Apeirons izdzīvo, pateicoties iepirkumiem

Iveta Daine, 01/12/2013

Post image for Apeirons izdzīvo, pateicoties iepirkumiem

Daudzi bija pārsteigti, kad gada sākumā invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons kļuva par vienu no uzvarētājām Finanšu ministrijas konkursā par video un audio materiālu veidošanu saistībā ar eiro ieviešanu Latvijā. Apvienības valdes priekšsēdētājs IVARS BALODIS skaidro, ka iepirkumi ir šīs organizācijas ikdiena un katrs piesaistītais finansējums sniedz cilvēkiem ar invaliditāti jaunas iespējas. Īstenībā Apeirons ir gan iepirkumu pasūtītājs, gan piegādātājs.

Kā vērtējat savu veikumu, izpildot Finanšu ministrijas pasūtījumu?

Mēs spējām nodrošināt labu kvalitāti, labu sadarbību, un Finanšu ministrija bija apmierināta. Apeirona pienākums šī iepirkuma ietvaros bija izveidot pirmos videomateriālus un uzrunas, kamēr vēl nebija sākusies lielā eiro komunikācijas kampaņa. Viens no darbības virzieniem, ko invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons attīstījusi, ir videostudija, tāpēc arī varējām piedāvāt šo pakalpojumu par salīdzinoši zemu cenu. Par mūsu uzvaru FM iepirkumā gan bija jaušams izbrīns, kāpēc daudzu zināmo TV studiju vietā esam izvēlēti mēs, bet mums ir pietiekami liela pieredze. Arī pašlaik veidojam LTV 1 raidījumu Trīs ceturtdaļas par sociālajiem jautājumiem, fokusējoties uz invaliditātes tematiku. Mēs varētu sagatavot vēl kādu raidījumu vai pat uzņemt filmu!

Cik lielas ir nevalstisko organizāciju iespējas pelnīt, ja reiz tām nav tiesību gūt peļņu?

Latvijā nevalstiskajām institūcijām ir divu veidu juridiskās formas, proti, ir biedrības un nodibinājumi. Biedrībām ir biedri, bet nodibinājumiem nav šīs biedru institūcijas – tā arī ir galvenā atšķirība. Mums ir nodibinājuma forma, jo mūsu darbība attiecas uz visiem cilvēkiem, nevis uz kādu izveidotu biedru grupu. Sniedzot pakalpojumus, mēs negūstam peļņu, bet par to naudiņu nomaksājam telpu īri, organizējam vasaras nometnes vai nodrošinām šeit darbu, kas arī ir būtiski.

Kas jūs mudina piedalīties iepirkumos?

Latvija ir vienīgā Eiropas Savienībā, kurā invalīdu organizācijām nav valsts atbalsta. Par to brīnās arī lietuviešu un igauņu kolēģi. Tāpēc tie veidi, kā mēs legāli varam darboties kā nevalstiska organizācija, ir ziedojumu vākšana noteiktām mūsu darbības jomām, finansējuma piesaistīšana ar Eiropas struktūrvienību projektiem un piedalīšanās valsts un pašvaldību iestāžu izsludinātajos iepirkumos. Ne vienmēr šos projektus apstiprina, reizēm ir kļūdiņas, neveiksmes, jo mēs visu rakstām paši, nepieaicinot cilvēkus no malas. Līdz ar to Apeirona izdzīvošana ir nedaudz trauksmaina.

Kāda veida pakalpojumus Apeirons var piedāvāt?

Jebkurus pakalpojumus, kas ir paredzēti cilvēkiem ar invaliditāti. Mēs sniedzam darbā iekārtošanās pakalpojumus vai psiholoģisko atbalsta grupu pakalpojumus. Esam veiksmīgi piedalījušies Rīgas domes Labklājības departamenta iepirkumos par pakalpojumu sniegšanu cilvēkiem ar invaliditāti. Ja mūsu piedāvājums der, tad dabūjam naudiņu un varam darboties. Protams, tas nenodrošina organizācijai vēlamo stabilitāti, jo katru gadu no jauna tiek veikts iepirkums un nekad nav zināms, kā kurš konkurss beigsies. Tomēr mums ir labas tradīcijas un labas iestrādes nodarbinātības pakalpojumiem cilvēkiem ar invaliditāti. Meklējam darba devējus un mācām cilvēkiem ar invaliditāti aizpildīt CV, apmācām cilvēkus, kā atrast darbu. Tagad dažādas kompānijas pašas meklē Apeironu, kad vēlas pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti. Ierodas arī paši invalīdi, zinot, ka spējam palīdzēt ar darba piedāvājumiem.

Apeirona vārds cilvēkiem saistās ar dažādām aktivitātēm, kas saistītas ar vides pieejamību invalīdiem. Jūs aktīvi aizrādāt, kur cilvēki ratiņkrēslos nevar iekļūt. Vai arī šīs zināšanas izmantojat, lai piedalītos iepirkumos?

Kā starptautiskā, tā arī nacionālā likumdošana nosaka, ka valsts un pašvaldību sniegtajiem pakalpojumiem ir jābūt pieejamiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem, un viens no pieejamības aspektiem ir arī fiziskā vides pieejamība. Apvienība Apeirons veic vides pieejamības auditus, ja tādi ir nepieciešami, kuros piefiksējam problēmas un piedāvājam arī reālus situāciju risinājumus.

Tāpat mūsu cilvēki ir pietiekami labi speciālisti, lai varētu izvērtēt interneta mājaslapas pieejamību cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti atbilstoši Eiropas standartiem. Valsts iestādes sludina iepirkumus, lai atrastu cilvēkus, kas izvērtē mājaslapu, un mēs varam pieteikties.

Iepirkumus veicam, arī piedaloties Eiropas struktūrfondu projektos. Ja ir kādi darbi, kas pašiem nav pa spēkam, vai kas projektā paredzēti kā ārpakalpojumi, tad par tiem izsludinām iepirkumu, jo mums nav tiesību vienkārši sarunāt kādu paziņu. Piemēram, ja gribam nopirkt datoru projekta ietvaros, tad mums jāveic vai nu cenu aptauja, vai iepirkums. Visam jābūt tā, kā iepirkumu procedūrā paredzēts – jābūt vairākiem piegādātājiem, jāizvēlas lētākā cena, jābūt iepirkumu komisijai, pareizi jānoformē dokumenti. Parasti ievērojam visas procedūras, neskatoties uz to, ka tās bieži ir grūtas un sarežģītas, pat nesaprotamas. Vienkāršāk ir pieteikties kā pakalpojuma sniedzējam konkursos, kur galvenais ir visu pareizi sarakstīt, lai kvalificētos dalībai. Tātad gan paši piedalāmies iepirkumos, gan arī izsludinām iepirkumus, iegādājoties preces vai piesaistot pakalpojuma sniedzēju.

Kur ņemat gudrās galvas, kas strādā ar iepirkumu dokumentāciju?

Tās gudrās galvas mums tepat vien ir, gudrība un prasmes veidojas kaut ko darot, bet juristu gan mums nav. Esam sākuši ar maziem projektiņiem, pakāpeniski pieveikuši arvien lielākus un lielākus, līdz esam nonākuši pie Eiropas struktūrfondu projektiem. Bieži jādomā gads vai divi uz priekšu, jāizplāno, ko kurā mēnesī darīsi, cik tas maksās un jāparedz, kāda būs degvielas cena. Vienreiz nepaveicas, bet otrreiz jau ir zināms, no kā jāuzmanās, kur vairs nedrīkst kļūdīties. Daudzi Apeirona cilvēki iesaistās projektu rakstīšanā – viens ar padomu, cits ar redzējumu, vēl kāds ar rakstīšanu – mums ir projektu rakstīšanas vienība, kā es to saucu.

Iepirkums reizēm ir tas pats, kas projekts – sākas, beidzas, aizmirstam, un viss. Bet Apeironam neviens projekts tā nav beidzies, jo katrs ir bijis iesākums kam jaunam. Piemēram, mums 2005. gadā bija Eiropas struktūrfondu projekts par invalīdu nodarbinātību, un tas turpinās. Tās idejas, ko ielikām, tiek attīstītas, un cilvēki, kas pie šī projekta strādāja, turpina darboties un beigu beigās tas viss ir pārtapis par pakalpojumu, ko varam piedāvāt Rīgas domei. Tas ir labs piemērs tam, kā Eiropas nauda ir nevis vienkārši iztērēta un aizmirsta, bet rezultāti ir redzami arī šobrīd. Daži iepirkumi palīdz piesaistīt finansējumu, kas ļauj veidot grupiņas bērnu invalīdu vecākiem vai arī realizēt kādu citu ideju.

Vai esat pamanījuši kādas traucējošas nepilnības likumdošanā, kas saistītas ar iepirkumiem?

Iepirkumu likums mūs neapmierina saistībā ar tehnisko palīglīdzekļu iegādi. Ja tehnisko palīglīdzekļu centram par valsts budžeta līdzekļiem ir jāiepērk ratiņkrēsli, tad ļoti iztrūkst individuālā pieeja, katru ratiņkrēslu pielāgojot konkrētam cilvēkam. Nav citas izejas, ievērojot iepirkumu likumu, kā sapirkt no rūpnīcas lielu partiju vienādu preču. Izsludina iepirkumu par miljonu, budžeta līdzekļi iztērēti ‒ un viss. Tas krasi atšķiras no tā, kā notiek citur pasaulē, kur ratiņkrēslu piemeklē konkrētam cilvēkam: vienam vajag zemāku kāpslīti, augstāku muguru, otram citādāku pagalvīti. Mēs esam uzsākuši sarunas par to, ka Publisko iepirkumu likumā ir jāmaina tās normas, kur iepirkumi skar cilvēkus ar invaliditāti, lai viņi var dabūt tādu tehnisko palīglīdzekli, kāds katram individuāli ir vajadzīgs. Apeirona eksperti piedalās tehnisko specifikāciju izstrādāšanā šādos iepirkumos, lai pieliktu klāt to, kas šobrīd ir jauns ratiņkrēslu jomā pasaulē, lai nebūtu tā, ka nopērk tikai Ķīnā ražotos. Ratiņkrēsliem jābūt moderniem, ērti lietojamiem, drošiem, ar vismaz desmit gadu garantiju. Tās ir tādas lietas, ko ierēdņi nezina, bet katrs lietotājs ir uz savas ādas apzinājis un sapratis.

Jūsu tīmekļa vietnē redzams, ka Apeirons piesaista arī brīvprātīgos. Lielākoties gan visiem ir savas problēmas un cilvēki reti ir gatavi kaut ko par velti darīt.

Bet ir tā, ka nāk un dara! Varbūt tas tāpēc, ka mēs neesam tipiska invalīdu organizācija, bet invalīdu un viņu draugu apvienība, kura pulcē dažādus ļaudis, kas grib palīdzēt, lai cilvēki ar invaliditāti justos līdzvērtīgi ‒ tādi paši kā visi pārējie. Mums ir semināri par vides pieejamību darba devējiem, par ārstniecības metodēm bērnu invalīdu mammītēm, arī skolotājiem ‒ par dažāda veida invaliditāti un kā pret šādu skolēnu izturēties. Tad gadās, ka pēc semināra kāds pienāk, pārsteigts, cik interesanti darbojamies, un vaicā, vai reizēm var nākt un kaut ko vērtīgu padarīt. Projekti, kuros piedalāmies, nav tāpēc, lai mēs sanāktu kopā un pažēlotos, cik mums ir grūti, vai lai izveidotu kolektīvu tamborēšanas pulciņu. Šeit nāk daudz jaunu cilvēku, tāpēc idejas ir atšķirīgas, reizēm pat trakas, bet interesantas.

Mums bija ļoti jauks pasākums vasarā, ko noorganizēja ar ūdenssportu saistīts uzņēmējs, un jaunieši brauca ar ūdensslēpēm sēdus, jo tās bija speciāli pielāgotas. Esmu ārzemēs redzējis, ka cilvēki ar invaliditāti piedalās šādos sporta veidos, bet nebiju iedomājies, ka ko tamlīdzīgu varētu darīt arī mēs paši.

Labs piemērs tam, ko var paveikt, ir mūsu paraolimpieši.

Ne tikai, jo arī ikdienas dzīvē ir daudz tādu cilvēku, kuri savā ziņā ir varoņi – par spīti savai invaliditātei viņi strādā un spēj nodrošināt sevi. Tādi ir arī bērnu invalīdu vecāki. Dažiem bērniem ir pat ļoti smagas invaliditātes formas, bet vecāki neatdod savu bērniņu kādai valsts institūcijai, bet cīnās par viņu, lai viņš būtu pēc iespējas patstāvīgāks.

Kad pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās dibinājām Apeironu, vēlējāmies, lai organizācijai būtu citādāks modelis, lai tā būtu dažādus cilvēkus integrējoša organizācija, nevis vienkārši invalīdu biedrība. Pēdējā laikā arī Skandināvijas valstīs ir populāras šāda veida organizācijas, kas ir modernākas, dinamiskākas un ar pavisam citu attieksmi pret dzīvi, kam nav nolemto un lūdzēju pozīcija. Protams, arī mums viens otrs pačīkst, bet tad kāds cits viņu ierauj kāda pasākuma virpulī un gaušanās aizmirstas. Ja spējam aizraut un ieinteresēt jebkuru sabiedrības cilvēku ar savu darbību, tad tas vien ir ļoti liels panākums!

Kāpēc jūs vēl arvien vadāt šo organizāciju?

Tāpēc, ka mani ievēl par valdes priekšsēdētāju… Īstenībā tā ir sava veida atbildība par iesāktajiem darbiem, atbildība pret cilvēkiem, un nav iespējams to visu tā vienkārši pamest. Katru gadu izvirzām prioritātes, meklējam veidus, kā palīdzēt tiem cilvēkiem, kuriem ir grūtāk, nekā mums, pārējiem. Kamēr mūsu valsts nav tik sakārtota un pretimnākoša cilvēkiem ar invaliditāti kā, piemēram, Skandināvijā, mums pašiem ir jāapvienojas un jāatbalsta šie cilvēki. Tieši atbildība ir tas vārds, ko mēs bieži lietojam savā organizācijā. Arī cilvēks ar invaliditāti nevar tikai žēloties, ka valsts viņam neko nedod, viņam jābūt atbildīgam par to, ka viņš pats ir darījis visu, lai savu situāciju uzlabotu.

Uzziņai

  • Apvienība Apeirons dibināta 1997. gadā.
  • Valdes priekšsēdētājs ‒ Ivars Balodis
  • Apeirons ir sabiedriska organizācija, kurā kopā ir gan cilvēki ar invaliditāti, gan viņu draugi.
  • Apvienības mērķis ir cilvēku ar invaliditāti integrācija sabiedrībā.
  • Apvienības mērķauditorija ‒ sabiedrība kopumā, īpašu uzmanību pievēršot cilvēkiem ar invaliditāti, tai skaitā arī jauniešiem.
  • Kopš 2005. gada veido īsfilmas un raidījumus par tēmām, kas svarīgas cilvēkiem ar invaliditāti.

Teksts: Iveta Daine

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: