrijai varētu būt slēpjams, iepērkot jaunas rācijas?!

Kategorijas
Nozares

Publisko iepirkumu centralizācija Latvijā

Laikā, kad Eiropas Savienībā, tāpat kā visā pasaulē, tiek veidotas elektroniskās vietnes dažādu iepirkumu veikšanai, Latvijā arvien neatlaidīgāk tiek virzīta ideja par publisko iepirkumu centralizāciju. Tomēr uz informācijas tehnoloģijām balstītu sistēmu darbība ne vienmēr var būt efektīva, to izmantošana ir saistīta ar būtiskiem riskiem, kas var novest pie informācijas monopola un turpmākas procesa ietekmēšanas mazspējas. Vēl jo vairāk, ja tā tiek izmantota kā instruments publisko iepirkumu centralizācijai valstī, kurā samērā izplatīta ir prasību pielāgošana visuzticamāko pretendentu atlasei.

Pati par sevi tieksme piešķirt līguma slēgšanas tiesības uzticamākajiem uzņēmējiem ne tikai Latvijā, bet ikvienā citā valstī, nav jāuztver kā noziegums. Tomēr pastāv daži jautājumi, piemēram, ar ko šī uzticamība ir panākta vai, piemēram, kam un cik lielā mērā no tā varētu rasties kaitējums?

Pašsaprotams šķiet uzskats, ka visā valstī tiktu nodrošināta brīvāka konkurence, ja lēmumus pieņemtu katra no 119 pašvaldību komisijām novados, nevis viena vai divas komisijas Rīgā.

2005. gadā, kad tika izveidots pirmais Elektroniskais iepirkumu katalogs, tā lietošana bija paredzēta tikai standarta precēm un pēc brīvprātības principa, bet jau ar 2010. gada grozījumiem Publisko iepirkumu likumā (PIL) tika noteikts, ka tiešās pārvaldes iestādēm Ministru kabineta (MK) noteiktajos gadījumos ir obligāti preces un pakalpojumus iegādāties no MK noteiktajām centralizēto iepirkumu institūcijām vai ar to starpniecību, ja attiecīgās preces vai pakalpojumi ietilpst MK noteiktajā preču vai pakalpojumu grupā un to līgumcena 12 mēnešu laikā attiecīgajā preču vai pakalpojumu grupā ir 100 latu vai lielāka.

Preču saraksts elektroniskajā katalogā periodiski tiek papildināts, šobrīd obligātajā sarakstā ir ar datoriem un citu biroja tehniku saistīti priekšmeti, biroja papīrs un medikamenti1. Papildus Elektronisko iepirkumu sistēmas (EIS) izveidotajā katalogā tiek piedāvāts iegādāties arī mēbeles, pārtiku, kancelejas un saimniecības preces.

Kategorijas
Pašvaldības

Sīkumi, kas iegāž

Vienai izziņai nav iespējama izdruka, citu izziņu pasūtītājs atļāvies nevis iegūt datubāzē, bet pieprasīt piegādātājam, jo publiski pieejamā datubāze nedarbojas… Šādi mazi sīkumi sarežģī dzīvi iepirkumu speciālistiem. Par sakārtotību un skaidrību iepirkumos saruna ar Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) iepirkumu speciālisti DAINU DZILNU.

Kādas ir jūsu funkcijas Latvijas Pašvaldību savienībā?

Man kā biedrības Latvijas Pašvaldību savienība iepirkumu speciālistei pienākums ir organizēt Latvijas Pašvaldību savienības iepirkumus, jo biedrības dibinātāji ir tikai pašvaldības un līdz ar to arī LPS ir jāveic visi iepirkumi saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu (PIL), tāpat kā pašvaldībām.

Otrs būtiskākais pienākums ir LPS pārstāvība dažādās darba grupās, ministrijās, Saeimas komisijās normatīvo aktu grozījumu izstrādes un saskaņošanas procesā, jaunu likuma normu projektu izstrādē, kas vairāk vai mazāk skar iepirkumu jomu vai ir saistīti ar iepirkumu organizēšanu.

Finansiāli nozīmīga ir atbilstoša iepirkumu organizācija dažādos ES fondu un pārrobežu sadarbības projektos, kur par pieļautajām kļūdām attiecīgi tiek aprēķinātas neattiecināmās izmaksas. Lai tās pēc iespējas mazinātu, LPS ir organizējusi diskusijas un seminārus tiešsaistē ar atbildīgo iestāžu speciālistu piedalīšanos. Manuprāt, viens no visbiežākajiem konstatēto pārkāpumu iemesliem ir vienu un to pašu jēdzienu vai formulējumu dažāda izpratne, kā arī izpratnes vai viedokļu maiņa salīdzinoši īsā laika periodā. Iepirkumu speciālistiem ir pastāvīgi jāseko līdzi ne tikai izmaiņām normatīvos aktos, bet arī jāiepazīstas ar Iepirkumu uzraudzības biroja skaidrojumiem, sūdzību izskatīšanas praksi, Finanšu, Ekonomikas un citu ministriju sniegtiem skaidrojumiem, vadlīnijām. Likums nosaka, ka kompetentai jābūt Iepirkumu komisijai, ne tikai speciālistam, kas nozīmē to, ka pastāvīgs izglītošanās process iepirkumos iesaistītiem darbiniekiem ir priekšnoteikums veiksmīgai iepirkumu organizācijai un norisei.

Kategorijas
Pārtika un dzērieni

Kādas sulas, augļus un ogas iepirksim?

Apskatot augļu un ogu grupas (turpmāk – augļi) publiskajos iepirkumos, ir būtiski izprast, kādus augļus vēlamies redzēt mūsu ēdienkartē, ko gatavosim paši un ko iegādāsimies jau apstrādātu un pārstrādātu kā piedevas ēdieniem un kā pamatizejvielu desertu un dzērienu gatavošanai. Gatavojot tehniskās specifikācijas iepirkumam, būtiski apzināties sezonas ietekmi, pieejamo produktu klāstu, ar kuru būs jāstrādā, lai varētu nodrošināt daudzveidīgu uzturu atbilstoši normatīviem.

Rudens, ziemas un pavasara sezonā izglītības iestādēm bērnu ēdienkartēs vajadzētu iekļaut pēc iespējas daudzveidīgākas augļu, ogu un to pārstrādes produktu grupas.

  • Svaigi augļi un ogas

Ja apjomi ļauj un tas ir ekonomiski lietderīgi, ieteicams dalīt divās apakšgrupās – reģionālajos un eksotiskajos dienvidu augļos.

  • Atdzesētas un/vai saldētas ogas un augļi

Izvērtējot šo abu produktu grupu kopējās piegādes iespējas, svaigos apvienojam ar saldētajiem, ja varam nodrošināt konkurenci šajā grupā. Savukārt mazos iepirkuma apjomos ieteicams saldētos augļus apvienot ar saldēto dārzeņu un garšaugu daļu vienā produktu grupā, vadoties pēc optimālā transportēšanas un uzglabāšanas temperatūras režīma nepieciešamības.

  • Sulas, vairāku augļu sulas (kupažētās), nektāri, sulām līdzīgie produkti, biezsulas un dzirkstošās sulas
  • Sulu dzērieni, sīrupi, augļu un ogu deserta dzērieni
  • Konservētie augļi un ogas
  • Ievārījumi, džemi

Plānojot iepirkumu, pirms dalīšanas daļās izvērtējam nepieciešamo iepirkuma apjomu augļu apakšgrupām, minimālo pasūtījuma slieksni vienai piegādes reizei, kā arī apsekojam potenciālos piegādātājus, augļu ražotāju darbības jomu (svaigie, saldētie augļi; to pārstrādes veidi), apzināmies iepakojumus un tilpumus, ar kuriem vēlamies strādāt. Rakstot tehnisko specifikāciju, vadāmies pēc pārstāvēto ēdāju (audzēkņu vai skolnieku) skaita un virtuves tehniskā nodrošinājuma iespējām, neaizmirstot augļu piedāvājuma segmentu.

  • Kaltētie, žāvētie augļi
  • Svētku noskaņai interesanti ir augļu konditorejas izstrādājumi – sukādes, pomādes, pastilas, marmelādes un dažādas augļu, ogu karameles

Kalkulējot produktu izvēli un sastādot ēdienkartes, pamatēdieniem pievienojot augļus un to pārstrādes produktus, izdosies dažādot ēdienu garšas nianses un sekmīgi plānot piegādes periodiskumu. Labi saplānots darbs nodrošina iespēju iekļauties nelielajā ēdienu gatavošanas budžetā. Organizējot ēdināšanu, sastādot ēdienkartes, atcerēsimies, ka ēdienu kalkulācija neattaisno vienveidīga ēdiena gatavošanu. Parasti aizbildināmies, ka pie pamatproduktiem, piemēram, biezpiena vai biezputras ziemas sezonā vai pavasarī būtu pārāk dārgi pievienot svaigas ogas un konservētus augļus vai desertam piešķirt svaigu garšas niansi, piedāvājot augļu mērci ar medu. Īstenībā matemātiski dārgas ir vien atrunas. Ja biezpienam pievieno svaigi saldētas, blenderētas zemenes (pirms tam, protams, termiski apstrādājot), tad uz 100 g biezpiena vajadzētu tikai 10 g ogu vai 5 g šokolādes skaidiņu, lai ikdienišķs biezpiens kļūtu par kārumu un radītu svētku noskaņu.

Kategorijas
Iepirkumu ABC Nozares

Dalīšana daļās, vispārīgā vienošanās un paredzamā līgumcena. II daļa

Iepriekšējā nodarbībā aplūkojām, kā noteikt paredzamo līgumcenu, ja noteiktā laika periodā jāveic līdzīga rakstura darbi, jāiepērk līdzīgas preces vai nepieciešams saņemt līdzīga rakstura pakalpojumus, bet piegādātāju loks dažkārt ir līdzvērtīgs, bet citkārt – atšķirīgs. Tika aplūkotas situācijas, kad dalīšanai daļās ir liela nozīme, kā arī gadījumi, kad tā nav realizējama dažādu tehnisku vai drošības apstākļu dēļ un kad dalīšana mazākos iepirkumos nav pieļaujama. Šoreiz aplūkosim daļās dalīšanas nozīmi, kā arī pircēju un piegādātāju iespējas, slēdzot vispārīgo vienošanos.

Publisko iepirkumu likums nosaka, ka iepirkuma priekšmetu var sadalīt daļās, vienlaikus slēdzot iepirkuma līgumu par katru daļu atsevišķi. To, cik un kādās daļās iepirkuma priekšmetu dala pircējs, vai var slēgt līgumu par vienu un vairākām daļām kopā, ja šajās daļās uzvarētājs ir viens un tas pats piegādātājs, vai var slēgt līgumus par atsevišķiem produktu apjomiem, nenosaka pat PIL. Tādējādi dalīšana daļās ir brīva pircēja izvēle, vienlaikus gan nedrīkst aizmirst par PIL mērķiem – vienlīdzīga attieksme pret piegādātājiem, konkurences nodrošināšana, nediskriminējošu prasību izvirzīšana piegādātājiem. Te gan jāatgādina, ka diskriminēt un nenodrošināt konkurenci var, ne tikai izstrādājot iepirkuma dokumentos iekļaujamās kvalifikācijas prasības piegādātājiem, bet arī, gatavojot dalījumu daļās, proti, nosakot to preču sortimentu, pakalpojuma raksturu vai būvdarbu apjomu, kas būtu iekļaujams katrā iepirkuma daļā.

Dalīšana daļās un CPV kods. Dažkārt gan pircēji vēlas noteikt preču sortimentu, pakalpojuma raksturu vai būvdarbu apjomu, kas iekļaujams vienā iepirkuma daļā, pamatojoties uz CPV kodiem1. Lai gan PIL neliedz šādu dalījumu daļās, un daudzos iepirkumos tam, iespējams, ir arī pamatojums, bet aplūkosim vienu piemēru no pārtikas iepirkuma dalījuma, ja dalījuma daļas noteikšanai piemērojam CPV kodus. Piemēram, pārtikas dalījums daļās pēc CPV koda ir:

15900000-7 Dzērieni, tabaka un saistītā produkcija
15800000-6 Dažādi pārtikas produkti
15700000-5 Dzīvnieku barība
15600000-4 Graudu maluma produkti, cietes un cietes produkti
15500000-3 Piena produkti
15400000-2 Dzīvnieku vai augu eļļas un tauki
15300000-1 Augļi, dārzeņi un saistītie produkti
15200000-0 Apstrādātas un ilglaicīgai glabāšanai sagatavotas zivis
15100000-9 Dzīvnieku valsts produkti, gaļa un gaļas produkti


Grupa Dažādi pārtikas produkti iedalās:

15890000-3 Dažādi pārtikas produkti un žāvēti produkti
15880000-0 Īpaši pārtikas izstrādājumi
15870000-7 Garšvielas un piedevas
15860000-4 Kafija, tēja un saistītie produkti
15850000-1 Makaronu izstrādājumi
15840000-8 Kakao; šokolādes un cukura konditoreja
15830000-5 Cukurs un saistītie produkti
15820000-2 Sausiņi un cepumi; konservēti mīklas izstrādājumi un kūkas
15810000-9 Maize, svaigi mīklas izstrādājumi un kūkas

Kategorijas
Nozares

Pēdējā instance

Publisko iepirkumu likums ir viens no tiem juridiskajiem aktiem, kurš tiek grozīts vismaz reizi gadā. Savukārt apmēram piektā daļa no visām iepirkuma procedūrām tiek pārsūdzētas Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB). Un, kaut abas šīs lietas savā starpā nav tieši saistītas, kā viena, tā otra vistiešākajā viedā ietekmē iepirkumu procedūras norisi. Vai taisnība, ka jau pārredzamā nākotnē var tikt pieņemts jauns Publisko iepirkumu likums? Par ko un kāpēc sūdzas pretendenti? Kura ir pēdējā instance, kas IUB izskata sūdzības un kā tas notiek? Mēģinot rast atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem, saruna ar Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājas vietnieci, Juridiskā departamenta direktori EVIJU MUGINU.


Jaunu likumu gaidot

Ko nozīmē vadīt IUB Juridisko departamentu?
Parasti juridiskie departamenti iestādēs nodrošina tām juridisko atbalstu dažādu lēmumu pieņemšanā, lai iestāde varētu sekmīgi strādāt. Iepirkumu uzraudzības birojā viena no Juridiskā departamenta funkcijām ir izskatīt iesniegumus par pasūtītāju rīkotajām iepirkuma procedūrām. Mēs tos pieņemam, virzām tālāk un gatavojam lēmumus. Nepieciešamības gadījumā pārstāvam biroju tiesā. Tātad nodrošinām vienu no tām pamatfunkcijām, kas IUB noteikta ar likumu.

Kā jūs nonācāt šajā amatā?
Birojā esmu jau kopš tā izveidošanas 2002. gadā. Kā toreiz atnācu un sāku strādāt par Juridiskā departamenta direktori, tā strādāju joprojām. Un kopš 2012. gada esmu arī biroja vadītājas vietniece. Pirms tam darbā ar iepirkumiem nekādas pieredzes nebija. Bija pieredze valsts uzņēmumā – procesu kontrolē un lēmumu sagatavošanā, jo pēc izglītības esmu juriste ar maģistra grādu. Man ir arī maģistra grāds ekonomikā.

Vai pati piedalāties arī likumu izstrādē? Un kādas vispār ir IUB iespējas ietekmēt šo procesu?
Ekspertu līmenī likumu izstrādē piedalās gan birojs, gan es pati. Tā, piemēram, mēs piedalījāmies grozījumu izstrādē Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas attiecās tieši uz publiskajiem iepirkumiem. Es biju iekļauta Privātās un publiskās partnerības likuma izstrādes darba grupā, un mēs bijām arī ministru prezidenta izveidotajā darba grupā, kas gatavoja pēdējos grozījumus Publisko iepirkumu likumā. Vienlaikus birojs arī izsaka savu viedokli par likumprojektiem, kas attiecas uz publiskā iepirkuma regulējumiem. Tāpēc šajā ziņā birojam ir pietiekami nozīmīga loma, lai gan formāli, protams, neesam likumu virzītāji un neizstrādājam arī iepirkuma jomas politiku, bet ekspertu līmenī, jā… mēs visos ar to saistītos procesos piedalāmies.

Kas diktē šo nepieciešamību pēc grozījumiem tieši attiecībā uz PIL? Šķiet, tas ir viens no likumiem, kurš izmaiņas piedzīvo nepārtraukti. Daļa cilvēku, sevišķi juristi, saka – tas ir labi, tātad likums ir dzīvs un pilnveidojas. Citi, to skaitā arī iepirkuma organizētāji, uzskata, ka šīm izmaiņām grūti izsekot, tās ne vienmēr var traktēt viennozīmīgi un līdz ar to tās nereti grūti piemērot un pat saprast?
Ja skatāmies kopš likuma pieņemšanas, tad taisnība – gandrīz reizi gadā likumā veikti grozījumi, un katram no tiem ir sava priekšvēsture. Tomēr būtiski, ka kopējo sistēmu grozījumi neizjauc un nav nekādu radikālu izmaiņu, kas liktu cilvēkiem, kuri strādā ar iepirkumiem, pilnībā pārorientēties vai mainīt savu skatījumus uz šo procesu. Par politiku iepirkumu jomā atbildīga Finanšu ministrija, tāpēc tā arī ir viens no grozījumu iniciētājiem. Tomēr galvenais – mūsu likumu regulējums pakārtots ES direktīvām. Tiklīdz notiek izmaiņas direktīvās, tām seko izmaiņas arī mūsu likumdošanā. Bet, tā kā iepirkumi aptver ļoti plašu tautsaimniecības – un ne tikai tautsaimniecības – sfēru, šī joma saistīta ar dažādu citu politiku iniciatīvām. Tāpēc grozījumi ir mēģinājums sakārtot vai uzlabot procesu. Vienlaikus PIL kā jebkura tiesību norma ir pakļauta interpretācijai. Likums nav instrukcija, kur viss aprakstīts soli pa solim, bet gan normatīvs dokuments, kas attiecināms uz visiem dzīves gadījumiem. Un, ņemot vērā, ka tiek iepirktas ļoti dažādas preces un pakalpojumi, šādu gadījumu ir ārkārtīgi daudz. Turklāt, kā jau dzīvē mēdz gadīties – arī pilnībā nestandarta situācijas. Protams, ja PIL būtu rakstīts kā instrukcija, normas būtu daudz skaidrākas, bet tas ne tuvu nav labs likumu rakstīšanas stils, tāpēc šīs normas jāprot interpretēt. Jebkuram tiesību normu piemērotājam jāzina visi principi, kas palīdz tiesību normu interpretācijā. Tas, ka jebkurš likums, ko bieži maina, ar katrām izmaiņām kļūst arvien grūtāk uztverams, gan tiesa. Skaidrs, ka šādi grozījumi esošā likuma ietvaros nevar būt bezgalīgi un kaut kur tiem ir robeža.

Vai tas nozīmē, ka gaidāms jauns likums?
Ņemot vērā, ka ES attiecībā uz publisko iepirkumu gaidāmas jaunas direktīvas, un līdz ar to mums būs jāpārņem pilnīgi jauns regulējums, visticamāk, būs nepieciešams arī jauns likums. Jauno direktīvu projekti pašlaik ir apspriešanas stadijā. Grūti prognozēt, kad tās tiks pieņemtas. Varbūt 2014. gadā? Ja tā, tad, pilnīgi iespējams, jauns likums varētu būt 2015. gadā. Agrāk diezin vai.

Ne tikai liela nauda, bet arī milzīgas iespējas

Gribot negribot jāsecina, ka ne tikai pie mums, bet visā Eiropas Savienībā iepirkumi ir ļoti jūtīga lieta, ja reiz tie nepārtraukti ir likumdošanas redzeslokā. Savukārt likumdošana pakļauta nepārtrauktām pārmaiņām.
Manuprāt, tas ir tāpēc, ka iepirkumi jebkurā valstī aptver ne tikai ļoti plašu darbības lauku, bet arī sastāda ievērojamu daļa no katras valsts tēriņiem kopumā. Vienlaikus mainās tehnoloģijas, pieaug centralizācija, elektronisko instrumentu loma, arvien aktuālāki kļūst vides jautājumi… Tas viss ietekmē šo procesu juridisko regulējumu, diktējot tajā izmaiņas.

Tātad tā ir milzīga nauda, kas tur apgrozās, un šī joma ir ļoti nozīmīga ikvienas valsts attīstībā?
Jā! Vēl jo vairāk, ka caur iepirkumiem tiek realizēta arī cita politika. Piemēram, zaļie iepirkumi.

Tajā pašā laikā Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likumā, kas it kā regulē to pašu jomu, cik zinu, vispār nav veikti nekādi grozījumi! Vai šo likumu izdevies izveidot tik universālu, ka realitāte to neskar vai tam ir citi iemesli?
ES ir divas pamatdirektīvas attiecībā uz iepirkumiem. Viena attiecas uz publiskajiem pasūtītājiem, otra uz sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc arī mums – divi atsevišķi likumi. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem ir ievērojami augstāki līgumcenu sliekšņi, arī skaitliski šādu iepirkumu mazāk, salīdzinot ar publisko sektoru un, ņemot vērā, ka publisko pakalpojumu sniedzēji ir komercsabiedrības, lielie uzņēmumi, tad arī direktīvu līmenī tiem ir lielāka rīcības brīvība un nav tik strikts regulējums. Tie arī ir galvenie iemesli, kāpēc šis likums tiek minēts nesalīdzināmi retāk, jo tāds jumta likums mūsu izpratnē jebkurā gadījumā ir PIL. Tomēr šobrīd izveidota darba grupa arī Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma grozījumu izstrādei, un pavisam noteikti šādi grozījumi sagaidāmi arī pēc jauno direktīvu pieņemšanas vai arī likums tiks veidots no jauna. Tā ir valsts izvēle, kā šādā situācijā reaģēt.

Pēdējie grozījumi Publisko iepirkumu likumā stājās spēkā šī gada augustā. Pavisam īsi, nevis par pašiem grozījumiem, bet par lietām, kam iepirkuma organizētājiem un pretendentiem tagad būtu jāpievērš lielāka uzmanība, kur slēpjas jauni klupšanas akmeņi?
Pirmkārt, īpašu uzmanību tagad vajadzētu pievērst pašvaldību iepirkumu centralizācijai, ja iepirkumu summa pārsniedz 3000 latu un pašvaldības neizmanto elektronisko iepirkumu sistēmu. Šī norma būs obligāta no 1. janvāra un pašlaik tiek dots laiks, lai tam sagatavotos. Otrkārt, mazo iepirkumu līgumu publiskošana pasūtītāju mājaslapā. Treškārt, pilnīgi jauns regulējums – līguma neizpildes sekas. Tāpēc pasūtītājam svarīgi iepirkuma līgumā atrunāt tiesības atkāpties no līguma, ja otra puse pienācīgi nepilda savas saistības. Par šādiem līguma pārkāpumiem, ko pieļāvis uzņēmējs, pienācīgi neizpildot savas saistības, nākamajā iepirkuma procedūrā pretendentu var izslēgt no iepirkuma, ja tas startē pie šī paša pasūtītāja. Jaunās likuma normas mērķis – panākt pienācīgu līguma izpildi no pretendenta puses. Pašlaik tā tomēr ir diezgan liela problēma, ka nereti līgumi tiek lauzti un pasūtījumi paliek neizpildīti.

Apstrīd katru piekto iepirkumu

Bet tagad par sūdzībām, ņemot vērā, ka to izskatīšana ir viena no IUB Juridiskā departamenta pamatfunkcijām. Cik daudz ir šādu sūdzību?
Gada laikā vidēji nedēļā notiek aptuveni desmit sūdzību izskatīšanas sēdes. Tātad divas sēdes dienā. Ja par vienu un to pašu iepirkumu saņemam vairākas sūdzības, tās tiek apvienotas, tāpēc es runāju par sēdēm, kurās tiek izskatīts iesniegums vai iesniegumi par konkrētu iepirkumu. Ir periodi, kad sēžu mazāk, bet ir brīži, kad dienā notiek pat līdz trim sēdēm. Tātad darba apjoms gana liels. Rekords savulaik bija, kad vienā dienā tika iesniegtas piecpadsmit sūdzības.

Kā notiek darbs ar iesniegumiem?
Katrs no tiem jāizskata mēneša laikā, neatkarīgi no kopējā skaita. Ja gadā ir gandrīz pieci tūkstoši iepirkumu (bez mazajiem), par kuriem varētu sūdzēties, tad par 12–13 % no tiem mēs izskatām sūdzības. Vēl vismaz 5 % sūdzību jau pašā sākumā pēc to izvērtēšanas tiek atzītas par nepamatotām vai arī neatbilst likuma prasībām, tāpēc nemaz netiek izskatītas. Tāpat kopā tie ir turpat 20 %. Katra iesnieguma izskatīšanai tiek organizēta iesniegumu izskatīšanas sēde, uz kuru tiek aicināti gan iesniedzējs, gan pasūtītājs un konkursa uzvarētājs. Tās laikā katrs var izteikt savu viedokli. Pēc tam tiek pieņemts lēmums, kas ir saistošs pasūtītājam, bet ko pretendenti var pārsūdzēt tiesā.

Cik daudz ir to, kas pārsūdz?
Apmēram 10–15 % no mūsu pieņemtajiem lēmumiem tiek pārsūdzēti.

Ir gadījumi, kad tiesa atzīst, ka jums nav bijusi taisnība?
Jā, ir bijuši. Tomēr tie ir daži atsevišķi gadījumi, jo tiesvedība ir ilga un parasti strīdi nonāk līdz Augstākās tiesas Senātam. Sevišķi, ja strīds ir nozīmīgs attiecībā uz tiesību normu piemērošanu un turpmākās prakses veidošanu. Tāpēc, pat ja lēmumi bijuši mums negatīvi, iepriekšējā prakse tiek mainīta un tālāk to attīsta atbilstoši Augstākās tiesas Senāta lēmumiem.

Par ko un kāpēc visbiežāk sūdzas?
Kā var redzēt no diagrammas, visvairāk iesniegumu attiecas uz sadaļu pārējie, kurā lielu daļu veido t. s. B daļas iepirkumi (apsardzes, juridiskie), kā arī citi dažādu jomu iepirkumi. Savukārt no iepirkumiem, kas ir skaitliski visvairāk, jāmin būvniecība un IT iepirkumi. Tas arī loģiski, jo iesniegumu skaits pa nozarēm sadalās apmēram proporcionāli iepirkumu skaitam, un tam, cik daudz līdzekļu tiek atvēlēts konkrētai jomai. Pašlaik, apgūstot ES fondu naudu, ir daudz dažādu infrastruktūras būvniecības objektu… Tas pats atteicas arī uz IT jomu.

Kādas ir galvenās kļūdas, ko pieļauj iepirkumu organizētāji?
Vismaz trešdaļa no iesniegtajām un arī izskatītājām sūdzībām ir par konkursu nolikumu prasībām. Pārsvarā tās ir nesamērīgas kvalifikācijas prasības pretendentiem. Gan attiecībā uz pieredzi, gan apgrozījumu, gan kvalifikāciju līdzīgu darbu veikšanā… Piemēram, ja prasa piecreiz lielāku apgrozījumu nekā konkrētā līgumsumma, uzreiz var būt strīds, vai tas ir samērīgi. Tomēr apmēram puse no šīm sūdzībām tiek atsauktas, jo pasūtītāji ņem vērā uzņēmēju iebildumus un maina konkursa nolikumus. Un tas noteikti ir šī strīdu izskatīšanas mehānisma pozitīvais aspekts. Lielā daļā iesniegumu tiek apstrīdēti konkursu rezultāti. Tātad arī uzvarētājs. Tad šie rezultāti tiek pārskatīti un ir izvērtēts, cik pamatoti pasūtītājs noraidījis konkrēto pretendentu, kas iesniedzis sūdzību. Faktiski tiek apturēta līguma slēgšana. Ja sūdzība pamatota, lēmumu par konkursa rezultātiem atceļ, un pasūtītājs veic atkārtotu vērtēšanu. Līdz ar to tiek pieņemt jauns lēmums un, iespējams, mainās arī konkursa uzvarētājs.

Cik no sūdzībām ir pamatotas un pretendentam izrādās taisnība?
Šis skaitlis jau gadiem ir gandrīz nemainīgs. Un tas ir piecdesmit pret piecdesmit.

Kāpēc nesūdzēties, ja tas ir ērti un neko nemaksā?

Tomēr vienlaikus eksistē viedoklis, ka daudzas no sūdzībām tiek iesniegtas vienīgi tāpēc, lai ieriebtu konkursos uzvarējušajiem konkurentiem. Tā teikt, lai pamaitātu tiem dzīvi. Jo vienmēr var atrast, par ko sūdzēties, saka uzņēmēji.
Diemžēl objektīvi to izvērtēt nav iespējams. Varbūt atsevišķos gadījumos… Ja ņem vērā, ka no iesniegtajām sūdzībām vismaz 5 % nemaz netiek pieņemtas izskatīšanai, jo tās ir acīmredzami nepamatotas, tad, iespējams, zināma taisnība tur ir. Protams, arī strādājot ar tādām absolūti nepamatotām sūdzībām tiek tērēti administratīvie resursi… Kaut vai, lai sagatavotu lēmumu, kāpēc iesniegums netiks izskatīts. Ja godīgi, tad, manuprāt, uzņēmēji nemāk īsti samierināties ar zaudējumu. Nespēj atzīt kļūdas. Gribas par katru cenu pierādīt savu taisnību, pat tad, ja nav taisnība. Laikam tāda nacionālā īpatnība vai mentalitāte.

Vai šādam administratīvo resursu izlietojumam ir attaisnojums?
Protams, jebkurā sūdzībā būs kāds subjektīvais aspekts… Tomēr, ja skatāmies uz šo procesu objektīvi… Šo iespēju tik plaši izmanto tieši tāpēc, ka sūdzību izskatīšanas mehānisms ir ļoti ērts un viegli pieejams, tajā pašā laikā objektīvs un ātrs. Neviena tiesa nepieņems lēmumu pēc būtības jau mēneša laikā. Turklāt IUB ir liela autoritāte gan pasūtītāju, gan pretendentu vidū.

Varbūt sūdzēšanās kāri varētu novērst ar drošības naudu jeb drošības depozītu, kas jāiemaksā, iesniedzot sūdzību? Kāpēc šī norma pazuda no likuma un vai eksistē reālas iespējas to atjaunot?
Šo regulējumu savulaik atcēla Satversmes tiesa, jo uzskatīja, ka ar to netiek sasniegts mērķis. Taisnību sakot, bija problēma arī ar paša mērķa definēšanu, ko mēs gribam sasniegt, nosakot šādu depozītu. Es personiski gan esmu par depozītu. Jo, lai pildītu savus pienākumus, ir jābūt attiecīgiem resursiem, ko plāno iestādes vadība. Kā jau teicu, sistēma ir pietiekami efektīva un kvalitatīva. Tāpēc neviļus rodas jautājums, vai patiešām tai jābūt tik viegli pieejamai? Manuprāt, vajadzīgs kāds mehānisms, kas to ierobežo. Ja ne depozīts, tad, piemēram, valsts nodeva, jo nedomāju, ka ar Satversmes tiesas lēmumu pilnībā izslēgta iespēja noteikt kaut kādus maksājumus. Tas palīdzētu mazināt nepamatoto sūdzību skaitu un līdz ar to vēl vairāk sakārtotu sistēmu. Par to nepieciešamību liecina fakts, ka ik pa laikam šis jautājums aktualizējas.

Vai jaunajā ES plānošanas periodā iepirkumu sistēmā kaut kas principiāli mainīsies?
Iepirkuma procedūras regulējums nav atkarīgs no ES līdzfinansējuma, tāpēc nedomāju, ka šajā ziņā kas mainīsies. Cita lieta – tas var ietekmēt iepirkumu skaitu, pieejamo līdzekļu apjomu.

Visbeidzot vēl viens aspekts, par ko uztraucas uzņēmēji. Latvijas tirgus ir ļoti liberāls un tik mazai ekonomikai tas var būt bīstami. Viņuprāt, citas valstis ar dažādu sertifikātu un citu instrumentu palīdzību tirgu aizsargājot daudz intensīvāk. Piemēram, mūsu ceļa būvētājiem uzvarēt kaimiņvalstu konkursos ir tikpat kā neiespējami. Šķēršļi ir formāli, bet tos pārvarēt grūti. Bet Latvijā skolēnus baro lietuvieši. Ar zemāko cenu var uzvarēt ikviens un tikai pēc tam domāt, kā šo cenu nodrošināt. Vai attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem mums vispār ir kaut kādi instrumenti sava tirgus aizsardzībai?
Īstenībā ir gan vadlīnijas, gan mehānismi, kaut vai runājot par tiem pašiem pārtikas iepirkumiem, kā pilnīgi legāli, izmantojot iepirkuma procedūras, var atbalstīt vietējos uzņēmējus. Nevar tiešā veidā radīt kādam šķēršļus vai priekšrocības, bet jāprot izmantot tie legālie mehānismi, kas ir mūsu rīcībā. Piemēram, vērtējot pārtikas produktus no kvalitātes viedokļa vai būvniecībā padziļināti izvērtējot resursu, to skaitā ne tikai tehnisko resursu, bet arī izejmateriālu un darbaspēka pieejamību. Jautājums ir nevis par mehānismiem, bet par to, cik lielā mērā pasūtītājs tos izmanto. Protams, jo vairāk un jo augstākas prasības, jo sarežģītāks nolikums. Jo sarežģīts nolikums, jo lielākas iespējas pārsūdzībām. Turklāt izvērtēšanas gaitā jāprot piesaistīt ekspertus. Tātad no pasūtītāja puses tas vienlaikus ir arī daudz lielāks resursu ieguldījums, tomēr svarīgi apzināties, ka tas viss ir izdarāms.

Iepirkumu procedūru un izskatīto sūdzību skaits

Baibai

Sūdzību īpatsvars (%) pa nozarēm( 2013. gada janvāris – februāris)

Baibai 2


Atziņu pērles

Tās izteikuši iesniegumu izskatīšanas sēdēs pasūtītāju un sūdzības iesniedzēju pārstāvji.

  • Publisko iepirkumu likuma 2. pants ir kā pelēks lietussargs, zem kura apakšā var pabāzt jebko…
  • Iesniedzējs, atbildot uz uzdoto jautājumu, norāda: „Iesniedzēja pārstāvis jau nav nekāds proletariāta advokāts!”
  • „Nolikums jau ir tā svētā govs, pēc kuras jāvadās!”
  • „Darbinieks nevar nostrādāt trīs gadus vienā kreklā, viņam līguma darbības laikā pienākas vismaz divi krekli!”
  • Pasūtītājs iesniegumu izskatīšanas komisijai: „Es jums tūlīt visu paskaidrošu! Pārtrauciet mani, ja jums liekas, ka man jārunā savādāk!”
  • Pasūtītājs: „Iesniedzēja piedāvājums ir kā svēto rakstu lasījums, kurā nekā nav, bet var atrast visu! Piedāvājumā, tāpat kā labā aforismu grāmatā, var atrast arī ko labu.”
  • Pasūtītājs: „Diemžēl tā saukto dzērājmašīnu skaits stāvlaukumos samazinās.”
  • Iesniedzējs: „Piemēram, ja mums ir slaucēja un piena litru skaitītājs, tad piena litru skaitītājam nav jāmāk govi slaukt.”
  • Iesniedzējs: „Žēl, ka pasūtītājs nav ieradies, tad mēs varētu ieskatīties viņa godīgajās un objektīvajās acīs.”
  • Iesniedzējs: „Tie nav projektēšanas darbi, tie ir kaut kādi zīmēšanas darbi!”
  • Pasūtītājs: „Ir skaidri redzams, ka sūdzība ir iesniegta uz emocionāla pamata.”
  • Pasūtītājs par iesniedzēja piedāvāto būvuzraugu: „Varētu būt atbildīgais pret sievasmāti…”
    (Jautājums no uzņēmuma, kurš grib piedalīties konkursā) (..) „Meklēju, kur atrast dokumentu sarakstu – konkursantu iesniedzamo paketi – (..) likumi.lv meklējot, man jau datorpelei rullītis sāka čīkstēt…”
  • Pasūtītājs iesniedzējam par iesnieguma izskatīšanas sēdes turpmāko gaitu: „…tad mēs varam kasīties tālāk!”

Daži fakti no Evijas Muginas CV

Dzimusi

  • 1976. gadā Jēkabpilī

Izglītība

  • 1994. gadā absolvējusi Jēkabpils Valsts ģimnāziju
  • 1999. gadā ieguvusi profesionālo jurista kvalifikāciju Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē
  • 2002. gadā iegūts maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā BA Turība
  • 2010. gadā iegūts maģistra grāds tiesību zinātnē BA Turība

Darba pieredze

  • 1997.–2002. strādājusi kā eksperte valsts uzņēmumu maksātnespējas un likvidācijas sektorā VAS Privatizācijas aģentūra
  • No 2002. gada strādā Iepirkumu uzraudzības birojā par Juridiskā departamenta direktori
  • No 2012. gada ir Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājas vietniece, Juridiskā departamenta direktore
  • No 2006. gada ir Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas Eksaminācijas komisijas locekle
  • Ir vadījusi seminārus par publisko iepirkumu jautājumiem un piedalījusies normatīvo aktu izstrādes darba grupās publisko iepirkumu jomā

Vaļasprieki

  • Sportiskās aktivitātes – skriešana vasarā un distanču slēpošana ziemā, trenējas sporta zālē; grāmatu lasīšana un atpūta pie jūras saulainās vasaras dienās

Teksts: Aivars Kļavis

Kategorijas
Nozares

Ārpakalpojumi. Mīti, riski, ieguvumi

Pasaulē šobrīd viena no būtiskākajām biznesa attīstības tendencēm ir uzticēt ar uzņēmuma pamatdarbību nesaistītus pakalpojumus profesionāliem ārpakalpojumu sniedzējiem. Diemžēl Latvijā ārpakalpojumu nozare ir vāji attīstījusies. Iepircējiem reizēm grūtības sagādā precīzi nodefinēt prasības, reizēm trūkst motivācijas, reizēm – informācijas, tāpēc pakalpojums joprojām tiek veikts ar uzņēmuma iekšējiem resursiem, lai gan tā ir dārgāk un neefektīvāk. Kā šo situāciju var mainīt un panākt, lai ārpakalpojumi tiktu izmantoti arvien biežāk? Par to diskutējām 12. septembrī, Avalon hotel zālē.

Diskusijā piedalās:
Anna Braķe, Latvijas grāmatvedības ārpakalpojumu asociācijas valdes locekle;
Alvis Dimitris, Itella Information AS vadītājs;
Kaspars Osis, SIA Resursu Kontroles Grupa valdes loceklis;
Dace Gaile, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja;
Mārtiņš Gailītis, IUB Informācijas departamenta direktors;
Arnis Kurgs, AS Latvenergo valdes loceklis.
Diskusiju vada eksperte iepirkumu jautājumos Ieva Lācenberga-Rocēna

I. Lācenberga-Rocēna: – Lūdzu, pastāstiet, kādu pakalpojumu grupu katrs pārstāvat un cik lielā mērā šis pakalpojums tiek iepirkts kā ārpakalpojums!

A. Dimitris: – Mēs nodarbojamies ar informācijas loģistiku. Esam tie, kas lielākajai Latvijas uzņēmumu un arī iedzīvotāju daļai drukā rēķinus, ieliek aploksnē un nosūta. Katru mēnesi izsūtām ap miljonu papīra aplokšņu. Organizējam arī elektronisko rēķinu apmaksu. Esam Somijas uzņēmuma apakšuzņēmums ar 150 darbiniekiem Latvijā.
Tādi uzņēmumi kā Lattelecom, LMT, Latvenergo ir sapratuši, ka izmantot mūs kā ārpakalpojumu ir izdevīgi. Privātais sektors daudz labāk prot skaitīt naudu. Valsts iestādes izvēlas labāk iepirkt tehniku, uzturēt darbiniekus. Piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) bija projekts par personu dokumentu digitalizāciju. To izlēma veikt katrā PMLP nodaļā atsevišķi, organizēja konkursu, nopirka skenerus un, tā kā nekas nav dzirdēts par projekta tālāku virzību, tad domāju, ka tie joprojām stāv un netiek izmantoti. Otrs piemērs ir Valsts ieņēmumu dienests, kas tieši tāpat izvēlējās iepirkt skenerus katrai VID nodaļai. Nezinu, kā sokas tagad, bet modelis nav optimāls – veidot specifiskas nodaļas 36 vietās! Lietuvā VID ir pašiem piederošs centralizēts uzņēmums Druskininkos, kur saplūst visi papīra formāta dokumenti un tie tiek digitalizēti. ASV šādi centri ir divi, mums – 36.