Nākotni redz elektroniskajā iepirkumā un sociālajā uzņēmējdarbībā

DZINTRA ŠVARCBAHA, 05/04/2018

Post image for Nākotni redz elektroniskajā iepirkumā un sociālajā uzņēmējdarbībā

Žurnāls “Iepirkumi” turpina iepazīties ar 2017. gada Iepirkumu Gada Balvas laureātiem. Šajā reizē viesojāmies Rīgas Domes Labklājības departamentā, kur jau piecus gadus strādā Edgars Lauskis, šobrīd Juridiskās nodaļas galvenais jurists, nodaļas vadītājas vietnieks. Nominācijas “Gada iepirkumu speciālists pasūtītājiem” uzvarētājs žurnālam stāsta, kā nonācis iepirkumu jomā un kas kopīgs darbam Valsts policijā un Rīgas Domes Labklājības departamentā. Tāpat viņš uzsver sociālās uzņēmējdarbības un sociālo kritēriju lomu publisko iepirkumu jomā, ko pašā departamentā ievēro labprāt, rādot pozitīvu piemēru arī citām valsts pārvaldes organizācijām.

Cik sen jau strādājat iepirkumu jomā? Ar ko nodarbojāties iepriekš un kā nonācāt līdz iepirkumu jomai?

Publisko iepirkumu jomā strādāju jau piecus gadus. Sāku savu darbu Rīgas Domes (RD) Labklājības departamentā kā Juridiskās nodaļas Iepirkumu sektora jurists. Pēc diviem darba gadiem kļuvu par Iepirkumu sektora vadītāju, bet vēl pēc diviem – par Juridiskās nodaļas vadītāja vietnieku. Pirms darba departamentā, paralēli jurisprudences studijām Latvijas Universitātē, strādāju Valsts policijā, kas bija pilnīgi cita joma. Par publiskajiem iepirkumiem tajā laikā dzirdēju tikai no medijiem, kuros ik pa laikam parādījās kāds skandāls saistībā gan ar pasūtītāju negodprātīgu rīcību – kukuļņemšanu, gan no otras puses – piegādātāju piedāvājumiem par dempinga cenām, kā rezultātā piegādātājs līguma izpildes laikā bankrotēja un projekts netika realizēts. Tāpēc, uzsākot darbu iepirkumu jomā, bija bažas par visu pušu godprātīgu rīcību. Arī sabiedrībā, manuprāt, nebija lielas uzticēšanās šai jomai. Tomēr bija arī daudz pozitīvu piemēru, tāpēc man šī joma likās interesanta, jo prasīja zināšanas, precizitāti un atbildību. Tā kā Latvijā iepirkumu jomā nav nekādas specializētas izglītības, atnākot darbā RD Labklājības departamentā nācās mācīties no kolēģiem un pašmācības ceļā. Ja augstskolas ieviestu kādu atsevišķu apmācību kursu, domāju, ka daudziem speciālistiem būtu interese papildināt zināšanas un izzināt iepirkumu jomu no A-Z. Tas, protams, ir darbs, kas daudz arī jāapgūst praksē. Domāju, ka liela nozīme ir arī juridiskās izglītības pamatiem, jo vairums iepirkumu jomas speciālistu ir ar juristu vai ekonomistu izglītību – tas ļauj gan izprast likumu un orientēties tajā, gan arī to veiksmīgi piemērot praksē.

Cik daudz un kāda veida iepirkumi dominē RD Labklājības departamentā?

RD Labklājības departaments ir centralizētais iepircējs arī 6 pakļautības iestādēm – 3 sociālās aprūpes centriem, Rīgas Sociālajam dienestam, Rīgas patversmei un Rīgas pašvaldības bērnu un jauniešu centram. Līdz 2017. gadam vidēji gadā tika organizēti ap 90 iepirkumiem (2016. gadā 108 iepirkumi, 2017. gadā – 50 iepirkumu) par vidējo summu ap 15 miljoniem eiro. Tie bija dažādi iepirkumi – sākot no pārtikas produktu un mēbeļu piegādēm, un lekciju pakalpojumiem, līdz pat liftu būvniecībai. Taču lielākā daļa no visiem iepirkumiem bija Publisko iepirkumu likuma (PIL) 2. pielikuma sociālo pakalpojumu iepirkumi. Aprēķinot kopējo līgumcenu var teikt, ka esam lielākie sociālo pakalpojumu iepircēji valstī. 2017. gadā pieņemtais PIL sociālo pakalpojumu iepirkumu slieksni pacēla līdz 750 000 eiro – līdz ar to samazinājās iepirkumu skaits, kuriem jāpiemēro PIL. Šobrīd departaments šos pakalpojumus iepērk cenu aptaujas veidā, piemērojot iekšējo departamenta kārtību, tai skaitā likumā noteiktos principus. Pēdējā gada laikā mēģinām iepirkumos iekļaut sociālos kritērijus, piemēram, piegādātājiem pienākumu veikt speciālistu, kuri sniegs pakalpojumu, dzīvības vai veselības apdrošināšanu, kā arī nosakot viņiem minimālās darba samaksas līmeni. Ir virkne citu sociālo kritēriju, kurus vēlētos piemērot, piemēram, ilgstošu bezdarbnieku vai personu pēc ieslodzījuma vietas, obligāta piesaiste, bet pagaidām no tā atturamies, jo tas diemžēl pārāk sadārdzina pakalpojumu.

Pērnā gada nogalē apstiprināts jaunais Sociālās uzņēmējdarbības likums. Ko varat teikt par sociālo kritēriju iekļaušanu iepirkumu procedūrās? Vai izmantojat savā praksē? Vai izmaiņas likumā varētu dot kādu pozitīvu rezultātu?

Pārlasot likumu un tā anotāciju, domāju, ka tas ir liels pluss visai Latvijai. Izmantojot šajā likumā minētos sociālos kritērijus, var organizēt sociāli atbildīgus iepirkumus, lai ne tikai pašvaldība, bet arī visa Latvija vairāk atbilstu sociāli atbildīgas valsts statusam. Esot semināros un konferencēs citās Eiropas valstīs, klausoties citu Rietumeiropas valstu pieredzi, varu secināt, ka viņi ir tālu mums priekšā, jo viņiem ir valsts līmenī uzlikts pienākums noteiktu skaitu no iepirkumiem veidot kā sociāli atbildīgus. Piemēram, nesen biju Francijā sociālās uzņēmējdarbības un iepirkumu jomas konferencē, kuras laikā bija vairāki izcili piemēri par sociāli atbildīgiem iepirkumiem. Ļoti patika Francijas pilsētas Nantes piemērs – viņiem ir izstrādāta vesela virkne kritēriju, precīzāk – 35 kritēriji, kas ir obligāta prasība visiem iepirkuma pretendentiem. Tie, kas visām šīm prasībām atbilst, tiek iekļauti īpašā reģistrā, no kura pēcāk var izvēlēties kandidātu. Sanāk, ka pasūtītājs iepirkumu veic kā no elektroniskā kataloga, kurā iekļauti kandidāti, kas apliecinājuši savu gatavību visus kritērijus izpildīt. Un tie kritēriji arī ir ļoti interesanti, piemēram, dzimumu vienlīdzība visā uzņēmumā, ne tikai pakalpojumu sniegšanā, regulāras kvalifikācijas nodrošināšana darbiniekiem, minimālās algas slieksnis praktikantam ne mazāks par 80% un daudz citu, kas izklausās ļoti labi. Protams, katrā valstī ir jāpielāgojas vietējiem apjomiem un resursiem, bet domāju, ka mums, Latvijā, vēl ir uz ko tiekties. Šāda pieredzes apmaiņa konferencēs un semināros ir ļoti nepieciešama, jo jebkurā sociāli atbildīgā valstī būtu jāspēj caur iepirkumiem stimulēt un panākt uzlabojumus sociālajā jomā. Sociālās jomas iepirkumi ir nozīmīgi un īpaši ar to, ka tie orientēti uz cilvēku labklājības veicināšanu un tiem ir savs regulējums, kas ir salīdzinoši vienkāršots. Latvijas specifika gan ir, ka pakalpojumu sniedzēju skaits šajā jomā ir ierobežots un viņi savā starpā viens otru zina. Teorētiski var gadīties, ka viņi var spiest uz cenas palielinājumu – viņi arī nepārtraukti norāda, ka viņiem trūkst finansējuma. Mēs paši zinām, ka šie speciālisti saņem salīdzinoši maz un budžeta ietvaros cenšamies šīs cenas celt, bet joprojām varētu vairāk. Meklējam dažādus risinājumus – ja slēdzam ilgtermiņa līgumus, paredzam līgumā iespēju palielināt cenu.

Protams, arī mēs gribētu aktīvāk iekļaut savos iepirkumos sociālos kritērijus, bet bieži vien tas sadārdzina visu pakalpojumu un mēs atduramies pret budžeta iespējām. Mēs, protams, varam iekļaut kā papildus kritēriju, ka vēlamies, lai telpu uzkopšanu veiktu ilgstošs bezdarbnieks, bet kad redzam izmaksas, ne vienmēr varam izvēlēties šo variantu esošā budžeta ietvaros. Arī mūsu departamentā cenšamies iespēju robežās ievērot dažādus sociālās uzņēmējdarbības pamatnosacījumus, piemēram, mums ir divi ilggadēji darbinieki ar kustību traucējumiem. Tiem, kas apgalvo, ka tas nav iespējams – ir iespējams, bet ir jāpieliek nedaudz papildus darba, kas ir tā vērts.

Kā vērtējat mūsdienu iepirkumu vidi? Vai pretendenti iesniedz kvalitatīvus piedāvājumus, vai pildot līguma saistības ir godprātīgi?

Manuprāt, mūsdienu iepirkumu vide ir sakārtota. Ir skaidrs normatīvais regulējums, notiek lekcijas un semināri, kuros iepirkumu organizētāji tiek informēti par jaunāko un aktuālāko, ir apkopota tiesu prakse, ir Iepirkumu uzraudzības biroja skaidrojumi un jūtam nepārtrauktu atbalstu. Līdz ar to pasūtītājam ir visas iespējas organizēt kvalitatīvus iepirkumus. Diemžēl tas negarantē, ka arī visi piegādātāji iesniedz kvalitatīvus piedāvājumus. Gandrīz visos iepirkumos ir kāds piegādātājs, kuram iztrūkst kāda kvalifikācijas dokumenta, ir neprecīzs tehniskais piedāvājums vai kļūda finanšu piedāvājuma aprēķinā. Mēs gan apzināmies, ka tā nav ļaunprātība, bet gan drīzāk neuzmanība. Gribētos teikt, ka piegādātāji tomēr ir nedaudz ērtākās pozīcijās, jo mūsu uzdevums, kā pasūtītājam, ir izprast tirgu, izprast savas vajadzības un sagatavot precīzu pieprasījumu – piegādātājam tikai rūpīgi jālasa nolikums un jāsagatavo prasītā dokumentācija – viss jau pateikts priekšā. Līguma saistības, galvenokārt, tiek pildītas godprātīgi, atbilstoši līguma noteikumiem. Retu reizi tomēr gadās, ka nākas pārtraukt līgumu, jo piegādātājs nespēj par piedāvāto cenu turpināt sniegt pakalpojumu. Pirms kāda laika mums bija šāds precedents ar apsardzes uzņēmumu, ar kuru bija noslēgts līgums par konkrētu pakalpojuma cenu, bet pēc kāda laika uzņēmums paziņoja, ka nevar par šādu cenu līdzšinējo pakalpojumu piedāvāt. Tā kā strādājam strikta budžeta ietvaros, nācās lauzt līgumu un meklēt citu piegādātāju. Protams, līgumsodus jau laikus iestrādājam līgumos – kā gan citādi sevi pasargāt, lai nerastos situācija, kad valsts līdzekļi tiek izlietoti nesaimnieciski? Ja uzņēmums ir parakstījis līgumu, tad solītās saistības ir jāpilda.

Kas šķiet aizraujošākais iepirkumu jomā, ko varētu uzskatīt par lielāko izaicinājumu?

Publisko iepirkumu normatīvais regulējums nepārtraukti attīstās, tas nestāv uz vietas. Mums, kā tā lietotājiem, nākas pielāgoties. Liels pluss jaunajā PIL ir noteiktās prasības par elektronisku pieteikumu un piedāvājumu iesniegšanu. Lai arī likuma pārejas noteikumos noteikts, ka šī prasība nav obligāta uzreiz visās iepirkumu procedūrās, tomēr mūsu departaments jau no 2017. gada marta to izmanto pilnībā, arī 9. panta iepirkumiem. Manuprāt, tas ir solis uz priekšu iepirkumu attīstībā, jo visām pusēm garantē iepirkumu caurspīdīgumu, piegādātājiem nodrošina ērtāku iesniegšanu, bet pasūtītājiem atkrīt papīru kaudzes. Protams, tas ir neliels izaicinājums pilnībā pāriet uz elektronisko vidi arī pārējo iepirkuma dokumentu sagatavošanā.

Minējāt, ka RD Labklājības departamentā aktīvi izmantojat elektronisko iepirkumu. Kā veicas šajā jomā un vai ir kādi secinājumi, priekšlikumi?

Lūk, skapis, kas vēl nesen bija pilns ar dokumentiem. Īpaši daudz dokumentācijas sakrājās tieši sociālo iestāžu ēdināšanas iepirkumos – katram pretendentam pa divām A4 formāta kastēm! Tagad šis skapis ir tukšs, jo esam pilnībā pārgājuši uz visu pieteikumu un piedāvājumu iesniegšanu elektroniskajā vidē – tīmekļvietnē www.eis.gov.lv. Protams, sākumā viss negāja tik raiti, bet jāsaka “paldies” Valsts reģionālās attīstības aģentūras (VRAA) atbalsta darbiniekiem, īpaši Ivaram Vilkam par sniegto palīdzību. Iespēju robežās centāmies paši ar video pamācību starpniecību apgūt sistēmas lietošanu, taču nebija informācijas par nestandarta situācijām. Arī EIS sistēmā bija vairākas nepilnības, kuras laika gaitā tika novērstas. Nupat veikti sistēmas atjauninājumi – redzēsim, kā būs strādāt ar to. Jebkurā gadījumā – tā ir iepirkumu nākotne. Sadarbībā ar VRAA mūsu departamentā organizējam apmācības mums un citām Rīgas domes iestādēm, lai visi būtu gatavi un pilnvērtīgi spējīgi darboties elektroniskajā vidē.

Kāds šķiet darbs ar PIL jaunajā redakcijā? Kas ir labāk, sliktāk vai citādāk kā iepriekš?

Kā jau minēju iepriekš, ir samazinājies iepirkumu skaits, jo tika pacelti iepirkumu sliekšņi, no kuriem jāpiemēro likuma prasības. Papildus, darbs ir pārgājis vairāk uz elektronisko vidi. Klāt nākuši sociālie kritēriji, obligātie zaļie kritēriji. Citas nianses. Kopumā jauno redakciju vērtēju pozitīvi. Darbs ar iepirkumiem nav kļuvis ne smagāks, ne vieglāks, tas ir citādāks.

Kā RD Labklājības departamentā veido konkursu nolikumus un iepirkumu tehniskās specifikācijas? Vai izmantojat arī zaļo iepirkumu?

Zaļā iepirkuma prasības tiek piemērotas ēdināšanas pakalpojumu un pārtikas produktu piegādes iepirkumos. Tos departaments piemēro jau vairākus gadus – problēmas bija sākumā, bet tagad viss norit raiti, jo šajā jomā visā valstī ir diezgan līdzīgas prasības, un piegādātāji jau ir pielāgojušies. Izaicinājums varētu būt zaļo kritēriju piemērošana būvniecībā, bet ar to vēl pagaidām neesam saskārušies.

Kopumā pie tehnisko specifikāciju sagatavošanas strādā konkrētā iepirkuma atbildīgā persona, kura ir kompetenta attiecīgajā jomā. Nepieciešamības gadījumā, piemēram, ēdināšanas iepirkumos, piesaistām attiecīgās jomas speciālistu – ekspertu. Gandrīz visos gadījumos tehniskās specifikācijas sagatavotājs ir arī iepirkuma komisijas loceklis. Konkursa nolikumu projektu izstrāde uzticēta man, bet iepirkuma komisija precizē un apstiprina visus iepirkuma dokumentus. Labklājības departamentā nav vienas centralizētas iepirkuma komisijas – katram iepirkumam veidojam individuālu sastāvu. Parasti komisijā ir no 3 līdz pat 12 komisijas locekļiem. Ja tas ir būvniecības iepirkums, tad piesaistām tehniskās nodaļas darbiniekus, ja sociālā pakalpojuma iepirkums – piesaistām sociālās pārvaldes darbiniekus, u.t.t.

Kāds ir Jūsu viedoklis par Iepirkumu Gada Balvas ceremoniju? Vai saņemtā balva bija pārsteigums?

Paldies žurnālam “Iepirkumi” par šādas konferences organizēšanu un arī par nozares speciālistu godināšanu! Konferencē patika gan runātāji, gan arī paneļdiskusija. Ceru, ka arī turpmāk būs iespējams tikties šādā pasākumā, jo iepirkumu veicējiem un nozares ekspertiem ir svarīgi, ka ir pieejams pasākums, kur pārrunāt aktuālo, kā arī dalīties pieredzē ar kolēģiem.

Gan saņemtā balva, gan pati nominācija bija patīkams pārsteigums! Zinu, ka mani nominācijai izvirzīja departamenta vadība. Vēlos pateikt paldies, ne tikai tam, kurš mani izvirzīja, bet arī visam darba kolektīvam, kas ar mani strādā ikdienā! Bez viņu atbalsta tas nebūtu izdevies, jo iepirkuma organizēšana ir kopdarbs, un tikai tad, ja visi komisijas locekļi ir kompetenti, godprātīgi un koleģiāli, iepirkums var sasniegt cerēto rezultātu. Novēlu arī pārējiem pasūtījumu veicējiem izmantot šo lielisko iespēju un nominēt savus darbiniekus!

TEKSTS: DZINTRA ŠVARCBAHA
FOTO: ANDA KRAUZE

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: