Ja būs ātri un lēti, tad nebūs labi

SANDRIS GUNVALDIS, 04/12/2018

Post image for Ja būs ātri un lēti, tad nebūs labi

Arhitektes Arona Tomariņa un Ilze Didrihsone, SIA “1.618” līdzīpašnieces, arhitektūrā un iepirkumos darbojas kopš 2006. gada. Savu darbu mīlošās enerģiskās, tiešu valodu runājošās un zinošās arhitektes par taisnību cīnījušās un pierādījušas to arī Augstākajā tiesā. Ilze un Arona savulaik bija un arī patlaban ir iesaistītas daudzu svarīgu objektu projektēšanā vai autoruzraudzībā. Intervijā žurnālam “Iepirkumi” viņas stāsta par sava biroja pieredzi, vērš uzmanību uz samezglojumiem publiskajos iepirkumos un sniedz ieteikumus dažādu samezglojumu risināšanā.

– Kāds jums ir radies iespaids par Latvijas publisko iepirkumu vidi?

A. Tomariņa: – Mēs publiskajos iepirkumos piedalījāmies krīzes laikā, kad darba īsti nebija, bet publiskie iepirkumi visu laiku griezās. Esam šo to paveikuši. Cenas tajā brīdī bija ļoti zemas. Tas ir otrs nosacījums, kāpēc mēs publiskajos iepirkumos vairs nepiedalāmies. Publiskais iepirkums vienmēr ir tendēts uz viszemāko cenu. Mēs šajā tirgus situācijā nespējam konkurēt ar savu piedāvājumu. Mēs nekad nestrādāsim slikti, tāpēc mūsu kvalitāte maksā.

Nākamais iemesls – termiņš. Visi pasūtītāji kā sarunājuši parasti konkursos norāda četrus mēnešus ilgu projektēšanas termiņu. Nevar četros mēnešos neko uzprojektēt un saskaņot, zinot, ka mums ir divas projektēšanas stadijas – minimālais būvprojekts un būvprojekts. Optimālais termiņš projektēšanai vidēja lieluma projektam ir deviņi mēneši. Privātais pasūtītājs ieklausās, un parasti varam vienoties par saprātīgiem termiņiem.

Es projektēšanu aizvien ilustrēju kā uz trīs balstiem nostādītu piramīdu. Balsti, kas vajadzīgi klientam: labi, lēti un ātri. Visi trīs nekad neizpildās. Var izpildīt divus, bet trešais dos pretēju efektu. Ja gribam labi un lēti, tad būs lēni. Ja vēlamies ātri un labi, tad būs dārgi. Ja vēlamies ātri un lēti, nebūs labi. Ja mēs to saprotam, tad var sasniegt labu rezultātu. Mēs nestrādājam slikti, tas nozīmē, ka mēs nekad nestrādāsim ātri un lēti. Vai nu būs ātri un dārgi, vai lēti un ilgi. Biroji, kas darbojas ātri un lēti, negatavo labus projektus.

– Pieminējāt publiskajos projektēšanas iepirkumos aizvien dominējošo viszemāko cenu. Taču jābūt tendencei uz saimniecisko izdevīgumu visā ēkas aprites laikā, to paģēr ES un Latvijas likumi.

– Projektēšanā dominē viszemākā cena. Kā kvalitāti definēt? To var definēt, piemēram, flīzei. Tai ir standarts, definēts pret triecieniem, pret nodilumizturību. Kā projektam to izdarīt? Biezums? Īsti laikam ne. Tāpēc mums ir ekspertīzes, ir Latvijas Arhitektu savienības izstrādātais projekta stadiju standarts, kur diezgan runāts par detalizāciju, tomēr līdz galam to nevar definēt. Par slikta projekta kvalitāti uzzināsi, kad ēka būs uzbūvēta.

– Varbūt ir iespējams izveidot vadlīnijas?

– Latvijas Arhitektu savienība pie tā strādā. Šis tas ir sagatavots, tomēr tas nevienam nav obligāts. Kvalitāti nevar ielikt nevienās vadlīnijās. Kā personības īpašības – esi labs cilvēks vai slikts cilvēks.

I. Didrihsone: – Mēs publiskajos iepirkumos piedalījāmies līdz brīdim, kad to varēja darīt. Mums, mazajiem arhitektu birojiem, viscaur apkārt saliek slazdus. Proti, lai mazie biroji nevar projektēt, lai projektē vien lielie biroji. Tāpēc mazie arhitektu biroji tajos konkursos nemaz nepiedalās, lai gan mēs varam piedāvāt izdevīgāku cenu, tāpēc ka esam maziņi. Vēl svarīgi ir apmaksas nosacījumi – avansu šajos iepirkumos piedāvā ļoti mazu vai vispār nepiedāvā, kā arī tiek pieprasītas bankas garantijas, kas nozīmē iesaldēt noteiktu summu no savas naudas.

A.T.: – Parasti šajos iepirkumu konkursos prasa ļoti lielu naudas apgrozījumu pēdējo trīs gadu laikā. Orientējoši tam 2 – 3 reizes ir jāpārsniedz piedāvājuma cena. Tas nozīmē, ka mazs birojs, kas vienu projektu projektētu gadu, nekvalificējas konkursa prasībām tāpēc, ka iepriekšējo trīs gadu laikā tām būtu bijis jāizstrādā vismaz 2 – 3 līdzīgi projekti gadā.

I.D.: – Mazie biroji parasti uzņemas tik daudz, cik tie var paveikt. Ne vairāk. Citādi tās ir lamatas, un kam tās ir vajadzīgas! Mēs esam šeit, lai projektētu, nevis lai tikai pelnītu naudu. Tās ir divas dažādas lietas. Piemērs. Viena valsts iestāde bija izsludinājusi iepirkuma konkursu un ļoti negribēja iekrist ar liela projektētāja piesaisti tāpēc, ka tie ļoti pavirši gatavo projektus. Ne visi, protams, bet ir tādi, kas nodarbojas ar naudas pelnīšanu. To uzreiz var noteikt pēc firmas īpašnieka. Ja viņš nav projektētājs, tad projekta kvalitāte būs zemāka nekā tiem, kurus gatavo birojs, kura īpašnieks ir arhitekts. Tātad mums uzņēmums vaicāja padomu, kā labāk veidot nolikumu, lai var piedalīties mazie projektētāji. Mēs ieteicām, kādi nosacījumi, mūsuprāt, jāiekļauj konkursa nolikumā. Teicām, lai neliek lielo apgrozījuma prasību.

A.T.: – Apgrozījums publiskā iepirkuma nolikumā vispār nav vajadzīgs. Tam nav jēgas.

I.D.: – Tas nevar būt kā ierobežojums tāpēc, ka, piemēram, man ir pieredze, darbojoties kā arhitektei ārpus savā personiskā biroja. Tātad man ir pieredze, bet man nav naudas, ko uzrādīt.

A.T.: – Pilnīgi pietiek ar pieredzi birojam vai tā speciālistiem.

I.D.: – Aplūkojām iepriekš minētās valsts iestādes konkursa dokumentus un secinājām – nevaram iepirkumā piedalīties tāpēc, ka pēdējā brīdī nolikumā bija iestrādāts apgrozījuma nosacījums. Rezultātā – firma, kas vinnēja, solīja darbu veikt daudz – par 14 000 eiro – dārgāk nekā mēs. Turklāt patlaban redzam, ka pasūtītājam ar šā iepirkuma līguma izpildi ir radušās problēmas.

Valsts visos mazajos projektēšanas iepirkumos pārmaksā. Visbēdīgāk ir, ka tirgū darbojas firmas, kas spēj apgrozīt daudz naudas. Tas nozīmē, ka tās apgroza daudz projektu. Cik kvalitatīvi ir šie daudzie projekti? Jā, viņi zvana arī mums un vaicā, vai darbosimies kā viņu apakšuzņēmēji. Mēs atbildam, ka neiesim tāpēc, ka viņi mums nevar nodrošināt to samaksu, ko mēs būtu prasījuši, piedaloties šajā konkursā. Šādi projektēšanas biroji dzīvo no rokas mutē.

– Kā ar arhitektu lobiju iepirkumos?

A.T.: – Lobija nav tāpēc, ka projektētāju ir mazāk, nekā vajadzētu būt. Arhitekti netiek galā ar visiem darbiem. Es šeit domāju projektus vērtībā līdz aptuveni 42 000 eiro. Par lielo projektu lobijiem ir cits stāsts.
Mazajos iepirkumos ļoti apgrūtina dokumentu pakete, kas jāgatavo iepirkumam.

I.D.: – Lielais projektēšanas birojs uztur veselu administrācijas nodaļu, kas nodarbojas tikai ar iepirkumiem. Šajā nodaļā 3 – 4 eksperti tikai pārbauda, grupē un formē dokumentus un izziņas. Kad Arona to piesēžas darīt, mēs netiekam klāt savam tiešajam darbam.

– Kā jūs savā uzņēmumā organizējat iepirkumu darbu?

A.T.: – Pašas to darām. Nevienu cilvēku no malas neņemam, ārpakalpojumu nepērkam.

I.D.: – Uzmanību sludinātajiem iepirkumiem pievēršam brīdī, kad jūtam – nākamajos mēnešos var aptrūkties darba. Zinām, ka publiski piedāvātajos iepirkuma konkursos mēs kārtējo reizi atdursimies pret apgrozījumu. Ja mums ļoti vajag darbu, varam vērsties pie lielāka biroja un piedāvāt veidot apvienību. Tas viss ir saistīts ar laiku. Par projektu administrēšanu neviens nemaksā.

LAS mājas vietnē sludinātos un savienības akceptētos metu konkursus izvēlamies, kad esam noilgojušās pēc ļoti stresaina laika. Studentiem tas ir kas jauns, viņiem konkurss šķiet ļoti interesanta darbošanās.

Mazajiem birojiem galvenokārt veidojas sava klientūra, un tad to informāciju nodod no rokas rokā. Mazam birojam ir jēga kļūt lielākam, ja tam ir liela objekta pasūtījums. Šim birojam ir jābūt elastīgam – ja ir liels objekts, tad piesaista cilvēkus, tie kā skudras darbu sagatavo un vēlāk atkal izšķīst. Tas nav mūsu mērķis. Mūsu mērķis ir darīt darbu, kas patīk, un pelnīt par to adekvātu naudiņu. Mums ir ideālā situācija, ka vari savienot hobiju ar darbu un saņemt par darbu samaksu.

A.T.: – Viens no mūsu iepirkumiem 2014. gadā rezultējās ar tiesu darbiem. Nolēmām piedalīties atklātā konkursā par kādas Rīgas skolas rekonstrukcijas būvprojekta izstrādi. Iepirkuma vienīgais vērtēšanas kritērijs bija zemākā cena, bet tehniskā piedāvājuma sastāvā bija prasība iesniegt konkrētajam iepirkumam sagatavotu metu (ģenerālplāns, plāni, fasādes, griezumi, vizualizācijas). Tas gan netika nosaukts kā mets. Pasūtītājs to formulēja kā tehniskā piedāvājuma sastāvdaļu, kas nepieciešama, lai, kā vēlāk skaidroja, pārliecinātos, vai arhitekts izprot projektēšanas uzdevumu. Iepirkumā nebija paredzēta meta vērtēšana. Nebija arī izveidota žūrija.

Mēs sākumā apstrīdējām nolikumu IUB, kas nepiekrita un teica – ar nolikumu viss kārtībā, turpiniet. Mēs nelikāmies mierā, pārsūdzējām IUB lēmumu tiesā. Tā arī atbalstīja IUB lēmumu. Tad sapratām – ja liksimies mierā, izdarīsim lāča pakalpojumu arhitektu sabiedrībai, jo šādus konkursus tad rīkos arī turpmāk. Būs bijis tiesu precedents. Pārsūdzējām administratīvās rajona tiesas lēmumu Augstākajā tiesā (AT). Tā atcēla administratīvās tiesas lēmumu un nosūtīja atpakaļ lietu jaunai izskatīšanai, norādot, ka, izskatot lietu no jauna, tiesai jāpārbauda, vai nolikuma prasība iesniegt metu patiešām ir nepieciešama pretendentu kvalifikācijas un piedāvājumu atbilstības pārbaudei un vai šos mērķus nevar sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas prasītu mazāku ieguldījumu no pretendentu puses. Mēs tiesai norādījām, ka meta sagatavošana izmaksā vairākus tūkstošus eiro. Administratīvā tiesa citā sastāvā lietu skatīja vēlreiz un atzina par prettiesisku IUB pieņemto lēmumu – jā, bija iespējams meta vietā prasīt kvalifikāciju, piecu gadu darbības pieredzi vai, piemēram, līdzīgus projektētus objektus. Varēja prasīt arī atsauksmes no pasūtītājiem. Varēja kvalifikāciju pārbaudīt atšķirīgā veidā. Respektīvi, lai pārliecinātos par kvalifikāciju, gatavojot iepirkuma dokumentus, nav arhitektam jāprasa zīmēt un projektēt konkrēto objektu.

I.D.: – Līdzībās runājot – zobārstniecības iepirkumā prasīja ielikt mutē plombas pusei zobu, nevis prasīt klientu atsauksmes. Un tikai pēc tam izvērtēt cenas piedāvājumu.

A.T.: – Diemžēl šobrīd konkursa iepirkumu īsteno, mēs tajā nepiedalījāmies.

– Kādos gadījumos jūs ieteiktu rīkot metu konkursu?

A.T.: – Jāsaprot, vai mēs runājam par naudu vai par kvalitāti. Metu konkurss būtu jāpiemēro, ja mērķis ir nonākt pie vislabākā risinājuma konkrētajā situācijā

I.D.: – Pašvaldībai ir skaidri jāapzinās iepirkuma mērķis. Viens no tiem var būt labākais risinājums. Piemērs. Ir sarežģīta pilsētbūvniecības situācija, un pašvaldība nezina, ko tā īsti gribētu. Pašvaldība vēlētos redzēt vairākus variantus, tāpēc sludina metu konkursu. Arhitekti piedalās ar vienādiem nosacījumiem, sniedz savus priekšlikumus. Piemēram, Rīgas cirka gadījumā – notika konkurss un bija daudz ideju. Tās savāc kopā un var noslēgt vienošanos par to, ka arhitekts projektēs. Viņš samaksā godalgoto vietu ieguvējiem un gaida, domā. Var izdarīt tā, ka no konkursā iegūtās informācijas var uztaisīt jaunu projektēšanas uzdevumu. Piemēram, Mākslas muzejs, kuram visa jaunā piebūve atrodas pazemē. Šajā konkursā iesniedza 25 projektus, tikai vienu bija iecerēts būvēt pazemē, un tas vinnēja. Varētu izdarīt, ka šajā brīdī konkursu izbeidz, visi saņem godalgas, bet ne ar vienu līgumu neslēdz. Un rīko vai nu nākamo konkursu, vai iepirkumu, kur skaidri pateikts, ka ēkai ir jābūt zem zemes. Ja tas būtu metu konkurss, tad dabūtu vēlreiz 25 piedāvājumus zem zemes un būtu no kā izvēlēties vislabāko, ja viņi zina, ka vajag zem zemes un idejas neinteresē, uzreiz sludina iepirkumu projektēšanai un saka – ēka zem zemes. Tad cilvēki teic – mēs jums ēku zem zemes uzprojektēsim par 100, par 150 vai par 200 latiem.

LMM bija gadījums, kad muzejs, pateicoties metu konkursam, uzzināja, ko vēlas. Ja tas zinātu agrāk, tad dabūtu 25 piedāvājumus par to, ka var zem zemes izbūvēt piebūvi un izvēlēties vislabāko.
Ir situācijas, kad pašvaldībai nepieciešama ēka vietā, kur ir skaidra pilsētbūvnieciskā situācija un nav vajadzības pēc īpašiem arhitektoniskiem risinājumiem, tad var sludināt iepirkumu par projektēšanu, izvirzot vērtēšanas kritērijus, tādus kā projektēšanas pieredze līdzīgos projektos, atsauksmes no pasūtītājiem ar kontaktpersonu, kurai var zvanīt un noskaidrot, kāda bijusi darba pieredze ar konkrēto projektētāju. Tas nozīmē, ka es iegūstu kvalitatīvu produktu pēc saviem nosacījumiem. Man nevajag idejas. Man vajag jau gatavu produktu. Ja pašvaldībai ir ierobežots laiks ieceres īstenošanai, goda vārds, gribētu, lai jautājat kādam domes vadītājam, kāpēc viņi izvēlas “design & build” iepirkumus un beigās paliek neapmierināti.

A.T.: – Kad ideju pienesums nav svarīgs un projektēšanas uzdevums ir smalki detalizēts, tikai tad piemērots būs “design & build” iepirkums. Taču šajos iepirkumos arhitekts ir pakļauts nevis pasūtītājam, bet būvniekam, un tas nav īsti labi.

I.D.: – Patlaban piedalos vienā valsts izsludinātā “design & build” projekta izstrādē un zinu, ka sarežģījumi ar pasūtītāju – šajā gadījumā ar būvnieku sāksies tad, kad sāksim runāt par materiāliem. Proti, fasādes, jumta, logu materiāliem. Ēkas pasūtītājs, protams, vēlas vislabāko un domā, ka par to ir samaksājis.

A.T.: – Tomēr, ja tas nav definēts viņa sākotnējā uzdevumā, būvnieks savā piedāvājumā ieliek sev visizdevīgāko, viszemāko cenu.

I.D.: – Būvnieks domā, ka varēs manipulēt ar projektētāju, bieži vien tā arī sanāk. “Design & build” konkursi būtu pareizs risinājums vien tad, ja pašvaldība, pērkot šo pakalpojumu, piedāvātu iepriekš izstrādātu ieceres arhitektūras daļu ar tajā ietvertajiem teritorijas un arhitektūras risinājumiem, ieskaitot eksterjerā un interjerā lietotajiem materiālu aprakstiem. Igaunijas un Francijas pasūtītāji tā darbojas.

– Kas būtu darāms, lai lietas projektēšanas iepirkumos vērstu uz labu?

A.T.: – Jaunā iepirkumu regula ļoti stingri un skaidri definē, ka iepirkumos labvēlīgi apstākļi ir jārada tieši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Mūsu skatījumā patlaban notiek pretējais, priekšrocības gūst lielie biroji. Aug pasūtītāja prasītais naudas apgrozījuma slieksnis un ar to atsijā mazos projektēšanas birojus

I.D.: – Pasūtītājs uzskata – ja apgroza naudu, apgroza arī pieredzi. Tā dzīvē nenotiek.

A.D.: – Zemākās cenas iepirkumus vajadzētu pārorientēt uz saimnieciski izdevīgākajiem iepirkumiem. Ir ļoti elementāri – labi, nedefinējam projektēšanas termiņu, lai katrs piedāvā savu, liek kopējā formulā un beigās ar cenu un citiem rādītājiem izveidojas saimnieciski visizdevīgākais iepirkums. Lai pasūtītājs lemj – būs lēti un ilgi vai dārgi un īsākā termiņā. Tāpat saimnieciski izdevīgākā iepirkuma formulā var iekļaut citus pasūtītājam svarīgus faktorus.

I.D.: – Ir jāizveido vide, kur mazie iepirkumi būtu interesanti mazajiem uzņēmējiem.

TEKSTS: SANDRIS GUNVALDIS
FOTO: AIJA MELDERE

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: