Kad darbojas un kad nedarbojas zaļais iepirkums

SANDRIS GUNVALDIS, 03/10/2018

Post image for Kad darbojas un kad nedarbojas zaļais iepirkums

Lauksaimnieki ir pirmais posms ceļā uz zaļo iepirkumu, kas nereti nemaz tik zaļš nav. Kāpēc tā un kādi nosacījumi šajā dārzeņu neražas sezonā, slēdzot jaunos iepirkuma līgumus, būtu jāņem vērā pasūtītājiem, intervijā žurnālam “Iepirkumi” stāsta KS “Mūsmāju dārzeņi” valdes priekšsēdētāja EDĪTE STRAZDIŅA.

Kādi, jūsuprāt, zaļajos iepirkumos ir vislielākie samezglojumi?

Problēma ir vienam iepirkumam iedotais apliecinājums par varēšanu piegādāt noteiktu daudzumu produktu, tomēr apliecinājuma saņēmējs šo izziņu izmanto daudzos iepirkumos. Šī šmaukšanās ar apliecinājumiem ir ļoti izplatīta. Lūk, piemērs. Skolu apgādātājs pasūta mūsu kooperatīvam produktu un pēc tam ziņo – jūs mums atvedāt produktu, bet vajag zaļās karotītes apliecinājumu! Es šo apliecinājumu aizsūtu. Viņš to aizsūta visām skolām, iespējams, pašvaldības iestādēm, slimnīcām un visur startē ar šo apliecinājumu. Ar vairumtirgotājiem esam runājuši, ka uz apliecinājuma liekam virsū kaut datorā drukātu zīmodziņu, ar kuru norādīts, kuram iepirkumam apliecinājums ir paredzēts. Diemžēl, atklājās, ka ir negodīgi vairumtirgotāji, kas šo zīmodziņu vilto, skenē, lai teikumiņš kuram iepirkumam apliecinājums ir paredzēts, neparādās. Esam sākuši to likt šķērsām virsū dokumentam, lai nevar izņemt.

Pašiem iepirkumu rīkotājiem būtu jāpieņem apliecinājumi, kas izdoti konkrētajam iepirkumam. Kad palaižam brīvajā tirgū apliecinājumus, kā mēs paši smejamies, tas vairs nav derīgs nevienam. Kāds lielais vairumtirgotājs, kas produktus pērk no 100 pārdevējiem, nenodalīs – šodien skolai vedu tavu produktu, rītdien citu produktu. Apliecinājums nav uzrakstīts, lai neradītu sev problēmas, jo viņš ved visu ko: Polijas, Lietuvas, Nīderlandes un arī Pakistānas produktus. Izvēlas iespējami lētāko produktu, lai saņemtu lielāku peļņu. Tā darboties nedrīkst.

Pašvaldības iepirkumos prasa piegādes ar euro5 un euro6 dzinējiem. Vai lauksaimnieki var izpildīt šos nosacījumus?

Ar pašvaldībām ir diezgan lielas problēmas. Dažkārt pašvaldība nezina, kuri ražotāji darbojas tās teritorijā. Nākamais – pašvaldībām ir daudz iespēju dārzeņus ielikt mazajā iepirkumā, kas nepārsniedz 40 000 eiro. Līdz ar to var sadalīt iepirkumu mazos iepirkumus un piemērot cenu aptauju vietējiem ražotājiem. Pilnīgi skaidrs – kur ir cenu aptauja, piedalīsies mazais zemnieks, kas turpat blakus dzīvo un var piedāvāt savu produktu. Kad sludina lielo iepirkumu, pašvaldība, lai tai būtu vieglāk, saliek prasībās nosacījumus, lai ar vienu mašīnu atved pienu, gaļu, banānus, kartupeļus. Tas ir aizvien ir izplatīti. Iemesls – mums ir jāuzklausa “tante” ēdnīcā, nevis ražotājs, kas maksā nodokļus. Un”tante” ēdnīcā nevēlas ik dienu pieņemt no desmit piegādātājiem desmit pavadzīmju.

Nākamā problēma. Ko nozīmē pašvaldībām prasīt euro5 un euro6 sertifikātu automašīnām, ja turpat blakus piecu vai desmit kilometru attālumā no skolas atrodas zemnieks, kuram nav šāda transporta līdzekļa, jo viņš nav auto pārvadātājs? Patlaban gandrīz visi ir izdomājuši, ka vajag izvirzīt prasību par euro6 sertifikātu. Kas tad notiek? Vairumtirgotājs, kas ir transporta pakalpojumu sniedzējs, ir nopircis jaunas mašīnas un uzrāda euro6 sertifikātu. Zemnieks līdz vairumtirgotājam no visas Latvijas ved ražu ar to pašu euro4 sertifikātu, piesārņo dabu, bet vairumtirgotājs dažus pēdējos kilometrus aizved līdz skolai ar euro6 sertifikāta auto. Kāda jēga šādam absurdam nosacījumam?

“Mūsmāju dārzeņi” strādā citādi – ņemsim par piemēru kaut Ieslodzījumu vietu pārvaldes iepirkumu – mums pie katras ieslodzījumu vietas atrodas zemnieks, kas var pa tiešo apgādāt pasūtītāju. Zemnieks tad nebrauc ne uz vienu vairumtirdzniecības bāzi un atpakaļ. Šos zaļos nosacījumus pasūtītājs konkursa nolikumā neņem vērā! Prasa euro6 auto! Ja tās nav, uzreiz ir mazāk iespēju uzvarēt.

Mēs atrodamies blakus Ogrei, Madlienā, tomēr dārzeņus uz Madlienu ved vairumtirgotājs no Rīgas. Vai tas vairs ir zaļais iepirkums?

Pasūtītāji jau sludina vai gatavojas sludināt jaunos līgumus uz nākamo gadu. Ko jūs ieteiktu viņiem ievērot? Vai pietiks Latvijas dārzeņu?

Nākamajā gadā sāksim jaunu skaistu dzīvi (smej). Es noteikti visiem iepirkumu rīkotājiem iesaku dalīt iepirkumu pa ceturkšņiem. Ir nelaba nojauta, ka iepirkumos uz gadu zemnieki baidīsies piedalīties. Zemnieks sapratīs – man pavasarī var pietrūkt preces. Un, ja man iepircējam pavasarī ir jānodrošina prece, kas būs par neadekvātu cenu… Piemēram, burkāni patlaban maksā 35 – 40 centi/kg. To raža šogad ir slikta, burkānu pietrūks. Ir pilnīgi skaidrs, ka pasūtītājs neieliks nolikumā cenu 40 centi/kg. Tā ir trīs reizes augstāka cena nekā pērn. Zemnieks neieliks nekādu cenu tāpēc, ka viņš nevēlas “iekrist” ar zemu cenu, ja tirgū tā ir daudz augstāka. Pērn līgumcena bija 30 centu, kad burkāni beidzās, mēs tos iepirkām par 70 centiem. Iepirkumu līgumus lauzt nedrīkst. Pašvaldību līgumos ir ietverts, ka brīdī, kad piegādātājs atsakās no līguma saistībām, viņš maksā soda naudu, kā arī ir jārīko jauns konkurss. Ja jaunu konkursu rīko pavasarī, ir ļoti grūti pateikt, kādas cenas būs konkrētajā gadā, jo šobrīd cenu amplitūda vienam un tam pašam dārzenim var svārstīties no 0,1 – 0,70 eur/kg

Dārzeņu nozare principā darbojas bez peļņas. Ar visiem aizvadītā gada plūdu zaudējumiem un ar šā gada nenormālo sausumu patlaban ir tā – ja būs vēl kaut kur jāpiemaksā, tad esi “zem ūdens”. Labāk uzreiz atteikties no iepirkuma uz neturpināt strādāt. Šā iemesla dēļ, izvērtējot visus riskus, tie, kas šogad piedalīsies iepirkumos, būs ļoti piesardzīgi. It īpaši mazajos iepirkumos. Pieļauju, ka lauksaimnieki vienkārši nepieteiksies. Ja iepirkums ir sadalīts ceturkšņos, viss kārtībā – vairumtirgotājs lai piesakās uz pavasara iepirkumu. Tas nozīmē aprīli, maiju un jūniju, kas ir gandrīz tukšie mēneši vietējiem dārzeņu audzētājiem. Un mēs, dārzeņu audzētāji, sākam startēt konkursos ar jūliju, kad zinām, ka būs nākamā gada raža.

Vēl arī problēma – vai pietiks naudas stādīšanai pavasarī. Grūti mums sokas – divus gadus pēc kārtas dabas apstākļi ir īpaši nelabvēlīgi. Atbalsts jau kaut kāds ir, tomēr salīdzinoši mazs. Uzkrājumu nav un nav vairs arī “maciņa” kurā iebāzt roku un paņemt.

No jūsu teiktā izriet divi vēstījumi – Latvijas dārzeņu varētu pietikt līdz martam un otrs – viss maksās dārgāk, nekā šajā sezonā.

Maksās būtiski dārgāk. Arī iepirkumu līgumos, ko slēgs rudenī. Nesen saņēmām Itālijas vairumtirgotāja cenas piedāvājumu galviņkāpostiem – par 65 centiem kilogramā. Rudenī! Pērn šajā laikā cena bija 12 – 15 centi/kg. Šāds piedāvājums rāda, ka kaut kas nav kārtībā visā Eiropā. Tādu vairumtirdzniecības cenu agrāk nav bijs!

Eiropā arī kartupeļu cena patlaban, kad visi kartupeļus vāc no lauka, ir tuvu 30 centiem par kilogramu. Kartupeļu sēklas raža ir par 50% zemāka, nekā agrāk. Mūsu pastāvīgais kartupeļu sēklas piegādātājs ziņo, ka sēkla ir atstāta vien pastāvīgajiem klientiem.

Mums Vidzemes pusē kartupeļu raža ir salīdzinoši laba. Kurzemes un Zemgales saimniekiem tā ir vāja. Daudzām šķirnēm ir ļoti sīki kartupeļi, tie arī ir aizmetušies mazāk.

Burkāni sadīga vien uz Līgo svētkiem, aptuveni 30% kāpostu aizgāja bojā uzreiz pēc stādīšanas. Šīs divas kultūras ir tās, ar kurām piedalīties iepirkumā ir ļoti liels risks. Praktiski ražas nebūs. Kartupeļu, iespējams, pietiks līdz pavasarim. Raža Latvijā ir vidēji par 30% mazāka, tomēr tā nav katastrofāli mazāka. Burkānu un kāpostu noteikti nepietiks. Tie nav izauguši. Tie, kas ir izauguši, ir ar “ķeburiem” un “grubuļiem” – nevienādi, nepievilcīgi. Kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem ir tieši tas pats. Ir dažas saimniecības, kur ierīkota laistīšana, tās ievāc ražu salīdzinoši labā līmenī. Ja šajās platībās ir izaugusi laba raža, tad to ātri izpirks par labu cenu. Tad šī laistīšana neko nerisina – pilnīgi skaidrs, ka tas ir daudz mazāk, nekā cerēts.

Sīpoli ir mazāki pēc izmēra – tie ir sausi un nožuvuši. Tas nozīmē, ka nemetīs ārā tos, kas ātri bojājas tāpēc, ka vākti slapjā laikā, kā tas bija pērn. Biešu raža pa reģioniem atšķiras: Kurzemē tās nokalta, mēs Vidzemē nevaram sūdzēties. Biešu cenas arī kāps. Šajā gadā cenas kāps visiem dārzeņiem. Plānoju, ka cena, ko redzam patlaban, turēsies līdz decembrim. Grūti paredzēt, kas notiks laika posmā no janvāra līdz martam. Patlaban Latvijā cena ir par 30% – 40% augstāka, nekā pērn šajā laikā. Tomēr mums ir viszemākās dārzeņu cenas Eiropā, tāpēc jautājums, cik ilgi šī cena turēsies? Mūsu cenas patlaban ir pat zemākas nekā Polijā. Cik ilgi mēs šo par 30% – 40% augstāku cenu, kas aizvien ir zemākā Eiropā, turēsim?

Vai šī augstākā cena nozīmē arī lielāku peļņu jums kā ražotājam?

Gaidot lietu, viss mēslojums tāpat ir jāuzliek. Nevar iestādīt un barot augu kaut kad. Liela daļa mēslojuma iet kopā ar stādīšanu – tas nozīmē, ka modernās stādāmās mašīnas vai sējmašīnas, kas vienlaikus ar sēklu vagā kaisa minerālmēslus, to izdara agri pavasarī. Visus augsnes uzlabojumus – organisko mēslojumu tāpat iestrādā augsnē. Ja augam kaut ko neiedod tāpēc, ka liekas – būs sausa vasara, tad vispār nav jēgas stādīt. Protams, viss ir izdarīts. Eiropā tāpat. Kādā brīdī, kad saproti, ka augs neko nevar uzņemt, nepieciešams dot papildu mikroelementu mēslojumu caur lapām – tā ir piebarošana. Tad augs caur lapām vismaz kaut ko uzņem, arī tam kaut kāds papildu mitrums tiek. Tas nozīmē, ka naudu šādā ekstremālu dabas apstākļu sezonā iegulda pat vairāk, nekā normālā gadā. Slapjā gadā notiek pretēji – tad viss jāizdara, jāmuļļājas pa lauku, degvielu patērē vairāk. Novirzes vienmēr izmaksā dārgāk. Zemnieki parasti pasmejas: ja ir slikta raža visiem, tad ir izdevīgāk – mazāk ir jāvāc no lauka un dārgāk var pārdot. No tā viedokļa jā, tomēr, ja Latvijā dārzeņiem ražas zaudējumi ir 40% – 50%, bet cenas ir kāpušas par 30%, tad cenas kāpums neatsvērs zaudējumus.

“Mūsmāju dārzeņi” ir ķēdē līdz zaļā iepirkuma līgumam pirmais posms – izaudzē ražu. Cik daudz ražas aiziet mazumtirdzniecībā un cik – publiskajiem iepirkumiem?

Aptuveni 60 -70% no ražas apgrozījuma naudas izteiksmē saņem lielveikali un 30 – 40 % – ēdināšanas uzņēmumi. Mums ir liela daļa sadarbības partneru ēdināšanas uzņēmumu, kas piedalās iepirkumos un kuriem mēs piegādājam dārzeņus. Arī “Mūsmāju dārzeņi” paši daudz startē pašvaldību iepirkumu konkursos. Ik gadu šī proporcija mainās. Ja uzvaram, piemēram, Ieslodzījumu vietu pārvaldes konkursā, uzreiz diezgan jūtami kāpj publisko iepirkumu īpatsvars. Pat līdz pusmiljonam eiro nāk klāt pie gada apgrozījuma šādas uzvaras gadījumā. Piedalāmies arī slimnīcu un pašvaldību iepirkumos, tomēr tie neveido tik lielu īpatsvaru.

Kā laika gaitā ir mainījušās pasūtītāja prasības piegādātājiem? Kam ir izdevīgāk piegādāt ražu – veikaliem vai pasūtītājiem saskaņā ar iepirkuma līgumu?

Ēdinātāju īpatsvars piegādēs visu laiku aug, lai gan ar ēdinātājiem tiešā veidā sadarbojas divas kooperatīva saimniecības. No pārējiem kooperatīva biedriem saņemam iztrūkstošos produktus. No vienas puses visu laiku ir jāuztur autoparks, kas ik dienas veic piegādes no 5 rītā līdz 10 vakarā. Savukārt veikalu tīkliem – piekrauj vakarā vienu kravu un aizved uz kādu lielveikalu tīkla kopējo noliktavu.

Vai laika gaitā kā ir mainījušās pasūtītāja prasības piegādātājiem?

Vēl pirms desmit gadiem skolām, bērnudārziem, slimnīcām, arī Ieslodzījumu vietu pārvaldei piegādājām nemizotus kartupeļus. No pārstrādes produktiem piegādājām vien skābētus kāpostus. Kartupeļi, burkāni, sīpoli, lociņi, arī zaļumi ir tradicionālais iepirkums, kas “strādā” arī patlaban. Sadarbībai ar ēdināšanas uzņēmumiem pēdējos piecos gados sākās izaugsme. Mēs sākumā mizojām 100 – 200 kg kartupeļu dienā. Patlaban ik dienu piegādājam 5 – 10 tonnas mizoto produktu.

Gandrīz pusmiljons eiro ir nācis klāt pie apgrozījuma mizotajā sortimentā. Ja vēl pieliekam klāt pārstrādāto produktu – vārīto bieti, skābēto kāpostu – tas ir diezgan liels kāpums.
Šā gada februārī palaidām jauno nažu mizotāju. Tas darbojas ar daudz labākiem rezultātiem. Vispirms paši ar rokām mizojām kartupeļus. Pirms septiņiem gadiem pirkām parasto abrazīvo mizotāju ar vienas tonnas jaudu dienā. Patlaban ar vienu no Latvijā jaudīgākajiem dārzeņu mizotājiem, ko pērn pirkām ar Lauku atbalsta dienesta atbalstu, ik dienu mizojam 7 – 9 tonnas dārzeņu. Pieprasījums ir lielāks, nekā spējam izpildīt un jūtam, ka mizotājam jau trūkst jaudas. Izaugsmi ierobežo arī darba spēka trūkums, kas liedz strādāt vairākās maiņās.

Igaunijā ir uzstādījums lielveikaliem pirkt, piemēram, piena produktus no vietējiem ražotājiem. Kāda ir jūsu, dārzeņu audzētāju pieredze – vai Latvijā iepirkumos atbalsta vietējo produktu?
Varam izdalīt divejādus iepirkumus – vieni, kur uz gadu rīko valsts, pašvaldības iestāde un vadās pēc zaļā iepirkuma kritērijiem, lai maksimāli izmantotu vietējo ražotāju produkciju. Otri – privāto uzņēmumu iepirkumi, kā iknedēļas cenu konkurss veikalu tīkliem, lai atrastu sev lētāko piedāvājumu uz nedēļu vai pat dažām dienām, kur ne vienmēr izvēlas vietējos produktus. Konkrētu atbalstu nejūtam. Iespējams, ka ir arī žurnālistu vaina, jo viņi, nepārzinot situāciju, var pēkšņi pavasarī paziņot: “Šausmas, ieraudzījām uz letes, ka Spānijas tomāti maksā vienu eiro, bet Latvijas tomāti sešus eiro kilogramā!” Sanāk, ka Latvijas zemnieks vēlas pelnīt nenormālu naudu! Plašsaziņas līdzekļu pārstāvji, nesaprotot situāciju, palaiž šādu ziņu apritē, neskatoties uz sezonas atšķirībām un klimatiskajiem apstākļiem! Latvijā burkānus pārdodam lētāk, nekā Eiropā, bet tas nevienu neinteresē. Arī kartupeļi, bietes un kāposti ir lētāki, nekā citās ES dalībvalstīs. Tas pats notiek gada griezumā. Mēs regulāri startējam iknedēļas cenu piedāvājumos dažādiem lielveikalu tīkliem. Protams, apakšā ir kvalitāte. Piemēram,Polijas tirgotājs piedāvā nefasētus big bagus (līdz 1 katrā) ar burkāniem par 12 centiem kilogramā. Mēs piedāvājam iepakotu preci par 10 – 15 kg maisā/kastē par to pašu cenu vai tikai pāris centiem dārgāk un vēl piegādājam pēc precīzā pasūtijuma līdz veikalam. Lielveikalu ķēdēs viens piedāvājums ir apjoma cena. Otrs – Polijas, Itālijas vai Francijas zemniekam mūsu lielveikalu ķēde pasūta divas nedēļas uz priekšu ar nosacījumu, ka pasūta pilnu fūri. Mūsu variantā cena ir tieši tā pati, tikai mums no rīta atnāk pasūtījums un vakarā vedam uz veikalu 100 kg, vienu tonnu, vai citu daudzumu. Tas ir precīzais pasūtījums, kuru sagatavojam konkrētās dienas laikā, iepriekš neko nezinot par daudzumu. Un nevienam neinteresē, vai man šajā dienā mašīna ir vai nav pilna. Mēs konkurējam ar šo divu nedēļu uz priekšu lielo pasūtījumu, kas ir tādā pašā cenā. Skatoties daudzuma kvalitāti un citus nosacījumus, mums, Latvijas ražotājiem, būtu jāpārdod daudz dārgāk.

Tātad tirgū darbojas negodprātīgi piegādātāji?

Ir vairumtirgotāji, kas uzvar gandrīz visos konkursos. Bieži vien pasūtītājs zvana un vaicā – vai mēs tiešām esam iedevuši konkursam apliecinājumu? Tas nozīmē, ka vairumtirgotājs atkal bija startējis ar mūsu produktiem un ar mūsu kvalitātes apliecībām, kas ir sen izsniegts pavisam citam konkursam. Tā notiek.

Mazo skolu iepirkumu rīkotāji dažkārt zvana un vaicā, vai tiešām mēs esam devuši apliecinājumu, ka vedīsim savus produktus uz Alūksni vai vēl kaut kur. Atbildu, ka noteikti nevedīsim un ar konkrēto kompāniju nesadarbojamies, kur labākajā gadījumā pēdējo divu gadu laikā, iespējams, bija tikai viens preču pasūtījums par 100 kg pirkuma piegādi. Ja zinu firmas, kas pie mums labākajā gadījumā reizi mēnesī, sliktākajā – reizi gadā nopērk preci, tad ir pilnīgi skaidrs, ka šo preci nopērk uz kādu pārbaudi, paņem apliecinājumus un pārējā laikā darbojas ar citiem produktiem.

Vai ir iespējams veidot šādu negodprātīgo uzņēmumu sarakstus?

Man ir šāds neoficiāls saraksts. Kopā ar Pārtikas un veterināro dienestu (PVD) esam pārrunājuši tajā iekļautos uzņēmumus. Es nezinu PVD pārbaužu rezultātus. Skaļi presē ir izskanējis gadījums par uzņēmumu, kam mēs produktus it kā piegādājam, bet kuriem pārbaudes brīdī to nav bijis.

Man nav informācijas par to, kādos iepirkumos šie uzņēmēji ir startējuši, ja vienu reizi prasījuši apliecinājumu un iegādājušies nelielu daudzumu produktu. Kad vaicāju, kāpēc viņi nepērk produktus, saņemu atbildi, ka viņi neesot konkursu uzvarējuši, lai gan izrādās, ka faktiski ir vinnējuši. Vai uz konkrēto vietu ved mūsu produktus, pierādīt un pārbaudīt var vien PVD.
Dažreiz vairumtirgotājam ir pilnīgi skaidrs, ka viņam pietiek no mums vienu reizi mēnesī paņemt pavadzīmi un viss ir kārtībā. Patlaban PVD ir sācis zaļo iepirkumu pārbaudes un to būs aizvien vairāk. Ir vajadzīgs zelta vidusceļš visiem gadījumiem. Ko mums darīt, ja saplīst mizotājs un tūlīt 30 virtuves paliks bez dārzeņiem? Nav variantu – zvanu ēdinātājam un saku – šodien ir “nobrucis” mizotājs, produktu piegādāt nevaru. Viņš saka – tad es lieku sodu. Tomēr ar to nekas nav līdzēts – nepieciešami dārzeņi. Darām visu iespējamo: vācam no desmit vietām iztrūkstošos produktus un šo pasūtījumu izpildām. Dažkārt, pat par augstāku cenu, nekā pārdodam. Ja PVD atnāk pārbaudē un atrod, ka vienu dienu nav pārdoti zaļās karotītes dārzeņi, mēs esam šmaukušies. Vairumtirgotājam kartupelis atrodas glabātavā – viņš var norādīt, ka skolai, kur notiek pārbaude, ir piegādājis īsto, “zaļās karotes” kartupeli, lai gan tā nav. Man kā audzētājam ir vai nu mana, vai iepirktā prece, ko norādu konkrēti. Vienas vai divu dienu kritiskajā piegādes situācijā iespējas tikt sodītam ir daudz lielākas nekā vairumtirgotājam. Plānotās sankcijas ļaus uz vienu līdz diviem gadiem izslēgt no iepirkuma par šādiem pārkāpumiem. Jebkura situācija nav tikai balts vai tikai melns – ir jāizvērtē, vai neatbilstoši piegādāti ir 0,1% produkta vai 50% no visas produkcijas.

TEKSTS: SANDRIS GUNVALDIS
FOTO: AIJA MELDERE

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: