Godīga sāncensība iepirkumos – nosacījumi un Latvijā konstatētie pārkāpumi

INITA KABANOVA, 21/03/2014

Post image for Godīga sāncensība iepirkumos – nosacījumi un Latvijā konstatētie pārkāpumi

Aizliegtas vienošanās starp iepirkumu pretendentiem ir viens no visbiežāk konstatētajiem konkurences tiesību pārkāpumiem Latvijā.

Kas jāzina uzņēmumiem, lai neatkārtotu pēdējo piecu gadu laikā sodīto gandrīz simts iepirkumu dalībnieku kļūdas, lai ar savām darbībām neapdraudētu godīgu konkurenci un pircēja iespējas saņemt labāko piedāvājumu?

Aizliegums uzņēmumiem ar negodīgiem paņēmieniem mazināt savstarpējo konkurenci ir noteikts Konkurences likuma 11. pantā, un tas ir universāls – uz sāncensību starp iepirkumu pretendentiem tas attiecas gluži tāpat, kā uz jebkuru citu uzņēmējdarbības veidu. Tas nozīmē, ka, arī piedaloties iepirkumos, ir aizliegtas tādas vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana. Turklāt aizliegti ir ne vien taustāmi, parakstīti līgumi, bet arī saskaņotas darbības, kas mazina konkurenci, bet par kurām vienošanās panākta neformāli.

Tā, piemēram, starp pretendentiem nav pieļaujamas sarunas par cenām un to veidošanu – katram sava cena ir jānosaka patstāvīgi, apzinoties savas iespējas un arī riskus. Tieši risks, ka konkurents varētu piedāvāt zemāku cenu, liek uzņēmumam iesniegt savu labāko piedāvājumu. Labākā piedāvājuma saņemšanai tik būtiskā riska dēļ ir aizliegta arī komercinformācijas apmaiņa starp konkurentiem – zinot par konkurenta plāniem vai iespējām, uzņēmums var necensties piedāvāt labāko iespējamo cenu vai nosacījumus, ja uzvarēt var ar mazāku piepūli. Aizliegta ir arī tirgus sadale – klasiska aizliegta vienošanās, kas iepirkumu gadījumā būtu, piemēram, par dalību katram savu pašvaldību iepirkumos.

Kā Konkurences likums pārkāpts Latvijā

Lai gan visi veidi, kā uzņēmumi var deformēt konkurenci, nav uzskaitāmi un ir lielā mērā atkarīgi no situācijas un pašu pārkāpēju izdomas, pēdējos gados Latvijas Konkurences padomes konstatētos pārkāpumus iespējams aprakstīt šādi:

  • rotācijas princips. Šāds apzīmējums raksturo situācijas, kad konkurējoši uzņēmumi vienojas savas nozares iepirkumos uzvarēt pēc kārtas. Katrā iepirkumā pretendenti jau sākotnēji vienojas, kurš būs uzvarētājs, bet pārējie veido fiktīvus piedāvājumus un konkurenci imitē. Ja nozarē ir pietiekami daudz iepirkumu un visiem shēmas dalībniekiem ir iespējas nopelnīt, šāda rotācija var risināties ilgstoši, pilnībā izkropļojot tirgu;

<

  • viltus lētākais piedāvājums. Reizēm, lai pārdotu savas preces vai pakalpojumus par sadārdzinātu cenu, uzņēmumiem ir pieticis ar viena sabiedrotā atrašanu. Tā Latvijā Konkurences padome ir konstatējusi gadījumus, kad divi uzņēmumi vienojas par dalību iepirkumā, un, ja lētākais no abu piedāvājumiem uzvar, to atsauc, lai pasūtījumu varētu izpildīt dārgākais;
  • darbinieki – dubultaģenti. Ja konkurējoši uzņēmumi algo vienu un to pašu cilvēku, kas gatavo to piedāvājumus iepirkumam, katra uzņēmuma komercinformācija ir neizbēgami pieejama arī otram. Šajā pārkāpumā var būt grūti nošķirt uzņēmumu nevērību no ļaunprātības, tomēr kaitējums konkurencei rodas jebkurā gadījumā – pat vislabāko nodomu vadīts, cilvēks nevar izvēlēties nezināt informāciju, ko viņš zina. Savukārt, zinot konkurenta plānus attiecībā uz konkrēto iepirkumu, konkurence ir neatgriezeniski deformēta. Šis pārkāpuma veids īpašu popularitāti iemantojis pēdējo gadu laikā – līdz tam līdzīgi pārkāpumi netika konstatēti, bet kopš 2011. gada par tiem sodīti jau 16 uzņēmumi;
  • paslēpes ar atļauto. Lai gan kopīgi piedāvājumi iepirkumā nav aizliegti, izmantojot atļautās sadarbības formas var kalpot kā aizsegs aizliegtai sadarbībai. Piemēram, Latvijā konstatēts gadījums, kad uzņēmumu pilnsabiedrība patiesībā darbojās kā platforma tirgus sadalei, jo pilnsabiedrības biedri vienojās, kurš ar kuriem klientiem strādās.

Atbildības robežas

Katrs uzņēmums atbild pats par savu darbību un katra darbinieka rīcību – arī tad, ja aizliegtas darbības būs veicis viens darbinieks no liela kolektīva, kaitējums tirgum būs nodarīts, un atbildība tiks prasīta no visa uzņēmuma.

Tomēr ikdienā uzņēmums nav izolēts no norisēm tirgū un neizbēgami tiekas arī ar saviem konkurentiem. Būtiski ir apzināties, ka Konkurences likums neaizliedz komunikāciju – tas liek šķēršļus vien tādai uzņēmumu saziņai, kas ir vērsta uz konkurences ierobežošanu. Tādējādi uzņēmumi var droši darboties nozaru asociācijās, meklēt kopīgus risinājumus nozaru attīstībai, kamēr vien asociācija nekļūst par individuālo biedru komercnoslēpumu apmaiņas vidi, sekmējot arī biedru rīcības brīvības ietekmēšanu attiecībā uz savu komercplānu īstenošanu.

Bet ko darīt situācijā, ja pārkāpumu ierosina kāds cits? Piemēram, asociācija izlemj apkopot un biedriem izplatīt informāciju par katra piemērotajām cenām, vai arī vienojas celt stundu likmes par kādiem noteiktiem darbiem? Vai arī konkurējošs uzņēmums atsūta informāciju par savām cenām, aicinot šajā iepirkumā solīt augstākas, bet pretī apsolot ļaut uzvarēt citā iepirkumā? Šādos gadījumos atslēgas vārdi ir aktīva norobežošanās. Ar klusu nepiekrišanu asociācijas vai konkurenta rīcībai nepietiks, lai uzņēmums varētu apgalvot, ka konkrētajā pārkāpumā nav piedalījies. Asociācijas gadījumā pareizā rīcība šeit būtu norādīt, ka notiekošais ir pārkāpums, lūgt savu viedokli protokolēt, tā, iespējams, pat pārkāpumu novēršot. Savukārt negodīgajam konkurentam rakstiski jānorāda, ka šāda rīcība nav pieļaujama.

Nenoliedzami vēlama rīcība, saskaroties ar pārkāpumu, ir vēršanās Konkurences padomē. Ja uzņēmums kādu iemeslu dēļ to nav gatavs darīt oficiāli, Konkurences padomes interneta vietnē iespējams iesniegt anonīmu ziņojumu.

Savukārt, ja uzņēmums pats ir iesaistījies pārkāpumā, tam vēl ir iespēja izmantot iecietības programmu – pirmajam pēc savas iniciatīvas ziņot Konkurences padomei par savu dalību pārkāpumā, iesniegt pierādījumus par pārkāpuma norisi un dalībniekiem, un saņemt atbrīvojumu no naudas soda.

Kad sadarbība ar konkurentu ir atļauta

Kamēr vien pretendenti iesniedz katrs savu piedāvājumu, tiem jābūt neatkarīgi sagatavotiem un patiesi konkurējošiem. Tomēr sadarboties ir atļauts, ja pretendenti publiski iesniedz kopīgu piedāvājumu, turklāt, vienojoties par kopīga piedāvājuma sagatavošanu, mērķis nav kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci. Sadarbība nereti var būt nepieciešama lielos un sarežģītos iepirkumos, kur mazāki uzņēmumi nespēj paši izpildīt visas prasības, tāpēc, lai piedalītos un iegūtu iespēju darboties, var mēģināt apvienot spēkus.

TEKSTS: INITA KABANOVA, Konkurences padomes priekšsēdētāja palīdze

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: