Ceļazīmes lidmašīnām un trolejbusi Rīgai

Aivars Kļavis, 02/08/2013

Baiba Broka

BAIBA BROKA vairāk pazīstama kā politiķe. Sevišķi pēc aizvadītajām pašvaldību vēlēšanām, kad, Nacionālās apvienības virzīta, kandidēja uz Rīgas domes priekšsēdētājas krēslu, bet pēc ievēlēšanas bija spiesta palikt opozīcijā. Daudz mazāk būs to, kas zina, ka Baiba Broka (iespējams, viena no ļoti nedaudziem politiķiem) ir arī publiskā iepirkuma speciāliste. Turklāt ar šajā nozarē īpašu un specifisku pieredzi.

Kāda tad ir jūsu līdzšinējā pieredze publiskajos iepirkumos?
Esmu valsts akciju sabiedrības Latvijas Gaisa satiksme (VAS LGS) valdes locekle un vienlaikus arī tās iepirkumu komisijas vadītāja. Jau gandrīz četrus gadus. Arī pirms tam, strādājot par tieslietu ministru padomnieci, ko uz pusslodzi turpinu darīt joprojām, un darbojoties dažādās darba grupās, saskāros ar jautājumiem, kas saistīti ar publiskajiem iepirkumiem. Tikai ar normatīvo aktu starpniecību. Biju Publiskās privātās partnerības likuma izstrādes darba grupas vadītāja vietniece. Tāpēc var droši teikt – Latvijas Gaisa satiksmē ar publisko iepirkumu ikdienā nodarbojos praktiski, bet ministrijā piedalījos normatīvo aktu izstrādē un to grozījumos.

Kādi ir VAS LGS veiktie iepirkumi? Gan pēc savas struktūras, gan pēc apjomiem?
Latvijas Gaisa satiksme nodarbojas ar gaisa vadības pakalpojumu sniegšanu. Ja vienkārši, tad mēs esam tie, kas izliek ceļazīmes gaisa kuģiem. Debesīs nav luksoforu, bet satiksme tik un tā pietiekami intensīva. Kādam tā jāregulē, un to dara LGS vadības dispečeri, dodot norādes gan to gaisa kuģu kapteiņiem, kas pārlido Latviju, šeit nemaz nenolaižoties, gan tiem, kuri paceļas vai nolaižas Rīgas lidostā. Šī joma ir saistīta ar ļoti modernām, specifiskām un vienlaikus arī dārgām tehnoloģijām, kuras nepārtraukti tiek uzlabotas un modernizētas, jo aug drošības standarti, un līdz ar to arī tām izvirzītās prasības. Tādas mūsdienīgas iekārtas, piemēram, ir satelītnavigācija, satelītsignālu uztveršana ar dažādiem radariem… Bet summas, par kādām veicam iepirkumus, atkarīgas no konkrēto gadu investīciju plāniem. Vidēji tie ir no trim līdz pieciem miljoniem latu gadā.

Tātad īstenībā mēs runājam par augstajām tehnoloģijām un iekārtām, ko Latvijā nemaz neražo, tāpēc publiskajos iepirkumos jūs strādājat ar ārzemju kompānijām?
Jā, lai gan ikdienā veicam arī dažādas administratīvās funkcijas, kā, piemēram, grāmatvedība, juridiskie pakalpojumi, personāllietas, kur tāpat nepieciešams sludināt konkursus un organizēt publiskos iepirkumus. Mums pieder vairāki īpašumi, kas laiku pa laikam jāremontē, un arī jauno iekārtu uzstādīšana reizēm saistīta ar būvniecību, tāpēc iepērkam arī šos pakalpojumus. Tomēr tie noteikti nav noteicošie. Lielajos iepirkumos parasti strādājam ar ārzemju piegādātājiem un ražotājiem. Turklāt tie ir unikāli ražotāji, kurus pasaulē labākajā gadījumā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, bet atsevišķās jomās tādu ir ne vairāk kā divi, trīs.

Viņu radītās tehnoloģijas rūpīgi sargā autortiesības, ar ko mums jārēķinās. Līdz ar to daudz līdzekļu nepieciešams tieši sarunu procedūrām. Ja reiz mums ir uzstādīta kāda tehnoloģija vai programmatūra, ko aizsargā autortiesības, tad loģiski, pilnveidojot šo iekārtu un attīstot tālāk, mēs varam izmantot tikai to piedāvājumu, kuram jau nostiprinātas autortiesības. Piemēram, satelītu signālus uztverošās un analizējošās tehnoloģijas… Tās ir tik specifiskas… Un, ja savulaik līgums noslēgts ar vienu no nedaudzajiem ražotājiem, tad citiem faktiski vairs nav nekādu izredžu ienākt šajā tirgū.

Tātad, izsludinot publisko iepirkumu, VAS LGS ne tikai zina, ka pieteiksies viens vienīgs pretendents, bet pat zina, kurš tas būs?
Tieši tā! Piemēram, attiecībā uz gaisa vadības sistēmām, kas ir visa pamatā, mēs jau piecpadsmit gadus sadarbojamies ar vienu un to pašu ražotāju Zviedrijā. Tās ir pārbaudītas lietas un laika gaitā pārbaudīta sadarbība.

Tomēr cenu nosaka viņš un jums nav izvēles? Tad kāda jēga šādam iepirkumam? Tikai tā, ka to sauc par iepirkumu?
Daudzviet pasaulē uz šādām ārkārtīgi specifiskām piegādēm un uzņēmumiem, kas ar tām nodarbojas, neattiecas publiskais iepirkums. Tajā skaitā arī Igaunijā, kur tāds pats aeronavigācijas uzņēmums kā mēs izņemts no publiskā iepirkuma saraksta. Uzskatu, ka tik specifiskā jomā tas ir pamatoti, jo pašlaik, skaidri zinot, ka īstenībā būs tikai viens pretendents, ievērojot visas publiskā likuma prasības un atbilstoši tām gatavojot nepieciešamo dokumentāciju, mēs diezgan bezjēdzīgi tērējam gan laiku, gan resursus.

Bet publiskajam iepirkumam pēc savas būtības vajadzētu garantēt pilnīgi pretējo?
ES pašlaik mudina šīs ārprātīgi dārgās tehnoloģijas iegādāties vairākām valstīm kopīgi. Tad uz apjoma rēķina iespējams dabūt lētāku cenu. Bet ir grūti izveidot efektīvu sadarbību starp valstīm, ja vienā no tām aeronavigācijas uzņēmums izņemts no publiskā iepirkuma, bet otrā – ne. It kā jau arī mūsu Publiskā iepirkuma likums (PIL) neaizliedz veikt šādus kopējus iepirkumus, bet šīs procedūras ir tik smagnējas. Reiz to mēģinājām darīt, bet otrreiz tamlīdzīgi eksperimentēt vairs negribam. Bija vajadzīgs pusotrs gads, lai izpildītu visas prasības un sagatavotu nepieciešamo dokumentāciju. Kaimiņvalstis, kas arī piedalījās šajā iepirkumā, to nespēja saprast, līdz beigās tām apnika ar mums auklēties. Kaut arī ne bez grūtībām, iepirkumu izdevās novest līdz galam, bet tā ir ļoti skumja pieredze. Katrā ziņā, tas vienīgi pierādīja, ka vārdos šāds vairāku valstu kopējs iepirkums izklausās skaisti, bet praksē, pastāvot tādai procedūrai, kāda ir Latvijā, prasa ļoti daudz laika.

Vai ar ārvalstu uzņēmējiem strādāt vieglāk? Kāda ir viņu attieksme pret publisko iepirkumu?
Ārzemnieki nestrīdas strīdēšanās pēc. Kas nu ir, tas ir! Kā zināms, Latvijā dažās nozarēs pretendentu konkurence ir ļoti asa, jo netrūkst piegādātāju vai pakalpojuma sniedzēju. Kaut vai IT nozarē, būvniecībā. Un tad parasti tie, kas ar iepirkuma konkursa rezultātiem nav apmierināti, visiem spēkiem cenšas rezultātus apstrīdēt. Vienalga – ir viņiem taisnība vai ne. Jo gandrīz vienmēr pēc tam var atrast kādu neprecīzu formulējumu tehniskajā specifikācijā, kam piesieties. Ārzemnieki rīkojas gluži pretēji – viņi nestrīdas pēc tam, kad konkurss beidzies, bet, saņemot specifikāciju, diezgan drosmīgi uzdod dažādus precizējošus jautājumus pēc būtības. Jā, arī dokumentāciju viņi, iespējams, izpilda precīzāk nekā mūsējie.

Varbūt tas tāpēc, ka viņiem tomēr lielāka pieredze publiskajos iepirkumos? Latvijā tādā veidā kā pašlaik tie ienāca pirms nepilniem desmit gadiem – tikai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.
Iespējams, lai gan pati procedūra un publiskā iepirkuma normas visās ES dalībvalstīs ir stipri līdzīgas.

Kā tieslietu ministra padomniece netieši esat bijusi saistīta arī ar likumdošanu. Diemžēl nereti attiecībā uz PIL nākas dzirdēt, ka tas, maigi izsakoties, ir samudžināts. Tik samudžināts, ka daudzas normas diezgan brīvi traktējamas, savukārt citas grūti izprotamas ne tikai konkursu pretendentiem, bet arī to rīkotājiem. Vienlaikus šajā likumā nepārtraukti kaut kas tiek mainīts un labots…
Manuprāt, tas tikai liecina, cik dinamiska ir iepirkumu joma, kas nepārtraukti attīstās. Es nedomāju, ka labs likums ir tas, kuru nevajag grozīt un kas, reiz izstrādāts, kalpos mūžīgi mūžos. Mūsdienās tas vairs neder, jo ne tikai dzīve ievieš savas korekcijas, bet mainās arī cilvēku izpratne par lietām. Attīstās tehnoloģijas, mums jāreaģē uz to, kas notiek Eiropā, pasaulē… Tāpēc pilnīgi likumsakarīgi, ka likums aug līdzi tam, kas notiek gan sabiedrībā, gan tirgū. Bez šaubām, tiesību normu piemērotājiem nav viegli, ja likums bieži tiek mainīts. Bet tā nav likuma vaina, ka iepirkumu situācija mainās tik strauji, ka nav iespējams izveidot pat tā saucamo tiesību normu piemērošanas prakses vēsturi ar konkrētām likumsakarībām. Tiklīdz saprotam, kā vienu vai otru PIL pantu vērtē Iepirkumu uzraudzības birojā vai tiesā, tā šis pants tiek mainīts un prakses vēsture jārada no jauna. Tāpēc gan konkursu organizētāji, gan pretendenti, gan IUB darbinieki, gan arī tiesneši nevar paļauties, ka viņi, lūk, šo likumu zina. Tas ir likums, kuram visu laiku jāaug līdzi un par kuru nevar teikt – es to zinu no galvas. Drīzāk pilnīgi pretēji – ik reizes, ar to strādājot, jāpārbauda, vai atkal kaut kas nav mainījies.

Un tomēr, ja tas, ka likums tiek pilnveidots, ir dabiski, tad kāpēc pilnveidošanā jāizvēlas šis sarežģītības un samudžinātības ceļš?
Te jāskatās vēsturiski, kad likums tika pieņemts un kas pa šo laiku mainījies. Ir notikušas gan izmaiņas citos likumos, gan klāt nākušas jaunas ES direktīvas un regulas, kuras mums jāpārņem. Līdz ar to ik pa laikam PIL kaut kas tiek likts iekšā. Acīmredzot tāpēc pazūd šī kopējā un sistēmiskā aina, kurai vajadzētu orientēt uz vienu mērķi. Toties likumā parādās dažādi prim, prim, prim panti, kas arī rada šo samudžinātības iespaidu un ir patiesais iemesls, kāpēc ar likumu grūti strādāt.

Vai jūsu praktiķes un politiķes viedoklis attiecībā uz publisko iepirkumu ir identisks?
Manu politisko skatījumu, kādiem jābūt iepirkumiem un kā tos realizēt, veido mana praktiskā pieredze. Galvenais šajā procesā, manuprāt, ir maksimāls atbalsts Latvijas ekonomikai un vietējiem uzņēmējiem. Mēs pārāk bailīgi atbalstām savējos. Parasti kā attaisnojumu tam min to, ka visu taču nosaka procedūra, un nevienu nevar atbalstīt tikai tāpēc, ka tas ir Latvijas uzņēmējs. Bet tā nemaz nav! Tiesiskais regulējums ES ietvaros dod iespēju izvirzīt prasības, kuras būtu labvēlīgākas iekšējā tirgus attīstībai. Vai jūs esat redzējuši, ka Vācijas, Itālijas vai Francijas vēstnieki brauktu ar citā valstī ražotām mašīnām. Bet uz viņiem attiecas tie paši likumi, kas uz mums. Vienīgi iepirkuma dokumentācija būtu jāveido tā, lai atbalstītu pašmāju ražotājus. Ar speciāliem kritērijiem tehniskajās specifikācijās un sertifikātiem. Es nedomāju, ka situācija, kad, piemēram, Rīgas skolā būvē stadionu, bet smiltis tam ved no Polijas, uzskatāma par normālu.

Bet, ja reiz iespējas ir, tad kāpēc tās netiek izmantotas? Mēs neprotam, negribam, baidāmies vai varbūt vienkārši esam pārāk slinki un nenovīdīgi, lai atbalstītu savējos?
Skaidrs, ka tas prasa arī zināmu drosmi, zināšanas un nedaudz vairāk darba, lai specifikācijā iestrādātu tos kritērijus, uz kuriem balstīties vietējiem ražotājiem, un tie vienlaikus nebūtu pretrunā ne ar Latvijas, ne ES tiesisko regulējumu. Daudz vienkāršāk izstrādāt specifikāciju, kurā vienīgais kritērijs ir lētākā cena un –aiziet! Tajā pašā laikā ir ne viena vien joma, kur mēs, latvieši, varam lepoties gan ar produktu, gan pakalpojumu kvalitāti. Un tieši tajās, ieguldot drusku vairāk darba specifikācijas izstrādē, galvenais kritērijs varētu būt saimnieciskais izdevīgums.

Tātad, šāds publiskais iepirkums, kas būtu izdevīgs Latvijas ekonomikai un kuram nevarētu pārmest protekcionismu, prasa ne tikai nedaudz vairāk drosmes, bet arī zināšanas, pieredzi un darbu?
Jā, tas to prasa. Turklāt vienlaikus nepieciešams pamācīties no citām valstīm, kurās jomās un kādā veidā varam ieviest preču un pakalpojumu nacionālos sertifikātus. Tas ļautu kontrolēt nosacījumus, uz kādiem citu valstu uzņēmējs varētu ienākt mūsu tirgū.

Tā vietā, lai šo procesu sistēmiski attīstītu, mēs ik pa laikam, mēģinot piesaistīt ārzemju ražotājus, iekrītam ar lielajiem daudzu miljonu vērtajiem iepirkumiem, kā, piemēram, elektrovilcieni? Kāpēc?
Cik iespējams, tādus lielus, neveiksmīgus iepirkumus mēģinu analizēt, lai nepieļautu līdzīgas kļūdas savā darbā. Tomēr kopumā esmu nonākusi pie secinājuma, ka īstenībā tas parasti notiek tikai divu iemeslu dēļ. Un tās ir vai nu nepilnības sistēmā, kas rada kļūdas, vai arī cilvēku ļaunprātība. Ja tā ir ļaunprātība, tad darbs tiesībsargājošām iestādēm. Ja trūkumi sistēmā, tad jāsaprot, kā tos novērst. Jāsaprot, kā veikta tirgus izpēte. Vienalga, vai mēs runājam par a/s Pasažieru vilciens vai SIA Rīgas satiksme, šo uzņēmumu darbinieki nevar būt tik lieli eksperti, lai orientētos pilnīgi visos jautājumos. Varbūt tāpēc šādos lielos iepirkumos obligāti jāpieaicina eksperti un par to nevajadzētu kautrēties.

Jūs minējāt Rīgas satiksmi. Jūnijā izskanēja informācija, ka Rīgas dome ar SIA Rīgas satiksme starpniecību grasās iepirkt 125 jaunus trolejbusus par 131,9 miljoniem eiro. Domes vadība apgalvo, ka viss esot likumīgi un caurspīdīgi. Man, piemēram, nešķiet, ka internets trolejbusā ir galvaspilsētas šābrīža lielākā aktualitāte. Varbūt labāk sakārtot dažas neizbraucamas pilsētas ielas?
Jaunais domes sastāvs tikko sācis strādāt. Ir notikušas pirmās komiteju sēdes, bet lēmumu par šo iepirkumu pieņēma iepriekšējais domes sasaukums. Tāpēc visa informācija mums nav pieejama, lai gan esam to pieprasījuši, lai saprastu, cik darījums nepieciešams un izdevīgs. Protams, ka nekāda lielā atsaucība šīs informācijas sniegšanā nav manāma. Konkursa rīkotāji atrunājas ar dažādām likumā paredzētām iespējām nesniegt pilnu informāciju. Tomēr, manuprāt, šajā gadījumā bija jāvadās no tobrīd spēkā esošās PIL normas, kas paredz: ja atklātā konkursā piesakās tikai viens pretendents, tad faktiski iepirkums jāpārtrauc, ja vien tas neatbilst atsevišķiem likumā paredzētiem izņēmumiem.

Vai tas nozīmē, ka briest vēl viens ar lielajiem iepirkumiem saistīts skandāls?
SIA Rīgas satiksme ir sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs un savā darbībā vadās no Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma. Tajā šādas normas nav. Tomēr, ņemot vērā, ka Škoda nav vienīgais trolejbusu ražotājs pasaulē, jautājums, kāda pirms tam bijusi tirgus izpēte, kāda tehniskā specifikācija, kāda būs finansēšanas struktūra un kārtība… Tie ir galvenie jautājumi, uz kuriem gribam saņemt atbildes, lai saprastu, kā līdz šim rezultātam nonākts. Lai to noskaidrotu, Nacionālās apvienības Rīgas domes frakcija aizsūtījusi Rīgas satiksmei vēstuli, bet līdz šim (saruna notika 11. jūnijā. Autora piez.), atbildi vēl neesam saņēmuši.

Vai, nejaucoties citu institūciju (KNAB, Valsts kontrole) kompetencē, deputātiem tomēr nevajadzētu laika gaitā izvērtēt šādus lielus iepirkumus? Nevis meklējot nelikumības, bet gan, lai saprastu, kāda ir to atdeve un, ja atdeve nepietiekama, tad noskaidrot, kur pieļautas kļūdas un kā nākotnē no tām izvairīties?
Domāju, ka mēs tam sekosim līdzi, bet īstenībā tas atkal ir jautājums par prioritātēm, par politisko programmu un solījumu pildīšanu vēlētājiem. Katrai partijai ir savas prioritātes, bet domē tās tiek noteiktas politiskā kompromisa rezultātā, jo pašvaldībai jānodrošina visu to funkciju izpilde, kas tai uzliktas.

Viena no šādām visas Eiropas mēroga prioritātēm un vienlaikus arī vērienīgi publiskie iepirkumi ir energoefektivitātes jeb ēku renovācijas un siltināšanas projekti, kuru realizācijai var piesaistīt ES struktūrfondu līdzekļus. Latvijas pilsētas šajā ziņā nav diez cik aktīvas, tomēr visneaktīvākā izskatās tieši Rīga.
Rīgā ir ap 4300 pašvaldības apsaimniekošanā esošas dzīvojamās ēkas. No tām, pateicoties iedzīvotāju aktivitātei, nosiltinātas 13. Tas ir ļoti maz, turklāt šīs ēkas nemaz nav Rīgas namsaimnieka pārziņā. Turpretī Valmierā nosiltinātas ap 52 pašvaldības apsaimniekošanā esošās dzīvojamās ēkas.

Kāpēc tāda pasivitāte?
Pirms iepriekšējām Rīgas domes vēlēšanām Saskaņas centra programmā bija punkts par ēku siltināšanu. Kā skaidro Ušakova kungs, tas netika realizēts, jo viņa prioritāte bijuši sociālie jautājumi – pabalsti, sabiedriskā transporta biļetes… Bet naudas jau ir tik, cik ir, un visam nepietiek, tāpēc šogad pašvaldību vēlēšanās šī prioritāte no Saskaņas centra programmas bija pazudusi. Īstenībā tas ir jautājums, kā mēs nodrošinām finansējumu šiem projektiem. Vai iedzīvotājiem pašiem jāiet uz banku vai arī, kā tas ir citās valstīs, to skaitā Lietuvā, pašvaldība nodrošina īpašus fondus, ar kuru starpniecību var piekļūt Eiropas attīstības banku finansējumam. Četru gadu laikā to varēja izpētīt, lai saprastu, kā mums piekļūt šai naudai. Priekšvēlēšanu laikā, mēģinot saprast, kur ir problēma, kāpēc citās valstīs to var, bet pie mums ne, secināju, ka nav nekādas problēmas. Vienkārši tas ir darbs, kurš kādam jāpadara. Un, ja neviens nedara, tad nekas arī nenotiek.

Jums ir unikāla pieredze publiskajos iepirkumos. Diezin vai tāda būs daudziem šīs jomas speciālistiem, nerunājot par politiķiem, bet vēl jo mazāk politiķiem, kas strādā Rīgas domē. Diemžēl pašlaik jūs varat tikai sūtīt pieprasījumus, balsot par vai pret, nevis tieši izmantot šo pieredzi pašvaldība labā…
Tieši tā! Es esmu viena no deputātēm, kurai tiesības saskaņā ar Pašvaldības likumu un Deputāta statusa likumu pieprasīt nepieciešamo informāciju. Tomēr man jārēķinās ar kapitālsabiedrību komercnoslēpumu, tādēļ varu šo informāciju arī nesaņemt. Tomēr vienlaikus Rīgas domē ir publiskie iepirkumi, kurus tā administrē, un tiem gan es uzmanīgi sekošu līdzi.

Daži fakti no CV
Baiba Broka

Dzimusi 1975. gadā Madonā.
Izglītība: Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē ieguvusi maģistra grādu sociālo zinātņu tiesību nozarē.
Studējusi uzņēmējdarbības vadību Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes Grāmatvedības institūtā.
Turpina studijas doktorantūrā Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.
Darbs: 1995. gadā strādājusi par prokurora palīdzi Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona prokuratūrā.
No 1998. gada – lektore LU Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedrā.
Strādājusi par Asociēto dekāni Latvijas tiesību nodaļā Igaunijas starptautiskajā universitātē CONCORDIA, bijusi vieslektore ASV Portlendā Northwestern koledžā Lewis&Clark tiesību skolā, kā arī Ņūorleānā, Tuleinas universitātē.
Bijusi tieslietu ministra parlamentārā sekretāre, šobrīd pilda tieslietu ministra J. Bordāna padomnieces pienākumus jautājumos par ES tiesībām un komerctiesībām un ir VAS LGS valdes locekle.
Sportiskie vaļasprieki: distanču slēpošana, garo distanču skriešana, sniega dēlis un kalnu slēpošana, teniss, pludmales volejbols.
Vaļasprieki dvēselei: rokmūzika, džezs un blūzs. Grāmatu lasīšana un mākslas izstādes, īpaši saista laikmetīgā māksla.

Teksts: Aivars Kļavis

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: