Daces Gailes darbs un hobijs – iepirkumi

iepirkumi, 29/01/2013

Dace Gaile

DACE GAILE jau vienpadsmito gadu strādā Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB). Kopš 2012. gada marta viņa ir šīs iestādes vadītāja. Par publiskajiem iepirkumiem Dace ir aizstāvējusi gan maģistra, gan bakalaura darbu, gan arī vadījusi studentu darbus. Iepirkumus viņa atzīst par savu darbu un hobiju – tas jaušams arī šajā sarunā.

Kādas šobrīd ir publisko iepirkumu attīstības tendences? Kurp mēs virzāmies?
Mēs virzāmies uz atbildīgāku rīcību. Arī Publisko iepirkumu likuma (PIL) grozījumi ir tendēti uz atbildību, uz lietu sakārtošanu. Likumā noteikts, ka pasūtītājam aizliegts grozīt noslēgtu līgumu, ja grozījumi nav iepriekš atrunāti. Ja pasūtītājs kaut ko līgumprojektā norādījis nepareizi, arī piegādātājam laikus jāvērš uz to uzmanība, citādi abiem var noiet greizi. Līdz šim attieksme pret iespēju grozīt jau noslēgtu publiskā iepirkuma līgumu bijusi, es teiktu – visai liderīga. Tas šķita ļoti vienkārši – nolīgt par lētāko cenu un tad sākt korekcijas līgumā. Pamazām gan pasūtītāji, gan piegādātāji sākuši saprast, ka saskaņot sarunu procedūru par neparedzamiem būvdarbiem vai pakalpojumiem IUB ir kļuvis gandrīz neiespējami. Jāsaprot, ka pasūtītājam jāatrunā iespējamās izmaiņas līguma apjomos, plānotajās izmaksās, termiņos, un arī pretendentam par to ir jādomā pirms līguma parakstīšanas, nevis pēc.

Nereti tiek uzskatīts, ka viszinošākie iepirkumu speciālisti ir jūsu vadītajā birojā. Kādās skolās viņi apguvuši zināšanas par iepirkumiem?
Tāpat kā citās valsts pārvaldes iestādēs, arī IUB strādā ļoti daudz juristu, ir ekonomisti un vadībzinību speciālisti. Pieredze iepirkumos tiek uzkrāta darba procesā. No IUB tiek gaidīta ļoti augsta kompetence, gan nodrošinot iesniegumu izskatīšanu, gan veicot iepirkumu pirmspārbaudes, gan sniedzot atbildes un komentārus par jebkuru iepirkumu jautājumu. IUB pastāvēšanas laikā ir izveidojies uzskats, ka birojs strādā kā 1188 uzziņu dienests. Mēs esam noslīkuši daudzajos e-pastos un telefona zvanos par sīkiem iepirkumu jautājumiem, par lietām, kuras var izlasīt skaidrojumos, kas publicēti biroja mājaslapā vai ko iepirkumu veicējam būtu jāspēj izlasīt likumā, par lēmumiem, kas jāpieņem pašam pasūtītājam.

Tiek uzskatīts, ka visa kompetence publisko iepirkumu jomā ir koncentrējusies Eksporta ielā 6, IUB ar 47 darbiniekiem. Taču birojam nav viegli nodrošināt pieprasīto augsto kompetenci, jo biroja darbiniekus regulāri “pārpērk”, tai skaitā arī citas valsts iestādes. Es pārņēmu biroja vadību, kad tajā bija astoņas vakances, līdz novembra beigām būs nomainījušies jau 12 darbinieki. No mums gaida vairāk ieteikumu, vadlīniju, semināru. Jautājums, kurš no darbiniekiem varētu to darīt – tas, kurš nemitīgi atbild uz jautājumiem pa telefonu, vai tas, kurš steidz atbildēt uz neskaitāmajiem e-pastiem, vai varbūt tas, kurš sācis strādāt pirms mēneša un pats vēl apmācāms? Mēs esam nepārtraukta jauno darbinieku skola! Dažas valsts aģentūras var droši vērt vaļā IUB filiāli, jo tur jau strādā četri pieci bijušie IUB darbinieki.

Latvijā neviena izglītības iestāde negatavo profesionālus iepirkumu veicējus, lai gan katru dienu tiek veikti iepirkumi. Kas uzņemas šos pienākumus? Juristi? Ekonomisti?
Jā, mūsu valstī trūkst speciālistu, kas var kvalitatīvi uzrakstīt iepirkuma dokumentus, sagatavot tehniskās specifikācijas, pārdomātus līgumprojektus. Ar informatīvajiem semināriem vien nepietiek, bet mērķtiecīgai un vispusīgai apmācībai IUB nepietiek resursu. Tāpēc priecājos, ka esat izlēmuši izveidot žurnālu par iepirkumiem – uzskatu par atbalstāmu jebkuru pasākumu pasūtītāju un piegādātāju plašākai informēšanai, dialoga veidošanai. Daudzās ES valstīs iepirkumu veicējs ir profesija – šim cilvēkam ir jāpārzina ekonomika, finanses, publisko iepirkumu, arī komercdarbību regulējošie normatīvie akti, kā arī jāorientējas attiecīgajā jomā, kurā veic iepirkumus. Jābūt “universālam kareivim”. Realitāte ir tāda, ka daudzās iestādēs iepirkumu veikšana ir uzlikta kā pienākums kādam ierēdnim vai darbiniekam papildus jau esošajiem daudzajiem pienākumiem. Nereti pat lielu investīciju projektu iepirkumus veic cilvēki, kam trūkst atbilstošu zināšanu – ar ļoti nopietnām lietām nodarbojas neprofesionāļi. Ir ļoti svarīgi šos cilvēkus apmācīt. Jāņem vērā, ka jau nākamajā gadā plānots piemērot administratīvos sodus pasūtītājiem par pārkāpumiem iepirkumos.

Kā vērtējat to, ka par kļūdām tiks administratīvi sodīti iepirkumu komisijas locekļi?
Par šo jautājumu jau sen tika diskutēts. IUB iestājās par to, lai Administratīvo pārkāpumu kodeksā pārkāpumu sastāvs tiktu noteikts maksimāli konkrēti un saprotami. Domāju, ka sagatavotajā projektā tas ir izdevies. Tomēr ir pāragri runāt par šo funkciju, kamēr likumprojekti nav pieņemti Saeimā. Es uzskatu, ka iepirkumu procesos ir jānosaka atbildība abām pusēm. Arī uzņēmējiem. Pareizi būtu, ja uzņēmējs, kurš piedāvājis nereālu cenu vai izpildes termiņu un nav spējis izpildīt līgumu, tiktu sodīts, piemēram, uz 12 mēnešiem tiktu izslēgts no dalības iepirkumos. Tad veidotos loģiska ķēde, kas spiestu visus domāt un izturēties atbildīgi. Citādi pasūtītājs, nonācis bezizejas situācijā, izgudro argumentus, lai saskaņotu ar IUB papildu tāmes, jo objekts taču jāpabeidz, termiņi deg, bet uzņēmējs smaida un vēl palielās citiem uzņēmējiem, cik viltīgi rīkojies, piedāvājumā likdams ļoti zemu cenu. Kādēļ lai nākamreiz viņš rīkotos citādi? Ja piegādātājs zinātu, ka nereāls piedāvājums un neizpildīts līgums liegtu turpmāk piedalīties iepirkumos, šo tendenci varētu jūtami mazināt. Diemžēl pagaidām šāda regulējuma likumā nav. Tomēr Eiropas Komisija jauno direktīvu projektos publisko iepirkumu jomā ir paredzējusi iespēju izslēgt no dalības iepirkumā piegādātāju, kurš nav izpildījis līgumsaistības.

Saistībā ar jaunajām ES direktīvām publiskajā sektorā notiek diskusijas par to, ka valsts iestādes gribētu vairāk līgumu sarunu, kas šobrīd konkursos ir aizliegtas.
Tā sauktajā klasiskajā sektorā (valsts un pašvaldību iepirkumi), ko regulē Publisko iepirkumu likums, sarunas par līguma noteikumiem ir atļautas tikai īpaši uzskaitītos gadījumos, piemēram, kad konkurence nav iespējama, jo izņēmuma tiesības izpildīt konkrēto līgumu izriet no autortiesībām. Turpretī sabiedrisko pakalpojumu sektorā, ko regulē Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums, sarunu procedūra ir viena no brīvās izvēles procedūrām. Dalībvalstu ierosinājumiem paplašināt sarunu procedūru izmantošanu arī “klasiskajā sektorā” Eiropas Komisija pretī liek bažas par to, ka publiskajā sektorā iepirkumu veicēji visbiežāk ir juristi, ekonomisti, sociologi un viņi nespēj runāt ar nozares pārstāvjiem kā līdzīgs ar līdzīgu. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji pārsvarā ir komersanti – “Latvenergo”, “Rīgas ūdens”, “Latvijas gāze”, “Rīgas satiksme”, “Latvijas dzelzceļš”. Tur ir nozares speciālisti, kas var profesionālā līmenī vadīt un organizēt sarunas. Piemēram, iepirkums IT nozarē. Kāda var būt saruna starp cilvēku, kas profesionāli pārzina šo jomu, un ierēdni, kurš datoru izmanto kā rakstāmmašīnu? Gadās, ka sarunu procedūras tiek organizētas kā izsoles. Vienīgā saruna ir par cenu: “Šīs cenas ir par augstu, ejiet padomāt un nāciet ar citām!” Bet noslēgumā tiek uzdots pielāgot nosolītajam galaciparam pārējās tāmes pozīcijas. Pasūtītājs nevērtē nedz piedāvājuma tehniskās priekšrocības un trūkumus, nedz ekonomisko izdevīgumu, tā vietā riskējot iegūt nepamatoti lētu piedāvājumu.

Bet ja iepirkumā kritērijs ir zemākā cena un dažam uzvara iepirkumā nozīmē uzņēmuma izdzīvošanu, tad kur izeja?
Neviens pasūtītājiem neliek izmantot iepirkumos zemāko cenu. Var vērtēt piedāvājumu saimniecisko izdevīgumu, bet tad iepirkuma dokumentos ir jāprot definēt saimnieciskā izdevīguma vērtēšanas kritērijus. Tā ir problēma, ar kuru daudzi netiek galā.

Kā jūs raksturotu uzņēmēju attieksmi pret iepirkumu veicējiem?
Uzņēmēji pārmet, ka valsts nenodrošina iepirkumos godīgu konkurenci. Man gribētos, lai uzņēmēji paskatās uz iepirkumiem no pasūtītāju skatupunkta. Kurš piedāvā dempinga cenas, apzināti “blefo” un pēc tam nespēj izpildīt līgumus? Vai būtu jābrīnās, ka pasūtītāji baidās, ka iepirkuma rezultātā būs spiesti slēgt līgumu ar neuzticamu partneri vai ar tādu uzņēmēju, par kuru zināmas sliktas atsauksmes, un cenšas no iepirkumiem izvairīties? Vai nozares iekšienē nebūtu jācīnās par biznesa ētiku? Kāpēc daži uzņēmēji uzskata, ka krāpt valsti ir normāli, un neredz, ka zāģē zaru, uz kura mēs visi kopā sēžam? Jā, protams, ir ne mazums uzņēmēju, kas godprātīgi pilda līgumus – piemēram, būvnieki, kas glābj sliktu projektu, un būvuzraugi, kas cenšas palīdzēt pasūtītājiem kā prazdami, lai laimīgi novestu projektu līdz galam un pasūtītājs varētu saņemt ES finansējumu. Tomēr gribētos, lai tādu būtu daudz, daudz vairāk!

ES ir vienots tirgus, un klaji iepirkumos prasīt savas valsts ražojumus un pakalpojumus nedrīkst, tomēr lielās ES valstis pamanās dot priekšroku saviem tautiešiem. Kā Latvija izskatās šādā kontekstā – vai atbalstām vietējos ražotājus?
Jā, es piekrītu, ka vajag atbalstīt vietējos ražotājus, tomēr jāsaprot arī pasūtītāji – ja vietējo ražotāju piedāvājums ir dārgāks, tad kā lai pasūtītājs ar savu ierobežoto budžetu spēj atbalstīt vietējos. Mēs varam iebilst pret zemākās cenas noteikšanu iepirkumos, bet diemžēl šis kritērijs tiek un tiks izmantots, jo ir vienkāršs un saprotams. Piemēram, tādās sfērās kā ēdināšana un pārtikas preces pasūtītāji bieži izmanto zemākās cenas principu. Ir pasūtītāji, kas mēģina vērtēt produktu kvalitāti, organizējot degustāciju, taču nav viegli nodrošināt vērtējuma objektivitāti. Vienlaikus pasūtītāji nepietiekami izmanto tās iespējas, kas izriet no normatīvajiem aktiem, piemēram, Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas (Zaļā karotīte) prasības vai Ministru kabineta noteikumus par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem. Problēma ir tā, ka iepirkumos viena puse ierobežotos naudas apstākļos mēģina nopirkt kvalitatīvu preci vai pakalpojumu un nereti tiek apkrāpta, bet otrā pusē godīgais piegādātājs bieži vien ir dārgāks, jo laba prece nav lēta. Viņam kāju priekšā aizliek tas, kas piedāvā nereālu cenu un neplāno kvalitatīvi pildīt līgumu. Un tā veidojas viedoklis par iepirkumiem: visi pasūtītāji – korumpanti, visi piegādātāji – blēži! Pie mums pagaidām publiskajos iepirkumos pasūtītājs privātuzņēmēju neuztver kā partneri un uzņēmējs negrib saprast, ka, “uzmetot” valsti, patiesībā “uzmet” arī pats sevi.

Tomēr uzņēmēji mēdz lepoties ar uzvaru iepirkumos un liek šo informāciju savās mājaslapās.
Labas atsauksmes ir kā garantija, ka piegādātājs ir spējīgs veikt darbu labi. Atsauksmes kā apliecinājums piegādātāja spējām izpildīt līgumu tiek izmantotas visā Eiropā, lai gan, manuprāt, citās Eiropas Savienības dalībvalstīs pasūtītāji pret atsauksmju jeb rekomendāciju izsniegšanu izturas atbildīgāk un nedod rekomendācijas tādiem pretendentiem, kuru darbu neuzskata par kvalitatīvu un kurus nav gatavi ieteikt citiem pasūtītājiem. Pie mums bieži vien šīs atsauksmes raksta pats piegādātājs un aicina (reizēm visai uzstājīgi) pasūtītāju šo atsauksmi parakstīt, bet pasūtītājs paraksta “mīļā miera labad”, lai gan pats nevēlētos otrreiz slēgt līgumu ar attiecīgo piegādātāju. Nesen kāds piegādātājs bija sašutis, ka tiek apšaubīta atsauksme, kas rakstīta uz paša piegādātāja veidlapas. Viņš bija neizpratnē – kur likumā rakstīts, uz kādas veidlapas jābūt atsauksmei, galvenais, lai tikai ir pasūtītāja paraksts!

Publisko iepirkumu likums Saeimā bieži tiek grozīts un uzlabots. Kā tas ietekmē iepirkuma procesus ikdienā?
Nevaram gribēt un cerēt, ka cilvēki tiks galā ar normatīvo bāzi, kas jau tā nav vienkārša, bet vēl tik bieži tiek grozīta. 2009.gadā tika veikti apjomīgi grozījumi, 2010.gadā ļoti būtiski grozījumi, šogad atkal grozīta turpat puse no likuma normām. Tikko vieni grozījumi pieņemti, tiek ierosināti jau nākamie. Gribētos aicināt politiķus nebalstīt priekšlikumus likuma grozījumiem tikai uz informāciju, kas saņemta no kāda konkrēta uzņēmēja vai pasūtītāja par problēmām konkrētā iepirkumā. Ne vienmēr ļoti konkrētas problēmas risinājums, kas tiek vispārināts un attiecināts uz visa iepirkumu procesa regulēšanu, sevi attaisno. PIL jau piecas reizes ir bijuši apjomīgi grozījumi. Uzskatu, ka šis likums ir jāraksta no jauna. Kad rakstīja PIL, vēl nebija Eiropas direktīvu tulkojums latviski. Vienlaikus tika tulkotas ES direktīvas un rakstīts PIL. Eiropas direktīvu teksti ir vispārīgi, tajos nav tik precīzu regulējumu, pie kādiem mēs esam pieraduši. Lai sagatavotu Latvijai tiesību aktus, ļoti labi jāizprot ES normas. Domāju, ka 2014.gadā mūs sagaida pilnīgi jauns normatīvo aktu regulējums.

Šobrīd PIL paredz konkursa pārtraukšanu, ja atlases prasībām atbilst tikai viens pretendents. Kāds mērķis ir šādam grozījumam un vai tas sevi attaisno?
Mērķis ir nepieļaut situācijas, kad pasūtītājs apzināti veido konkursu tā, lai uzvarētu konkrēts pretendents. Tomēr Latvijas tirgus ir ierobežots, un gadās, ka patiešām ir tikai viens pretendents, apzināti neveicinot šādu situāciju. Tāpēc pasūtītājiem iesaku ļoti rūpīgi uzklausīt pretendentu iebildes, jautājumus par kvalifikācijas prasībām, lai pēc iespējas izvairītos no situācijas, kad ir tikai viens pretendents. Pasūtītājiem ir ieteicams organizēt ieinteresēto piegādātāju sanāksmi, kā arī nosūtīt uzaicinājumus piedalīties iepirkumā piegādātājiem, kas pasūtītājiem ir zināmi. Konkursa pārtraukšana neatbilst arī piegādātāju interesēm, tāpēc viņiem vajadzētu izmantot visas iespējas pasūtītāja brīdināšanai par neobjektīvām vai nepārdomātām prasībām: iesniegt jautājumus vai pretenzijas pasūtītājam vai IUB, ja tie uzskata, ka atlases prasības ir nepamatoti ierobežojošas, pieprasīt ieinteresēto piegādātāju sanāksmes organizēšanu.

Šobrīd būvdarbu iepirkumiem cenu slieksnis, lai tos varētu pārsūdzēt IUB, ir 120 000 latu, bet piegādēm un pakalpojumiem – 20 000. Vai nav nepieciešams mainīt šo slieksni?
Par iepirkumu atbildīgs ir pasūtītājs, un valstī katru iepirkumu pārbaudīt nav iespējams. Ņemot vērā Latvijas mērogus un to, ka ir ļoti daudz mazo iepirkumu, ap 70 procentiem iepirkumu nav apstrīdami IUB, jo to līgumcenas ir zemas. Piegādātāji gan var vērsties administratīvajā rajona tiesā, taču tiesu procesi valstī notiek lēni, un uzņēmēji bieži atmet ar roku, kaut arī iepirkumu procesos saredz nelikumības. Jautājumā par līgumcenu sliekšņiem Publisko iepirkumu likumā nav iespējams panākt vienotu viedokli. Atšķirīgās pozīcijās ir valsts iestādes, pašvaldības, uzņēmēji, “Delna”, KNAB. Turklāt arī visiem uzņēmējiem un visām iestādēm nav vienota viedokļa par līgumcenu sliekšņiem. Tādēļ jebkurš priekšlikums par izmaiņām līgumcenu sliekšņos ir ļoti nopietni jāargumentē, lai pārliecinātu visas ieinteresētās puses.

Pašvaldību iepirkumos mēdz būt daudz pārkāpumu?
Pirmkārt, jāņem vērā, ka pašvaldību un pašvaldību iestāžu ir apmēram trīs reizes vairāk nekā valsts iestāžu, tādēļ saprotams, ka pārkāpumu ir vairāk. Otrkārt, pašvaldībām nav augstākstāvošas institūcijas, kā tas ir valsts iestādēm, un savā neatkarībā pašvaldības ne vienmēr ievēro Publisko iepirkumu likumā atļautās robežas. Pašvaldības parasti uzsver to, cik svarīgi ir piešķirt līgumus saviem uzņēmējiem. Pašvaldību intereses ir dabiskā pretrunā ar ES vienotā tirgus interesēm. Piekrītu, ka zināmas protekcionisma iezīmes publiskajā iepirkumā eksistē ne tikai Latvijā vien, tomēr ir jāpatur prātā veca patiesība – jo mazāka konkurence, jo mazāks stimuls komersantam piedāvāt labu cenu un nodrošināt atbilstošu kvalitāti. Par to liecina gadījumi, kad arī savējais uzņēmums iegāž pasūtītāju. Latvija ir mazs tirgus, kas ļauj izveidoties pārāk ciešām saiknēm starp pasūtītājiem un uzņēmējiem, tādēļ ne vienmēr citu dalībvalstu uzņēmēju uzvara iepirkumos vērtējama negatīvi. Arī sūdzības par pašvaldību iepirkumiem liecina, ka reizēm pašvaldības iepirkuma veicējiem uzvaru gribas atdot nevis vienkārši vietējam uzņēmumam, bet no visiem savējiem vissavējākajam.

Medijos mēdz uzvirmot dažādi skandāli, kas saistīti ar apjomīgiem iepirkumiem – vilcienu iepirkums, fotoradaru sāga utt. Kāpēc tā notiek un kas jāmaina, lai tā nenotiktu?
Pirmkārt, valstī trūkst kompetentu iepirkumu veicēju. Runājot par pasažieru vilcienu iepirkumu, kas ir ļoti apjomīgs, gribas jautāt – kuram iepirkumu veicējam Latvijā vilcienu iepirkšanas jomā ir pieredze līgumu slēgšanā par 30 gadu periodu? Otrkārt, iepirkums pēc būtības ir ekonomisks darījums, nevis politisks, kā tas diemžēl mēdz būt pie mums.

Jums birojā jāpieņem lēmumi par iepirkumiem, kuru summas dažkārt mērāmas vairākos miljonos latu. Cik lielā mērā jūsu darbinieki ir pakļauti korupcijas riskam?
Lēmumu pieņem trīs cilvēku komisija, kuras sastāvs iepriekš netiek paziņots. Protams, arī šādos gadījumos var gadīties informācijas noplūde vai mēģinājumi kādu ietekmēt. Visbiežāk es pati sastopos ar mēģinājumiem ietekmēt mani emocionāli. Reiz bija jāpieņem lēmums, vai atļaut iepirkt speciālos implantus bērniem, kuri ir slimi ar skoliozi. Kad apsēdos pie galda, tas bija nokrauts ar slimo bērnu fotogrāfijām. Vai piegādātāji toreiz domāja, ka slimo bērnu fotogrāfijas noņems no viņiem atbildību par to, ka šis iepirkums nav godīgs, un atbildība pāries uz mani? Šāda veida spēles nav godīgas. Tad emocijas jānoliek plauktiņā un jāspriež racionāli.

Kā rit jūsu dzīve ārpus biroja sienām?
Par dzīvi ārpus biroja sienām varu pateikt tikai to, ka īpaši daudz laika tai neatliek, jo darba diena reti beidzas piecos, turklāt informāciju tehnoloģijas ļauj strādāt ar dokumentiem arī mājās, diemžēl arī brīvdienās. Tomēr nav gluži tā, ka arī atpūtas brīžos Gaile domā tikai par iepirkumu direktīvām. Man labākais relaksācijas veids ir grāmatas un teātris.

Fakti no Daces Gailes CV

  • Iepirkumu uzraudzības birojā strādā kopš tā dibināšanas 2002.gadā.
  • No 2005.gada novembra līdz 2012.gada martam – Metodoloģijas departamenta direktore; no 2012.gada 7.marta – IUB vadītāja.
  • Pirms tam – vecākā referente Finanšu ministrijas Valsts un pašvaldību pasūtījumu uzraudzības departamentā.
  • Izglītība: sociālo zinātņu maģistra grāds ekonomikā (2005), Rīgas Tehniskā universitāte; sociālo zinātņu bakalaura grāds vadībzinātnē (2003), Rīgas Tehniskā universitāte; inženiera matemātiķa kvalifikācija (1981), Rīgas Politehniskais institūts.
  • No 2002.gada vada seminārus par publisko iepirkumu jautājumiem.
  • Lektore Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā.

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: