Normatīvais regulējums attiecībā uz iepirkumu līgumu izbeigšanu
Iepirkuma procedūras rezultātā noslēgta līguma tiesiskā daba ir neviennozīmīgi vērtēts temats, par kuru viedokļi vēl aizvien dalās, kas lielā mērā ir saistīts ar nenoteiktu pakļaušanu jeb, precīzāk, sadalījumu publisko tiesību regulējumā un privāttiesību kontekstā, piemērojot vispārējos civiltiesību noteikumus. Tomēr šā gada martā spēkā stājies Publisko iepirkumu likums (turpmāk – PIL)1, kura normatīvais regulējums specifiski paredz noteikumus iepirkumu līgumu pirmstermiņa izbeigšanai, tādējādi attālinoties no vispārējo civiltiesību normu piemērošanas attiecībā uz šāda veida līgumu pārtraukšanu. Autora skatījumā šāda publisko iepirkumu normatīvā regulējuma attīstības tendence ir vērtējama kā pozitīva, ņemot vērā, ka iepirkumu līgumi nevar tikt skatīti atrauti no publiskajām tiesībām, jo sevišķi gadījumos, kad pats iepirkuma līguma priekšmets ir iekļaujams publisko tiesību jomā. Tajā pašā laikā līdz ar šādu attīstības tendenci tiek rosināta arī iepirkuma procedūras mērķa sasniegšana.
Noteikumi attiecībā uz iepirkumu līgumu pirmstermiņa izbeigšanu ir noteikti PIL 64. panta pirmajā daļā. Tie paredz, ka, nosūtot paziņojumu piegādātājam, pasūtītājam ir tiesības atkāpties no iepirkuma līguma vienpusējā kārtā, ja: (1) tajā veikti būtiski grozījumi, kas nav pieļaujami atbilstoši PIL; (2) iepirkuma līgums nav noslēgts atbilstoši iepirkuma dokumentācijā paredzētajiem noteikumiem, vai ir būtiski mainīti iepirkuma līguma projekta noteikumi; (3) piegādātājs bija izslēdzams no iepirkuma procedūras, jo iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī uz to bija attiecināmi PIL 42. panta pirmajā daļā noteiktie kritēriji; (4) atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) atzinumam, piegādātājam nevajadzēja tikt piešķirtām iepirkuma līguma slēgšanas tiesībām likumā noteikto pienākumu pārkāpuma dēļ. Tomēr ir iespējams atzīt to, ka patlaban ir sarežģīti pilnvērtīgi novērtēt šo normu pielietošanu un ar to saistīto problemātiku, ņemot vērā, ka vēl nav izveidojusies tiesu prakse.
Ir iespējams konstatēt, ka ar iepirkumu līgumu izbeigšanu saistītais normatīvais regulējums tika pieņemts relatīvi nesen ne tikai nacionālo tiesību aktu, bet arī Eiropas Savienības tiesību aktu gadījumā – līdz ar publisko iepirkumu direktīvu2, 3 spēkā stāšanos 2014. gadā. Vadlīnijas attiecībā uz iepirkumu līgumu termiņiem EST noteica spriedumā Komisija pret Vāciju [C-503/04, 2007]4, nosakot liegumu slēgt iepirkumu līgumus uz nesamērīgi ilgu laiku, jo tādējādi citiem piegādātājiem tiek liegta iespēja veikt piegādes par iespējami zemāku līgumcenu. Nosakot ierobežojumu šādiem līgumiem, EST nodrošināja pamatu tos izbeigt. Tomēr jāatzīst, ka kopumā uz šo brīdi arī Eiropas Savienības judikatūrā trūkst tiesu prakses attiecībā uz iepirkumu līgumu pirmstermiņa izbeigšanu. Neskatoties uz to, starptautisko un Eiropas tiesību zinātnieki ir vērsuši uzmanību uz potenciālo problemātiku, kas saistās ar ES normatīvo regulējumu. Autora skatījumā tā vismaz daļēji varētu būt attiecināma arī uz Latvijas likumdošanu.
Ar normatīvo regulējumu saistītā iespējamā problemātika
Direktīvas 2014/24/ES 73. pantā noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina iespēja līgumslēdzējām iestādēm (pasūtītājam) izbeigt iepirkuma līgumu tā spēkā esamības laikā. Vienlaicīgi, kā tas augstāk minēts, PIL 64. pantā ir noteiktas pasūtītāja tiesības izbeigt līgumu pirms tā termiņa, iestājoties noteiktiem gadījumiem. Tomēr pastāv neskaidrība un nenoteiktība attiecībā uz to, vai šādas tiesības tiks izmantotas iepirkuma līguma izpildes laikā, iestājoties kādam no likumā minētajiem gadījumiem. Proti, nav konsekvences attiecībā uz to, vai pasūtītāja lēmums izmantot likumā noteiktās tiesības tiks pieņemts tikai pamatojoties uz attiecīgo gadījumu iestāšanos, vai šāda lēmuma pamatā ir pieļaujami citi – skaidri nedefinēti un, iespējams, uz nevienlīdzības pamata balstīti kritēriji. Savukārt skatot minēto kopsakarā ar Direktīvas 2014/24/ES 112. apsvērumā noteikto, kurā ir atsauce uz nepieciešamību pārtraukt iepirkumu līgumu izpildi, iespēja iepirkuma līgumu pārtraukt pirms termiņa būtu jāuztver nevis kā tiesības, bet gan drīzāk kā pienākums, lai vecinātu šādu tiesību izmantošanas konsekvenci. Tādējādi, piemēram, konstatējot to, ka iepirkuma līgums ir noslēgts pretēji iepirkuma dokumentācijas noteikumiem, vai veicot tajā būtiskus grozījumus, pusēm būtu iespējams paļauties uz tiesību izmantošanas pienākumu un ar šādu līgumu pielīgto saistību izpildi.
Līdzīgi publisko iepirkumu direktīvu noteikumiem, arī PIL 64. panta pirmās daļas 3. punktā ir paredzētas pasūtītāja tiesības atkāpties no iepirkuma līguma, ja slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī uz piegādātāju bija attiecināmi likumā noteiktie pretendentu izslēgšanas noteikumi, piemēram, piegādātājam ir nodokļu parādi vai ir pasludināta piegādātāja maksātnespēja u.c. Tomēr atsaucoties uz starptautisko un Eiropas tiesību zinātnieku minēto, izslēgšanas kritēriju attiecināšana uz piegādātāju slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī var nebūt saistoša brīdī jeb laika posmā, kad kāds no šiem kritērijiem ir attiecināms uz piegādātāju līguma izpildes laikā5. Īpaši būtiski tas ir piegādātāja maksātnespējas kontekstā. Tādējādi, ņemot vērā, ka maksātnespēja var liecināt par piegādātāja kā komersanta nespēju pildīt ar līgumu uzņemtās saistības, šāds kritērijs, kas dotu pamatu neuzsākt vai pārtraukt darījuma attiecības ar attiecīgo komersantu, būtu jāuztver vienlīdz saistoši gan pirms iepirkuma līguma noslēgšanas, gan tā spēkā esamības laikā.
Kopsavilkums
Iespējams, ir pārsteidzīgi vērtēt normatīvā regulējuma attiecībā uz iepirkuma līgumu pirmstermiņa izbeigšanu pilnvērtīgumu, atbilstību paredzētajam mērķim un ar to saistīto problemātiku, ņemot vērā vēl neizveidojušos tiesu praksi Latvijā. Tomēr, atsaucoties uz starptautisko tiesību zinātnieku vērtējumiem attiecībā iepirkumu līgumu izbeigšanas problemātiku, neskaidrības pamatā varētu rasties tieši saistībā ar līgumu pārtraukšanas tiesību īstenošanu un ar to saistīto nekonsekvenci. Problemātiski varētu būt gadījumi, kad piegādātājs kļūst maksātnespējīgs tādos apstākļos, kuros nebūtu pamata šāda darbuzņēmēja nomaiņai (ja līdzēji par to pirms līguma noslēgšanas nebūs vienojušies), un vienlaicīgi pasūtītājam nebūtu tiesiska pamata atkāpties no līguma, tādējādi potenciāli paaugstinot paša projekta kopējās izmaksas. Vienlaicīgi Autors apzinās, ka līdz ar tiesu prakses attīstību, normatīvo regulējumu varēs vērtēt ievērojami pilnvērtīgāk un, iespējams, apskatot to caur citu prizmu, kas ļautu identificēt augstāk neminētus problēmjautājumus un nepilnības tiesību aktos, kas regulē publiskos iepirkumus.
1. Publisko iepirkumu likums. „Latvijas Vēstnesis”, 254 (5826), 29.12.2016.↩
2. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK Dokuments attiecas uz EEZ. OV L 94, 28.3.2014., 65./242. lpp.↩
3. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/25/ES (2014. gada 26. februāris) par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK Dokuments attiecas uz EEZ. OV L 94, 28.3.2014., 243./374. lpp.↩
4. Eiropas Savienības Tiesa: Spriedums lietā Komisija pret Vāciju, C-503/04, EU:C:2007:432, punkts 29-36.↩
5. Constant D. Koninck, Thierry Ronse un William Timmermans, European Public Procurement Law: The Public Sector Procurement Directive 2014/24/EU Explained through 30 Years of Case Law by the Court of Justice of the European Union, 2015, lpp. 56-57.↩
Autors: KASPARS TREILIBS
LL.M.
Atbildēt