Kategorija: Uzņēmējdarbība

Pēdējos gados esam pazaudējuši un piemirsuši pašu galveno vadmotīvu, kāpēc iepirkumu procedūra ir nepieciešama valsts un pašvaldību sektorā.
Publisko iepirkumu mērķis sabiedrības interesēs ir sekmēt iepirkuma atklātumu, piegādātāju brīvu konkurenci, vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem, nodrošinot valsts un pašvaldību līdzekļu efektīvu izmantošanu.

Ierēdņi pārsvarā vēlas risināt jautājumu, kā pasūtītājam nodrošināties pret negodprātīgiem piegādātājiem, piemēram, uzliekot arvien lielākus, faktiski nacionālajam mazajam un vidējam uzņēmējam neizpildāmus nosacījumus par dažāda veida nodrošinājumiem, kvalifikācijas prasībām u. tml., bet aizmirstot Latvijas galveno Publisko iepirkumu problēmu – korupciju.
Aktualizējot korupcijas problēmu sanāksmēs un Saeimas Tautsaimniecības komisijā, mani izbrīna jūtīgums un sašutums par to, ka es, uzņēmējs, atļaujos izteikt šādu apgalvojumu bez konkrētiem pierādījumiem. Turklāt visas puses apzinās, ka korupcijas īpatsvars ir milzīgs ‒ to apliecina gan Latvijas korupcijas indekss, gan mana praktiskā uzņēmēja pieredze, ik mēnesi startējot vairākos desmitos iepirkumu konkursu, gan uzņēmēju vidū valdošā pārliecība.
Beidzot jāsāk risināt galvenā problēma – kā novērst negodīgus iepirkumus? Par tādiem uzskatāmi ne tikai iepirkumi, kur notiek kukuļdošana/ņemšana, bet dažkārt izšķirošais ir pat gluži subjektīvs faktors, piemēram, izvēloties piegādātāju, kas vairāk patīk vai darbojas vietējā novadā utt. Protams, apzinos, ka Publisko iepirkumu likums nav vienīgais instruments, ar ko panākama korupcijas izskaušana.

Iepriekšējā žurnāla numurā tika aizsākta diskusija par ārpakalpojumu nozīmi, to daudzveidību un potenciālu praktiski visās mūsdienu biznesa jomās – grāmatvedībā, jurisprudencē, loģistikā, sabiedriskajās attiecībās, IT, reklāmas un mārketinga jomā, tirgus izpētē u. c. Turpinot tēmu, šoreiz tiekamies ar Latvijas grāmatvedības ārpakalpojumu asociācijas valdes priekšsēdētāju ILZI PALMBAHU, lai pārrunātu tās nianses, kas nosaka grāmatvedības ārpakalpojuma stiprās un vājās puses, kā arī, lai apskatītu šī pakalpojuma tālākās attīstības iespējas.

Kāpēc tika izveidota Latvijas grāmatvedības ārpakalpojumu asociācija? Kādus jautājumus tā risina un kādus mērķus vēlas sasniegt?

Pirms četriem gadiem šo cīņu sāka Konsultāciju biroja CBB vadītāja Liene Caune. Pirmā doma bija uzlabot situāciju grāmatvedības nozarē. Proti, pakalpojumu sniedzēju te ir ļoti daudz, bet to līmenis un kvalifikācija ir ļoti dažādi. Ar to ikdienā nākas saskarties visai bieži. Grāmatvežu kvalifikācija ne vienmēr atbilst tam, kā viņi sevi pasniedz un reklamē tirgū. Ir neskaitāmi gadījumi, kad mums pašiem ir nācies pārtaisīt citu grāmatvežu darbu, kas atsevišķos gadījumos mēdz būt ne tikai nekvalitatīvs, bet pat neatbilst normatīvajiem aktiem. Šādi pakalpojumu sniedzēji ir bijuši ļoti tālu no izpratnes, ko nozīmē grāmatvedība. Latvijā nekas šo profesiju nereglamentē un jebkurš, kas vēlas, var kļūt par grāmatvedi. Pat cilvēks, kas apguvis friziera profesiju, pēc divu nedēļu kursiem var sākt strādāt un saukt sevi par bilancspējīgu grāmatvedi. Te viss ir atkarīgs no tā, cik nu kuram ir drosmes sākt šo biznesu bez profesijas izpratnes. Pirms četriem gadiem domubiedru grupa, kuru skaitā biju arī es, aktualizēja šo jautājumu un uzsvēra, ka situācija ir jāmaina arī valstiskā līmenī. Sākotnēji bija jāpanāk, lai mūsu idejas pamana un saprot, ka problēma tiešām pastāv. Konkrētās nozares nesakārtotības rezultātā lielākā zaudētāja ir tieši valsts, jo tie ir neaprēķinātie nodokļi, neapmaksātie nodokļi, nepareizi gada pārskati, un šīs summas nav mazas. Un tā šo gadu laikā soli pa solim tika panākts, ka arvien vairāk tiekam iesaistīti valsts iestāžu darbā. Bieži vien no viņu puses tiek izrādīta iniciatīva sadarboties tādā kā forumu veidā un izrunāt mūsu nozares problēmas. Pirms dažiem gadiem vienā no mūsu rīkotajām konferencēm FM Valsts sekretārs publiski pauda, ka, ja arī nebūs obligāta grāmatvežu sertificēšana, tad obligātā civiltiesiskā apdrošināšana šajā nozarē būs nepieciešama. Tas nozīmē, ja, piemēram, grāmatvedības kompānija, ar kuru jūs esat noslēguši darba līgumu, ir kļūdījusies savos nodokļu aprēķinos, tad trešā puse, t. i., apdrošināšanas sabiedrība, sedz šos zaudējumus. Diemžēl priekšlikums vēl līdz šim nav ieviests.

Kā rīkoties, nonākot situācijā, kad klients saka: „Jūsu cena ir pārāk augsta!” vai arī: „Vēlamies, lai šajā cenā tiktu iekļauti arī papildpakalpojumi!”? Jūtot, ka labāk ir iegūt kādu darījumu, nevis palikt gluži bešā, pārdevējs nereti piekāpsies, gan mēģinot mazliet pakaulēties, gan pavelkot segu uz savu pusi. Tomēr, ja klients stingri nostājas savā pozīcijā un diktē noteiktumus, visbiežāk pārdevējs piekāpjas. Vai ir varianti?


Picu varam ne tikai sadalīt – iespējams, mēs varam izcept to lielāku!

Ja jāsadala noteikta lieluma pica, tad, ja es atteikšos no savas daļas, mans sarunu partneris iegūs vairāk. Ja es vēlos vairāk, man jāatņem daļa partnerim. Līdzīgi ir, ja kaulējamies tikai par fiksēta piedāvājuma cenu, tad mēģinām sadalīt esošo picu. Ja runājam arī par citiem nosacījumiem – piegādes apjomiem un termiņiem, papildu servisu un pakalpojumiem, – tad varam kopīgi izveidot risinājumu, kura rezultātā abas puses iegūs vairāk, nekā sākumā cerēts. Atslēgas vārds iepriekšējā teikumā ir kopīgi! No viendimensijas kaulēšanās cīņas varam pāriet uz plašāku iespēju apsvēršanu tikai tad, ja spējam iesaistīt klientu sarunā, kopīgi meklējot risinājumus. Kā iesaistīt otru pusi risinājumu meklēšanas sarunā? Lūk, daži padomi!

Atdaliet cilvēciskās attiecības no risināmās problēmas!

Nacionālā kapitāla ceļu būves uzņēmuma SIA Binders valdes priekšsēdētājs NORMUNDS LUSTE:

Es esmu viens no tiem retajiem uzņēmējiem, kas pats iet uz iepirkumu komisiju sēdēm un Iepirkumu uzraudzības biroju (IUB), nevis sūta turp savus pārstāvjus vai juristus. Tāpēc par jautājumiem, kas attiecas uz publisko iepirkumu, esmu daudz domājis un tos analizējis.

Vispirms jautājums, vai pašreizējā likumdošana, kas regulē publiskos iepirkumus, ir labvēlīga pretendentiem? Uz to var atbildēt gan ar jā, gan nē. Un tas ir slikti! Tam, kurš konkursā uzvar, PIL ir labvēlīgs, tam, kurš zaudē – ne. Tāpēc viņš dara visu iespējamo, lai rezultātus apstrīdētu. Turklāt bieži ne jau tāpēc, lai cīnītos par taisnību vai iepirkuma procedūrā būtu atklājušies pārkāpumi, bet vienīgi tālab, lai ieriebtu uzvarējušajam konkurentam.

Iemeslus sūdzībām var atrast vienmēr, un esmu pārliecināts: kamēr nenoteiks drošības naudas sūdzību iesniedzējiem, tikmēr Iepirkumu uzraudzības birojs būs pārslogots ar daudzu bezjēdzīgu sūdzību izskatīšanu, bet projekti kavēsies. Turklāt depozīta apmēram jābūt nevis konstanti noteiktai summai, bet gan atbilstošam kopējām projekta izmaksām pēc principa – jo lielāks projekts, jo sūdzības iesniedzējam jāiemaksā lielāka drošības nauda.

Pašlaik UIB darbinieki, kas saņem diezgan pieticīgas algas, izskata strīdus par desmitiem miljonu latu. Vai par trīssimts, četrsimts latiem vispār iespējams algot speciālistus, cilvēkus ar juridisko pieredzi saimnieciskos jautājumos, kuri vienlaikus pārzinātu ceļu būvi, celtniecību tirdzniecību, dzelzceļu un ostu biznesu, kā arī citas specifiskas jomas? Ja ir vēlme nodrošināt sūdzību kvalitatīvu izskatīšanu, būtu jāpieaicina eksperti, taču tas ne vienmēr tiek darīts. Nosakot iepirkuma apmēram adekvātu drošības naudu, pirmkārt – mazāk sūdzētos; otrkārt – līdzekļus, kas pēc sūdzību noraidīšanas, paliktu budžetā, varētu izmantot IUB speciālistu finansēšanai.

Nākamais jautājums – zemākā cena. Tā nedrīkst būt vienīgais un galvenais kritērijs. No kā tā veidojas? No zemākas kvalitātes materiāliem. No izpildīto darbu zemākas kvalitātes. No nodokļu nemaksāšanas, maksājot algas aploksnēs. Un tie nav vienīgie zemāko cenu veidojošie faktori, kas citiem iepirkumu pretendentiem rada nopietnas konkurētspējas problēmas. Tas kropļo kopējo tirgu. Līdz ar to mēs faktiski ar zemākās cenas principu stimulējam to, pret ko valsts mērogā paši cīnāmies.

Bet nopietni neviens situāciju neanalizē. Uz desmit miljonu vērtiem projektiem nevar pretendēt uzņēmumi, kuriem iepriekšējā gadā apgrozījums bijis pat vairākas reizes mazāks nekā pasūtījuma apjoms, uz kuru tie pretendē. Pat, ja šādi uzņēmumi apvienojas personu apvienībā, pietiek vienam nobankrotēt, lai pārējie pat nevarētu uzņemties tā saistības.

Pat SIA Binders, būdams liels uzņēmums, ar lielām pieskaitāmām izmaksām, kuras veido atbilstošas materiāli tehniskās bāzes uzturēšana un augsti kvalificētu speciālistu algošana, ne vienmēr var nodrošināt zemāko cenu. Līdz ar to mēs, būdami spēcīgākie, ne vienmēr esam lētākie. Toties varam nodrošināt gan banku garantijas, gan darbu izpildes garantijas, ko nereti nevar kompānijas, kas piedāvā zemāko cenu. Dažkārt rodas iespaids, ka pasūtītājs neizprot, ka vērtīgāks par zemākās cenas iedāvājumu ir fakts, ka pretendents spēj garantēt – pasūtījums tiks izpildīts laikā, kvalitatīvi un, ja procesā radīsies sarežģījumi, pasūtītājs no tā necietīs, jo ir nodrošināts ar atbilstošām garantijām.

Domāju, ka iepirkumiem jābūt dalītiem līmeņos, atbilstoši izpildāmā pasūtījuma apjomam, tehniski specifiskām prasībām un pretendenta pieredzei. Nez kāpēc, ļoti baidāmies grupēt uzņēmumus pēc noteiktiem kritērijiem, taču citur pasaulē tā ir normāla prakse. Eiropā ir valstis, kur būvkompānijām ir pat astoņu pakāpju profesionālā un cita veida sertifikācija, kas tiek ņemta vērā, vērtējot konkursa pretendentus. Un tad kompānijām jādomā nevis par to, ar kādām metodēm nosist piedāvājuma cenu, bet gan – kā pilnveidot savu profesionalitāti, pieredzi utt., lai iegūtu augstāku sertifikāciju un līdz ar to – pielaidi apjomīgāku, sarežģītāku projektu iepirkumiem.

Nevienam jau nav liegts startēt no zemākā un ar laiku sasniegt augstāko līmeni. Bet lielajos iepirkumos pretendentiem jābūt noteiktai kvalifikācijai, un pats iepirkums jārealizē divās kārtās, kā saimnieciski izdevīgākais iepirkums, kuros cena nosaka 60–70 procentus. Pārējo – darba izpildes termiņi, garantijas laiks, speciālas tehnoloģijas, iepriekšējā pieredze.

Domāju, ka, par spīti valstsvīru nepārtrauktajai Eiropas likumdošanas piesaukšanai (ka Eiropa mūs nesapratīs), būtu jāiestrādā norma, kas vietējā kapitāla uzņēmējam dod priekšrocības attiecībā pret ārzemju pretendentu valsts un pašvaldības pasūtījuma saņemšanā. Ir vērts painteresēties, kā tās pašas Eiropas valstis, pretēji savām publiskajām nostādnēm, ar dažādiem smalki izdomātiem mehānismiem aizsargā savu tirgu. Kāpēc Eiropa sargā savu tirgu, bet mēs – ne?

UZZIŅAI
2012. gadā SIA Binders piedalījies 81 konkursā. No tiem 70 konkursos paši un 11 – kā apakšuzņēmēji.
Gada pirmajā pusē iesniegti materiāli dalībai 43 konkursos, no kuriem 13 – kā apakšuzņēmēji.

SIA Arčers būvniecības departamenta direktora padomnieks IMANTS AKMENTIŅŠ, speciālists ar 11 gadu darba pieredzi publisko iepirkumu jomā.

Jebkuru likumu var uzlabot un papildināt, bet, runājot par PIL, manuprāt, jāsaprot, divas lietas – tas nekad neatrisinās visus jautājumus vai visas problēmas, un, līdzko parādīsies kāda jauna norma, ātri vien tai tiks atrastas pretzāles, kaut vai manipulējot ar likuma normu tulkojumu un traktējumu. Tāpēc šis riņķa dancis var būt bezgalīgs.

Viena no Latvijas problēmām, ka iepirkumu tirgus ir salīdzinoši jauns, tāpēc nav nostabilizējies tā dalībnieku loks un nav izstrādājusies iekšējā kultūra, uz ko procesam vajadzētu balstīties. Pie mums piedāvājumi var atšķirties pat par 40 %, kaut gan uzreiz skaidrs, ka tāda cena nav reāla. Bet neviens to īsti apstrīdēt nevar, un pretendents uzvarējis, lai gan visi it kā saprot, ka tur kaut kas nav kārtībā.
Ko darīt? Mums bija ideja veidot zvērinātu tāmētāju institūciju, kas pirms konkursa sagatavotu tāmi, kuru atver reizē ar pretendentu piedāvājumiem. Un tad uzreiz redzētu, kāda ir reālā cena un kāds piedāvājums. Atšķirība var būt līdz 10 %. Ne vairāk. Līdz ar to nesaprātīgi augstas un zemas cenas atkristu pašas par sevi. Bet tas, protams, ir sarežģīts process, jo prasa jaunas sistēmas izveidi.

Īstenībā zemākā cena jau nesākas ar būvniecības pakalpojumu iepirkumu, tā sākas ar projekta iepirkumu, kur tāpat kāds varbūt nodempingojis, izstrādājot lētu, nekvalitatīvu projektu. Piemēram, darbam pieaicinot studentus. Šo vienpadsmit gadu laikā, kopš nodarbojos ar iepirkumiem, ik gadu realizējot pa desmit un pat krietni vairāk projektu, neatceros, ka no tiem kāds būtu bijis ideāls. Lielākas vai mazākas, bet problēmas bijušas ar visiem. Jo vēl pirms projekta ir tehniski ekonomiskais pamatojums, uz kuru arī attiecas zemākās cenas princips. Būvnieki, kam nereti uzveļ visu vainu, īstenībā šajā ķēdē ir tikai pēdējais posms, kuriem atkarībā no pieredzes un kvalifikācijas vai nu izdodas, vai neizdodas novērst esošos trūkumus.

UZZIŅAI
Pagājušajā gadā Arčers iesniedzis iepirkumu konkursos 33 piedāvājumus par apmēram 70, 3 miljoniem latu.
Desmit no tiem uzvarējis, noslēdzot līgumus par vairāk nekā 13,6 milj. latu, bez PVN.