Ēku siltināšana. Kas to traucē un kas rosina?

SANDRIS GUNVALDIS, 05/06/2019

Post image for Ēku siltināšana. Kas to traucē un kas rosina?

Latvijas iedzīvotājiem energoefektivitātes programmā mājokļu atjaunošanai līdz 2022. gada 31. decembrim ir pieejams 156 miljonus eiro liels ES atbalsts. Tiek lēsts, ka no aptuveni 20 000 daudzdzīvokļu mājām naudas pietiks aptuveni 1030 namiem. Kādas problēmas patlaban risina ēku siltinātāji? Kādi ir ieteikumi ēku renovācijas procesa uzlabošanai? Meklēt atbildes uz šiem un citiem jautājumiem žurnāls “Iepirkumi” devās uz Talsiem, kur SIA “Adax2”, viens no pieredzējušākajiem ēku pārbūves uzņēmumiem valstī, ir nosiltinājis 11 ēkas. Par “Adax2” pieredzi ēku energoefektivitātes celšanā stāsta šā uzņēmuma projektu vadītāja LINDA MASTJAŅICA, valdes priekšsēdētājs AIVARS MAĶEVICS, un energoauditors, inženiertīklu projektētājs un būvdarbu vadītājs ATIS BĒRZIŅŠ.

– Cik sen “Adax2” īsteno energoefektivitātes projektus?


Aivars Maķevics: – Māju pārbūves un energoefektivitātes projektus īstenojam kopš 2008. gada, tātad, jau 11 gadu. Tolaik vēl bija Mājokļu aģentūra, tā kūrēja projektus. Vēlāk to darīja LIAA, patlaban ALTUM. Mēs bijām vieni no pirmajiem Latvijā, kas Ekonomikas ministrijā noslēdza māju energoefektivitātes projektus. Pieredze mums ir: tā uzkrājas par paņēmieniem, par izmantojamajiem materiāliem, par būvniecības metodiku. Mēs kā virzītāji, prasām atbildību gan no būvniekiem, gan arī no tehniskajās dokumentācijas sagatavotājiem. Precizēšu, mēs esam vairāk kā organizators – veicam iedzīvotāju aptauju, aicinām energoauditoru, dodamies pie projektētājiem. Mums pašiem darbības sākumā bija savi būvnieki. Bija arī sertifikāti būvniecībai, bijām Būvkomersantu reģistrā, tomēr visu pasauli nevaram apremontēt.

Patlaban energoefektivitātes projektus vada Linda. Viņa koordinē sadarbību ar ALTUM, ir smalki izstudējusi visas prasības, ko no mums prasa ES un ko – iedzīvotāji. Visas intereses ir jāsaskaņo un tad projekts izdodas.

– Ko no energoefektivitātes projekta īstenotāja prasa ALTUM?

– Prasa noformētus dokumentus, lai būtu pareizi veikts iepirkums, lai būtu pareizi notikusi kandidātu atlase, lai būtu mājas iedzīvotāju piekrišana, lai būtu bankas garantijas un veikta būvdarbu apdrošināšana. Vairāki censoņi no Talsiem un no tuvākās apkārtnes arī ir mēģinājuši nākt šajā biznesā. Līdz kaut kādai robežai viņiem izdodas darboties, tad secina – paliek pa sarežģītu un aicina mūs par palīgiem. Apkopojam spēkus, ejam palīgā. Ir mājas, kas nav mūsu apsaimniekošanā, tomēr vēlas siltināt. Tad slēdzam līgumus, varam sagatavot dokumentāciju: mums ir savs inženiertīklu projektētājs, energoauditors un sadarbība ar arhitekta biroju par fasādes renovāciju.

Līdz dokumentu iesniegšanai būvvaldē ir vajadzīgs arhitektūras projekts, tehniskais projekts par tehniskajām lietām – ūdensvadiem, silto ūdeni, apkuri. Tad ir energoaudits, apsekošana, tāmju sastādīšana. Mēs sagatavojam visus dokumentus, slēdzam līgumus ar mājas biedrību, kas šo darbu mums deleģē.

– Cik ilgs laika posms ir vajadzīgs kopš mājas dzīvokļu īpašnieku biedrība ir izlēmusi, ka vajadzēs ēku siltināt līdz brīdim, kad reāli sākas siltināšanas darbi?


Linda Mastjaņica: – Mēs kā iepirkuma rīkotāji darbojamies ļoti operatīvi. Zinām, ka iedzīvotājiem ir vajadzīgs laiks, lai saorganizētos, izdomātu, nolemtu. Mēs esam tie, kas šo domāšanas un izlemšanas laiku vairāk vai mazāk optimizējam, lai pēc iespējas īsākā periodā notiktu lēmumu pieņemšana. Ja viņi ir nolēmuši, mēs jau tuvākajās dienās iesniedzam pieteikumu ALTUM. Šī institūcija procesu vairāk vai mazāk piebremzē. Visu formalitāšu kārtošanai vajadzīgs ir vismaz viens gads. Ja notiek iepirkums, nedaudz ilgāk. ALTUM mūs brīdināja, ka pieteikuma procedūra ieilgs šobrīd daudzo projektu pieteikumu dēļ. Tik ilgi, kamēr ES atbalsta nauda būs pieejama, mēs varam siltināšanas periodu nedaudz pavilkt garāku. Ja periods 2022. gadā beigsies, 2021. gadā iesniedz pieteikumu, tas nozīmē, ka 2023. un 2024. gadā ēku vēl var pārbūvēt.

Pirmās mājas ALTUM mums izvērtēja ātri tāpēc, ka nebija daudz pieteikumu. Šajā plānošanas periodā iesniedzām dokumentus par vienu no pirmajām mājām un kā pirmo nodevām ekspluatācijā. Patlaban ALTUM sola izvērtēt mūsu pieteikuma dokumentus viena mēneša laikā, ja vajadzīgi precizējumi iesniegtajos dokumentos, tad paiet laiks līdz diviem mēnešiem.

– Vesels gads tomēr ir diezgan ilgs laika periods. Vai piekrītat?


A.M.: – Diezgan liela problēma ir sākotnējā dokumentu gatavošana. Paskaidrošu – visiem mājokļu īpašnieku īpašumiem ir jābūt ierakstītiem Zemesgrāmatā. Ne vienmēr visi īpašnieki to ir izdarījuši. Vajag vismaz būt sāktai dzīvokļa privatizācijai. Nevar dzīvoklis “karāties” gaisā. Piemēram, izrādās, ka vecmāmiņas īpašums ir pārrakstīts mazmeitiņai, kas atrodas Anglijā. Ja veic Zemesgrāmatas ierakstu, vecmāmiņai vēl vajag pilnvaru vai arī mazmeitiņai jāierodas Latvijā parakstīt kādu dokumentu.

Otra problēma – Zemesgrāmatās ir uzrādīta viena platība, inventarizācijas aktos cita platība, bet Valsts Zemes dienestā (VZD) parādās vēl kādi brīnumi. Ja 1000 m2 mājai pat puskvadrātmetrs nesakrīt, pieteikumu dod atpakaļ! Tā ir procedūra, kas velk garumā projektu. Mēs tad rakstām VZD, kamēr noskaidro, kuram dzīvoklim ir platības nesakrītība. Mums ir bijusi māja kā klucītis, tai parādījās 10 m2 liela āra platība. Apej mājai apkārt 10 reizes – nav tai ne balkona, ne arī lodžiju. Izrādās, vienā dzīvoklī nav iezīmēta virtuves siena. Atvērtā virtuve esot. Nemēdz tā būt. Kamēr to izlabo… Inventarizācijas birojs VZD atrodas Talsos uz vietas. Viņi ir kā pastnieki – pieņem vēstules, sūta uz Liepāju, no turienes raksta atbildi. Kamēr tā nonāk līdz mums, kamēr visu izlabo, sūtam uz ALTUM un nu viss sakrīt. Kāpņu telpās un pagrabos nereti nesakrīt koplietošanas platības. Kad darbojamies ar šādiem sīkumiem, škiet, ka darbs notiek tukšgaitā, it kā nekas nav padarīts. Citos dzīvokļos ir divi īpašnieki – vīrs un sieva. It kā nav nekādu problēmu, bet visur ir jāparakstās abiem diviem vai arī atkal pilnvara jāsagatavo. Bet ja nu viens no dzīvesbiedriem jau ir projām vai debesīs? Kā sakārtot dokumentus, lai viss būt kārtībā?

Cilvēki ir aizbraukuši no lielpilsētām, no mazpilsētām un no laukiem. Dabūt viņus kopā – tas ir pirmais lielais izaicinājums.

L.M.: – Ja mēs jūtam, ka mājas iedzīvotāju vairākums atbalsta siltināšanu, tad es zinu, kā iepriekš nosauktos samezglojumus ļoti ātri risināt. Proti, mēs risinām visas problēmas uzreiz. ES projektu īstenošanu kavē tas, ka ir jābūt ļoti precīzai informācijai. Ir jābūt dzīvokļu īpašniekam, tas nedrīkst būt bezpersonisks. Tādi ir noteikumi, pēc kuriem darbojas ēku energoefektivitātes programmā. Kamēr ALTUM lemj par projekta dokumentācijas atbilstību procedūrai, viņi zina, ka mēs palīdzēsim dzīvokļu īpašniekiem sakārtot vajadzīgo dokumentāciju, lai tas nekavētu procesa virzību. Ja zinām, ka kādu no punktiem nevarēs izpildīt, par to ir jāziņo pašā sākumā. Nav šādā gadījumā jēgas māju virzīt uz siltināšanas procedūru tāpēc, ka tā tai nekvalificēsies.

A.M.: – Gadījums iz dzīves. Nesen no dzīves šķīrās kāda dzīvokļa īpašnieks. Nelaiķim bērnu nebija. Noskaidrojam, ka viņam ir divi brāļi – viens darbojas Vācijā, otrs Anglijā. Mums viņus izdevās sazvanīt. Viens uzreiz teica, ka dzīvoklis viņu neinteresē. Kā atrast otru brāli un uzzināt, vai viņam ir interese par šo dzīvokli? Tiekamies, kad viņš ierodas Latvijā. Izrādās, ka arī viņam nav intereses. Brālis atnāk līdz kasei, lai norēķinātos par gada laikā sakrājušos parādu. Aicina neuztraukties – kad būšot nauda, atnesīšot vēl. Mums šāda attieksme un rīcība neko neatrisina!
Stāstām mājas sapulcē atnākušajām sirmajām māmuliņām, ka ir jāsameklē īpašnieki, Zemesgrāmatas ieraksti, jāved radi šurp. Ja aplūko dzīvokļu īpašnieku sarakstu, tajā ir pavisam citi cilvēki, šo vecmāmiņu mazbērni. Ja atdod dzīvokli mīļajiem mazbērniņiem, īpašumu vajag sakārtot labā stāvoklī. Ja viņi nenāks dzīvot, tirgus vērtība dzīvoklim būs pavisam cita.
Kad īstenojām pirmos projektus, mums vecmāmiņa stāstīja, ka pēc visu maksājumui veikšanas no pensijas pāri paliek 2 eiro. Jautāja mums: par kādu naudu viņa varēs atlīdzināt bankas aizdevumu?

Paskaidrošu. Ir ALTUM nauda un bankas aizdevums. Saliekot kopā, energoefektivitātes biezums ir tāds, ka pāri paliks 4 eiro, bet vismaz pirmo reizi var dzīvot siltumā. Siltinātajās mājās dzīves līmenis ir uzlabojies un arī naudiņa paliek pāri. Ja agrāk par siltumu maksāja 90 eiro, patlaban jāmaksā 19 eiro. Silto ūdeni vairs nesilda ar elektrību, tātad, mazāks kļūst arī elektroenerģijas maksājums. Kamēr izdomā, kamēr izrēķina, paskatās, kā citi lēmuši, laiks paiet. Mums lokalizācijas ir diezgan tuvu – Talsi, Mundigciems, Valdemārpils, Stende. Katrā vietā dzīvo kāds pazīstams cilvēks. Tā mūsu vietējā reklāma iet apkārt. Kas gribēs atrast kaut ko sliktu, atradīs. Piemēram, vienu reizi kaut kas noticis – tā mēdz būt.

– Tātad, ieguvums no ēkas pārbūves ir augstāks komforta līmenis un mazāki maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem. Vai kāds arī maksā vairāk nekā pirms mājas pārbūves?


A.M.: – Ja māja nenolemj īstenot pasākumus, kurus ES neatbalsta, tad maksājumi noteikti ir mazāki, nekā pirms pārbūves. Piemēram, ja nebūvē ceļus vai bērnu laukumus, kas neattiecas uz energoefektivitāti. Tad ikmēneša maksājums ir tuvu tam, kas bija agrāk, tomēr ir cits dzīves līmenis.

– Cik ilgs ir aizdevuma maksāšanas laiks?


A.M.: – Aizdevumu atmaksā 10 – 16 gados. Ja vēl ir iespēja dēliem, meitām vai mazbērniem samaksāt visu aizdevumu uzreiz, bez bankas procentiem, tad ir izcils rādītājs. Patlaban vissvarīgākā problēma ir bankas procenti. Bankas uz mums pēc vairāk nekā desmit īstenotiem pārbūves projektiem skatās atšķirīgi nekā agrāk. Aizdevuma procenti ir patiešām ļoti zemi. Ir bankas, kas naudu aizdod par 3,2% – 3,5%, citām bankām ir 4,3% – 4,6%. Arī tie nav milzīgi aizdevuma procenti.

Aizdevuma termiņu rēķina tā, lai mēneša komunālo pakalpojumu maksājums nepārsniegtu agrāk veiktos maksājumus. Saskaita ūdens patēriņu, tas nemainās, kāpj gan siltā ūdens patēriņš gadījumos, kad ir lētāk to uzsildīt no apkures, laukos, kur agrāk silto ūdeni sildīja ar elektrību. Ūdeni un kanalizāciju patērē vairāk, uz siltā ūdens gatavošanu tērē mazāk. Paradumi cilvēkiem pēc siltināšanas daudz nemainās. Ja kādreiz par siltumu maksāja 90 eiro, patlaban maksā 19 eiro. No gada laikā ietaupītās naudas var aizdevumu nomaksāt un vēl pāri paliek.

Aizdevuma termiņš parasti nav īsāks par 10 gadiem. Viena no mūsu pēdējām pārbūvētajām mājām bija ļoti maza – vien astoņi dzīvokļi. Tai vajadzēja lielu pārbūvi, ēka bija energoneekonomiska, arī jumta konstrukcijas bija mūsu dabas apstākļiem nepiemērotas, tāpēc aizdevums bija diezgan liels. Tā atmaksas termiņš arī bija 15 gadi. Tas ir izņēmuma gadījums.

Matemātika ir mūsu maizīte. Visur ir jārēķina. Uz emocijām neko nedrīkst darīt.

Aizdevumus energoefektivitātes uzlabošanai piedāvā vismaz četras bankas. Patlaban mums nav jāizvēlas, mēs zinām katras bankas piedāvājumu. Arī bankām ir savi nosacījumi. Savulaik viena banka apkalpoja četros punktos – Rīgā, lielajās pilsetās, rajonu centros un laukos. Ir bankas, kas rajonu centrus apkalpo nelabprāt un laukos apkalpot nevēlas. Tad ir jāmeklē citi kritēriji, piemēram, pēc dzīvokļa kadastrālās svērtības. Ja tā ir aptuveni 2000 eiro vietās, kur cilvēkiem darba nav, tad tik daudz arī varēs aizņemties, 5000 eiro lielu aizdevumu nedos. Tad ir jāmeklē nākamais kritērijs. Izvēlamies, ja nevar citādi, ALTUM finansējumu. Viņi to nelabrāt aizdod, bet variants tas ir.

L.M.: – Agrāk visu laiku ALTUM aizdeva 35% no projekta izmaksām, komercbankas 50%. Patlaban ALTUM aizdod 50%. Mums nav bijusi vajadzība naudu aizņemties no ALTUM.

A.M.: – Ar ALTUM bija tā – ja iedodam izziņu no bankām, ka tās nefinansē, tad izskata aizevuma pieteikumu. ALTUM necenšas kādam ar aizdevumu aizskriet priekšā.

– Kas notiek, ja kāds no dzīvokļa saimniekiem neveic aizdevuma maksājumus?


A.M.– Kaut kāds aizdevuma kavējuma procents ir vienmēr, tomēr neatgūstamo maksājumu nav. Ja kādreiz kādam cilvēkam uznāk “slāpes” un arī maksāt aizdevumu viņš nevēlas, tad tiesa īpašumu atsavina. Ņemot vērā augsto energoefektivitāti, tas ātri pazūd no vairāksolīšanu lapām. Mūspusē jaunas daudzdzīvokļu mājas tikpat kā nebūvē. Pieprasījums pēc dzīvokļiem ir.

– Ko galvenokārt cilvēki izvēlas pārbūvēt?


Atis Bērziņš:– Parasti izvēlas mājas pamatu, pagraba pārseguma, ārsienu un bēniņu siltināšanu, jumta seguma, logu, durvju un inženierkomunikāciju cauruļvadu nomaiņu, kā arī apkures un karstā ūdens sagatavošanas sistēmu pārbūvi. Mēs to saucam par komplekso renovāciju un pieredze ir tāda, ka tikai šinī gadījumā tiek sasniegts pozitīvs rezultāts, un pēc pārbūves garantējam ekonomiskumu un iespēju, ka ikviens savu komforta līmeni var regulēt pats. Var regulēt, piemēram, cik siltu ūdeni vēlas, cik siltu dvieļu žavētāju, cik siltu radiatoru turēt istabā. Lielākajā daļā gadījumu pārejam uz visiem izmērāmiem rādījumiem – katrā mājoklī ir siltuma skaitītājs, karstā ūdens skaitītājs, temperatūras regulēšana dvieļu žāvētājos. Koplietošanas elektrības patēriņa samazināšanas pasākumi arī ir iekļauti attiecināmajās izmaksās. Gaisa temperatūras normatīvs telpās ir +18 grādi, parasti šo temperatūru piemēro arī energoaudita aprēķinos, bet pieredze rāda ka sevišķi vecākiem cilvēkiem un maziem bērniem šī temperatūra nerada komforta sajūtu. Ir cilvēki, kas pēc renovācijas, lai cik eiro paliek no pensijas, vienu reizi mūžā vēlas izbaudīt komfortu un maksā no pensijas vairāk lai turētu +24-25 grādu siltumu dzīvoklī. Pat veicot visus iepriekšminētos pasākumus, maksāts tāpat tiek daudz mazāk nekā pirms renovācijas dzīvojot +14-15 grādu siltumā. Renovētajās mājās vidēji uzturētā temperatūra dzīvokļos ir +22 – +23 grādi. Ja ir vairākas istabas, var guļamistabā turēt +17 – +18 grādus, lai labāks miegs un sapņi rādās, virtuvē var mazāku siltuma patēriņu noregulēt. Tas ir to vērts – cilvēki zina, cik daudz siltuma viņi ir patērējuši un var prognozēt nākamā mēneša patēriņu. Tie, kas uz laiku aizbrauc, nogriež mazāku siltuma patēriņu. Citi mēģina taupīt, noregulējot dienā vēsāku, vakarā siltāku temperatūru. Šāda manipulācija īsākā periodā neko nedod. Cik mazina siltuma patēriņu pa pa dienu, tik vakarā vairāk patērē. Kad visus ieguvumus apkopo, secinām – energoefektivitātes rezultāti ir ļoti labi.

– Cik daudz siltuma cilvēki ietaupa pēc ēkas renovācijas?


A.B.: – Vismaz pusi no tā, ko tērēja pirms pārbūves – parasti 55% – 60%. Vidēji daudzdzīvokļu mājai pirms renovācijas siltuma patēriņš ir 100 – 140 kWh/m2. Ļoti sliktām mājām – 200 kWh/m2 un pat vairāk. Ja mazāk stāvu, patēriņš ir lielāks. Pēc renovācijas labākajās ēkās rādījumi samazinās gandrīz līdz 40 kWh/m2, kas pēc jaunās klasifikācijas ir gandrīz nulles patēriņa ēka. Viens no labākajiem rezultātiem joprojām ir pirmajai mūsu siltinātajai mājai, kas no vienas puses parāda ka rezultāts nav īslaicīgs, bet no otras – ka pirmajos projektos netika veikti pasākumi iedzīvotāju komforta līmeņa nodrošināšanai.

– Jūs līgstat reālā ēku pārbūves darba darītājus. Vai tie ir uzticami un nekavē māju siltināšanas procesu?


A.M.: – Ir mums pastāvīgi diezgan uzticami partneri. Pēdējā laikā neesam mainījuši viņus. Mūs objekti nav pārāk lieli. Patlaban būvniecībā pieprasījums ir liels, būvnieki ir uz izķeršanu.

– Par projektu vadību maksā procentus no kopējās projekta summas. Iznāk, ka esat ieinteresēti iespējami dārgākā projektā tāpēc, lai saņemtu lielāku atlīdzību. Vai šādi nenonākat pretrunā ar iedzīvotāju interesēm?


– A.M.: Labāk īstenojam desmit projektus par saprātīgu maksu, nekā vienu lielu projektu, kur gūstam lielu peļņu. Turklāt, cilvēku makstspēja mūspusē arī nav ļoti augsta. Viņi rēķina līdzi savus izdevumus.

– Ko pasūtītājiem un dzīvokļu īpašniekiem vajadzētu ņemt vērā, izvēloties ēkas pārbūves veicējus?


– A.M.: Būtu jāvērtē firmu īpašnieki. Ir gadījumi, ka firmai mainās nosaukums, jo agrāk īsti ar darbiem tā galā nav tikusi. Lai gan visi kritēriji it kā atbilst, paskatoties vēsturi redzam, ka vieni un tie paši dalībnieki dibina ik gadu jaunu firmu ar citu nosaukumu. No šādiem “uzņēmējiem” iesaku uzmanīties. Ir gadījumi, kad māju uzbūvē līdz pusei un pasaka – mums vairs nav naudas. Vajadzētu meklēt tādu, kas veic darbus “no – līdz”, lai nebūtu starpposmu. Vērtējums ir iedots, cena ir nolīgta, lai tad vēlāk nav brīnumu. Tās ir vissvarīgākās prasības, lai projektu novestu līdz galam.

Visus vajadzīgos nosacījumus risku izslēgšanai ir jāiekļauj konkursa nolikumā. Vispirms nosacījumu, ka agrāk nav bijušas nepilnības ar ES projektu īstenošanu. Nākamais kritērijs ir cena – tas ir viens no vissvarīgākajiem nosacījumiem. Gala lēmumu parasti pieņem māja vai biedrība, visticamāk, biedrība. Vai tas ir vietējais uzņēmums, vai var pārliecināties par agrāk veiktajiem darbiem, vai var novērtēt darbu kvalitāti. Patlaban būvniecībā cenas ik gadu kāpj par 10%. Vai mājai uzkrājums ik gadu kāpj par 10%? Vai maksātspēja cilvēkiem pieaug par šo naudas summu? Tas viss ir jāliek kopā.

– Vai redzat ačgārnības ēku energoefektivitātes un citos ES projektos?


A.B.: – Redzam daudz izskaužamu lietu. Nesauksim vērā konkrētus uzņēmumus un pašvaldības, tomēr nereti ir redzams, kā nodokļu maksātāju naudu tērē nelietderīgi, izšķērdē. Piemēram, būvējot katlu mājas ar nepamatoti lielām jaudām, kas sadārdzina pasākumu un, iekārtu efektīgas darbības nodrošināšanai, jābūvē garas ārējās siltumtrases. Rezultātā liela daļa saražotā siltuma nenonāk līdz patērētājam, bet tautas valodā tiek palaista gaisā.

– Kā valsts mērogā rosināt ēku energoefektivitātes procesu?


A.M.: – Valdībai vai pašvaldībai vajadzētu rosināt energoefektivitātes procesu arī no citas puses. Proti, ja reiz māja ir pilnīgi atjaunota, vajadzētu samazināt nekustamā īpašuma nodokli. Būtu jābūt šādam lēmumam valsts līmenī, jo ir izpildīti energoefektivitātes, izmešu un citi rādītāji. Tas būtu stimuls, lai arī citus cilvēkus rosinātu ķerties pie šā darba.

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: