Ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem nevajadzētu būt zem pašizmaksas

Daina Vārpiņa, 03/04/2019

Post image for Ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem nevajadzētu būt zem pašizmaksas

– Latvijas Restorānu biedrība ir salīdzinoši jauna organizācija. Kā tā radās un vai tās paustajā viedoklī ieklausās?


J. Jenzis: – Latvijas Restorānu biedrība (LRB) radās kā restorānu apvienība, lai pārstāvētu nozares intereses. Jā, ir Latvijas viesnīcu un restorānu asociācija, un mums bieži jautā, kādēļ vajadzīga vēl viena organizācija? Pieredze rāda, ka šajā asociācijā tomēr viesnīcu jautājumi ir primārie – tie ņem virsroku pār restorānu jautājumiem. Restorānu jautājumi bieži vien ir arī diezgan sarežģīti, tajos īpaši jāiedziļinās. Viesnīcās arī ir restorāni, un tām vajadzētu būt vienādi ieinteresētām ar pārējo restorānu vadību, bet bieži vien tomēr restorāni tām ir otrajā vietā, restorānu darbība tiek dotēta no viesnīcas kopējiem ienākumiem. Viesnīcu vadību vairāk interesē tādi jautājumi kā tūrisma mārketings, ārvalstu viesu piesaiste.

Brīdī, kad Valsts Ieņēmumu dienests (VID) aktīvi veica restorānos tematiskās pārbaudes, un līdz ar LTV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” sižetu pacēlās jautājums par aplokšņu algu problēmu, daļa Latvijas restorānu īpašnieku sanāca kopā, lai domātu kā tālāk risināt esošo situāciju – izveidoja LRB.

Pēc vairāk nekā gada ilgušā darba LRB ir kļuvusi par VID, Finanšu un Ekonomikas ministrijas vadošo partneri. Ir jūtams, ka mūsu teiktajā ieklausās. Līdz ar to, ka notika Valdības maiņa, ieilga valsts budžeta pieņemšana, tad arī mūsu izvirzītā galvenā jautājuma par samazinātā – 12% PVN piemērošanu restorānu pakalpojumiem, virzība tik strauji neiet uz priekšu. Redzēsim, cik liela būs politiskā griba un varēšana ieviest šīs pārmaiņas, jo mūsu aprēķini liecina, ka valsts fiskālā politika no tā necietīs. Latvija tomēr ir viena no retajām Eiropas Savienības (ES) valstīm, kurā sabiedriskajai ēdināšanai nav samazinātais PVN.

– Ja runājam par LRB, tad tā pārstāv tikai Rīgas restorānu intereses, vai arī Jums ir aktīvi biedri reģionos?


J. Jenzis: – Jā, LRB ir arī aktīvi biedri no Liepājas, Daugavpils, Ogres un citām vietām. Te jāatzīmē, ka neesam īpaši nodarbojušies ar biedru piesaisti – katru no esošajiem ir uzrunājušas LRB aktivitātes, un palīdzēt mudina kopējā apziņa, ka ir jāpanāk lielāka kārtība gan restorānu darbā kopumā, gan no valsts nepieciešams lielāks atbalsts. Mēs ļoti rūpējamies par LRB darba kvalitāti.

– Viens no LRB jaunākajiem aicinājumiem valsts institūcijām ir īstenot reālajai situācijai atbilstošus ēdināšanas pakalpojumu iepirkumus. Mazliet raksturojiet esošo situāciju, cik liels ir pieprasījums no pašvaldībām, valsts institūcijām nodrošināt pasākumos dažādas kafijas pauzes, pusdienas utml.?


J. Jenzis: – Restorāniem banketi, pasākumu apkalpošana, kā ēdinātājiem, ir ļoti būtiska biznesa sadaļa. Ne visiem restorāniem tas ir aktuāli, jo nav tik liela kapacitāte. Tie, kuriem banketu, kafijas galdu organizēšana ir regulārs darbs, labi var plānot restorāna darbu – naudas plūsmu, produktu iepirkšanu, darbinieku noslodzi. Ja pa dienu atver restorānu, tad nevar zināt, cik atnāks cilvēki – 10 vai 100? Jābūt gatavam uz visu! Savukārt banketu apkalpošanā ir zināms datums, kad vajadzēs apkalpot konkrētu cilvēku skaitu un var tam atbilstoši sagatavoties.

Pasūtītāju pieprasījums ir mainīgs. Piemēram, pēc treknajiem gadiem bija liels kritums. 2009. – 2010. gadā pasākumi tika organizēti ļoti pieticīgi. Ja pat bija kompānijas, kas to varēja darīt, tad tas neizskatītos labi uz valsts kopējās ekonomiskās krīzes, tādēļ pasūtījumu gandrīz nebija. Pēc tam pakāpeniski ekonomika atkal uzsila, bet pēdējā laikā atkal ir jūtams taupības režīms. Ekonomiskā krīze cilvēkiem iemācīja labāk vērtēt pakalpojuma cenas un kvalitātes attiecības, sāka pievērst lielāku uzmanību tam, lai iespējami labāku kvalitāti iegūtu par zemāku cenu.

Lielā daļā gadījumu ēdinātājiem ir ļoti laba sadarbība ar valsts iestādēm un pašvaldībām. Nodrošinot banketus, tiek atrasta izpratne, lai samaksa būtu adekvāta pakalpojuma kvalitātei. Ik pa laikam tomēr parādās valsts iestāžu iepirkumi, ka, veicot vienkāršu aprēķinu, top skaidrs, ka par tādu iepirkuma summu prasīto apjomu, turklāt nomaksājot visus nodokļus, nav iespējams nodrošināt. Gadu gaitā esam komunicējuši ar ministrijām, kas ik pa laikam sūta šādus neadekvātus iepirkumus, bet bez rezultāta. Jāsaprot, ka nozare ir sakārtošanās procesā, cenšas iziet no pelēkās zonas, bet iepirkumi ar zemākās cenas principu šo procesu nekādi neveicina. Problēmas ar nodokļu nomaksāšanu ir arī citām nozarēm, bet mēs esam vieni no retajiem, kuri atzīst, ka problēma pastāv un vēlamies to risināt.
Tā vien šķiet, ka iepirkumu organizatoriem liekas, ka dzīvesstila restorāniem būtu jāsubsidē ierēdņu ēdināšana un jāstrādā zem pašizmaksas, kā arī jāmaksā darbiniekiem alga aploksnēs.

Tomēr ir arī labie piemēri. Kad nesen sākām aktualizēt jautājumu par ēdināšanas pakalpojumu iepirkumu cenām, uzreiz saņēmām vēstuli no Ārlietu ministrijas ar jautājumu, vai tās veidotajos iepirkumos viss ir korekti norādīts, vai tie tiek rīkoti atbilstoši reālajām cenām? Mēs varējām apstiprināt, ka sadarbībā ar šo ministriju uzņēmēji neizjūt tādas problēmas, kā tas ir salīdzinājumā, mēģinot sastrādāties ar atsevišķām citām ministrijām.

– Ja šādi iepirkumi ar pārāk zemu cenu pastāv, vai tas nozīmē, ka pasūtītāji atrod šo iepirkumu īstenotājus?


J. Jenzis: – Jā, atrod! Nevajadzētu pieļaut, ka ar neadekvāti zemām cenām tiek atbalstīti uzņēmēji, kuri konkurē negodīgi, piemēram, pasākuma apkalpojošajam personālam samaksājot algu aploksnē. Pastāv tāda kā dubultā morāle – restorānu īpašnieki tiek mudināti iziet no pelēkās zonas, bet vienlaikus no valsts institūcijām atbalstīti tie, kuri, visticamāk, visus nodokļus nemaksā.

Vienlaikus tā vien šķiet, ka valsts ēdināšanas iepirkumu veidlapas saglabājušās vēl no lata laikiem un joprojām tiek automātiski izsūtītas, labojot tikai datumu un ēdināmo personu skaitu.

– Ģimenē, ja kaut ko nevar atļauties, tad nepērk, varbūt pēc līdzīga principa jārīkojas arī pašvaldību, valsts iestāžu pārstāvjiem?


J. Jenzis: – Mēs saprotam, ka ir dažādi pasākumi, vieniem organizatoriem ir lielāks budžets, otriem mazāks. Ja nav naudas vai ir vēlme taupīt, vienmēr var paši nopirkt kafijas aparātu un iedzert kafiju vai tēju ar veikalā pirktiem cepumiem, bet nevajag prasīt piegādāt mersedesu par zaporožeca cenu. Kad būs lielāks budžets, varēs pasūtīt arī restorāna pakalpojumus, lai nodrošinātu kvalitatīvu banketu vai kafijas pauzi.

– Kādas ir cenas, kādas tiek norādītas, Jūsuprāt, neadekvātajos iepirkumos, un kādas būtu reālās?


J. Jenzis: – Par nozares anekdoti jau kļuvuši regulāri valsts iestāžu pieprasījumi pat par 3 vai vidēji 5 – 7 eiro vienai personai nodrošināt kafijas pauzes ar sviestmaizēm ar gaļu un zivi, svaigiem augļiem un dārzeņiem, smalkmaizītēm un cepumiem, protams, sulām, ūdeni, kafiju un tēju, kā arī restorāna līmeņa servisu – balti galdauti un viesmīļi, transports uz un no notikuma vietas. Pat cilvēkam, kam matemātika nav stiprā puse, bet iepirkties nākas regulāri, ir skaidrs, ka par šādu summu neko no minētā nevar iegādāties pat lielveikalā.

Tuvākajā laikā esam iecerējuši uzrunāt Iepirkumu uzraudzības biroju, ministrijas, valsts, pašvaldību iestādes, sniedzot izrēķinātu piemēru, lai būtu priekšstats, kādam vajadzētu izskatīties iepirkumam ēdināšanas pakalpojumiem, kalkulatora piemēru ar cenas veidošanās pozīcijām. Tiesa gan, jau agrāk vairākkārt ir sūtītas vēstules no atsevišķiem uzņēmējiem dažādām ministrijām un valsts iestādēm, skaidrojot kā veidojas izmaksas, tomēr atbildes uz šīm vēstulēm nekad nav saņemtas.

Lielākoties kafijas pauzes ar sviestmaizēm ir tādas, kurās cilvēkam jājūtas paēdušam – nav runa tikai par nelielām uzkodām. Turklāt vajadzīgs vismaz viens darbinieks, kas šo pasākumu apkalpo, transports, kas aizved. Liela daļa darbspējīgo cilvēku ir aizbraukuši, un palikušie nozarē par dienas darbu pasākuma apkalpošanā vēlas saņemt vismaz 50 – 70 eiro neto algu, kas uzņēmumam nozīmē maksāt vairāk nekā 100 eiro par darbinieku uz vienu šādu pasākumu. Darbaspēka trūkums Latvijā tiešām ir izteikti jūtams!
Saliekot visu kopā, pēc mūsu aprēķina, atkarībā no pasākuma apjoma, izmaksas par viena cilvēka ēdināšanu sasniedz aptuveni 15 eiro un vairāk.
Vēl jautājums, vai tik tiešām tādām mazām summām, piemēram, iepirkumam par 200 eiro ir jāsludina iepirkums, jātērē laiks gatavot tā tehnisko specifikāciju, izsludināt, apkopot vairākus piedāvājumus, saskaņot, pārbaudīt?! Ar vienu zvanu varētu vienoties ar pakalpojuma sniedzēju uz abpusēji pieņemamiem noteikumiem. Tā arī pasūtītājiem no valsts iestādēm, pašvaldībām paliks vairāk laika tiešajam darbam.

– Kādēļ restorāni tik ilgi piecietuši situāciju, ka tiek sludināti ēdināšanas pakalpojumu iepirkumi par pārāk zemu cenu?


J. Jenzis: – Visu nevar atrisināt uzreiz, un iepirkumu jautājumus LRB ir sākusi risināt šobrīd. Restorānu pakalpojumiem piemērojot 12% PVN jau būtu solis uz priekšu, lai restorāni izietu baltajā zonā. Tas nozīmētu arī to, ka cena par vienas personas ēdināšanu pasākumā arī būtu zemāka. Nozare sakārtojas un turpinās to darīt. Ja lielākā daļa izies no pelēkās zonas, bet redzēsim, ka daļa to apzināti nedara, mēs par to darīsim zināmu VID. Tā uzdevums ir rūpēties par godīgu konkurenci un visiem vienādiem spēles noteikumiem šajā biznesā. Kamēr nodokļu slogs ir pārāk liels, pārmest tikai atsevišķiem uzņēmējiem daļēji nelikumīgas darbības arī nebūtu gudri darīts…

– Reizēm izskan pieņēmumi, ka atsevišķi iepirkumi tiek rakstīti atsevišķiem pretendentiem, prasības pielāgojot tieši viņu darbībai un kapacitātei. Vai sabiedriskās ēdināšanās jomā uzņēmēji arī saskaras ar šādu problēmu?


J. Jenzis: – Nē, šādā veidā neesmu dzirdējis, ka būtu iepirkums rakstīts par labu kādam konkrētam uzņēmējam.

Taču šeit var pakomentēt saistībā ar iepirkumu prasībām arī pozitīvo, kad skaidri noteiktas prasības. Kad Latvija bija ES prezidējošā valsts, tad ēdināšanas iepirkumā bija ļoti specifiskas un pamatotas prasības saistībā ar vidi un resursu taupību. Iepirkumā pretendentam bija jānorāda transporta emisijas, piegādes ceļš, pa kuru tiks veikta ēdiena piegāde līdz pasākuma vietai, lai neveicinātu vides piesārņotību. Bija ļoti detalizētas prasības un zinu, ka daudzi kolēģi arī piedalījās šajā iepirkumā. Vajadzēja ieguldīt lielu darbu, lai aizpildītu vajadzīgos dokumentus, bet šādā iepirkumā uzņēmēji arī redz jēgu piedalīties un censties iegūt pasūtījumu.

Ja redzams, ka izsludināts kārtējais iepirkums zem pašizmaksas, tad arī uzņēmēji bieži vien nereaģē un nepiedalās. Redzot, ka tomēr arī šādiem iepirkumiem atrodas pretendenti, tad mūsu skatījumā viņi kaut kā dzīvojot starp balto un pelēko zonu, kaut kā spēj nodrošināt iepirkumā prasīto.

– Vai lielākos iepirkumos ir vērts arī kooperēties, lai piedalītos?

J. Jenzis: – Neesmu dzirdējis, ka šāda veida kooperācija notiktu pasūtījumos, kas tiek iegūti ar iepirkumu starpniecību. Ikdienā gan uzņēmēji savstarpēji pasākumos, kuros piedalās daudz cilvēku, sadarbojas. Te gan vairāk var būt runa par traukiem, mobilām virtuves iekārtām utml., ēst gatavošanu gan uzņemas viens. Tas saistīts ar pārtikas produktu aprites prasībām.

– LRB ir aktualizējusi arī skolēnu ēdināšanas jautājumu, sakot, ka arī šeit no uzņēmējiem tiek prasīts nodrošināt pakalpojumu par pārāk zemu cenu.


J. Jenzis: – Jā, vēl viens akūts jautājums ir skolu ēdināšana, par ko jau LRB paudusi savu satraukumu, tiekoties ar finanšu ministru Jāni Reiru un ekonomikas ministru Ralfu Nemiro. Mūsuprāt, pusdienu cenai skolās vajadzētu būt no 1,90 – 2 eiro. Arī šeit palīdzētu samazinātais 12% PVN. Tagad sanāk, ka valsts it kā iedod skolēna ēdināšanai 1,42 eiro, bet no tā 25 centus paņem atpakaļ nodokļa veidā.

Tātad patlaban valsts apmaksātās pusdienas vienam skolēnam no 1. līdz 4. klasei maksā 1,42 eiro dienā, Rīga vēl šādu summu piešķir 5.-9. klašu skolēnu ēdināšanai. Ir atšķirība, cik daudz grib ēst pirmklasnieks un, cik gandrīz jau pieaudzis cilvēks!

Noņemot 21% PVN, paliek 1,17 eiro. Šajā summā ir jāiekļauj divi ēdieni, kas ir zupa vai deserts, zivs vai gaļas pamatēdiens ar piedevām un salātiem, kā arī dzēriens. Visam jābūt kvalitatīvi sagatavotam un jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajam uzturnormu balansam. Kā lai par 1,17 eiro sagatavo prasīto? Zem uzņēmēju godaprāta ir dot skolēniem kaut ko nekvalitatīvu, tādēļ, visticamāk, skolu ēdināšana tiek no viņu puses dotēta. Daļu nosedz ienākumi no skolas kafejnīcas, kur tiek gatavots atsevišķi un piedāvājums maksā vairāk.

Jāatzīmē, ka pieminētajā summā ēdinātājam ir arī jāiekļauj pavāru un viesmīļu algas ar visiem nodokļiem, komunālie maksājumi, telpu īre u.c. izmaksas, un, protams, produktu pašizmaksa. LRB rosina veikt eksperimentu un lūgt ministriju cilvēkiem praktiski nodemonstrēt, kā tas ir izdarāms.

– Kā Jūs raugāties uz iespēju, ka valsts un pašvaldību iepirkumos tiktu iekļauta arī prasība, lai daļa no produktiem būtu ražota Latvijā?

J. Jenzis: – Jau pieminētajā iepirkumā, kad vajadzēja nodrošināt Latvijas kā ES prezidējošās valsts pasākumu ēdināšanu, piemēram, bija prasības par konkrētu produktu daudzumu, kam vajadzēja būt bioloģiski audzētiem. Tā kā prasības ir iespējams dažādi regulēt. Protams, šādi produkti arī sadārdzina iepirkuma izmaksas.

Ja būtu runa par Latvijas ražotās pārtikas prasībām, to atbalstītu. Taču arī šeit noteikti Latvijas āboli noteikti maksās dārgāk nekā Polijas āboli, un tas ietekmēs iepirkuma kopējo summu. Valstij ekonomiskā atdeve būtu lielāka, ja iepirkumā atvēlētu lielāku summu un prasību, ka jānodrošina Latvijā audzēti produkti. Tā tiktu atbalstīta vēl lielāka Latvijas uzņēmēju un lauksaimnieku daļa, un nauda paliktu Latvijas uzņēmēju rokās, turpinātu strādāt šeit un veidot multiplikatora efektu, tādējādi veicinot mūsu visu labklājību.

Manuprāt, mēs Latvijā par maz aizstāvam vietējos uzņēmējus. Izteikti redzams, ka sarkanais celiņš tiek izritināts, tad, kad nāk ārvalstu investori, bet netiek ņemts vērā, ka jebkurš no uzņēmējiem ir vietējais investors, kurš savu naudu iegulda tepat Latvijā. Jā, cits jautājums, vai lauksaimnieki, pārtikas ražotāji spēs visiem valsts, pašvaldības iepirkumiem nodrošināt vajadzīgo produktu daudzumu un nemainīgu kvalitāti. Tas būtu izaicinājums, bet vērtīgs! Liela problēma ir arī loģistika, lai piegādātu produktus, piemēram, uz Rīgu. Šeit vajadzētu ražotājiem vairāk kooperēties, lai atkristu liekas izmaksas, par ko esam runājuši arī ar Zemkopības ministriju. Dažādi atbalstošie pasākumi, dotu iespēju augt visiem Latvijas uzņēmējiem.

Uzziņa
Saskaņā ar jaunākajiem VID datiem Latvijā darbojas aptuveni 5500 ēdināšanas pakalpojumu sniedzēju, kas nodarbina aptuveni 25 000 cilvēku un nodokļos katru gadu valstij samaksā vairāk nekā 110 miljonus eiro.

Lai aizsargātu Latvijas restorānus un palielinātu to konkurētspēju, LRB sadarbojas ar VID, Finanšu un Ekonomikas ministrijām nozares sakārtošanai.

LRB mērķu sasniegšanai ir izveidotas četras darba grupas, kuras strādā sekojošos virzienos: uzņēmējdarbības vides sakārtošana, cilvēkresursi, izejvielas un citi resursi, mārketings un tūristu piesaiste.

Lai veicinātu iepirkumu rīkotāju izpratni, LRB biedri ir veikuši detalizētus aprēķinus par dažāda veida ēdināšanas pakalpojumu izmaksām. Viens no piemēriem:Faktisko izmaksu piemērs restorāna pakalpojumu iepirkumam izbraukuma pasākumā – kafijas pauzē 20 cilvēkiem

  • 150 eiro
    Produkti
    Pavāra atalgojums
    (ieskaitot sociālo nodokli, IIN)
    Komunālo maksājumu daļa,
    proporcionāli patērētajam
    Restorāna telpu nomas maksa
    (virtuve)
    Iekārtu nolietojums
  • 40 eiro
    Transports
  • 80 eiro
    Viesmīļa darbs pasākumā (ieskaitot sociālo nodokli, IIN)
  • 10 eiro
    Galdautu noma, mazgāšana
  • 18 eiro
    Trauku noma (glāzes, šķīvji, kafijas, tējas termosi, karafes sulai, ūdenim, papīra salvetes u.c.)
  • PAVISAM 360,58 eiro
    jeb 18 EUR par personu 298 EUR + PVN 21%


Avots: Latvijas Restorānu biedrība. Visas minētās izmaksas ir aptuvenas un pielāgojamas konkrētam iepirkumam

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: