DISKUSIJA: Bez kvalitatīva iepirkuma procesa nebūs rezultāta

SANDRIS GUNVALDIS, 31/08/2017

Post image for DISKUSIJA: Bez kvalitatīva iepirkuma procesa nebūs rezultāta

Žurnāls “Iepirkumi” sadarbībā ar Arnoldu Kardelu (SIA “Procurement Solutions – Latvia” vecākais konsultants) un “Iepirkumu vadība un konsultācijas” (SIA “Imperum”) turpina diskusiju ciklu par komerciālajiem iepirkumiem. Mūsu trešajā diskusijā par iepirkumu procesu – tā pieciem pamatsoļiem, iepirkuma detaļām un iepirkuma stadijām, par iepirkuma dokumentāciju un elektroniskā iepirkuma platformām.

Trešajā diskusijā AS “SEB banka” piedalījās:

DACE GAILE, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja,
KASPARS CIKMAČS, AS “Citadele banka” valdes loceklis,
MĀRTIŅŠ LĀCIS, AS “Latvijas finieris” valdes loceklis,
MĀRIS ZVIRBULIS, AS “Latvenergo” iepirkumu loģistikas direktors,
MĀRTINŠ BRĪVMANIS, AS “Sadales tīkls” pārmaiņu vadības menedžeris,
ALEKSANDRS USOVS, AS “Latvijas balzams” Iepirkumu daļas vadītājs,
LAILA ŠKOBA, “Iepirkumu vadība un konsultācijas” vadošā konsultante,
INGA CEPLĪTE, “iepirkumi.lv” un “tenderex.com” projektu vadītāja,
ZANE GULBE, AS “SEB banka” Iepirkumu pārvaldes eksperte.

Diskusiju vadīja ARNOLDS KARDELS, SIA “Procurement Solutions – Latvia” vecākais konsultants.

Ar ko jāsākas iepirkumam

A. Kardels: – Iepirkuma procesa pirmajā posmā, manuprāt, ir jāveic pieprasījuma tirgus analīze. Jāsāk ar nepieciešamo darbu sarakstu, ar tā saucamā check list izveidi atbilstoši procedūrai. Proti, jānonāk pie secinājuma, ko šajā iepirkumā vajadzētu darīt. Vissvarīgākais iepirkuma veicējs ir komanda, projekta grupa, kur iekļauts iepirkuma vadītājs un pasūtītājs. Tas ir grupas dalībnieku minimums. Grupa sanāk kopā un lemj, kā veidos iepirkumu, kādas darbības ir jāveic. Tas ir svarīgi saistībā gan formālo procedūru ievērošanu, gan pēc būtības, tostarp arī audita procedūrai. Iepirkumu procedūras dažādiem iepirkumiem ir atšķirīgas.
 
Grupas kopā sanākšana, iespējams, ir nedaudz formāls solis, tomēr pieredze rāda, ka ir svarīgi iziet cauri projekta svarīgākajiem punktiem.

M. Brīvmanis: – Nekad nevajag nenovērtēt taktisko līmeni. Diskutējot šajā grupā, labāk izvērtēt biznesa riskus. Risku vērtēšana no formālajiem juridiskajiem aspektiem ne vienmēr sniedz visaptverošu priekšstatu.

M. Zvirbulis: – Mēs uzņēmuma praksē to arī darām, tikai jāņem vērā mazais Latvijas tirgus, kur nav speciālistu, kas varētu nodrošināt visas nepieciešamās kompetences. Mūsu uzņēmumā kompetences ir sadalītas – tirgus izpēte, tehnisko prasību gatavošana, iepirkuma rīkošana, līguma slēgšana un tā administrēšana. Ja to veiktu viens darbinieks, tad viņš būtu zelta vērtē. Lielajās korporācijās ir šādi eksperti un tie ir ļoti labi apmaksāti. Pērkot, piemēram, agregātus hesiem, redzam Latvijas piezemēto pieredzi – cik speciālistu ir, tik ir. Viņi arī tur tehnisko rūpi un zinātību par tirgu. Runājot par finanšu iespēju vērtēšanu – notiek sadarbība ar biznesa bloku un finanšu bloku. Prasītos visas kompetences apvienot kā lielās korporācijās. Tomēr mēs, darbojoties Latvijas apstākļos, esam nodalījuši iesaistītās kompetences, uzskatot, ka tā ir efektīvāka personāla resursa izmantošana.

K. Cikmačs: – Iepirkumu cilvēks nereti ir pirmais, kurš ārpus pasūtītāja struktūrvienības vērtē, vai tiešām vajag iepirkt tieši tādu tehnisko risinājumu. Jo risinājumi var būt dažādi: piemēram, nevis jāpērk jauns datorserveris, bet varbūt ir jāmaina bankas procedūra vai pakalpojums ir jāorganizē citā veidā, kur nemaz nevajag papildu serveru jaudu. Pirmais, kurš neatkarīgi uzdod šos nejaukos jautājumus, ir iepirkumu eksperts. Viņš izvērtē tieši šo funkcionālo vajadzību.

A. Kardels: – Tas ir tā saucamais demand management – pieprasījuma pārvaldība. Tā ir viena no iepirkuma pamatfunkcijām. Nereti pasūtītājam, līdzības runājot, vajag mersedesu – tas ir prestiži. Iepirkumu eksperts uzdod atsevišķus jautājumus un secina – funkcionāli opelis nodrošina visu to pašu, ko mersedess.

K. Cikmačs: – Turpināšu. Pirmais jautājums, ko iepirkuma eksperts uzdod: kāpēc vajag mersedesu? Atbilde ir: jāpārvietojas ar smalkiem klientiem. Labi. Pārvietoties trīs reizes gadā var ar nomātu automašīnu, turklāt lētāk ir nomāt vēl daudz smalkāku spēkratu, nekā mersedess. Var, izrādās, nereti izmantot taksometrus, kas ir lētāk un ātrāk. Ir, protams, gadījumi, kad mersedess ir vajadzīgs. Šos iepriekš nosauktos trīs konceptuālos risinājumus salīdzina un saprot, kurus virzīt tālāk apstiprināšanai.

Vērtēšana ir viens no svarīgākajiem galvenā iepirkumu speciālista pamatuzdevumiem.

M. Brīvmanis: – Galvenais iepirkumu speciālists nav un nedrīkst būt sagādnieks, kas pērk to, ko viņam liek, un neuzdod jautājumus, kāpēc produkts ir vajadzīgs.

K. Cikmačs: – Tieši šajā izvērtēšanas posmā var būt vislielākais ietaupījums. Citos iepirkuma posmos izmaksas var samazināt par dažiem procentiem, šajā – pat vairākas reizes.

L. Škoba: – Piekrītu. Sākumā būtu jāsaprot, kas ir patiesā uzņēmuma vajadzība – kas stāv aiz vēlmes nopirkt kādu preci vai pakalpojumu un vai vispār tas uzņēmumam ir nepieciešams. Pēc tam nākamais solis ir jau veikt analīzi. Tieši šo pamatprincipu ievērošana palīdzēs uzņēmumam izvairīties no nevajadzīgiem vai nepārdomātiem pirkumiem, veidos sistemātisku attieksmi pret iepirkumiem.

M. Zvirbulis: – Vai tā ir sagādes vadības kompetence dot rīkojumu – jūs nepirksiet šo produktu, būs cits risinājums? Vai arī tā ir menedžmenta pieeja – kā uzņēmumā lemj par to, ko mēs pērkam vai nepērkam, kur un kā investējam.

A. Kardels: – Galvenais iepirkumu speciālists nelemj, ko pirkt. Viņš diagnosticē problēmu un informē par to vadību. Galvenais iepirkumu eksperts darbojas sasaistē ar finanšu direktoru un ne tikai ar konkrētā iepirkuma budžeta turētāju.

K. Cikmačs: – Iepirkumu speciālistam ir jāuzdod jautājums par to, kādu problēmu ar iecerēto pirkumu atrisinās. Tad darbinieks, kas izteicis vēlmi rīkot iepirkumu, skaidro savu vajadzību. Ja iepirkumu ekspertam tas šķiet pārliecinoši, tad vajadzīgo pirkumu prezentē iepirkumu komitejai. Tā vajadzību vērtē vēlreiz.

A. Kardels: – Notiek iepirkuma pamatotības dubultā izvērtēšana.
Iepirkums hesiem ir ekstrēms, tomēr realitātē ir daudz mazāku iepirkumu. Gribētu, lai šos mazos iepirkumus veiktu kvalitatīvi. Arī pērkot produktu par 10 000 – 20 000 eiro, nereti var atrast iespējas taupīt.

Prakse rāda, ka lielākie ietaupījumi notiek, konsolidējot mazos iepirkumus. Netiešajos iepirkumos. Tiešajos iepirkumos hesiem šādu iespēju tikpat kā nav.

M. Zvirbulis: – Ja tirgus piedāvājums ir liels, tad ir no kā izvēlēties. Tad rodas zinātība, informācijas bagāža, ar kuru var sākt operēt. Ja pasaules tirgū ir vien trīs tirgus dalībnieki, lielas izvēles iespējas nav. Piekrītu par ietaupīšanas iespējām, piemēram, automašīnām vai IT produktiem. Kad nonākam pie specifisku produktu iepirkumiem, nav viedokļa tāpēc, ka trūkst zinātības.

K. Cikmačs: – IT nozarē arī mēdz būt, ka high end līmenī ir vien divi trīs ražotāji. Parametri un tehnoloģijas mainās. Mūsu IT speciālisti saka, ka viņi tos zina, tomēr nelielas šaubas paliek – vai viņi tiešām zina visjaunākās tendences? Tad procesa sākuma fāzē var prasīt specifikāciju diviem vai trim ražotājiem un saņemt vajadzīgo informāciju.

A. Usovs: – Piekrītu visam iepriekš teiktajam. Mans darbības lauciņš ir izejvielu un iepakojuma iepirkumi ražošanas nodrošināšanai. Mēs veicam arī lielos iekārtu un IT programmatūras iepirkumus. Ir jāizvērtē ne tikai pats piegādājamais produkts, bet arī tā servisa apkalpošana. Visi pārdevēji vienmēr savu produktu raksturo kā nevainojamu, sola servisu. Mani interesē – kā mēs iepriekšējo pieredzi varam dolarizēt salīdzinājumā ar jaunu piegādātāju?

A. Kardels: – Iepirkumos nekad nav 100% viennozīmīgas atbildes. Tiek norādīts virziens, kur jāskatās. Šajā gadījumā mēs runājam par tā saucamo TCO (no angļu val. – total cost ownership – visas izmaksas dzīves cikla laikā) kalkulācijas metodi.

K. Cikmačs: – TCO parāda matemātisko, finanšu daļu, tomēr dažreiz svarīgs ir kvalitātes nosacījums. Proti, vai tiešām piegādātājs spēs atbraukt līdz Baltijas valstīm un veikt kvalitatīvu darbu.

A. Kardels: – TCO neietver vien plikus skaitļus. Mēs raugāmies nedaudz plašāk.

D. Gaile: – Jūsu teiktais rāda, ka katrā uzņēmumā iepirkumu plāno atkarībā no uzņēmuma darbības specifikas un nodala, kad menedžments izvērtē pirkuma lietderību. Tā ir katra uzņēmuma iekšējā lieta, kā šos jautājumus sadala: vai iepirkuma stratēģiju veido iepirkuma eksperts vai kāds cits, vai iepirkumu cilvēks nodarbojas ar iepirkuma izmaksām un piegādātāju profiliem, vai viņa darba pienākumos ir arī iepirkuma lietderības izvērtējums. Lēmums par darba pienākumu formulēšanu ir ļoti nopietns.

Pie iepirkuma gatavošanas darbiem svarīga ir attieksme – kā redzam iepirkuma rīkošanu. Vai meklējam inovatīvus risinājumus, vai īstenojam rutīnas iepirkumu – piemēram, izejvielu pirkums ražošanas nodrošināšanai. Ja ir trīs lielie spēlētāji, kā “Latvenergo” gadījumā, un saprotam, ka nav ko ņemties, visticamāk, neko jaunu tirgū neatradīsim. Jāpadomā vien par skaidriem iepirkuma nosacījumiem.

Iepirkuma spēle var notikt arī nenoteiktā tirgū, kā šeit pareizi nosauca piemēru ar IT nozari. Šeit pasūtītājam ir jāizvirza funkcionālas prasības ar skatu uz nākotni. Tirgus šajā nozarē ir ļoti mainīgs, tāpēc, iespējams, var saņemt ļoti negaidītu piedāvājumu. Kā Arnolds teica, katrs iepirkums ir atšķirīgs. Šā iemesla dēļ iepirkuma gatavošanas stadijā ir jāveic ļoti nopietna analīze par to, kas ir tas, ko uzņēmums vēlas pirkt. Tālāk vērtējam – vai rīkosim rutīnas konkursu, vai rīkosim konkursu ar sarunām un ar inovāciju, vai vēl kāds ir jāiesaista. Šis iepirkuma gatavošanas posms ir ļoti svarīgs un atbildīgs. Ja tajā ieliks nepareizus pamatus vai izvēlēsies nepareizu virzienu, var aiziet auzās.

M. Lācis: – Mums parasti ir viens vai divi, ļoti labi, ja trīs četri jauno iekārtu piegādātāji. Piekrītu, vissvarīgākais ir serviss, arī piegāžu ilgtspēja un elastība. Mēs patlaban ar iepirkumu vadītāju mēģinām apzināt visu, kas mums ir, un centīsimies uzrakstīt pavisam vienkāršu visiem iepirkumiem derīgu čeklisti. Pakalpojumi, manuprāt, ir vēl interesantāka sadaļa. Gatavojam grupas dokumentu par mūsu vispārējiem principiem visiem iepirkumiem, ņemot vērā to, kas pēdējos gados mainījies gan uzņēmumā, gan pasaulē. Tālāk tas ir jāmodificē atkarībā no iepirkuma veida un reālās situācijas. Piemēram, ja ir vien divi trīs labi iekārtu ražotāji, tad viss, nav ko ņemties. Ir jārisina citas prioritātes.

Uzņēmums ir diezgan strauji audzis pēdējos gados. Mums ir ražotnes Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā. Darbības lauks ir būtiski plašāks nekā agrāk, tāpēc formālajai pieejai ir jābūt nedaudz izteiktākai nekā iepriekš.

Nauda, specifikācijas un muļķu tests

A. Kardels: – Finansiālo iespēju novērtēšana. Visa nauda it kā ir iekļauta budžetā, tomēr pirms nopietna iepirkuma konkursa izsludināšanas ir jālemj, kādu stadiju gatavojam. Ja mēs neesam pārliecināti par sava budžeta iespējām, tad gatavojam vien RFI stadiju (no angļu val. – request of information – informācijas pieprasījums) un savācam iepriekšējos piedāvājumus. Finansiālo iespēju novērtēšana ir ļoti svarīga. Uz to iepirkumu speciālists nevar atbildēt.

M. Brīvmanis: – Kolēģi, no kādām summām iepirkumā sākat rēķināt naudas ieguldījuma atmaksāšanos?

K. Cikmačs: – Manuprāt, atdeve ir jārēķina jebkuram ieguldījumam, atšķirība ir vienīgi, ka, pieaugot ieguldījumu summām, aprēķini ir arvien sīkāki un formālāki. Bankā pie dažu desmitu tūkstošu robežas analīze kļūst aizvien formālāka. Vairāku simtu tūkstošu eiro iepirkuma aprakstam ir jābūt jau ļoti formālam un precīzam.

A. Kardels: – Vissvarīgākais ir psiholoģija. Uzņēmuma vadītājam svarīgs ir budžets, lai tajā pietiktu naudas. Iepirkumu speciālists ir ieinteresēts tērēt iespējami mazāk budžeta naudas, veidot iespējami racionālu iepirkumu. Par to domā arī iepirkuma pasūtītājs, tomēr viņa maizes darbs ir uzņēmuma nepārtrauktas darbības nodrošināšana. Šeit redzams vadāms konflikts, tomēr tas dod rezultātu.

Par prasību tehnisko specifikāciju apkopošanu. Tehniskā specifikācija ir viens no vissvarīgākajiem jautājumiem. Ir divas pieejas – ļoti precīzi norādīt parametrus, piemēram, cik milimetru garai automašīnai ir jābūt, lai būtu skaidrs, ko saņemsi. Otra pieeja – vajag noteiktas jaudas automašīnu noteiktu funkciju veikšanai. Šeit IT nozarē un citās nozarēs ļoti svarīgi ir atrast viduspunktu. Pirmajā gadījumā var uzrakstīt nosacījums vienam piegādātājam, otrajā gadījumā – tie var būt tik vispārīgi, ka neviens neko nevar saprast. Šā iemesla dēļ specifikāciju gatavošana ir viens no vissvarīgākajiem nosacījumiem iepirkuma nolikuma gatavošanā. Neviens pasūtītājs nezina visu, kas notiek pasaulē konkrētajā virzienā. Parasti sadarbība notiek ar vienu vai diviem piegādātājiem, par šo partneru sortimentu ir skaidrība. Bet kā ar citiem tirgus dalībniekiem? Mēdz gadīties, ka pēkšņi uzrodas jauns tirgus dalībnieks ar jaunām tehnoloģijām un izdevīgāku piedāvājumu.

Iepirkums nav aritmētika ar pieciem cipariem aiz komata.

M. Zvirbulis: – Mums ir nedaudz atšķirīga kārtība. Saviem iekšējiem klientiem norādām – iepirkums sākas ar tehnisko specifikāciju rakstīšanu. Nevis sākt tehniskās specifikācijas un prasības koriģēt, pielabot vai mīkstināt pēc piedāvājuma iesniegšanas. Ir jābūt pietiekami zinošam par produktu vai pakalpojumu, kuru vēlies pirkt. No sabiedrisko pakalpojumu iepirkuma puses skatoties, tas ir ļoti svarīgi.

D. Gaile: – Par to noteikti ir jādomā. Publiskajos iepirkumos patlaban it kā lielais uzsvars ir likts uz to, ka tehniskās specifikācijas ir jāveido funkcionāli, tomēr klāt ir arī ļoti loģiska piebilde – funkcionāla specifikācija ir jāsagatavo tā, lai pretendents saprastu, kas viņam ir jāgatavo piedāvājumā. Funkcionālās specifikācijas ir labas ar to, ka ļauj pirkt, tēlaini runājot, ne vakardienu vai šodienu, kas dodas projām, bet ļauj saņemt to, kas varētu būt rītdiena. Šā iemesla dēļ tās ir atbalstāmas, tomēr uzreiz ir jāvērtē – ja šādā veidā veido specifikāciju, kā salīdzināt piedāvājumus? Ir jāsaprot, ka risinājumi var būt ļoti atšķirīgi. Līdz ar to ir vajadzīga ļoti kompleksa pieeja.

Specifikācijām, kad tās ir sagatavotas, vajadzētu veikt muļķu testu. Proti, iedot vērtēšanai ekspertam, kas nepiedalījās to gatavošanā. Specifikācijās ir jāiegulda visvairāk darba.

A. Kardels: – Specifikācijās un salīdzināšanā.

M. Lācis: – Mūsu praksē diezgan daudz procesu sākam ar specifikāciju – kāda ir vajadzība. Parasti, kad veic nākotnes pirkumu, piegādātājs uzreiz nevar piedāvāt mūsu vajadzībām atbilstošu produktu. Diezgan ilgi notiek diskusija, sarunas par piedāvājumu un cenas salīdzinājumu. Tad atgriežamies atpakaļ, jo iepriekš ir izveidots finanšu rāmis. Tālāk notiek kvalitātes un citu rādītāju vērtēšana un koriģēšana, atbilstoši mūsu finanšu iespējām.

Tiešajiem iepirkumiem mums ir stingrs uzstādījums – ir jābūt piegādātāju diversifikācijai, risku vadībai. Diezgan svarīgi ražošanas uzņēmumam ir nelikt “visas olas vienā groziņā”.

A. Kardels: – Ja specifikācijas ir slikti sagatavotas, var nesaņemt nevienu piedāvājumu vai arī saņemt daudz nederīgu piedāvājumu.

Iepirkuma divas stadijas

A. Kardels: – Potenciālā tirgus definēšana – nav īsti formāls punkts, tā ir pēc būtības – vai definējam, ka piegādātājs ir vajadzīgs, piemēram, 300 kilometru attālumā, vai iepirkumu konkursu rīkojam Latvijas, Baltijas valstu, ES vai visas pasaules piegādātājiem. Dažkārt lielo transporta izdevumu īpatsvara dēļ nevar produktu vest lielā attālumā.

K. Cikmačs: – Var rīkot slēgtos konkursus, kur aicina piedalīties konkrētas kompānijas. Piemēram, būvniecības konkursos slepenajās zonās, seifu zonās un vēl jutīgos iepirkumos. Mēs zinām, ka piemēram, trīs uzaicinātie dalībnieki, visticamāk, būs adekvāti, varēs konkurēt ar piedāvājumu. Dažreiz nevēlamies aicināt ceturto dalībnieku tāpēc, ka būs daudziem jādod telpu specifikācija un tad, piemēram, naudas glabātavas telpu plāns vairs nebūs tik slepens.

Šādi iepirkumi ir jārīko divās stadijās. Proti, ir RFI un RFP (no angļu val. – Request for proposal – piedāvājuma izklāsts). RFI piemērs bankā. Tā vēlas būvēt specifisku ar naudas glabāšanu saistītu objektu. Ir doti vispārīgi dati par apjomu, nosacījumi, kādām atļaujām un licencēm ir jābūt, atgādinājums par reputācijas izvērtējumu. Nekas vairāk. Ja vēlas piedalīties, sūta pieteikumu. Kad tas saņemts, tad paraksta konfidencialitātes deklarāciju ar izvēlētajiem piegādātājiem un tiem sūta nopietnu informāciju. Ja vēlas iztaustīt tirgu, tad ir jāpiemēro RFI stadija. Mazākiem iepirkumiem var neatmaksāties vairāku kārtu iepirkumu process.

A. Usovs: – Mēs izveidojām piegādātāju apstiprināšanas procesu. Konkrētā konkursā mums piedalās vien apstiprinātie piegādātāji. Ja vēlamies piesaistīt jaunu piegādātāju, viņam, visticamāk, būs jāiziet apstiprināšanas procedūra, ko veic gadu pirms konkursa. Sagatavosim RFI pieprasījumus, saskaņosim ar viņu specifikācijas, visticamāk, paņemsim testa partijas, lai pārliecinātos par spējām nodrošināt to, ko mums vajag. Ja nepieciešams, parakstām konfidencialitātes līgumu un tad aicinām uz konkursu.

D. Gaile: – Publiskajos iepirkumos notiek ļoti līdzīgi. Mums ir slēgtie konkursi, kur tāpat vispirms izvirza kvalifikācijas, reputācijas un citus nosacījumus. Pasūtītājam tieši tāpat ir tiesības samazināt kvalificēto piegādātāju skaitu slēgtā konkursā ne mazāk kā līdz pieciem dalībniekiem. Konkursa procedūrā ar sarunām – ne mazāk kā līdz trim dalībniekiem. Tātad no vispārējiem nosacījumiem atbilstošiem dalībniekiem izvēlēties vislabākos. Ar tiem tālāk turpina sarunas. Slēgtos konkursus tieši tāpat iesaka sensitīvajos iepirkumos, kur nevēlas visiem sniegt informāciju.

A. Kardels: – Vai ilgtspējas kritērijus var pielietot?

D. Gaile: – Var pielietot. Tikai visus kritērijus vajag pielietot gudri, nevis …
Publiskajos iepirkumos pasūtītāji izmanto aptuveni 50 – 60% no likuma dotajām iespējām. Pārējo neriskē izmantot dažādu iemeslu dēļ – viņi ir iebaidīti, ietramdīti un žurnālistu vajāti.
Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem ir kvalifikācijas sistēmas – vispirms izvērtē piegādātājus, veido kvalifikācijas sistēmu un tālāk jau vairs neatkārto kvalifikācijas pārbaudi, bet no dalībniekiem ņem cenu piedāvājumu un tehnisko piedāvājumu.

M. Zvirbulis: – Mēs to darām kopš 2006. gada, kad sākām potenciālā tirgus apzināšanu. Iemesls – veicām lielus ieguldījumus tīklos, būvēs, visu laiku notika iepirkumu konkursi, tie kavējās. Mūsu piedāvātais darbu apjoms tirgum ir vairāki desmiti miljoni eiro ik gadu. Vajag ātrumu un to var iegūt, vien kaut ko racionalizējot. Diezgan ilgi vajadzēja iekšējiem klientiem pierādīt, ka no šādas kvalifikācijas sistēmas būs atdeve. Patlaban mēs gada laikā AS “Sadales tīkls” veicam vairāk nekā 1000 iepirkumu procedūras. To paveic septiņi darbinieki, izmantojot Elektronisko iepirkumu sistēmu. Darbs notiek kā pie konveijera. Tā ir tirgus apzināšana, kur mums ir kvalificēto piegādātāju saraksts – vairāk nekā 100 būvnieku un projektētāju. Tas nozīmē, ka visu laiku ir jāuztur saraksts ar uzticamiem, kvalificētiem, stabiliem, pārbaudītiem un ilgtspējīgiem piegādātājiem Pēc tam jau seko konkrēts iepirkums un tad noslēdz tipveida līgumu un var ķerties pie konkrētiem darbiem. Sistēma ir izveidota uz 12 mēnešiem, kā to paredz Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju likums, un katru nākamo gadu mēs to pagarinām. Tā ir atvērta ikvienam jaunam kandidātam.

A. Kardels: – Mana pieredze bija līdzīga. Kritiskajiem produktiem un/vai pakalpojumiem bija noslēgti trīs jumta līgumi bez konkrētām cenām. Trīs kvalificētiem piegādātājiem veicām cenu aptauju. Līgums jau bija noslēgts, jumta līgumā viss ir atrunāts. Teorētiski varētu slēgt jumta līgumu ar vienu piegādātāju, tomēr biznesā, īpaši iepirkumos, draugu nav, ir partneri. Arī mums sistēma bija izveidota 12 mēnešiem.

M. Brīvmanis: – Līgumā ir jāiestrādā ne tikai konfidencialitāte. Kad ieliec līguma dažādus nosacījumus, ir jāpadomā par to izpildi. Ja nosacījums neizpildās, tad kā piedzīt soda naudu? Nepietiek ar to, ka līgumā ir ierakstīts.

Diskusijas turpinājums žurnāla “Iepirkumi” oktobra numurā

TEKSTS: SANDRIS GUNVALDIS
FOTO: AIJA MELDERE

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: